Gleznas kā arhitektūras attēlojumi

Viņi bija šokēti, ka arhitekti zīmē ar roku. Viņi pat vairs neapjauš, ka vēl pirms datora kaut kas pastāvēja. Ivana Margoliusa saruna ar Zahu Hadidu.

Kad 1983.gadā uzvarēju Honkongas Smailes konkursā, daudzi domāja, ka es esmu pēkšņi uzradusies no Irākas tuksneša, bet patiesībā  jau labu laiku biju dzīvojusi Londonā, strādājot un pasniedzot Arhitektūras Asociācijā. Domāju, ka darbi, pie kā biju strādājusi pirms Honkongas Smailes projekta, bija būtiski nozīmīgi, lai uzkonstruētu šo. Strīdīgā atmosfēra, kas valdīja balvas pasniegšanas ceremonijā Ņujorkas Modernās Mākslas Muzejā pirms pāris gadiem, radīja līdzīgu iepaidu. Ķildas izcelšanās iemesls bija sabiedrības ziņkārība un fakts, ka ceremonijas vadītājs bija Filips Džonsons. Pastāvēja ļoti spraiga sakarība starp konstruktīvismu un dekonstruktīvismu kā filozofisku jēdzienu.

Ceturtā mācību gada laikā Arhitektūras Asociācijā es iedziļinājos supremātismā un idejā, ka tas nekad nebija ticis izmantots arhitektūrā un kā mākslas virziens pastāvēja tikai glezniecībā un tēlniecībā. Strādājot pie projekta, kas bija pasniedzēju Elijas Zengela un Rema Kūlhāsa uzdots darbs, mēs uzsākām izmeklēšanu un pētīšanu, kas mūs noveda pie tā, ko darām šodien.

Šis nav nekāds karalisks mēs. Kad es to lietoju Vācijā, domāja — esmu princese, bet es neesmu. Mēs esam grupa cilvēku Londonā, un tajā strādāju es un mani bijušie studenti, kuri tagad ir mani sadarbības partneri. Nav tā, ka es viena pati sēžu cellē un paveicu visu darbu.

Pēdējais uzdevums, ko saņēmām, bija Maļēviča Tektonika. Radās doma, ka šī forma, ja tai piešķirtu dimensiju, izmēru, kontekstu, konkrētu atrašanās vietu un tad ietvertu noteiktā programmā, kļūtu par arhitektūru. Maļēviča agrīnās tektonikas studijas mēs uzcēlām uz Londonas tilta un pa posmiem savienojām horizontāli ar grīdai līdzīgu saplākšņu palīdzību. Tādējādi sākās izpratne par supremātisma nozīmi un kā to iespējams integrēt arhitektūrā, kā tā dinamisms varētu tikt interpretēts arhitektūrā, kā projekts varētu tikt veidots ar pilnīgi jaunu pieeju. Visa sadrumstalotība netieši nozīmēja, ka arhitektiem dotie likumi bija kļuvuši nederīgi.

Loģiski, rodas jautājums par to, kāda gan varētu būt vērtība supremātisma jaunatklāšanai 70.gadu vidū. Tajā laikā mēs jutām,— lai gan bija svarīgi izdomāt jaunas programmas, izvirzīt jaunus uzdevumus arhitektūrai un lai gan 20.gadsimta sākuma gars bija optimistisks, 70.gados mēs sadūrāmies ar viedokli, ka arhitektūrā vairs nav progresa un ka virzību tālāk iespējams panākt, lūkojoties pagātnē. Mums šķita, ka vajag izpētīt šo 20.gadsimta modernisma kultūru ļoti uzmanīgi — piemēram, palūkojoties uz Ļeoņidjeva pašiem agrīnajiem projektiem.

Zaha Hadida par sevi*

Zaha un es sēžam viņas Klerkenvelas birojā. Sienas klātas viņas pašas gleznām un arī grāmatām; grāmatu muguriņas nodod saturu: Maļēvičs, Tatļins, Meļņikovs, Ļeoņidovs, Rodčenko, Ļisickis, Molohs-Nagijs, Gropiuss, Vāgners, Mollino, Bauhaus, Kandinskis, Pikabija, Vorhols.

