«Ja tu neapsver to, kā tevis radītā ēka novecos, pēc desmit gadiem vairs nebūsi arhitekts,» saviem studentiem atgādina japāņu arhitekts Takaharu Tedzuka, jo viņa valstī jaunceltnes jauc nost pēc 22 gadiem. Zemūdenes veidolā nostājies pretī kaprīzākajam klimatam Japānā, Ečigo—Macunojamas Dabas zinātņu muzejs apmeklētāju iesaista vides pētniecībā.
Muzejs nav estētisks konteineris, bet gan eksotisks atmosfēras parādību izlūks. Apmeklētājs, kas muzeju iepazīs rudenī, janvārī ieraudzīs atšķirīgu ainu. Bagarēto ceļu ieskaus 5 metrus augstas ledus sienas, bet niecīga dabīgā gaismiņa ēkā plūdīs pa spraugu sniega kārtā — loga aizsegā. Muzejs ir apjomīgākais, realizētais kā arī Venēcijas 9.biennālē izstādītais biroja Tezuka Architects darbs, kurā dabas fenomens kristīts par būvmateriālu prīmu.
Skulpturālā semināru un muzeja ēka ar slaido skatu torni uztupusi lēzenai pakalnei kā kobra uzbrukuma pozā, asti sametot līkumā ap pagalmu starp darbnīcām un ēdnīcu. Virpuļa veida stāvlaukums atbraucēju ierauj ieejā kā epicentrā. Ņigatas prefektūras idilliskā nostūra bravūrīgās būves čūskādai un skeletam izmantots 2500 tonnu COR—TEN tērauda.
Muzeja projekta filozofijā var konstatēt high—tech raudzi, tomēr eiropeiskām ekspozīcijām raksturīgā ornamentālā bauda tikusi izskausta. Muzejs nav estētisks konteineris, bet ir futūristiskas izteiksmes līdzeklis ekstremālā klimata testēšanai. Nīgatas vasaras un ziemas temperatūru amplitūda (90°C) ir iemesls būvju tendencei izstiepties un sarauties par 20 centimetriem. Ziemā ēku aprok kupena (4m), kas pie mīnus 20°C pārvēršas ledus klintī. Vasarā gaiss sakarst līdz 45°C, ēkas apvalku nokaitējot pat līdz 70°C. Tērauda plākšņu vienlaidus pārklājumu notur I—profilu, cauruļu (120m) un dzelzsbetona karkass. Smagā metāla svētnīca.
Neitrālie interjeri ar klimata kontroli kalpo kā fons apkārtnei logā — eksponātam numur viens. Nepārtrauktā līnijā izkārtotās skatu telpas ar trapeces griezumu un sānu sienu — akrila ekrānu uz ārā notiekošo — izved skatītāju cauri dokumentālā kino tunelim. Lielākā «bilde» ir 4 x 14 metrus augsta aiz 75 milimetru bieza, caurspīdīgās sintētikas paneļa.
Arhitektu pāris Jui un Takaharu Tedzukas kā komanda Tezuka Architects postburbuļu placdarmā — Tokijā — praktizē kopš 1994.gada. Ilgi strādājot pie reģionāliem mazģimeņu apbūves projektiem ar trūcīgiem budžetiem, izpausmes ierobežojumi pārauga Tedzuku dizaina rokrakstā. Viņi ir pārliecināti, ka arhitektūra rodas novērojumos par cilvēka uzvedību nevis vēlmē radīt formu, un gaisma ir jāieceļ arhitektūras tronī. Viņu darbi runā ikdienas valodu un rāda vairumam, ne tikai profesijas elitei saprotamas arhitektūras piemēru. Laikā no 1998.—2003.gadam viņi uzprojektējuši aptuveni 40 dzīvojamo ēku ar idejas algoritmiem nosaukumos, piemēram, Megafona, Baldahīna vai Pūžņa māja. Taču strauju popularitāti un Japānas Arhitektu institūta balvu (2002) guvušais Jumta nams (Roof House) tapa japāņu nomenklatūras apsūdzēts.
Neslavu pārrāva Tezuka Architects uzvara konkursā par jaunā Ečigo—Macunojamas (Echigo—Matsunoyama) Dabas zinātņu muzeja projektu, kurš kopā ar MVRDV projektēto Agrārās Kultūras centru Macudai no kultūras infrastruktūras izslēgtā lauksaimniecības reģiona — Ņigatas ainavai atgrieza artistisku vitalitāti.
