Absorbing modernity 1914-2014 — nacionālo ekspozīciju tēma atklāja padrūmu skatu uz šo gadsimtu — gandrīz katra valsts un reizē ar to arī tās arhitektūra ir cietusi karos, dalīta, okupēta un nīcināta.Protams, ka šogad vissvarīgākā mums ir Latvijas ekspozīcija UNWRITTEN — neuzrakstītā grāmata par pēckara modernisma arhitektūru Latvijā, kas pievērš uzmanību šī vēsturiski neviennozīmīgā laika posma arhitektūras mantojuma saglabāšanas nepieciešamībai, nepieciešamībai izstrādāt skaidrus vērtējuma kritērijus, kurus nav iespējams definēt bez aptveroša pēckara modernisma arhitektūras Latvijā pētījuma.
Latvijas ekspozīcija UNWRITTEN Venēcijas Arhitektūras Biennālē — digitāli vāktās informācijas mākoņa analogs atspoguļojums — ir visa procesa vidusposms. Pirmais posms ir digitāla pēckara modernisma arhitektūras Latvijā attēlu un datu krātuve (šobrīd apzināti ap 500 objektiem, ap 90 arhitektūras meistariem, esošie izdevumi, kas ir aizskāruši šo jautājumu, ēku dažāda veida absorbcijas piemēri), otrais posms ir ekspozīcija Venēcijas Arsenālā un UNWRITTEN drukātais materiāls — 400 lappušu grāmata — kā aizsākums nepieciešamajam pētījumam par pēckara modernisma arhitektūru Latvijā un trešais posms — diskusijas profesionāļu vidū un arhitektūras lietotāju starpā par pēckara modernisma arhitektūru Latvijā, attieksmi pret to, aizsardzības un saglabāšanas principiem. Tuvākais mērķis ir apzināt ieinteresētos pētniekus vai pētnieku grupas un galarezultātā iegūt kompleksu pētījumu par pēckara modernisma arhitektūru Latvijā, kas ļautu definēt aizsardzības un saglabāšanas principus, radot iespēju izcilākos tā laika arhitektūras piemērus saglabāt nākošajām paaudzēm.
Ekspozīcija Arsenālā ir caurspīdīgs, viegls, tajā pašā laikā precīzs (katrai lapai sava konkrēta pozīcija mākonī) neuzrakstītās grāmatas lapu mākonis, iekārts melnā, ar tēmai aktuāliem jautājumiem apdrukātā 3x9m plaknē, kas nekontrastē ar esošajām konstrukcijām un ļauj izcelties lapu mākonim. Ekspozīcijas lapas iekārtas melnos stiklašķiedras diegos (kopējais garums 11 km), kas ļauj uztvert ekspozīciju kā ar apkārtējām konstrukcijām nesaistītu objektu.
Kā izcila pieredze un ļoti veiksmīga sadarbība arhitektu birojam NRJA izveidojās kopdarbs pie ekspozīcijas ar grafikas dizaineri Kirilu Kirasirovu, skaņu mākslinieku Andri Indānu un multimediju speciālistu Rihardu Vītolu. Visu iesaistīto speciālistu kopdarba rezultātā tika radīta ekspozīcija, kas piesaista uzmanību ar formu, liek aizdomāties par saturu un interaktīvi reaģē uz skatītāju. Analogais informācijas mākonis tiek izgaismots (60 LED gaismas avoti iekārti mikroskopiskās emaljēta vara stieplēs) un apskaņots (seši iekārti skaļruņi tekstam) konkrētajā vietā, kurā atrodas vērotājs. Indāna ambientās elektronikas skaņdarbs kopā ar monotonajiem tekstiem, rada nepārprotamu sajūtu par laiku, kurā radusies pēckara modernisma arhitektūra Latvijā un ēku nolemtību, ja netiks apzināti principi, ko ar to visu iesākt.
Mums svarīgi liekas, ka savāktais materiāls un apzinātie dati ir brīvi pieejami lejupielādēšanai, tādā veidā procesu var turpināt jebkurš, kurš jūtās pietiekami drošs, lai tiktu galā ar šo neviennozīmīgo mantojumu un rastu atbildes uz daudzajiem jautājumiem. Man liekas, ka mums izdevās turpināt Rema uzstādījumu Absorbing modernity ar Latvijai ļoti aktuālu tēmu, kas nav jauna, bet izkustināma no status quo. Tam ir nepieciešams notikums. To mēs mēģinājām radīt. Svarīgi ir, kā process attīstīsies tālāk.
Citas ekspozīcijas
Manā skatījumā pārākas par citām bija tās, kas bija spējušas atteikties no vēlmes parādīt iespējami daudz, bet koncentrēties uz svarīgāko.
Krievijas ekspozīcija — farss, kuram saikne ar arhitektūru ir teorētiska,
Francijas ekspozīcija — nopietns, pārliecinošs smagsvars, nedaudzas izlasītas tēmas — Jacques Tati un Villa Arpel, pēckara betona paneļu industrija, Jean Prouve — inženieris, arhitekts, fantasts, 1942. gadā būvētā Drancy kvartāla metamorfozes, kļūstot par nacistu koncentrācijas nometni.
Kanāda — korekti un interesanti par Kanādas vistālāk ziemeļos esošās teritorijas Nunavut attīstību, daudzos maketus padarot «kustīgus» ar projektoru palīdzību.
Somija — izcils piemērs kā atteikties no visa liekā Anssi Lassila vadībā — divas pēc formas līdzīgas, bet sajūtās pilnīgi atšķirīgas nelielas būves, viena gatavota Ķīnā, izmantojot bambusu, otra Somijā, no koka brusām — uzskatāmi parāda kopīgo un atšķirīgo vienkāršas pamatformas veidošanā,
Japāna — milzīgs daudzums ļoti interesantu materiālu, kas galarezultātā rada haosa iespaidu vai nepieciešamību paviljonā pavadīt pusi dienas.
Korejas Zelta lauvai, liekas, politizētas kājas, skats uz pussalu kā uz vienotu veselumu, iespējams, ir drosmīgs, bet līdz galam nepārliecinošs,
Ķīna — manuprāt, ļoti mūsdienīgs, nedaudz «atsaldēts» produkts, kas godprātīgi apskata visu periodu 1914-2014.
Igaunija — lai arī WARP ir mūsējie, grūti uztverams mesidžs, kas nav ieguvums visai ekspozīcijai kopumā. Valsts vispārējā digitalizācija un digitālās informācijas kopīgums, analogas publiskās telpas digitāla veidošana piedaloties visiem iesaistītajiem, pretstatā dažādu politisku spēku, dažādos laika posmos iniciētai publiskai telpai.
Bahreina — izcēlās ar patīkamu grāmatu smaržu. Ekspozīcija — cilindrisks grāmatu skapis, piekrauts ar kvalitatīviem arābu pasaules arhitektūras pēdējo simts gadu apskata izdevuma eksemplāriem. Tas esot pirmais mēģinājums apkopot šī laikmeta arhitektūras mantojumu.
Monditalia — ar Berluskoni uz grēksūdzes sola, daudzajiem filmu citātiem, kas atgādina par to, cik daudz vēl nav redzēts, daudzajām amatieru dejas un pantonīmas skatuvēm, kas miksējas ar nopietniem pētījumu materiāliem atstāj iespaidu par sarežģītu, bet ļoti dzīvu valsti.
Fundamentals — plašs pētījums par ēku sastāvdaļām, kas tomēr atgādina studentu/vācēju darbu, jo līdz skaidri nolasāmam slēdzienam, ko ar to visu tagad iesākt, vai vienkārši pieņemt zināšanai, vai saprotot bāzīti, virzīties tālāk kādā konkrētā virzienā, nenonāk.
Kopumā Biennāle šogad ir izdevusies.