Lekorbizjē savā darbā Gleznas par sevi raksta vairāk kā par gleznotāju nekā arhitektu — pusi dienas viņš gleznoja, un pusi  — nodarbojās ar arhitektūru. Darba beigās viņš piebilst, ja jūs vēlaties pētīt viņa arhitektūru, galarezultātu, tad visu darbu atslēga slēpjas viņa glezniecībā. Par spīti tam, retais mākslas zinātnieks sacerējumos par Lekorbizjē viņa darbus analizējis no šāda skatupunkta. Vēlējos jautāt, kādēļ izpaušanās glezniecībā Jums ir tik svarīga?
Patiesībā es savus darbus nemaz neuzskatu par gleznām. Jā, tās ir gleznotas, bet tas ir kaut kas vairāk. Mani gleznotie darbi nav arī projektu ilustrācijas; tās ir rūpīgi izstrādātas skices, kuras ir noderīgas darba attīstības procesā. Visnozīmīgākās bijušas ēkas izvirzījuma daļas, jo tajās apvienojas perspektīva un izometrija, un tas ir daudz svarīgāk nekā gleznieciskais aspekts. Ēku dizainu kļuva labāk ieraudzīt ar gleznu palīdzību, daļu izvirzījumiem tajās un arī to, kā darbu ietekmēja deformācija, gaismas objekts, apgaismojums.

Vai Jūsu gleznas tika izmanotas kā līdzeklis iedvesmai vai kā kaut kas komunikāciju raisošs?
Sākumā ar toreiz pieejamajiem līdzekļiem bieži nepietika, tie nebija piemēroti šāda veida darbiem. Bija ļoti svarīgi izpētīt trīsdimensionalitāti, kas arī ir īstais iemesls, kādēļ viss sākās. Tam nebija nekāda sakara ar ilustrāciju vai aģitēšanu par kaut ko. Kā redzams, ēku izvirzījumu attēlojumi kļuva ļoti svarīgi, tādēļ ka bija jābūt priekšstatam, kā objekts realitātē izskatīsies. Tādēļ, ka glezniecība nav nekādi saistīta ar štancēšanu, mehānisku konstruēšanu, plānojums un griezumi nebija obligāti nepieciešami līdzekļi gleznas tapšanas procesā, lai redzētu, kā to veidot tālāk.

Tātad gleznas darbojās kā līdzeklis, lai projektu pārvērstu trīsdimensionālā plaknē vēl pirms tika iesaistītas datortehnoloģijas?
Tieši tā.

Glezna priekšstatīja Jūsu radīto dizainu un Jūs varējāt teikt — lūk, tāds izskatīsies manis plānotais objekts. Vai tā?Glezniecība bija izteiksmes līdzeklis, kas palīdzēja radīt jaunu valodu; vairāk kā tikai nepieciešamība. Protams, viss sākās jau ar Maļēviča Tektoniku 19.gadsimta Muzejā, vēl zīmīgāk ar Īru parlamenta Palātu un Hāgas Parlamenta ēku plānojumu, kur izpaudās šī pieeja. Šeit nebija domas tikai par kaut kā gleznošanu, bet gan par ļoti sarežģītu ēkas izvirzījumu kombināciju attēlošanu, un tas noveda pie komplicētības konstrukciju izveidošanā. Runa bija par to, kā glezniecība, kas rāda gaismas efektus vai piedāvā attēlu vai vēstījumu, kļuva vairāk līdzīga arhitektūras attēlojumam pretstatā tikai būves perspektīvai.

Vai Jūs uzskatījāt savas gleznas par mākslas darbiem?
Nē.

Tātad tās bija tikai projektu modeļi. Lekorbizjē savas gleznas izmantoja, lai veiktu slepenu izpēti laboratorijā, kas noderēja darbiem arhitektūrā. Vai Jūs savas gleznas izmantojat līdzīgā veidā?
Jā, lai gan tur nav nekāda noslēpuma. Tā ir tikai laboratorija izpētei. Lekorbizjē gadījumā starp to, ko viņš darīja glezniecībā un to, ko paveica arhitektūrā, nebija tik ciešas saistības.

Viņš drīzāk gleznoja priekšmetus nekā arhitektūras objektus.
Mans darbs glezniecībā ir vistiešākajā veidā saistīts ar projektu.

Lekorbizjē centās atrast jaunas formas.
Jā, tas taisnība. Viena no viņa skaistākajām man šķiet glezna, kas atrodas Oskara Nīmeijera namā Riodeženeiro.

Klusā daba?
Nē, drīzāk kas līdzīgs kubistu darbiem.

