Ātrais, lēnais un iztērētais: Laiks pilsētā

“Ikdienas ritms, ceļa un pilsētas horeogrāfija cieši savijas ar pieredzi telpā, kur cilvēka iesaiste notikumos ļauj izjust laiku lēnāk, ātrāk vai pilnvērtīgāk.” Antropoloģijas studente Madara Kandevica esejā, kas tapusi kā urbānās antropoloģijas kursa nobeiguma darbs, prāto par laika uztveres īpatnībām, sociālajiem aspektiem, tiecoties to sasaistīt ar pilsētas ritmiem un dzīvesveidu.

Vairāk nekā gadu cilvēki pārvietojušies telpā ierobežoti, šis posms mainījis savā ziņā ne tikai paradumus, bet arī laika izjūtu. Atceros kādu pirmspandēmijas atvasaras dienu, kad devos no Rietumu krasta* uz Pierīgas pilsētu pie ārsta. Klīnikas administratore lūdza aizpildīt formalitātes, tostarp aktuālo dzīvesvietu, un, neslēpjot pārsteigumu, pārvaicāja: “Vai jūs tiešām braucāt visu šo gaisa gabalu pie mums?” Atbildēju apstiprinoši un nodomāju, ka apnicis cilvēkiem skaidrot, ka ceļš nemaz nešķiet ilgs, sevišķi – ja braukšana pa A9 šoseju ir teju ikdiena. Šī ir tikai viena no epizodēm, kas likusi domāt, cik dažāda un mainīga ir laika uztvere katram savā pilsētā un ceļā no viena punkta uz otru. Kā par laika izjūtu jeb temporalitāti būtu jādomā? Un kādēļ cilvēkam vispār par to būtu jādomā?

Kad pilsētā ieradās steidzīgais laiks?

Mehāniskais pulkstenis cilvēka ikdienā ienāca aptuveni 14. gadsimtā. Laika mērīšana ieviesa pārmaiņas sabiedrībā, nodalot “dabas” laiku no pulksteņa laika. 17. gadsimtā pulkstenis ieguva arvien lielāku lomu, līdz Īzaks Ņūtons paplašināja izpratni par Visumu un gravitāciju, ķermeņu savstarpējo mijiedarbību telpā, kā arī absolūto laiku, kas ir matemātiski saskaitāms un eksistē neatkarīgi no kustības. 18. gadsimtā pulkstenis kļuva vēl klātesošāks cilvēka ikdienā. [1] Mehāniskais pulkstenis mainīja daudzu cilvēku dzīves un izpratni par laiku, tā vērtību un nozīmi, kļūstot par uzskaitāmu, plānojumu un ierobežotu resursu.

Ne visās kultūrās pulkstenim bijusi svarīga loma. Piemēram, Madagaskarā laiks izteikts rīsu vārīšanas periodā (aptuveni pusstunda), savukārt Āfrikas Krustupē (Cross River) cilvēki laiku mērījuši, sakot “cilvēks nomira ātrāk, nekā kukurūza tikusi pilnībā sagrauzdēta” (mazāk par 15 minūtēm). Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu), pētot Alžīrijas Kabiles (Kabyle) lauksaimniekus, secinājis, ka šeit, kur pat nav noteikta maltīšu laika, pulkstenis uztverts negatīvi kā “velna dzirnavas”. [2]

Ir sabiedrības, kur laiks saistās ar dabas ritmu, un sabiedrības, kur var runāt par laiku, kas orientēts uz darbībām vai darbiem. Līdz ar to brīdī, kad laiks kļūst par naudu, tas vairs netiek pavadīts, bet iztērēts [3]. Attiecīgi industriālajā sabiedrībā pulkstenis, nelielais rīks, kas regulēja dzīvi, kļuva par vienu no svarīgākajām vajadzībām [4]. Visbeidzot informācijas laikmetā, kad lēnais un ātrais laiks satiekas, uzvar ātrais laiks, un starp atpūtu un darbu uzvar darbs [5], tomēr stāsts nav tikai par pulksteni un kapitālismu.

