Kam būs domāta Brīvības aleja?

Vēl līdz 21. aprīlim Arhitektu namā ir aplūkojami Brīvības alejas otrā konkursa darbi. Vai konkurss šoreiz ir devis projektu, kura īstenošanai būtu vērts tērēt naudu, lai pārveidotu nozīmīgu pilsētas vietu?

Jau lasot konkursa mērķus un iztēlojoties to īstenošanai paredzēto vietu — liepu aleju Brīvības bulvāra vidū, prātā nāca dažādas šaubas. Visai grūti bija iedomāties to kā vietu, kas piemērota plaši apmeklētiem un dzīvīgiem pasākumiem. Konkursa darbi un rezultāti lielā mērā šaubas apstiprina.

Konkursā saņemti divdesmit darbi. Saprotamu iemeslu dēļ uzreiz ir atmesti priekšlikumi, kas piedāvā tiltiņus un tuneļus, tāpat atsijāti arī tie, kas konkursā pieprasītās idejas ietērpuši pārlieku naivos tēlos. Žūrija apbalvoja piecus priekšlikumus, kurus varētu sadalīt divās, savā ziņā pretnostatāmās grupās. Rezultāts zināmā mērā pauž arī plašās žūrijas (16 dalībnieki) atšķirīgos kritērijus.

Labākie?

Uzvarētāja projekta galvenā ideja ir apgaismojums — izstādes paneļus grezno bildes, kurā attēloti gaismas kūļi, kas izvietoti regulārā rindā alejas vidū. Gaisma, tas protams ir ļoti svarīgs un arī efektīgs pilsēttelpas elements, it īpaši Latvijas rudeņos un ziemās. Taču nav saprotams, kā varētu tikt īstenota uzvarētāja darbā rādītā ideja. Fotošopa bildēs, protams, šādi gaismas stabi izskatās glīti. Taču lai dabā kaut ko līdzīgu tam redzētu, tad jābūt ir miglai, kas Rīgas centrā laikam nav diez ko bieža parādība. Vai nu arī — talkā jāņem rokmūzikas koncertu vai dažādu izrāžu palīgelemets — dūmi. Jo nu no automobiļu izplūdes gāzēm jau Brīvības ielā tik bieza dūmaka neveidojas. Tas tiešām šķiet visai īpatnēji, ka šāda, tik ļoti gaisīga un sarežģīti īstenojama ideja ir uzrunājusi žūriju, liekot to atzīt par labāko. Jo ja priekšlikumam atkrīt gaismu efekti, tad paliek visai formāls zemes līmeņa risinājums, varbūt tikai pavisam nedaudz izsmalcinātāks, kā «benzīntanku landskeipings», ko Rīgā un Latvijā pazīstam kopš 90. gadiem — bruģa raksti, puķes vai zemi krūmeļi un kādi soliņi. Nu jā — ir vēl gan arī «interneta vides objekti».

Par gaismām runājot, jāatgādina, ka svinīgie datumi, kam aleju nu domāts veltīt ir maijā, tātad laikā, kad tumsa iestājās diezgan vēlu vakarā. Jocīgi savā ziņā, ka gaismas stabu idejas autors ir tas pats mākslinieks, kas tradicionālajām sarkanbaltsarkanajām lampiņām šai pašā alejā novembra Staro Rīga festivālu laikā. Jocīgi tāpēc, ka šīs lampiņas ir patiešām ir jaukas, uzrunājošas un iedarbīgas, tāpēc īpatnēji liekas, ka tas pats autors piedāvā kaut ko tik neticamu.

Starp izvirzītajiem pieciem darbiem divi citi savā būtībā ir diezgan līdzīgi, tie piedāvā izveidot mūsdienīgāku segumu, tādus vai citādus soliņus, kā galveno vērtību uzturot skatu uz Brīvības pieminekli no alejas iekšpuses. Viens no darbiem ir saudzīgāks pret dabas vidi, atstājot zālājus un piedāvājot alejas vidū teksta līniju, kuru nolasot apmeklētājiem vajadzētu  uztvert to ideoloģisko vēstījumu, ko tur vēlētos paust konkursa rīkotāji. Otrs savukārt piedāvā pilnībā attiekties no zāles, visu pārvēršot balta akmens virsmā, no kura izlien arī soliņi.