Kādu mākslas virzienu gleznas Jūs ietekmējušas visvairāk? Krievu konstruktīvistu darbi?
Jā, taču mana zīmēšanas maniere nav veidojusies Maļēviča mākslas iespaidā.

Bet vai sākuma periodā nebija kāda ietekme, kas lika Jums darboties tieši šajā virzienā?
Jā, manas agrīnā perioda gleznas ir krievu mākslinieku ietekmētas, bet vēlāk uzsāka pašas savu virzienu. Protams, manī ir ļoti spēcīga Madelona Vrīzendorpa darbu ietekme, un agrīno Okeānkrasta Mākslas Muzeja Sandjego darbu ietekme akrila tehnikā, bet daudz plakanāki, noteiktāki. Tie bija patiesi iedvesmojoši darbi; tie demonstrē izstādīšanas mākslas vēsturi, sirreālisma iezīmes un kolāžas jēdzienu.

Sākotnēji Jūs lietojāt ļoti daudz krāsu.
Tie bija apzināti centieni, un tajā laikā tā bija kā anti-stilizācija. Doma, ka neīsta materiāla vietā var lietot krāsu. Krāsa bija ļoti svarīga gan interjeros, gan ēku fasādēs, bet krāsas lietojums  ciešāk saistīts ar meklējumiem apgaismojuma problēmas risinājumā, krāsas nebija celtnes attēlojums. Toreiz darbus uzgleznot bija ļoti sarežģīti, un vesela grupa cilvēku pie tiem strādāja.

Vai Jums vēl joprojām ir tādi paši uzskati šajā ziņā? Jūsu tagadējie darbi šķiet vairāk monohromi, visbiežāk melnbaltajā un pelēko toņu gammā.
Vienkārši tā ir vieglāk. Mūsdienās vienmēr saskaramies ar laika trūkumu, un vairs nav tik daudz cilvēku, kuri spēj gleznot. Es negleznoju viena. Reti kurais vairs prot zīmēt.

Smaga problēma, ka roku veiklība mākslā gandrīz vairs neeksistē.
Tā ir izzudusi. Gadu tūkstošu ilgā periodā, sarežģītā attīstībā izveidojusies māksla, balstīta uz zīmēšanu un modeļiem. Apmēram piecpadsmit gadu nesenā pagātnē tā jau bija izzudusi.

Vai Jūs uzskatāt, ka vainojams dators, kas tagad ir atbildīgs par pilnīgi visiem procesiem?
Jā. Patiesībā es domāju, ka tas ir traģiski. Bet savā ziņā tas bija nenovēršami. Cilvēki vairs pat neapjauš, ka arhitekti zīmē rasējumus. Nesen Ņujorkā bija skiču un zīmējumu izstāde. Kad cilvēki redzēja darbus, viņi bija šokēti, ka arhitekti zīmē ar roku. Viņiem nebija par to ne jausmas. Viņi pat vairs neapjauš, ka vēl pirms datora kaut kas pastāvēja.

Ja runājam par Tērnera Balvas izstādi, gandrīz visi darbi ir video tehnikā un instalācijas, šķiet, ka glezniecībai nemaz vairs nav vērtības.
Jā, savā ziņā, bet varbūt tas nemaz nav tik slikti.

Arī taisnība, bet tas vērojams jau vairākus gadus.
Domāju, ka glezniecība atgriezīsies vispilnīgākajā mērā. Man šķiet, tai būs ļoti liela perspektīva.

Kurš būs tas, kas nodrošinās glezniecības atdzimšanu?
Nevaru sacīt neko konkrētu, bet ir mākslinieki, kuri joprojām nopietni glezno un nodarbojas ar tēlniecību. Lai patiesi labi zīmētu ar roku, ir ļoti daudz un nopietni jāvingrinās, tas attiecas arī uz maketu veidošanu, un, ja tas netiek darīts, piecus gadus studējot un piecus gadus pēc tam, nebūs nekādu spēju. Visas manas gleznas bija roku darbi, nevis datora veidotas. Kad cilvēki aplūko manas agrīnās gleznas, viņi domā, ka paveiks ir ar datoru, bet tā nav. Pie dažām strādāja pat desmit cilvēku.Tie bija komplicēti, ļoti rūpīgi izstrādāti darbi.

Vai Jūs vispirms izveidojat skici?
Nē.