Laika sarežģītā un skaistā daba

Par laiku var domāt kā sociālu fenomenu. Franču sociologs Emīls Dirkems (Emile Durkheim) par laiku aicināja domāt kā abstraktu, nepersonālu ietvaru, kas iekļauj ne tikai mūsu individuālo, bet arī kolektīvo pieredzi. Iedalījums dienās, nedēļās un mēnešos saistās ar notikumiem, kas atkārtojas, un kalendārs izsaka šīs kolektīvās aktivitātes ritmu, nodrošinot noteiktu regularitāti [6]. Piemēram, 1. septembris, Tēva diena vai hokeja čempionāts.

Šāds skatījums nav tik viennozīmīgs. Britu sociālantropologs Alfrēds Gels (Alfred Gell) savā ievērojamajā darbā “Laika antropoloģija” izsaka pieņēmumu — ja sabiedrības kolektīvā apziņa nevis pasīvi atspoguļo laiku, bet to rada, tad pastāv bezgalīgi daudz temporālo pasauļu dažādās ģeogrāfiskās vietās un laikmetos [7]. Viņš atsaucas uz filosofu Džonu Maktagartu (John. M. E. McTaggart), kurš iedala A un B sērijas laiku. Pagātnes, tagadnes un nākotnes notikumi ir A sērijas laiks. Savukārt laiks, ko iedalām “pirms” vai “pēc” kāda notikuma, ir B sērijas laiks, tas atspoguļo temporālās jeb laika attiecības starp dažādiem notikumiem. Rīkojoties ar šīm divām — A un B — vienībām, Gels ļauj paskatīties uz laiku no dažādām perspektīvām. Piemēram, autors šo skatījumu attiecina arī uz Burdjē ideju, ka “dzīvojamais laiks” (iepretim reprezentatīvajam laikam) ir A laiks, proti, koncentrēts tikai uz tagadni, kas integrē pagātni un nākotni. Šajā “dzīvojamajā laikā” svarīgas ir savstarpēji saistītas pieredzes. [8] Distancēšanās un mājsēdes laikā, kad notikumu ir mazāk vai to nav, arī varam runāt par A sērijas laiku – tagadni, kas iekļauj pagātni un tagadni.

Domājot par laiku un procesu secību, nevilšus nāk prātā arī kustība — telpas un laika horeogrāfija. Savulaik ainavu arhitekts Lorenss Halprins (Lawrence Halprin), iedvesmojoties no savas sievas horeogrāfes Annas Halprinas (Anna Halprin), piedāvāja uz vidi skatīties caur ķermenisko pieredzi un kustību. Pagājušā gadsimta 50. un 60. gados dārzu, iepirkšanās centru un publisko telpu dizainā viņš mēģināja aktīvi iestudēt un “reģistrēt” (score) cilvēku kustības un darbības vidē, iesaistot iedzīvotājus un mēģinot ietekmēt cilvēku pieredzes un emocionālās atbildes reakcijas. 1963. gada darbā “Pilsētas” Halprins skaidroja, ka urbānā vide pieprasa “piedalīšanos” un “lai tā kļūtu dzīva, tā jāpieredz caur kustību”. Starp citu, Anna Halprina bija viena no pirmajām, kas pilsētvidē iedzīvināja situatīvus mākslas notikumus jeb hepeningus (happenings). [9] Ikdienas ritms, ceļa un pilsētas horeogrāfija cieši savijas ar pieredzi telpā, kur cilvēka iesaiste notikumos ļauj izjust laiku lēnāk, ātrāk vai pilnvērtīgāk.

Laiks atklāt, plānot un pietuvināties

Uz laika izjūtu tātad var skatīties dažādi, tomēr, atgriežoties pie jautājuma, kāpēc vispār jādomā par laiku pilsētā, vēlos dalīties pāris atziņās pēc sarunas ar kādu cilvēku, kurš dzīvi plāno starp vairākām pilsētām un salīdzinoši regulāri atrodas ceļā. Apzināti piefiksējot laiku vai pazaudējot laika izjūtu, pilsētu var piedzīvot citādāk vai neparastāk. Viens veids, viņaprāt, ir apzinātība, “koncentrējoties uz brīdi un to, kas ir tajā brīdi šeit un tagad, uz sajūtam, uz to, ko redzi, dzirdi, kas esi”.