Plakanā un neiedvesmojošā Eiropa

Lūkojoties uz šiem trīs darbiem, neizbēgami prātā nāk Rema Kolhāsa priekšlikumi Eiropas savienībai, ar ko viņš nāca klajā pēc Eiropas Komisijas toreizējā prezidenta Romāno Prodi aicinājuma 2001. gadā. Pareizāk sakot, nevis paši priekšlikumi — pazīstamais Eiropas karoga piedāvājums, kas izskatās kā krāsains svītrkods, un  projekts ES kvartāla transformācijām Briselē, bet gan tas, ko Kolhāss pauda par Eiropas Savienības tēlu. Toreiz viņš runāja par ES reprezentāciju, kas ir «plakana un bez daiļrunības», kas nespēj pārliecinoši atklāt ne Eiropas vienotību, ne daudzveidību. «Plakanā zilā Eiropa», viņaprāt ir tā, kas nolīdzina visas atšķirības, tā, ko reprezentē paveca gadagājuma ministru grupa, kas pozē fotogrāfijai; politiķi, kas sēžas iekšā mašīnās vai kāpj ārā no tām; vai arī — gara rinda nosaukumu visās oficiālajās valodās. Kolhāsa centieni toreiz rezultējās gan ar pazīstamo Eiropas karoga piedāvājumu, kas izskatās kā krāsains svītrkods, gan ar priekšlikumu Eiropas Savienības kvartāla transformācijām Briselē.

Neiedvesmojoši, neaizraujoši un formāli — tie ir vārdi, kas šķiet ļoti atbilstoši raksturojam arī šos darbus konkursā Brīvības alejai, ko arī iecerēts tā kā daļēji veltīt arī Eiropas Savienībai. Taču iespējams, ka šos pašus vārdus daudz vairāk varētu veltīt paša konkursa uzstādījumiem un tā rīkotāju mērķiem. Nav zināms cik liela ir tā sabiedrības daļa, kas minētās trīs dienas maijā uztver kā savus svētku tieši tajās nozīmēs, kas paustas konkursa formulējumos. Nojauta saka, ka visai maza daļa.

Sarežģīts uzdevums un grūta vieta

Droši vien ir arī likumsakarīgi, ka priekšlikumi tiecas paust tādu vietēju, mazliet svētsvinīgu skatījumu uz to pašu «plakano Eiropu», reizē cenšoties to kaut kā saskaņot ar Brīvības pieminekļa klātbūtni un atrašanos Rīgas centrā un galvenās pilsētas ielas vidū. Kāteikts uzdevumā, rīkotāji vēlas «radīt vietu, kur vienkārši un vienlaikus emocionāli atzīmēt Latvijas vēsturei un šodienai svarīgus notikumus, piesaukt Latvijas izcilāko ļaužu vārdus un pateikt paldies mūsu citvalstu draugiem, kuri sekmējuši Latvijas atgriešanos Eiropas saimē.»

Kā redzams, formulējums ir vispārējs, it kā atstājot brīvu telpu autoru interpretācijai, tomēr reizē — tas nepasaka, kādas tad varētu būt tās atzīmēšanas un atceres formas.  Tas patiešām ir pretrunīgi. No vienas puses taču publiskai telpai būtu jābūt atvērtai interpretācijam un dažādām izmantošanām un iespējams, arī ieceres autori ir iztēlojušies, ka gan jau izveidojot tādu īpašu vietu, atbilstoša tās izmantošana ar laiku izveidosies pati no sevis. Taču no otras puses, nepasakot neko vairāk, tas draud ar to, ka vieta tā arī paliks nekāda.

Vietas funkcionālie aspekti ir ļoti būtiski — tie ir divi viens no otra atdalīti un gājējiem tikai atsevišķās vietās pieejami alejas gabali,  kas cilvēku skaita ziņā nekad nevarētu konkurēt ar ietvēm ielas malās. Tādejādi tā nekādi nepretendēs uz to statusu, kas ir Ramblai Barselonā, pat ne uz tādu kā Unter den Linden bulvārim Berlīnē. Bet alejas taču visvairāk ir domātas tieši iešanai. Ja arī ne mērķtiecīgai iešanai uz kaut kurieni, tad vismaz pastaigām šurpu turpu. Alejā gan ir soliņi, taču tos īpaši neizmanto, jo nav diez ko ērti vai patīkami, tieši tāpēc, ka vieta ir atšķirta no visas pārejās gājējiem pieejamās telpas un cik noprotams, šai ziņā neko mainīt pilsēta nav iecerējusi. It kā ir saprotama vēlme piešķirt vietai nozīmību, taču diezin vai cēlāks bruģis asfalta vietā, citi soliņi un īpašs izgaismojums vien rosinās cilvēkiem šo aleju izmantot vairāk cilvēkus. Lieli pasākumi te ir iespējami vienīgi tādos brīžos, kad tiek slēgta satiksme šajā Brīvības ielas posmā.