Kā top Jūsu gleznas?
Dažreiz es patiesi vispirms uzmetu skici, bet man jau ir skaidra iecere par visa zīmējuma kompozīciju lielos vilcienos, lai gan pusi no tiem mēs vairākas reizes pārstrādājam no jauna. Ir bijušas zilās sērijas un sarkanās sērijas. Mums glezniecībā vissvarīgākais bija krāsa, caurspīdīgums un gaismas ietekme uz objektu. Kā redzams, personīgi man nozīmīgākās bija necaurspīdības un caurspīdības attiecības, visvairāk jau tādēļ, ka gleznas ir milzīgi audekli; nevis atsevišķu māju, bet veselu pilsētu attēlojumi, un tas sniedza lielisku priekšstatu par to, kā funkcionē pilsēta, par uzbūves komplicētību. Kad atceros šīs agrīnās kompozīcijas, tad tā bija viena no nozīmīgākajām īpatnībām — pilsētvides blīvums. Tādējādi radās arī sarežģītu formu interjeri, un tas notika, iesaistot mūsu pilsētvides pētniecību. Vēl tikpat svarīgi kā tā dēvētās gleznas man ir  melnbaltajā tehnikā darinātie zīmējumi, jo līnijas, monohromu toņu dominante ir ļoti būtiskas. Diemžēl šie tehniskie paņēmieni ir izzuduši.

Kā Jūs domājat, vai Jūsu darbnīcā būs tik daudz laika, lai izmantotu visus šos paņēmienus?
Mēs cenšamies, bet kļūst aizvien grūtāk. Maniem darbiniekiem arhitektiem nav ne jausmas par gleznošanu. Viņi vienkārši nezin, kā to darīt. Atšķirība starp situāciju, kāda bija pirms četriem, pieciem gadiem un tagadējo, ir milzīga. Viņi pat nevar pārnest zīmējumu.

Varbūt Jūs varētu viņus apmācīt?
Jā, bet tas būtu līdzīgi, kā prasīt, lai viņi zīmētu ar kāju. Es vēroju, kā mani studenti pagājušajā semestrī skicēja. Rezultātā — it kā būtu zīmējis divgadīgs bērns.

Kad Jūs pasniedzat, vai uzsverat zīmēšanas nozīmi?
Bet viņi vispār nemāk zīmēt.

Bet, ja Jūs viņiem to visu laiku atgādināsiet, varbūt viņi sapratīs?
Mūsu studentiem ir pavisam cits gadījums, jo viņiem ļoti labi jāapgūst datorprasmes.

Protams, bet jābūt taču līdzsvaram starp roku spējām un darba paņēmieniem, ko sniedz tehnoloģijas.
Manā pašas darbā ir citādāk. Man ļoti svarīgs nosacījums bija visu uzzīmēt, izveidot maketus, taču mani studenti to nemāk.

Septiņi no Jūsu projektiem tika uzkonstruēti, balstoties uz gleznām. Vai tas bija veiksmīgs pārnesums?
Lai gan visi attēlošanas, zīmēšanas un gleznošanas tehniskie paņēmieni man bija ļoti saistoši un iedvesmojoši, tajā pašā laikā tas bija neizdevīgi, jo cilvēki neuztvēra ieceri. Viņi uzskatīja, ka mani interesē tikai glezniecība.

Un Jūs netikāt uztverta nopietni?
Traģiski, bet viņi vienkārši nesaprata. Pat tie, kas bija diezgan nopietni un ieinteresēti zīmēšanā, nekad nesaprota gleznas. Pēc manām domām tieši viņi bija diezgan ražīgi nevis manas darba pieejas attīstībā, bet digitālajās tehnoloģijās, kas sekoja vēlāk, turklāt ietekmēja daudzus citus.

Bet Jūs taču esat sevi pierādījusi? Jūs varat parādīt gan gleznotu objektu, gan jau gatavu celtni blakus tam, un redzams, ka tas darbojas.
Nesen Vācijā nolasītajā lekcijā es rādīju pabeigtu ēku fotogrāfijas, piemēram, Strasbūras objektu, un pēc lekcijas pie manis pienāca viens mākslas kritiķis un pajautāja: Kad tā ēka Strasbūrā būs pabeigta? Un es atbildēju, ka tā bija jau pabeigtās ēkas fotogrāfija, bet viņi bija domājuši, ka tā ir kolāža.

