Gada balva — Šaoliņas lidojošo mūku teātrim

Šovakar svinīgajā ceremonijā Dzintaru koncertzālē tika paziņoti Latvijas arhitektūras gada balvu ieguvēji. Starptautiskā žūrija lielo gada balvu šogad piešķīra būvei, kuru klātienē nav redzējuši —  Šaoliņas lidojošo mūku teātrim.

Gada balvas pasniegšana nu jau labu laiku tiek uzskatīta par nozīmīgāko un vērienīgāko regulāro gada notikumu Latvijas arhitektūrā. Gadu no gada pasākuma norises attīstās un pilnveidojās, kļūstot par tādu kā Latvijas arhitektūras festivālu, kas ietver izstādi, lekcijas, filmas, diskusijas un kā kulminācija, protams, gada balvas pasniegšanas ceremonija.

Ja ir bijušas atsevišķi gadi, kad galvenās balvas ieguvējs ir diezgan droši jau iepriekš paredzams, un arī pārējo godalgu sadalījums šķiet prognozējams, tad šī bija no tām reizēm, kas drīzāk nesa pārsteigumu, — kādiem ļoti priecīgu, citiem — vilšanos, — ne vien tikai autoriem, bet arī līdzi jutējiem.

Galveno gada balva — Zelta ananasu šogad ieguva Šaoliņas lidojošo mūku teātris,  arhitekti — Austris Mailītis, Valters Murāns, Ints Menģelis, Kārlis Melzobs, Dina Suhanova, Andra Odumāne, Jekaterina Olonkina.

Savukārt ar Sudraba ananasiem žurija novērtēja Ludzas Lielās sinagogas atjaunošanu (autori: Konvents —  Pēteris Blūms, Oto Ozols, Līga Ganiņa, Līva Garkāje) un izstādi Grāmata Latvijā (autori: GAISS Associates, Partners et Sons / Latvijas Nacionālā bibliotēka), kas skatāma Nacionālajā bibliotēkā.

Bez tam ar īpašo atzinību starptautiskā žūrija atzīmēja arī Procesu kategorijā iesniegto Baltijas paviljonu — Latvijas, Lietuvas un Igaunijas apvienoto ekspozīciju Venēcijas biennāles izstādē.

 

Tradicionāli Arhitektūras gada balvai pieteiktie darbi tiek vērtēti divās kārtās — vispirms, atlasot iesniegtos darbus finālam, savu vērtējumu izsaka vietējā jeb kā kādu laiku pieņemts saukt — nacionālā žūrija, bet gala vērtējums un balvu sadalījums tiek uzticēts starptautiskajai žūrijai. Pēc vairākiem gadiem, kad vietējā arhitektu kopiena jutusi vilšanos par ārzemju žūrijas vērtējumu, kas atstājis bez balvām kādas Latvijas kontekstā ļoti nozīmīgas būves, šogad nacionālā žūrija nāca ar iniciatīvu neatkarīgi no starptautiskās žūrijas vērtējuma godināt katrā kategorijā iesniegtos labākos darbus. Šogad tie nav diplomi, bet īpašas nozīmītes.

Četriem, pēc nacionālās žūrijas viedokļa īpaši izceļamiem darbiem, tika pasniegtas zelta nozīmītes. Šie darbi ir kultūras būvju kategorijā iesniegtā Ekziperī Starptautiskā skola (autori: 8 A.M. — Juris Lasis, Laura Pelše, Eduards Beernaerts, Elīna Čandere, Anastasija Pimenova, Mārtiņš Valters, Frenks Maršāns, Deniss Maruhļenko, Viktorija Jakovļeva, projektu vadītājs Ivars Neļķe), privātmāju kategorijā iesniegtās divas mājas Jūrmalā (autori: Sintija Vaivade_Arhitekte), restaurācijas kategorijā iesniegtā Ludzas Lielā sinagoga (autori: Konvents — Pēteris Blūms, Oto Ozols, Līga Ganiņa, Līva Garkāje), un interjeru kategorijā iesniegtā Latvijas Nacionālās bibliotēkas patstāvīgā ekspozīcija Grāmata Latvijā (autori: GAISS / Associates, Partners et Sons/ Latvijas Nacionālā bibliotēka).

