Bietes ieguvēji noskaidroti!

A4D rīkotā «apaļā galda» dalībnieki piekrita izšķirt Bietes balvu likteni, no septiņiem portāla lasītāju aptaujā visvairāk balsu ieguvušajiem objektiem, katrs izvēloties trīs, viņuprāt, visvairāk Bietei atbilstošos.

A4D Bietes interaktīvajā aptaujā piedalījās 62 reģistrētie lietotāji, balsojot par 3 no 19 iesniegtajiem kandidātiem. Šajā aptaujā gan katra balsotāja kritēriji nav zināmi, tomēr kopējais balsojuma rezultāts atklāj un uzrāda tās ēkas, kas tiek uzskatītas par neveiksmēm vai kļūdām plašākā sabiedrībā. Lai arī pārsvarā vien arhitektu vidū — to, kas lasa A4D. Ņemot vērā šo balsojumu, apaļā galda diskusijai un vērtēšanai tika atlasīti tie, kas pārsnieguši 5% slieksni, šoreiz tie bija septiņi objekti:

14.5 % Restorāna Sēnīte pārbūve
14.0 % Duntes ozoli
13.4 % Avalon
9.7 %   Ēka Malkas ielā 4 un 6 Liepājā
7.0 %   Ēka Kalnciema ielā 9a
5.9 %   Ēka Vīlipa un Kūdras ielas stūrī
5.4 %   Imantas Pērle

Savukārt pēc «apaļā galda» sarunas tās dalībnieki tika aicināti balsot par trim visvairāk balvu pelnījušajiem kandidātiem, sarindojot tos secībā. Daži gan no balsojuma atturējās, taču pārējo sadalītās vietas visai skaidri iezīmēja uzvarētājus.

2008.gada Bietes trijnieks

1. Duntes ozoli, dzīvojamā mājas Duntes ielā 28, pasūtītājs — SIA Duntes ozoli, arhitekts Viktors Ugrimovs (LPL)

Masīvā daudzstāvu ēka ir ļoti agresīva, jo uzcelta kalnā, tā dominē pār apkārtni, kaitinoši atgādinot savu visuresošu klātbūtni. Disharmonijas un estētiskas diskomforta sajūtu vēl vairāk pastiprina neveiklais, neregulārais un izlocītais apjoms. Vienlaikus tās fasādes un apdare padara to anonīmi bezpersonisku, ēka kāda varētu būt vai ikvienā Krievijas pilsētā vai Vidusjūras kūrortā.

2. Ēka Kalnciema ielā 9a, pasūtītājs — SIA YIT Celtniecība, arhitekti — 5.iela

Ēka ar pretenciozajiem sarkanajiem taisnstūriem un vienā galā nošļukušo apjomu šobrīd dominē Pārdaugava siluetā skatā no Vanšu tilta. Taču vēl pretrunīgāka ir sajūta ejot pa Kalnciema ielu, kad atklājas, ka būve ir dīvains hibrīds, kas ielas pusē mēģina izlikties par apkārtējā apbūvē iederīgu koka mājiņu. Bez tam ēka, kas «atjaunota» vēsturiskajā sarkanajās līnijās no vienas puses un Kalnciema ielas šodienas brauktuve no otras, atstāj nepiedodami šauru trotuāru kājāmgājējiem.

3. Avalon (Avalon Residence South — 13. janvāra ielā 21, Avalon Residence North — Kalēju 74/76, Avalon Hotel — Kalēju ielā 70/72), pasūtītāji — SIA Rīga – centrs, Avalon Hotel, arhitekts Viktors Valgums (Zenico Projekts)

Korporatīvās arhitektūras anonimitāti un pārprasta «kontekstuālisma» klišejas apvienojošs monstrs, kas ignorē Vecrīgas mērogu un smalko pilsētvides ainaviskumu vienā no senākajām Rīgas vietām. Nenoliedzot ēkas «seju» pret dinamisko 13.janvāra ielu, nepiedodama šķiet salipinātā fasāde un neatbilstošais mērogs, kas atklājas skatā no Alberta laukuma un Kalēju ielas — no Vecrīgas iekšpuses.