Tas ir fantastiski, ka patiešām iespējams tās abas salīdzināt.
Jā, gleznas ir ļoti svarīgas. Interesanti ir, ka šajā gadījumā pats pirmais tehniskais paņēmiens, kas gleznās jāizmanto, ir stāvu izkārtojuma veidošana, un tas sasaucas ar plānošanas metodi, ko es mācījos konstruēšanā. Tas bija ļoti noderīgi, un jo īpaši tādēļ, ka tās ir ļoti līdzīgas konstruēšanas metodes — uzstādījums, pretnostatījums un slāņu izkārtojums. Uz viena audekla iespējams izstāstīt vairākus stāstus — ēkas aprakstu, atbildi uz dienasgaismu, apgaismojumu naktī…

Tātad vienā gleznā ir milzums informācijas.
Jā, daudz attēlojumu un ieceru.

Tādēļ ir žēl, ka tās bieži pārprot.
Tās tiek pārprastas, taču es domāju, ka tās labvēlīgi ietekmējušas studentus — daudziem tās bija radošas iedvesmas avots. Un visvairāk noderīgas bija man pašai.

Tomēr mēs piedzīvojām arī neveiksmes… Piemēram, Kārdifas Operas projekts; es biju satriekta, kad pirms pāris gadiem  kāds man par to uzdeva jautājumu. Pēc visas tās briesmīgās neizdošanās kādam patika pie tā atgriezties, un šis gudrais cilvēks man sacīja: Bet, Zaha, vai Tev nešķiet, ja Tu būtu uzzīmējusi citādāk, tas nebūtu noticis? Es nesaprotu, kā toreiz gala rezultāts bija atšķirīgs no ieceres. Tagad es to pieņemu. Ja es parādu cilvēkiem Kārdifas projektu šodien, viņiem tas šķiet diezgan konservatīvs. Es pieliku daudz pūļu, lai cilvēki saprastu, ka nav nemaz tik viegli savienot šīs abas lietas. Liels daudzums gleznu tika izstādīts Venēcijas biennālē 2002.gadā, un cilvēki saprata.Vēl tikai pirms astoņiem gadiem tas būtu nepieņemami.

Sabiedrība laika gaitā mācās pieņemt jaunus paņēmienus, pieejas.
Pilnīgi noteikti. Tas, ko sabiedrība nesaprata- pat ja es būtu uzzīmējusi Kārdifu vistrafaretākajā un vienkāršākajā veidā, tā vienalga neizskatītos pēc normālas celtnes viņu izpratnē. Būtiskākais ir, ka mēs savos projektos pārspīlējām zināmas tendences, jo mēs vēlējāmies sacīt: Jūs varat ne tikai redzēt, bet arī sajust, kā tas ir — atrasties ēkā. Un tas viss — vēl pirms mums bija pieejama datoranimācija. Ar to tolaik strādāja tikai ļoti lielos birojos. Lai apgūtu, kā ar to rīkoties, bija jāstudē Kembridžā, vai arī vajadzēja noalgot kādu profesionāli, kas to darītu tavā vietā. Mēs izmēģinājām tehniskos paņēmienus, lai reālistiski parādītu, kā tas ir — atrasties ēkā, kāda ir sajūta, kāpjot pa kāpnēm vai esot kādā konkrētā istabā.

Sekojot jums?
Jā, tas bija iemesls, kādēļ daudzi man kādreiz tuvi cilvēki, atnākuši uz Vitra Fire stacijas atklāšanu… Tas varbūt izklausās sentimentāli un ārišķīgi, bet, kad mani bijušie studenti to redzēja, viņu acīs redzēju asaras, jo viņi saprata, ko es biju domājusi. Tas bija nevis kā tad, kad viens cilvēks pasniedz arhitektūru daudziem, bet kad daudzi liek saprast ko ļoti būtisku vienam. Katrā vietā, kurai mēs gājām cauri, pateicoties telpiskajiem apstākļiem, mēs sajutām ko īpašu.

Bet vai bija grūti pārtulkot Jūsu gleznas arhitektūrā?
Nē, nepavisam.

Vai līdz ar to, ka Jūs darinājāt gleznas, bija vieglāk dot reālo informāciju ēkas projektam?
Nē. Mēs vienmēr visu darījām vienlaicīgi. Kritiķi vienmēr atkārto vienu un to pašu. Mēs vienmēr izstrādājām zinātniskus, sistemātiskus, pavisam parastus arhitektūras rasējumus.