Šogad Latvijas Arhitektūras gada balvai 2017 tika pieteikti 36 darbi. Pirmajā kārtā darbus vērtēja Nacionālā žūrija septiņu nozares ekspertu sastāvā, to vidū bija arhitekti Vītauts Biekša, Mārtiņš Jaunromāns, Rasa Kleina, Andis Sīlis un Ilze Paklone, ainavu arhitekts Ģirts Runis un filozofs Jānis Taurens. Nacionālā žūrija izvēlēja 18 nominantus, otrajā kārtā nododot vērtēšanu Starptautiskās žūrijas rokās, kuri pieņēma gala lēmumu. Starptautiskās žūrijas sastāvā bija arhitekti Mārja Kaska (Igaunija), Toms Grunskis (Lietuva), Jošiharu Cukamoto (Japāna) un Jakobs Kureks (Dānija).

Sagatavoja: Artis Zvirgzdiņš

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
Abonēt
Paziņot par
guest
11 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
Rūta Leitanaitė

kopš to balvu piešķīra izstādei, viņai jebkāda vērtība vai nozīme ir zudusi

Rūta Leitanaitė

Kā būtu arhitektūras gada balvu apvienot ar dizaineru balvu, piemetot vēl kādu restaurācijai veltītu sadaļu?

Rūta Leitanaitė

Tas pierāda, ka Latvijā notiek paaudžu maiņa arhitektūras lauciņā un jaunā paaudze nāk ar atšķirīgu redzējumu, spējām iekļauties starptautiskā meinstrīmā. Ko darīt latviešu arhitektam ap 30-50, vai “zudušajai paaudzei”? Turpināt kopēt no žurnāliem, vai tomēr mēģināt interpretēt esošo arhitektūras mantojumu un radīt oriģināldarbu, kā to tepat a4d redzam, dara studenti?

Balvas vienmēr un visur saņem oriģināldarbi, ne tējas trešais uzlējums.

Austri, lai izdodas ar estrādi un varbūt arī mums taps pirmais struktūrarhitektūras darbs 21.gs!

Rūta Leitanaitė

Pieņemu tas būtu tikai godīgi, ja jebkurš klaida ( īstemiņa, patstāvīgi) Latvijas pilsonis&dubultpilsonis&nepilsonis, vai pat LR līdzjutējs – arhitekts, iesniegtu LAS gada balvā savus mītnes vietas garadarbus, pieņemu LASam jēga uzrunāt , jo pretējā gadījumā nedaudz neobjektīvi, ja šāds darbs ir tikai viens. Starp citu mums ir ne tikai iepriekšējā perioda klaida LR pilsoņi-arhitekti, bet arī pēdējo dekāžu arhitekti, kas aizbraukuši prom, un to ir pietiekoši daudz, un arī ar saviem arhitektu birojiem mītnes zemēs, ne tikai kā vadošie speciālisti. Tomēr kas notiek ar blakni, ka vērtētājam ir jāapskata darinājums dabā, kas savukārt it kā runā par labu LR tapušajai… Lasīt vairāk »

Rūta Leitanaitė

haha – galvenā balva par kāpnēm. nu gan

Rūta Leitanaitė

stulbs, nenozīmīgs un galīgi neaktuāls objekts

Rūta Leitanaitė

noskatoties ceremonijas videjoo, radās priekšstats par drūmu, tumšu pasākumu, kurā ir sapulcējušies kaut kādas sektas pārstāvji.

Rūta Leitanaitė

rezultāts vairāk ko pastāsta par žūriju nekā par izvēlēto darbu

Rūta Leitanaitė

Komentāri pastāsta par mums pašiem. Ne tikai šie, anonīmie, bet arī pašu žūrijas vērtējums.

Apbrīnojama ir spēja neredzēt acīm redzamo.

Unikāls darbs. Viennozīmīgs favorīts. Nesalīdzināms veikums. Pasaka.

Pasaka pasaka,

atcerieties pasaku par burukuģi, kurš atpeldēja indiāņu krastā. Indiāņi to neredzēja. Neredzēja milzu burukuģi. Tā iemesla dēļ, ka viņu apziņā nebija šāda tēla.

Rūta Leitanaitė

Jēdzienu “dzīvot” var saprast kā ķepurošanos, citi, tajā skaitā Šaoliņ mūki – kā levitēšanu ar kompresora palīdzību (tas pats, kas peldēt, pieāķējoties motorolaivai), manuprāt, ar patiesu levitāciju tur nav nekāda sakara.

Kas iepriekšējos gadsimtos katram namdarim bija skaidrs – kur jābūvē ēka, lai tā kalpotu dzimtai gadu simtus, to šodien mēdz pasniegt kā jaunatklājumu.

Rūta Leitanaitė

Tā izskatās Aerodiuma stacionārās propelleru tehnoloģijas gals.

Mūki gan varēs lidot daudz daudz iespaidīgāk

https://www.yo…?v=WQzLrvz4DKQ

11
0
Lūdzu, komentējietx