Nedaudz no šiem trim, atpalika ēka pie Botāniskā dārza — Vīlipa un Kūdras ielas stūrī (arhitekts Igors Kirsanovs, LPL). Taču šai ēkai galvenokārt tiek pārmestas nevis pilsētbūvnieciska rakstura neatbilstības, bet drīzāk autora personiskās gaumes vadītais formu, proporciju un krāsu pielietojums.

Citādāk ir ar Sēnīti. Lasītāju aptaujā tā ieguva pirmo vietu, apliecinot arhitektu sabiedrības nostaļģiju un sašutumu par attieksmi pret pēckara modernisma arhitektūras pieminekļiem. Šo sajūtu noteikti pastiprina pārbūvēs un citos procesos pazaudētās tādas spilgtas modernisma ēkas kā Jūras pērle, Rīgas stacija, Piena bārs Kronvalda parkā, Sporta pils. Nu tām grasās pievienoties arī Krievu teātra piebūve virs Kalēju ielas, kā arī Lauksaimniecības ministrijas augstceltne. Tomēr diskusijas dalībnieki vairumā piekrita, ka Sēnīte īsti neatbilst konkursa kritērijiem. Ēkas pārbūve notikusi jau pirms gadiem desmit un šobrīd vairs to nevar uzskatīt par ēku, bet drīzāk graustu.

Kā jau minēts, vienīgais no Bietes aptaujas galvgaļa autoriem, kas piedalījās diskusijā, bija Ivars Šļivka, kura biroja objekts ir Imantas pērle. Viņa dalība sarunā tika atzinīgi novērtēta. Diskusijā arhitekts atklāja tās ēkas tapšanas nianses, kas visdrīzāk bijušas par iemeslu tam, lai ēka tiktu nominēta Bietei un iekļūtu balsojuma augšgalā. Uzzinot šos apstākļus, citādāk iespējams vērtēt pašu būvi, jo, kā zināms, jebkura ēka ir vairāku iesaistīto pušu sadarbības rezultāts. Arhitekta loma tajā nereti nebūt nav galvenā.

Ivars  Šļivka

Ivara Šlivkas birojs

Imantas pērle ir par masīvu. Un tomēr — tā īsteno tikai 40—45% no atļautās intensitātes. Cik zināms, apkārtējos zemes gabalos ir atļauta līdzīgas intensitātes apbūve, tas nozīmē, ka iekļaujoties noteikumos, blakus ir iespējam vēl divreiz intensīvāka apbūve. Pilsēta ir izstrādājusi attīstības plānu, pieaicinājusi ekspertus, un kāds ir izlēmis, ka šeit vajadzīga tik blīva un augsta apbūve.

Šo objektu nevar skatīt caur augstās arhitektūras prizmu, tas nav ekskluzīvs projekts, bet gan ļoti ekonomiska budžeta projekts. Lai gan esmu ambiciozs arhitekts, šinī gadījumā nebija runas par ambīcijām. Iesaistīties šajā projektā man likās intriģējoši, jo nekad nebiju darbojies ar saliekamajām dzelzsbetona konstrukcijām. Pēc šī projekta gan sev nosolījos vismaz gadus septiņus nedarboties ar šo tehnoloģiju. Jo izrādijās, ka visas iespējas — paneļu dalījumiem, virsmas apdarēm utt. atbilda tikai 10% no sākotnēji ražotāja solītajām iespējām.

Tā kā visu pasākumu diktēja šī konstruktīvā shēma, tad centāmies to līdzsvarot ar fasādēm, dot alternatīvu mūsu shematiskajai uztverei par to, ko saprotam ar saliekamā dzelzsbetona konstrukcijām. Gribējās, lai risinājums būtu nevis pretenciozs, bet atšķirīgs. Krāsu risinājumu pamato pasūtītāja vēlme «čtobi veseļeje bilo». Šo nesaskaņu dēļ biju tuvu tam, lai trešo reizi savā praksē attiektos no projekta autortiesībām.