Otrs veids ir “pazaudēt laika izjūtu, aizrautīgi dzīvojot — nokļūt aizrautībā ar lietu, cilvēku, darbu, nodarbi, kas tevi patērē, ievelk, iesaista un pārņemt tā, ka laiku vairs nejūti un astoņas stundas paskrien nemanot”. Viņš aizrautību salīdzina ar matemātikas uzdevumu vai citu nodarbi, kas tik ļoti sajūsmina, ka nav vajadzības vai vēlmes skatīties pulkstenī stundām ilgi. “Aizrautība” ir veids, kā (ne)just laika plūdumu un kas liek domāt, kādēļ viena pilsēta ceļotāja acīm šķiet oriģināla un saistoša, bet cita liekas pliekana. Starp citu, aizrautīga pastaiga var kļūt par pilsētas izpētes metodi un iespēju savā iztēlē pārzīmēt pilsētu citādāku, nekā to attēlo topogrāfiskās kartes. To sauc par mentālo kartēšanu, vienu no urbānās vides izpētes metodēm, kas rāda attiecības starp pilsētas vidi un cilvēka fizisko dzīvi [10]. Tādā veidā kādu izmēros mazu vietu, teiksim, radošo kvartālu, var apgūt un padarīt lielu cilvēku prātos.

Sajūtot laiku, ir iespēja plānot savu dienu, notikumus un tuvāko nākotni. Antropologs Marks Ožē (Marc Augé) izšķir “vietas” un “ne-vietas”. Pirmās ir tās, kam ir identitāte, vēsture, piemēram, muzejs vai teātris. Otrās ir autoostas, lidostas, stacijas vai  benzīna uzpildes stacijas. Ožē izsaka pieņēmumu, ka “ne-vietas” ir īstais laika mērs, ko var izteikt distancē no viena punkta uz otru vai sliežu kilometrāžā [11]. Par pārlidojumiem Rīga – Brisele – Rīga uzrunātais cilvēks stāsta: “Lidojuma laiku izslēdzu no savas laika perspektīvas. Savā ziņā tie ir neesoši laiki. Tie aizņem kādu vietu kalendārā, to es redzu, bet vispār šī laika nav. Pavadu šo laiku speciālajā mentālajā telpā, kas saucas “lidojums”, “kustība”, “pārvietošanās laiks”, kas nav nevienā pilsētā un kurš vienkārši ir lidostu, autobusu telpā. Iespējams, ka ceļā pavadīto laiku varētu saukt par “ne-laiku”. Tas ir saskaitāms, tomēr atšķirībā no “ne-vietām”, ko Ožē uzskata par garlaicīgām, tam var būt sava vērtība. Vērtība, ko katrs pats piešķir šim laikam.

Laika izjūtu nosaka arī pilsētas lielums, infrastruktūra un tajā esošo objektu attiecība. Nolasot jeb pārredzot telpu, ir iespējams laikam skriet pa priekšu [12]. Piemēram, ja Rīgā, pārvietojoties ar kājām no Strēlnieku ielas uz Pulkveža Brieža hiperveikalu, iepērkoties un dodoties atpakaļ, paiet vidēji stunda, tad citā pilsētā pārtikas krājumu papildināšana aizņem aptuveni 15 minūtes. Vienā pilsētā pludmales apmeklējums cilvēkam var būt piedzīvojums visai dienai, citā – ierasts notikums, jo jūra ir 10 minūšu gājienā no mājām. Arī kalendāra laiks, kur pirmdienas veltītas darbam, bet svētdienas – draudzībai [13], savā ziņā formē pieredzi pilsētā, pirmdienās sēžot sastrēgumos “ne-vietās” vai nedēļas nogalēs atvēlot nesteidzīgas brokastis kādā no “vietām”, teiksim, kafejnīcas terasē.

Par laiku ir jādomā, lai mazinātu plaisu starp “mēs” un “viņi”. Arī Gels uzdod jautājumu: vai globāli iespējams ieskicēt kontrastu starp “mums” un “viņiem”, ja daļa piedzīvo A laiku, bet citi dzīvo B laikā? [14] Es teiktu — pieņemot, ka laika ritējums katram ir citādāks, laika izjūtas apzināšanās ļauj skatīties uz pasauli pieņemošāk. Cilvēks, kurš dzīvo ceļā no vienas pilsētas uz citu, saka: “Kad domāju, ka Brisele no Amsterdamas vai Parīzes ir tālu, mēdzu sev atgādināt, ka tas ir daudz tuvāk nekā Rīga – Liepāja, ceļš, ko kādreiz mēroju divreiz nedēļā. Manā mentālajā kartē ceļš līdz Amsterdamai vai Parīzei ir ilgāks nekā Rīga – Liepāja.” Dzīvojam laikā, kad varam izvēlēties dažāda ātruma pārvietošanās līdzekļus, sākot no velosipēda līdz automašīnai vai lidmašīnai. Saprotot, ka katram indivīdam laika un attāluma izjūta prātā var būt atšķirīga, var mazināt nošķīrumu starp “te” un “tur”. Šī doma šķiet svarīga biznesa vides kontekstā. No uzņēmējiem reģionos dzirdu viedokli, ka sadarbības partneri Rīgā uztver viņus ar līdzjūtību un pat žēlumu, jo šķiet, ka atrodas tālu prom galvaspilsētas, tomēr “tālo” uzņēmēju mentālajā kartē Rīga ir daudz tuvāk, nekā varētu šķist. Manis uzrunātais cilvēks apstiprina šo domu, atgādinot teicienu: no Rīgas līdz Liepājai četras stundas, no Liepājas līdz Rīgai divarpus. Atvērtība pret šķietami citādo vai tālo ilgtermiņā var atmaksāties — jau patlaban vairāki uzņēmumi izvēlas strādāt ar darbiniekiem, kuri attālināti strādā no citas valsts vai pat cita kontinenta.

Ceļavārdi jeb pienācis laiks laikam

Pilsētā ir vieta arhitektūrai, riteņbraucēju celiņiem un apstādījumiem. Ir vieta arī diskusijām par dažādiem stabiņiem, skaņas piesārņojumu vai apgaismojumu. Pilsētā ir vieta cilvēkiem, kuri domā par laiku kā resursu ne vien apzinātai plānošanai, bet arī jauniem atklājumiem un iespējai pieņemt neparasto.

Ja uz laiku skatās kā resursu, vai pastāv laika inflācija jeb tā vērtības krišanās? Vai lielāka vērtība ir laikam vai tomēr darbībām, kam cilvēks pats piešķir jēgu? Brīdī, kad cilvēks laiku pārstāj mērīt iztērētajās minūtēs un naudā, rodas iespēja atklāt jaunu dzīves ritmu pilsētā un pārdomāt savas attiecības ar vietām, ne-vietām, laiku un ne-laiku. Pilsētu var piedzīvot ne vien vizuāli vai audiāli, caur smaržām vai garšām, bet arī temporāli, sajūtot savu vietu pilsētā un ceļā, līdzīgi kā to darīja Roberta M. Pīrsiga (Robert M. Pirsig) varoņi grāmatā “Dzens un motociklu tehniskās apkopes māksla”.

 

* Esmu dzimusi un augusi Rīgā, bet pārcēlusies uz Liepāju. Laika nozīme pilsētā vienmēr bijusi manā interešu lokā, tomēr par to izteikti biežāk sāku domāt, kad vairākas reizes nedēļā braucu uz darbu Rīgas pusē un atpakaļ uz jaunajām mājām. Pēdējā gada notikumi (vai drīzāk to iztrūkums) likuši pievērst papildu uzmanību laika konceptam.

 

Avoti

  1. Thomson, E.P. 1967. “Time, Work-Discipline, and Industrial Capitalism.” Oxford University Press on behalf of The Past and Present Society, 38: 56-57
  2. Turpat, 58-61.
  3. Turpat, 60-61.
  4. Turpat, 61.
  5. Hylland Eriksen, Thomas. 2001. Tyranny of the Moment: Fast and Slow Time in the Information Age, 150; 127. London: Pluto Press.
  6. Durkheim, Emile. 1912/ 1995. “Subject of the Study: Religious Sociology and the Theory of Knowledge.” No The Elementary Forms of Religious Life, transl. Karen E. Fields, 10. New York: The Free Press.
  7. Gell 1992/ 2020. “Durkheim.” No The anthropology of time: Cultural constructions of temporal maps and images, 4. New York: Routledge.
  8. Gell 1992/ 2020. “The Anthropology of Time: Cultural Constructions of Temporal Maps and Images.” un “A-series: B-series:: Gemeinschaft: Gesellschaft:: Them: Us.” No The anthropology of time: Cultural constructions of temporal maps and images, 147-154; 288. New York: Routledge
  9. Merriman, Peter. 2010. “Architecture/ dance: choreographing and inhabiting spaces with Anna and Lawrence Halprin.” Cultural Geographies 17(4): 434.
  10. Wood, Denis. 2010. “Lynch Debord: About Two Psychogeographies.” Cartographica 45 (3): 185.
  11. Augé, Marc. 1995. “From Places to Non-Places.” No Non-places: Introduction to an anthropology of Supermodernity, 79. London: Verso.
  12. de Certeau, Michel. 1988. “Making “Do”: Uses and Tactics.” in The Practice of Everyday Life, 36. Los Angeles: University of California Press.
  13. Thomson, E.P. 1967. “Time, Work-Discipline, and Industrial Capitalism.” Oxford University Press on behalf of The Past and Present Society, 38: 74.
  14. Gell 1992/ 2020. “A-series: B-series:: Gemeinschaft: Gesellschaft:: Them: Us.” No The anthropology of time: Cultural constructions of temporal maps and images, 289. New York: Routledge.