Un arī gleznu?
Jā, bet pat tad, kad mēs strādājām pie projekta visparastākajā veidā, tīri ģeometrisku iemeslu dēļ zīmējumi neizskatījās kā normāli rasējumi. Ģeometrijā valdīja sarežģīts telpiskums, un, ja projektā nav atkārtojošos standarta telpas izmēru, jebkurā horizontālajā griezumā tie būs citādi.

Vai domājat, ka būtu sasniegusi līdzšinējo savā darbā, ja nebūtu šīs glezniecības procesa pieredzes?
Grūti sacīt. Nedomāju, ka būtu bijis iepējams tik tālu tikt bez tā; tagad varbūt tas nebūtu nepieciešams.

Jā, bet tas padarīja Jūs pazīstamu, jo Jūs bijāt vienīgā, kas tā darīja.
Jāatzīst, tam bija šokējoša nozīme, kad 1979.gadā cilvēki atvēra žurnālu un lūkojās uz šiem dīvainajiem zīmējumiem. Un zīmēšana, glezniecība tolaik bija ļoti nozīmīgas.

Jo tā bija vienīgais tehniskais paņēmiens, kāds bija pieejams, vai ne?
Jā, jo 70.gados zīmēšanā bija spējš pārrāvums. Ilgu laiku nebija interese par dizainu, un es to atgriezu. Tas pievērsa visu mākslas vēsturnieku uzmanību. Bija postmodernisms, kolāža, stilizācija, Maikla Greiva zīmējumi. Lielākā nozīme tika piešķirta fasādei, nevis interjeram un trīsdimensionālai telpai.

Kuri arhitekti vai mākslinieki ir Jūsu autoritātes?
Ir dažu mākslinieku darbi, kuri mani ļoti ietekmējuši, un ne tikai arhitektu darbi. No Maiesa un Lekorbizjē līdz Nīmeijeram, Brazīlijas mākslinieki radīja lieliskus darbus, jāmin arī viss dizaina mākslas virziens Amerikā 60-tajos gados, tā paša laika itāļu mākslinieki, apbrīnojami iespaidīgi dažu talantīgu Holandes mākslinieku darbi. Kad es biju studente, ļoti nozīmīga bija krievu mākslinieku jaunatklāšana. Man tas bija vesels pavērsiens gan mākslā, gan arī labāk palīdzēja saprast revolūcijas Krievijā. Arīdzan tas, kā Eiropas un Amerikas arhitektūra tiks interpretēta Dienvidamerikā. Jo vairāk tajā iedziļinājās, jo skaidrāka apjauta radās par Amerikas sasniegumiem un kvalitātēm arhitektūrā. Nevar nepieminēt tādas personības kā Rems Kūlhāss vai Pīters Aizenmans, kuri kā pasniedzēji bija ļoti iedvesmojoši.

Tātād pašos pirmssākumos jūs ietekmējuši Kolhāss un Aizenmans?
Protams, Rems, jo viņš bija mans konsultējošais profesors, bet, ja paraugāmies uz tādiem māksliniekiem kā Džons Heidaks, Aizenmans vai Bernards Tčumi, kuri darbojās tajā paša laikā, tad, kas bija interesanti šajā periodā nebija manipulācijas tikai no vienas puses, bet no ļoti daudzām. Vairs nebija vienas personības izšķirošā viedokļa, bet iespēja atvērt acis un uzņemt sevī tik daudz jaunu lietu, un tad izvēlēties, kurā virzienā doties.

Kāds mans draugs man parādīja šo 1928.gada Magrita gleznu un vienu no Jožes Plečnika kapelām Ļubļanā. Viņš norādīja uz uzkrītošo līdzību starp tām. Plečniks varēja arī būt neredzējis Magrita darbu, tā varēja būt sagadīšanās.
Jā, apbrīnojami. Tas parāda, cik cieši glezniecība saistīta ar arhitektūru, tās pauž vienu un to pašu, lai cik neticami tas nešķistu.

Paldies.**

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
19 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Inline Feedbacks
View all comments
teofils

Maigāk un arī daudz precīzāk būtu runāt par nepiepildītu sievišķību .

mikausis

Tādā gadījumā.

Vai vīrieši arhitekti ir impotenti vīri? Un viņu arhitektūra tikai tāda asociatīva mērīšanās ar nekam citam nederīgiem krāniņiem?

