Gada balva — uzstādīt diagnozi un nozīmēt terapiju

Aina, ko uzrāda šī gada Arhitektūras gada balva, nav iepriecinoša. Savu viedokli un secinājumus par Latvijas arhitektūru, iesūtījis A4D lasītājs Bens Solo, aicinot arhitektu cunfti neatstāt lielo būvju tapšanu tikai būvindustrijas un attīstītāju rokās, pašiem samierinoties tikai ar gaumīgām un kvalitatīvām privātmājām, inerjeriem un niecīgu lomu sabiedrībā.

Fakti

  1. Ar to ikgadējo birumu, protams, ir plāni….
  2. Un ne jau pirmo gadu, — jo gads, jo cunftes potences sāk izskatīties pēc dzīves atvasaras (eufēmisms)
  3. Baltijas un Austrumeiropas ietvaros, 30 gadu nogrieznī, Latvijas arhitektūra ir tāda… — nu, kā lai to saudzīgāk pasaka? …
  4. Tā vietā, lai raktu sakni, kāpēc ir tā, cunfte un tās pārstāvji izvēlas neredzēt, paužot: ”Ar mums ir viss labākajā kārtībā”… Vismaz līdz nesenai pagātnei.
  5. Tagad ir nojausts, ka nav labi, tomēr atkal tā vietā, lai raktu sakni un izprastu, kāpēc ir tik slikti (jo vājais, izrādās, ir tieši vidus līmenis, kas liecina par visas ekosistēmas mazasinību), tiek atrasts vienkārša atbilde, — jo arhitekti paši ir muļķi (ar skaļi nepateikto viedokli, ka paši vērtētāji ir noteikti stipri virs vidējā, un uz viņiem tas čābīgums neattiecas). Pieņemu pat, ka kādam liekas izdevīga atbilde, tie tizlie, kas pat netiek pāri barjerai, ar tiem jau nevajadzētu slēgt līgumus svarīgos objektos. Tomēr Latvijas arhitektu skaits uz 100 tūkstošiem iedzīvotājiem jau tagad ir stipri mazāks kā Eiropas Savienībā (arī Baltijā, starp citu). Kas būs, ja atšūs vēl arī visus “tizlos” un tos, “kas sev doto uzticību neattaisnojuši”? Mēs taču zinām, ka progresa dzinējspēks ir konkurence? Vai tomēr garantēta siltumnīca “atsevišķiem” ir garants LR arhitektūras “atspērienam no dibena”?

Secinājumi

1. Ļoti iespējams, ka nacionālajai žūrijai vai arhitektu savienībai kā organizācijai, rēķinoties ar Latvijas arhitektūras mazasinību, kādreiz ir jāsaņemas un jāpasaka, ka labāk ir rīkot vienu pasākumu divos gados, jo nav vērts censties atlasīt ananāsus no viduvējiem darbiem. Man liekas negodīgi, ka situācijā, kad par varītēm šogad vajag balvas, tās tiks piešķirtas viduvējiem darbiem, degradējot pašu balvu un līdz ar to arī — citkārtējos izcilos sniegumus. Tomēr šī ideja ir konsekventi noraidīta — mums vajag svētkus katru gadu.

2. Kāda ir vēsts sabiedrībai? Iespējams, līdz sabiedrībai nonāk kāda ziņa par arhitektu kā indivīdu, par viņa pārdzīvojumiem, izjūtām un mijiedarbību.. Un tomēr tā ir arhitektūras projektēšanas industrijas (lai vai kāds nu tas sektors ir palicis) balva ar visu no tā izrietošo. Vai balva vēsta “Mēs arhitekti esam vajadzīgi, bez mums nekas būvindustrijā nenotiek”?

Manuprāt īsti nē, jo konsekventi parādās cita ziņa, — ka tur, kur iesaistīta nopietnāka nauda, tur arhitekti neko nav spējīgi radīt, un tikai tur, kur ir salīdzinoši mazas naudas, maza ietekme uz sabiedrību un vidi, tur jā, tur tie arhitekti var kaut ko cienījamu radīt, — kādu privātmāju, interjeru, paviljonu, uzorganizēt kādu pasākumu, grāmatu uzrakstīt. Manuprāt mēs paši kā cunfte darām visu, lai sabiedrība mūs uztvertu par plānā galdiņa urbējiem (ne lielāka ietekme kā interjera dizaineriem), piemēram, pat ainavistiem, pateicoties vadošiem jomas speciālistiem ir pulka lielāka ietekme uz sabiedrību.

Protams ir arī izņēmums arhitektūrā, — joma ko pārvalda Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde ( ex-VKPAI). Tur jau izsenis ir viss sakārtots, un joprojām viss ir kārtībā, ir konsekventa (cauri gadiem) acīmredzama vēsts sabiedrībai —, ka bez šajā jomā strādājošiem arhitektiem nevar iztikt, viņi ir GURU, kurus jāklausa pārējiem, ka tikai pateicoties viņiem var tikt atjaunota, restaurēta, pārbūvēta vēsturiskā substance visos mērogos — sākot ar lielajiem muzejiem beidzot ar vešūzi. Principā šādu ilglaicīgu politiku un tās rezultātā īstenotu likumdošanu, publisko tēlu, konsekventu finansējuma piesaisti būtu vajadzējis arī pārējai Latvijas arhitektūrai, tomēr šādas komandas nav, diemžēl

3. Vai tiešām Latvijas arhitektu cunfte kā vienīgo cietoksni aizstāvēs tikai mazās privātās investīcijas (jo tas neinteresē nevienu vērā ņemamu konkurentu), un aizsardzību meklēs NKMP radītājā vēsturiskās apbūves transformāciju cietoksnī? Visu pārējo atstās būvniekiem, attīstītājiem, inženieriem, starpniekiem, un ārvalstu projektētājiem?

4. Manuprāt, pēdējais laiks rīkoties. Cunftes iekšienē nepieciešams izdiskutēt un noteikt klīnisko ainu — diagnosticēt iemeslu, kāpēc ir šī ilgstošā mazasinība; noteikt tai ārstēšanas terapiju; konsekventi, disciplinēti un ilglaicīgi to īstenot, līdz sasniegts pozitīvs rezultāts. Savukārt no ārpuses, paralēli iekšējai terapijai, teikt, ka ar Latvijas arhitektūru viss ir labākajā kārtībā, mēs varam utt. — CITIUS, ALTIUS, FORTIUS.

 

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx