Bērnu rotaļlaukums kā satikšanās vieta

“Izveidot labu rotaļlaukumu nav vienkārši — tam jābūt daudzpusīgam un nesamocītam vienlaikus, ” raksta Rīgas Stradiņa universitātes Sociālās antropoloģijas maģistra studiju programmas studente Signe Nikolājeva, aplūkojot rotaļlaukumu kā pilsētvides un urbānās sabiedrības attīstības produktu un fenomenu, iztirzājot tam izvirzītās prasības. Eseja ir tapusi Urbānās antropoloģijas kursā kā nobeiguma darbs  par pilsetvidei aktuālām tēmām, skarot personiski un kopienai svarīgus tematus. Kursa vadītājs arhitekts-antropologs Matīss Šteinerts uzskata, ka prasme kritiski un konstruktīvi runāt par pilsētvides un sabiedrības attīstības aktualitātēm ir otrs galvenais antropologu un arhitektu uzdevums, jo pats svarīgākais ir saprast vienam otru, lai radītu labākus mūsu urbānās kopdzīves modeļus.

Kurp lai pilsētā aiziet ar mazu bērnu? Uz bērnu rotaļlaukumu, protams. Dodos turp, lai bērns būtu svaigā gaisā, lai var izkustēties, arī parotaļāties ar citiem bērniem, tā ir arī pārmaiņa ikdienā, ārpus savām četrām sienām. Pie mājas rotaļlaukuma nav, tāpēc dodamies uz tuvāko skvēru, kurā ierīkots rotaļlaukums. Smilšu kaste, šūpoles, pāris slidkalniņi — viss kas kārtīgā rotaļlaukumā nepieciešams. Bērns nošļūc no viena slidkalniņa, uzkāpj vēlreiz, nošļūc otro reizi. Trešajā reizē cenšas uzkāpt augšā pa pašu slidkalniņu — pēc ilgām pūlēm tas tā arī neizdodas — pārāk stāvs. Pašūpojas šūpolēs, uztaisa smiltīs trasi priekš auto, vēlreiz pašūpojas, izrok smiltīs bedri. Atrod zālienā nelielu zariņu un ierok smiltīs — tā būs caurule, virsū būvēs māju. Rotaļāšanās ar citiem bērniem gan nesanāk — nevienu šeit nepazīstam — bērni ar vecākiem nāk un iet, katru reizi citi.

Godīgi sakot, man šis rotaļlaukums ir apnicis, man šķiet, ka bērnam arī. Nākamajā dienā paliekam turpat miniatūrajā mājas pagalmā. Vienīgajā tur augošajā ceriņkrūmā var rāpties un no savāktajiem sprunguļiem būvēt māju, kas nekad nav gatava. Tas ir daudz aizraujošāk, jo māja katru reizi ir cita. Pēc remonta pārpalikušie dēļu gali šodien ir veikals, iepriekš tā bija velosipēdu trase, rīt tur būs autoserviss. Tagad zinu — mūsu mājas pagalms ir piedzīvojumu rotaļlaukums — neliela, bet aizraujoša niša ierasto rotaļlaukumu vidū.

Vēsturisks atskats

Rotaļlaukumi ir ļoti pilsētnieciska vieta. Tie radās un attīstījās līdz ar industrializāciju un urbanizāciju. 19. gadsimta nogalē, kamēr vecāki strādāja, bērniem bija nepieciešama drošāka rotaļu vieta par ielas malu. Rotaļlaukumi kā atsevišķa vieta pilsētā sākotnēji radās Eiropā, bet tos drīz ieviesa arī ASV. Vācijā 1880. gados rotaļlaukumi tika veidoti kā āra sporta laukumi ar cietu segumu un metāla vingrošanas rīkiem. Šajos rotaļlaukumos bija vēl šodien labi pazīstamās šūpoles, kāpelēšanas stieņi un slidkalniņš [Kinard T.A. 2015;93]. Rotaļlaukumu attīstības vēsture izskaidro asociāciju, kas man rodas, uzlūkojot lielāko daļu mūsdienu rotaļlaukumu, tie atgādina trenažierus — te šļūcam, te kāpjam, te šūpojamies un atkārtojam visu vēlreiz. Lai gan ideja par fizisko aktivitāti ir laba un atbalstāma, jāņem vērā, ka bērni netrenējas, viņi rotaļājas.

 Tipisks rotaļlaukums daudzdzīvokļu ēkas pagalmā

Arī smilšu kastes pirmsākumi meklējami Vācijā — 19. gadsimta beigās publiskās vietās tika nobērtas smilšu kaudzes, lai bērniem būtu kur rotaļāties. [Kinard T.A. 2015, 93] Šo ideju drīz vien pārņēma arī citas valstis. Nomainot 19. gadsimta rotaļlaukumu cieto segumu uz kritieniem saudzīgāku, mazliet pamainot materiālus un formas, varam ieraudzīt lielāko daļu mūsdienu bērnu rotaļlaukumu — ir kur uzkāpt, ir šūpoles, slidkalniņš un smilšu kaste.

Jauns rotaļlaukumu attīstības virziens radās pēc Otrā pasaules kara. Jauns ne tikai tāpēc, ka tika veidoti atšķirīgi rotaļlaukumu, bet arī tāpēc, ka ierosme nāca nevis no pieaugušo skatu punkta, kas bērniem būtu jādara, bet gan vērojot, kā spēlējas bērni savā nodabā.

Nīderlandiešu arhitekts Aldo van Eiks (Aldo van Eyck), britu ainavu arhitekte Mārdžija Allena (Marjory Allen) un dāņu ainavu arhitekts Karls Sorensens (Carl Sorensen) vēroja bērnu rotaļas pēckara gruvešos un būvlaukumos, ievērojot, cik labprāt bērni izmanto pieejamos materiālus, lai veidotu un pārveidotu savu rotaļu pasauli. [Kinard T.A. 2015, 93] Aldo van Eiks savas karjeras laikā Amsterdamā izveidoja simtiem bērnu rotaļlaukumu un daži no tiem ir saglabājušies līdz mūsdienām [Justin McGuirk J. 2012]. Viņa veidotajos rotaļlaukumos ir dažādu formu režģi, kas veidoti no metāla caurulēm, un tiem nav noteikta veida, kā tajos būtu jārotaļājas, tie dod telpu bērnu iztēlei un tā brīža vēlmēm un fiziskajām iespējam.

Karls Sorensens savukārt tiek uzskatīts par piedzīvojumu rotaļlaukumu aizsācēju un viņa veidotie krāmu rotaļlaukumi vizuāli vairāk līdzinās graustu rajoniem nevis ierastajiem, kārtīgajiem spēļlaukumiem. Karla Sorensena prāt rotaļlaukumiem jāatspoguļo bērnu idejas un iztēle nevis arhitektu skatījums [Justin McGuirk J. 2012]. Mārdžija Allena, kura arī uzskatīja, ka ierastie rotaļlaukumi ir pārāk sterili un neatbilst bērnu vajadzībām, šo konceptu aizveda uz Lielbritāniju, pārdēvējot pievilcīgākā vārdā par piedzīvojumu rotaļlaukumiem. Vairāki Allenas veidotie rotaļlaukumi atradās sagrautu māju vietās un tie tika slēgti, īpašniekiem atgūstot savas īpašumtiesības [Justin McGuirk J. 2012]. Otrs iemesls ierobežotai piedzīvojumu rotaļlaukumu izplatībai un pakāpeniskai izzušanai bija stingru drošības prasību ieviešana rotaļlaukumos [Frost J.L, Sutterby J.A 2017, 84]

Bērniem interesants rotaļlaukums

Neraugoties uz vairāk kā pusgadsimtu senu ideju, ka rotaļlaukumam jāatspoguļo bērnu intereses un jāveicina radošums, mūsdienu rotaļlaukumi lielākoties atbilst 19.gadsimta pieejai. Tie ir gludi, akurāti iekārtoti, ar vienmērīgi tajos izvietotiem rotaļu rīkiem, šķietami droši. Tie ir rotaļlaukumi uz kuriem tīkami raudzīties pieaugušajiem, bet vai tajos ir interesanti un patīkami spēlēties bērniem?

