5. maija rītā 93 gadu
vecumā savās mājās aizsaulē aizgāja arhitekts Edgars Šēnbergs.
Edgars Šēnbergs dzimis
1923. gada 31. martā Cīravā, Aizputes apriņķī. Viņš mācījies Liepājas Valsts tehnikumā (1937-1943),
bet kara laikā (1943-1944) tika iesaukts vācu armijā, strādājis par skolotāju
Virgas septiņgadīgajā skolā Liepājas rajonā (1945-1946). Arhitektūru Edgars
Šēnbergs studēja Latvijas Valsts Universitātes Inženierceltniecības fakultātes
Arhitektūras nodaļā no 1946. līdz 1952. gadam.
Pēc studijām 1952. gadā kopā ar sievu Ainu tika nosūtīts darbā uz
Novosibirsku Krievijā. Pēc arhitekta projektiem Krievijā uzbūvētas vairākas
ēkas — Novosibirskā, Permas apgabala
Berežņikos un Nazarovā, Krasnojarskas apgabalā, kā arī Elektrēnos Lietuvā.
Pēc atgriešanās dzimtenē Edgars Šēnbergs strādāja projektēšanas institūtā Latkomunprojekt, kur projektējis Ogres
estrādi (1968.), brāļu kapu memoriālo ansambli Vietalvā (kopā ar tēlniekiem Zentu
Zvāru un Valdi Albergu), kas 1983. gadā ieguvis Vissavienības Tautsaimniecības
sasniegumu izstādes diplomu. Vietalvas pieminekli plānots iekļaut
kultūras pieminekļu sarakstā.
Šēnbergs
ir radījis tādas Latvijas padomju modernisma arhitektūras zīmes kā pazīstamo
kafejnīcu Klidziņa un Bauskas restorānu Pilskalns. Viņš ir arī
autors vienam no pirmajiem iezīmīgākajiem t.s. reģionālās arhitektūras
piemēriem — atrakciju pilij Daile
(1976) Jūrmalā, kas 1981.g. saņēmusi Latvijas PSRS Ministru Padomes prēmiju. Zīmīga
ir arī pēc Latvijas Zinību biedrības pasūtījuma 1987. gadā projektētā
dzīvojamā ēka Lauvu nams Rīgā, Brīvības ielā 104. Nozīmīgs projekts ir arī
Natālijas Draudziņas 7. vidusskolas piebūve (1974).
1985. gadā Edgars Šēnbergs izveidoja daudznozaru speciālistu komandu un pievērsās arhitekta profesijas robežu paplašināšanai, veidojot
vietvārdu atšifrējumus ar konkrētas
vietas kartēšanu. Pētnieks uzskatīja, ka vietvārdi kā telpisku objektu interpretējumi, reizē arī paši rada telpu, dodot
iespēju to iztēloties. 1992. gadā tika izdota pirmā vietvārdu nozīmes
pētījumiem veltītā grāmata Sensōrum, iesākot
sēriju, kurā sekoja vēl vairāk kā divdesmit grāmatu, attīstot Šēnberga radīto
teoriju, apkopojot un interpretējot daudzus dažādas izcelsmes vietvārdus. Šī arhitekta
darbības puse ir atspoguļota Anša Epnera
dokumentālajā filmā Cilvēks no soliņa
(2000), kurā Edgars Šēnbergs izklāstīja savu versiju par latviešu valodas
etnonoģenēzi.
Nozare zaudējusi pēckara
laika arhitekta Edgara
Šēnberga dzīvo atmiņu pavedienu.