Misters – Latvija, Saules akmens, Ķīpsalas manhetena, ku jē…

Vents

[Nekādi nekomentējot ZH aizraušanos ar supremātistiem] rossi kaislīgais komentārs atklāj dziļi vagotu personīgo drāmu. 🙂

lasītāja

Madelonu Frīzendorpa nav vīrietis, bet sieviete – nīderlandiešu arhitekte un gleznotāja, R.Kolhāsa sieva.

viktorija

man ljoti vajag kaadu labu gleznu redzeet …

ipaa6i ar liinijaam vai arii grafikas ziimeejumu !!

es 6odien ne vienu , ne vienu labu ziimeejumu nereedzeeju

apmekleeju visas biblioteekas (graamatas ar gleznaam)

visu internetu ap6arila ….

ietieciet luuzdu kaadu saitu kur var to redzeet …

lasītāja

Madelonu Frīzendorpa nav vīrietis, bet sieviete – nīderlandiešu arhitekte un gleznotāja, R.Kolhāsa sieva.

Lelle

tipiska tulkotaju kompetence

nesen britu vestn tulkotaji bija latviskojusi veselu gabalu, tur bija mineti arhitekti

Farsids Musavi un Zahs Hadids.

viktorija

man ljoti vajag kaadu labu gleznu redzeet …

ipaa6i ar liinijaam vai arii grafikas ziimeejumu !!

es 6odien ne vienu , ne vienu labu ziimeejumu nereedzeeju

apmekleeju visas biblioteekas (graamatas ar gleznaam)

visu internetu ap6arila ….

ietieciet luuzdu kaadu saitu kur var to redzeet …

rossi

Neizglītots un tā rezultātā stipri aprobežots ( sk. skolotājus un ietekmes ), sev pilnīgi sveša un naidīga vide nonācis, naivs un nelaimīgs tantuks, kuras seksuālas nepiepīldītības ( kas viņai, kā austrumu, no dabas apveltītai ar viltu un kvēli sievietei, ir pilnīgi nepanesams ) kompensācijas produkti čakare tukšas smadzenes tikpat naiviem un nekam nederīgiem studentiem visā patērētāju sabiedrības areālā, un

ļauj ērti izdzīvot neko neradošam un šāda sabiedrībā īpaši kupli saplaukušam dažādam liekēžu struktūrām (mediju, mākslas, fondu un t.t.). Īsta vieta šai sievietei būtu zīmēšanas nodarbību vadīšana kāda garlaicības nomākta harēmā.

Elinado

a?

tu esi kā students pie viņas mācījies? respect!

Lelle

Fui, kāds tu rasists!

Lai jau Zahucis ņemas! Forši, ka viņa ir. Turklāt tā intervija arī tīri neko. Par zīmēšanu un glezniecību cita starpā, kas tev taču arī vienmēr ir tāds kā slēptais kritērijs kolēģa varēšanai.

Viņa ļoti labi pasaka, ka glezniecība atgriezīsies. To jau tagad var just – pasaules lielajās galerijās dominē reālisma un figurālās glezniecības izstādes. Instalācijas pieder atpalikušajam ešelonam.

Si

Jē! Tuvojas renesanse un matriarhāts

mikausis

Kāpēc vienmēr mētājas pa galējībām? Šķiet, ka pasaulē līdzsvars ir visu labumu kronis. Nu kā arhitektūra bez sievietes? Kā ala bez uguns. Un sieviete bez arhitektūras? Kā uguns bez cepeša. Dilemma tik proporcijās, kuras starp šiem "jēdzieniem" izstaipa mednieki.

Ne?

teofils

Maigāk un arī daudz precīzāk būtu runāt par nepiepildītu sievišķību .

mikausis

Tādā gadījumā.

Vai vīrieši arhitekti ir impotenti vīri? Un viņu arhitektūra tikai tāda asociatīva mērīšanās ar nekam citam nederīgiem krāniņiem?

Misters – Latvija, Saules akmens, Ķīpsalas manhetena, ku jē…

Andis Sīlis

Tavā tekstiņā seksuāla piepildījuma dvesma arīdzan izpaliek…

Andis Sīlis

augšējais domāts rossi vārsmām

Vents

[Nekādi nekomentējot ZH aizraušanos ar supremātistiem] rossi kaislīgais komentārs atklāj dziļi vagotu personīgo drāmu. 🙂

19
0
Would love your thoughts, please comment.x