Veidojot rotaļlaukumus netiek domāts par apstādījumiem, lai gan tā ir viena no būtiskajām un bērniem kopīgajām vajadzībām — dabas klātbūtne. Amerikāņu pilsētplānotājs Kevins Linčs (Kevin A.Lunch) sadarbībā ar Alvinu Lukašoku (Alvin K. Lukashok) 1956. gadā publicēja pētījumu, kurā tika aptaujāti pieaugušie par viņu bērnības atmiņām par pilsētvidi. Viena no visbiežāk pieminētajām patīkamajām atmiņām par apkārtni tolaik saistījās ar kokiem, lapotni un zālieniem. Arī pēc vairāk kā pusgadsimta nekas daudz nav mainījies. Lūdzot pieaugušajiem atsaukt atmiņā pirmos iespaidus par pilsētu un māju, kurā bērnībā dzīvoja, vai mūsdienu bērniem raksturot savu šī brīža mājokli, tā vai citādi tiek pieminēti koki, krūmi un zālieni. Tie tiek pieminēti gan kā fons, gan aktīvu rotaļu vieta.

Latvijā pie rotaļlaukumiem apstādījumi atrodami tad, ja rotaļlaukums izveidots parkā vai skvērā, bet apstādījumus kā daļu no rotaļlaukuma nemēdz veidot. Lai gan tiem ir būtiska nozīme bērnu rotaļās. Kokos var kāpt, krūmos var slēpties, var ierīkot štābiņu vai māju, savukārt koku un krūmu lapas ir universāla norēķinu vienība rotaļlaukumos jau gadu desmitiem un ir pārdzīvojusi vairākas vietējo valūtu maiņas savu vērtību bērnu acīs nezaudējot. Apstādījumiem ir arī ļoti praktiska nozīme — karstā vasaras dienā sintētiska seguma tuksnesī izvietoti rotaļlaukumi ir pārkarsuši un tukši, turpretī parka koku ēnā esošajos valda rosība.

Otrs raksturīgs lielums ir reljefs — izteikts reljefs pats par sevi jau vedina bērnus uz tā apgūšanu un iesaistīšanu spēlē, bet reti tiek iekļauts mērķtiecīgi veidotajos rotaļlaukumos. Kopumā bērniem patīk daudzveidīga vide un daudzveidīgs bērnu pasaulē nenozīmē dramatiskas atšķirības, viņi pamana un novērtē arī nelielus kontrastus — saulainas un ēnainas vietas, atšķirīgi segumi, kas piemēroti atšķirīgām nodarbēm, kāpnes, lieveņi vai citi pacēlumi vai iedziļinājumi reljefā, šaura taka pretstatā plašumam – tas viss var kļūt par ierosmi jaunai rotaļai.

Tomēr nozīmīgākais atmiņās ir saskarsme ar rotaļu biedriem, tieši kopīgas spēles ir svarīgākais un atmiņā paliekošākais. Uzdodot jautājumus par bērnības vidi un apkārtni, visas sarunas neizbēgami nonāk līdz tam ar ko spēlējās, ko izdomāja, kā satikās un kurp kopā devās. Uz tiešu atkārtotu jautājumu, kāds bija rotaļlaukums saņēmu tikpat tiešu atbildi, ka tas nebija svarīgi, svarīga bija kompānija un tad jau spēles radās pašas no sevis.

Tieši kopīga rotaļāšanās bija noteicošā ilgajam ārā pavadītajam laikam, fiziskai aktivitātei un radošumam. Vairākās bērnības atmiņās kopīgā spēlēšanās arī veicinājusi atbildības sajūta gan par sevi, gan pārējiem bērniem. Bet pāri citām sajūtām atmiņās dominē brīvības izjūta. Kaut arī robežas un noteikumi bija un lielākoties tika ievēroti, iespēja būt savā nodabā un izdomāt spēles pašiem radīja patstāvības un brīvības sajūtu.