Brīvības aleja brīvībai

Tāpēc daudz interesantāki un iedvesmojošāki šķita divi citi priekšlikumi, kam ir piešķirtas trešās vietas. Abi šie darbi konkursa uzstādījumus interpretē ievērojami radošāk un intriģējošāk, no netālā monumenta pakājē iekaltā saukļa uzsvaru liekot uz brīvību, nevis tēvzemi. Abos šajos Brīvības alejas priekšlikumos patiešām daudz vairāk ir brīvības, nekā gaudenas un svētsvinīgas kontemplācijas. Galu galā — tie domā arī par saturu, nevis tikai formu. Un jāatzīst, ka pauž arī eiropeiskumu.

Protams, tie ir provocējoši un tiem var ieraudzīt trūkumus. Vienā gadījumā neticama liekas iespēja pastāvēt šādam šauram, bet intensīvi izmantotam parkam starp divām tik dzīvām satiksmes joslām. Risinājums gan ir tāds, kāds varētu atrasties arī ikvienā citā parkā, sasaiste tieši ar Brīvības ielu un pieminekli  ir nosacīta. Otrā gadījumā šī lieta risināta ar sienu palīdzību veidojot tādu kā noslēgtu un aizsargātu alejas parka iekšējo telpu. Taču jāatzīst, ka lūkojoties no ārpuses, tas radīs sajūtu par žogiem, tādejādi jūtami skādējot pašai ielas telpai. Tomēr šo darbu galvenā to atšķirība no pārējiem — aleju tie tiecas pārvērst par vietu cilvēkiem. Var jau teikt, ka šie priekšlikumi piedāvā rotaļlaukumus, taču šī interpretācija daudzējādā ziņā var likties tīkamāka un interesantāka. Un kaut kādā ziņā tā iemieso arī eiropeiskas pilsētas ideālus, kur publiskā telpa ir domāta lietošanai visiem cilvēkiem, nevis reprezentācijai vien. Abus šos darbus plānots publicēt A4D pilnībā.

Atkāpei — liekas, ka no visiem darbiem tikai viens bija mazliet vairāk aplūkojis vietu tieši pretim Ministru kabineta ēkas ieejai. Ja arī ne citi piketi un demonstrācijas tās priekšā, tad taču pagājušās ziemas telšu pilsētiņai rosināja aizdomāties par to, ka šī vieta alejā tomēr varētu būt īpašāka, paredzot to kaut kā tieši protestiem un demonstrācijām pret valdību. Kaut arī telšu pilsētiņas jēga un saturs var tikt stipri apšaubīta, vienlaikus tomēr šķiet, ka tas ir bijis jēgpilnākais un konceptuālākais pasākums, kas jebkad šajā alejā ir norisinājies. 

Ko tālāk?

Rīkotāji noteikti vēlētos redzēt «finanšu līdzekļus apgūtus» jau līdz 2014. gadam, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Taču konkursa rezultāti rosina šaubīties, vai šāds formāls ideoloģisks uzstādījums ir vajadzīgs un piemērots šai vietai un vai vispār ir derīgs 21. gadsimta pilsētvidei? Ir saprotama vēlme iemiesot kaut kādus nacionālos un paneiropeiskus centienus simbolos un darīt to Rīgas centrā. Sakopta vieta, tas nenoliedzami ir jauki, bet paliek šaubas, vai ir vērts tērēt naudu, lai šai vietai piešķirtu kādu īpašu vārdu un simbolisku nozīmi, mainot tikai segumus, bet neizdomājot kas un kā tajā varētu notikt.

Ir vērtīgi, ka rīkots konkurss, bet iespējams, to var uztverot tik kā pamatu un vielu turpmākām diskusijām par to, kādai vajadzētu būt šai vietai un kam  tur vajadzētu atrasties un vai vispār vajadzētu. Ja atceramies līdzīgu kaimiņvalstu pieredzi — Brīvības laukums Tallinā tapa apmēram desmit gadus pēc konkursa. Savukārt Lukišķu laukumam Viļņā tikuši rīkoti šķiet jau vairāk kā pieci konkursi, nonākot pie apmierinoša risinājuma.