Teksts un foto: Madara Kandevica

Eseja ir tapusi Urbānās antropoloģijas kursā kā nobeiguma darbs par pilsetvidei aktuālām tēmām, skarot personiski un kopienai svarīgus tematus. Kursa vadītājs arhitekts-antropologs Matīss Šteinerts uzskata, ka prasme kritiski un konstruktīvi runāt par pilsētvides un sabiedrības attīstības aktualitātēm ir otrs galvenais antropologu un arhitektu uzdevums, jo pats svarīgākais ir saprast vienam otru, lai radītu labākus mūsu urbānās kopdzīves modeļus.

Dalīties ar ierakstu:

5 6 Balsis
Raksta vērtējums
Abonēt
Paziņot par
guest
4 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
Miķelis

Laiks eksistē tikai 3D telpā kā bieži vien piesauktā 4 dimensija. a4d.lv nosaukums arī uz kaut ko norāda, ja nemaldos protams. Visās garīgās praksēs Laiks mums pierastajā izpratnē neeksistē. Cilvēka eksistence, kuru ierobežo 3D telpā noteikts Laika ritējums, pārkāpjot nāves slieksni – gan tieši – mirušos sauc par nelaiķiem, gan netieši, jo cilvēka garīgā substance – un šeit nebūšu precīzs, jo katrā reliģijā ir tam savs termins, bet OK – kristietībā – dvēsele, – pāriet no 3D telpas daudzdimensionālā telpā. Kristietībā to sauc par Mūžību, tātad bezlaika telpa. Budismā un te mani palabos Andis, jo neiedziļināšos visos budisma novirzienos, viss… Lasīt vairāk »

Jānis Kazlovskis

Viss ko tu teici ir saprotams . Tikai vai nevarētu izskaidrot , kas būtu jādara, ja laika vairs nav atlicis pietiekoši daudz, un kā to izmantot pēc iespējas lietderīgāk. Vai arhitektūras nodarbe ir lietderīga un kam tā ir vajadzīga/

Miķelis

Lūk, uzdevi grūtāko jautājumu.Tad man jāiejūtas tāda kā guru lomā, bet OK – tā kā esmu bijis ļoti tuvu tai robežai, kad kļūstam par nelaika cilvēkiem, tad tīri mans padoms. Pirmais – nestresot un paraudzīties uz visu no bezlaika perspektīvas. Otrais – iespējams Tu jau nodarbojies ar Tev paredzēto lietu, bet jāpamaina tikai veids kā Tu to dari. Trešais – ja liekas ka Arhitektūra nav īstā, pamaini nodarbošanos, ja tā liekas arī pēc 1,2,3,4 gadiem, varbūt tā arī ir. Ja nē – nebaidies atgriezties. Arhitektūras nodarbei ir vairāki līmeņi – labas amata prasmes, improvizācija un meistarība. Lietderība atkarīga no atdeves… Lasīt vairāk »

Miks Kārkliņš

Paldies par rakstu! Ārā lēca, kā ļoti interesants, tieši “vieta” “nevieta” concepts. Tā vien šķiet, ka Rigas sabiedriskais sektors aizgutnem censhas parverst “nevietas” (Čaka iela, Terbatas iela utt.) par “vietam”.  Gribetos dzirdet no autores, vai, teiksim, pārveidojot Terbatas ielu par gājēju ielu, tā kaut kādā veitā kļūtu vietiskāka?

4
0
Lūdzu, komentējietx