Rotaļlaukumi Latvijā

Šobrīd rotaļlaukumi lielākoties tiek veidoti individuālām rotaļām. Pēdējos gados veidotie milzīgie rotaļlaukumi ar sintētisku segumu un lielu skaitu daudzkrāsainu rotaļu rīku ignorē bērniem nozīmīgākos rotaļu elementus. Šajos rotaļlaukumos apstādījumi ir vai nu reti vai to tur nav vispār, virsma ir pilnīgi plakana ar dažiem nelieliem mākslīgiem izciļņiem. Tur ir ļoti daudz kur kāpt, šļūkt, šūpoties daudz un dažādos veidos, bet tie visi ir jau gatavi risinājumi, kurus bērns nevar mainīt vai ietekmēt. Individuāli lietojamie rotaļu rīki neveicina sadarbību, drīzāk pat rada konkurenci starp bērniem. Savukārt brīvām rotaļām tur nereti nav ne vietas ne laika.

Mazie rotaļu laukumi savukārt ierasti sastāv no kāp — šļūc — šūpojies trenažieriem. Bērni to piedāvātās iespējas ātri apgūst un tie vairs nav saistoši. Lai gan šobrīd viens no svarīgākajiem jauno rotaļlaukumu kritērijiem ir drošība, šādi vienā veidā ‘pareizi’ lietojami rotaļu rīki to nenodrošina, pat ja segums nav ciets, norobežojumi ir salikti un attālumi ir pareizie. Bērns, kurš ir izsmēlis rotaļlietas piedāvātās iespējas, meklē jaunus veidus, kā ar to spēlēties un šie jaunie veidi vairs neiekļaujas iecerētajos drošības standartos.

Centra sporta kvartāla rotaļlaukums Rīgā

Veidojot pilsētā lielus centralizētus rotaļlaukumus un atstājot novārtā pagalmu spēļvietas netiek veicināta bērnu kopīga spēlēšanās. Lielajos rotaļlaukumos ik dienas atnāk citas ģimenes, citi bērni. Arī bērniem tieši tāpat kā pieaugušajiem ir nepieciešams laiks, lai izveidotu draudzīgas attiecības un tas ir iespējams tieši pagalma rotaļlaukumos, kur ik dienas var sastapties tie paši bērni, kas dzīvo tuvējās mājās. Tieši šāda kopība dominē bērnības atmiņās — vienas mājas vai viena pagalma bērnu rotaļas. Arī šobrīd tur, kur šādi rotaļlaukumi ir, veidojās bērnu draudzība un kopīga rotaļāšanās, līdz ar to arī ilgāks ārā pavadītais laiks un lielāka fiziskā aktivitāte. Kā vēl viens ieguvums šādos rotaļlaukumos ir pieaugušo — vecāku savstarpēja iepazīšanās, kas veicina mājas kopienas veidošanos un atvieglo mājas iedzīvotāju kopīgo lēmumu pieņemšanu.

Rotaļlaukums Doma laukumā Rīgā

Mums jau ir ļoti labi rotaļlaukumu piemēri. Tāds ir Tērvetes dabas parks ar Rūķīšu mežu, kur var brīvi lodāt, pētīt un fantazēt. Ir neliels, bet jauks rotaļlaukums pie Doma baznīcas Rīgā , kas pierāda, ka rotaļlaukums var būt bērnam interesants, vienlaikus vizuāli baudāms un iekļauties vecpilsētas vidē. Visbeidzot Latvijā ir daudz mežu — tas ir vislabākais rotaļlaukumu prototips. Tur var rāpties kokos, šūpoties uz nolīkuša zara, balansēt uz vēja izgāzta baļķa, tur ir ļoti daudz būvmateriālu, lai pats sev veidotu rotaļlaukumu.

