Cik tālu no Vasjukiem līdz Rīgai?

Ilze Martinsone citē LMS pieredzi un kritiski skata LAS pieeju: «Gada skates prestižs sākas no pašu attieksmes. Nav «viņu», esam mēs. Tomēr pēcgarša drīzāk ir priecīga, jo situācija ir atvērta. Rīgas koncertzāles projektu skaitu par labāko, kas pērn noticis latviešu arhitektūrā.»

Latvijas arhitektūras gada skates ir lielākais publiskais notikums, ar kuru sabiedrība bieži asociē visu latviešu arhitektūru — acīmredzot kā tāds tas arī jāvērtē. Pie celtniecības sprādziena un ļaužu pieaugošās intereses arhitektūra nupat ir topā: dūži rokā, lai publicitāti izspēlētu uz pilnu klapi. Skates noslēgumam, piemēram, būtu jātiek līdz TV translācijai. Varbūt Vasjukus reiz pārdēvēs par Ņūmaskavu, un pasaule nakti lauzīs rokas pie ekrāniem, lai uzzinātu Lielās balvas ieguvēju Latvijas arhitektūrā?

Mani kaitina brēcēji ar savu «katru gadu tas pats», jo tā nav. Skate ir izkūņojusies no šaura profesionāļu klubiņa Latvijas Arhitektu savienības (LAS) mājā, īstenotā starptautiskas žūrijas ideja stāv pāri rosībai pīļu dīķī un kreņķim par savstarpēju apdāvināšanos. Gada skates prestižs sākas no pašu attieksmes. Šogad vēroju procesu no iekšienes, šis tas aizķērās.

Zviedru valstiskās attīstības pamatos esot vairāki principi — horizontāla pārvaldes sistēma, profesionālo un privāto attiecību dalīšana, spēja sadarboties. Še Janka joprojām labi pazīst Pēteri un tā arī lietas dara — kā mājās. Tehniskā žūrija pasākuma nolikumu i redzēt neredzēja un ar miglainu nojausmu par pilnvarām lūkojās brīžam tik vārgas kvalitātes bildītes, ka beigu galā dažu sekmīgu projektu izsvieda no skates. Lai pēcāk kopīgiem spēkiem — kā mums tā gadījās? — stumtu atpakaļ. Pārsteidza LAS priekšsēdis, kurš personīgi nesagaidīja starptautiskās žūrijas locekļus, lai iepazītos un izskaidrotu skates jēgu: ārzemju viesi un žūrijas vadītājs tāpat nedabūja skates nolikumu. Apmaksāt viesiem ceļu, uzturēšanos, braucienus pa objektiem un izdrukāt uz visiem vienu nominēto objektu attēlu komplektu — jancīga skopulība. Nav nojausmas, vai kāds no žūrijas locekļiem parakstījis tehniskās un gala žūrijas sēžu protokolus, es ne. Preses relīzes neesot bijis, un žurnālisti mēģinājuši sakasīt informāciju pa dažādiem avotiem. Sīkumi varbūt. Masīvākas problēmas: bāla A4 formāta lapiņa ir par knapu, lai korekti vērtētu «projektu» nomināciju. Restaurētās celtnes bez papildinformācijas nav objektīvi vērtējamas vispār. Joprojām Rīgas koncertzāles projektu skaitu par labāko, kas pērn noticis latviešu arhitektūrā. Ja nu tieši uzskates materiāls tam liedza pjedestālu? Bet paldies Uģim Bratuškinam, kurš teicami organizēja žūrijas praktisko darbu.

Žēl noslēguma ceremonijas, kura pret iepriekšējo košo šovu bija solis atpakaļ. Kaut Daile trāpīja (špāsīgs izmisums mirdz LAS pārstāvju acīs ikreiz pirms skates, drudžaini meklējot telpas, lai arī zināms, ka muzeji izstādes plāno 1,5—2 gadus uz priekšu). Mulsumā pret ārzemju kolēģiem, kuri vēl gaidīja savu uznācienu, dīdījos uz krēsla, klausoties, kā pasākuma garlaikotā publika uzklūp bufetei un ceremonija izšķīst. Aizskāra Sīļa nihilisms (tak jau LAS valdes loceklis), nekāpjot uz skatuves pēc apbalvojuma projektam, kurā viņš minēts kā otrais arhitekts.

Tomēr pēcgarša drīzāk ir priecīga, jo situācija ir atvērta. Laureāti blāvi? Nevar paģērēt, lai tādas virsotnes kā Kronberga Siguldas privātmājas projekts vairotos daloties. Bet potenciāls pulsē gandrīz fiziski sajūtami. Notika tas, kam jānotiek un nākamā paaudze pārrāva dambi. Igaunijā jau labu laiku rullējot divdesmitgadnieki.

Varbūt projekta organizācijā ģeldīga ir Latvijas Mākslinieku savienības pieredze. Proti, žūrija pēc komplicētas vēlēšanu sistēmas tika pieaicināta gada sākumā (ar parakstu apliecinot gatavību tajā darboties un tika publiski nosaukta jau iepriekšējās balvas ceremonijā), lai visa gada garumā sekotu līdzi mākslas notikumiem. Še tie varētu būt speciālisti, kas uzņemtos atbildību, lai gada skate neapiet ievērības cienīgus objektus kā Rīgā, tā novados. Bez tam par svētību nāktu sadarbība ar citām institūcijām, piemēram, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju un rajonu inspektoriem, lai apzinātu situāciju restaurācijas jomā, tāpat pašvaldībām. Nepametot procesu entuziasmam, bet apstiprinot to ar konkrētu vienošanos. Varbūt jēdzīgāk ir starptautiskajai žūrijai negaidīt brālīgo savienību deleģētos biedrus, bet nopeilēt personālijas pašiem. Ja ne, risks dabūt otro ešelonu. Un smieklīgi izskatījās, kad žūrija izmisīgi staipīja kaklus gar savrupmāju žogiem. Privāts paliek privāts, bet citkārt varbūt tomēr var sarunāt tikt iekšā?

Kamēr kolektīvi naidosimies uz LAS kā abstraktu ļaunuma sakni, dzīvosim Vasjukos. Sabiedriskas organizācijas mēdz būt atvērtas iniciatīvai. Treimaņa kungs, kas ir mistiskie «kritiķi», no kuriem tagad sagaidāt «vētīšanu»? Arhitektu cunfte tādus nav uzaudzinājusi, tāpēc jau sākuma asnam tika iedēstīta Biete. Ņemiet rokās rakstāmo, Jūs to varat! Nav «viņu», esam mēs.