Lielie un centralizētie rotaļlaukumi no bērnu nogurdinātavām savukārt varētu pārtapt par parkiem ar plašiem zālieniem ar dažiem tematiskiem un daudzpusīgiem rotaļu rīkiem, ar pikniku galdiem un basketbola laukumiem. Tur varētu satikties dažādas paaudzes, pastaigāties, pusdienot, mācīties braukt ar divriteni, spēlēt bumbu vai vienkārši priecāties par ceriņu smaržu.

Bērnu veidota rotaļu māja Ikšķiles Brīvaja skolā

Dodot bērniem materiālus, lai veidotu savu rotaļlaukumu paši, viņi mācās gan sadarboties, gan sastrīdēties, gan veidot, gan vienoties par būves nojaukšanu. Materiāli nav dārgi un ir plaši pieejami, jo koka sprungulis vēl arvien ir viena no visu laiku labākajām rotaļlietām [Liu J.H. 2011].

Kā savā rakstā par krāmu rotaļlaukumiem secināja pasniedzējs Rojs Kozlovskis [Kozlovsky R. 2006]: “Iesaistoša un radoša rotaļa spēj radīt piederības sajūtu vietai un kopienai, veidojot aktīvu un iesaistītu cilvēku, kurš uzņemas atbildību un veido apkārtējo vidi, lai tā kļūtu patīkama un radītu prieku.” Izveidot labu rotaļlaukumu nav vienkārši — tam jābūt daudzpusīgam un nesamocītam vienlaikus. Tur vēl arvien ir vieta gan šūpolēm, gan smilšu kastei, jo jaunākajiem bērniem ir svarīgas vienkāršas un saprotamas lietas. Lielākiem bērniem nepieciešama vide un materiāli brīvām, pašu veidotām rotaļām. Savukārt skolas vecuma bērniem rotaļlaukumi visbiežāk kalpo par satikšanās vietu. Šādi pagalmu rotaļlaukumi dominē bērnības atmiņās – kādreiz darbojās visi kopā, citreiz mazākās grupās. Materiāli spēlēm un būvniecībai tika atrasti gan krūmos un pļavās, gan celtniecības objektos un atkritumos.

Bērnu pašu veidotas šūpoles Ikšķiles Brīvajā skolā

Izpratne un drošības prasības ir mainījušās un arī es savu bērnu nelaistu ne uz būvobjektu, ne izgāztuvi. Tas, kas no mežiem un remonta pārpalikumiem ir savākts mūsu mājas pagalmā, manās acīs jau tagad mazliet atgādina atkritumu poligonu, savukārt bērns tajā saskata daudzveidīgi pielietojamu materiālu. Bet lai cik radoša būvniecība notiktu pie mūsu mājas, tik un tā atceļā no bērnu dārza arvien ‘iesprūstam’ daudzdzīvokļu mājas pagalmā, kur ir pazīstami bērni, tātad kompānija un rotaļas.

Izmantotā literatūra

• Kinard T.A. 2015. “Playground: A Historical Context”, YC Young Children, Vol.70, No.4 (92-95)
• Frost J.L, Sutterby J.A 2017. “Outdoor Play Is Essential to Whole Child Development.” YC Young Children Vol.72, No.3 (82-85)
• Justin McGuirk J. 2012. “Sense of adventure: what hapenned to playgrounds that give children space?”, The Guardian, 3 jūl., https://www.theguardian.com/artanddesign/2012/jul/03/sense-adventure-children-playgrounds-architecture
• Harvey, D.2008. “The Right to the City.” New Left Review Vol.53 (23-40)
• Lukashok A.K, Lynch K. 1956. “Some Childhood Memories of the City.” City, Journal of the American Institute of Planners (142-152)
• Liu J.H. 2011, The 5 Best Toys of All Time, https://www.wired.com/2011/01/the-5-best-toys-of-all-time/
• Kozlovsky R. 2006, “The Junk Playground: creative destruction as antidote to delinquency.” Princeton University School of Architecture, Paper presented at the Threat and Youth Conference, Teachers College, 1 apr,