Šodien vēl pēdējo dienu, no 14.00 līdz 18.30
var apskatīt atjaunoto un paplašināto Mākslas muzeja ēku. Vēlējos pavisam īsi dalīties
ar pāris dienas veciem iespaidiem. Arī tāpēc, lai mudinātu apmeklēt muzeju tos,
kas to vēl nav izdarījuši.
Sākot rakstīt, biju
iecerējis tikai komentāru pie iepriekšējā — Mākslas muzeja pabeigšanai veltītā
raksta. Taču tas izvērtās garāks un nolēmu to publicēt kā atsevišķu rakstu — kā
ātru recenziju vai drīzāk tādu impresiju, kas būtībā tāds izstiepts komentārs vien
ir.
Nacionālā mākslas muzeja atvēršana pēc atjaunošanas, ir kļuvusi par gada galveno arhitektūras notikumu Latvijā. Līdztekus priekam par muzeja ēkas un jau pazīstamo telpu restaurāciju, domāju, ka vairumu arhitektu vēl vairāk interesē tieši jaunais pienesums, — no jauna apgūtās beniņu telpas, kā arī cokolstāvs un, protams, — paplašinājums pazemē.
Tā kā muzeja ēkas bēniņu telpas man bija
izdevība apskatīt īsi pirms pārbūves, — vēl arhitektūras konkursa laikā, kopā
ar tiem pašiem lietuviešiem, tad priekšstats par šīm telpām, arī kupolu man
bija. Taču tik un tā atjaunotā, baltā iekštelpa, — runājot tieši par kupola
telpu — to ieraugot un aptverot pārņem zināma pārsteiguma sajūta. To varētu
saukt par baudu. Tādu, kas ir kaut kas vairāk nekā tikai gandarījums ieraugot pārējās
atjaunotās, restaurētās muzeja telpas. Publiski pieejamas jumta terases
pilsētas centrā, protams, arī ir ieguvums.
Taču vislielāko pārsteigumu, pat tādu kā sajūsmu
un apbrīnu, pirmo reizi ieraugot un piedzīvojot, raisa tieši pazemes daļa. Ja ar
arhitektūru, atbilstoši Rīgas skolas ierastajiem uzstādījumiem un izpratnei, pirmkārt
tiek saprasti būvķermeņi (apjomi), formas un fasādes, tad šādā skatījumā tiešām
jaunas arhitektūras ir ļoti maz. Tāpēc rūdītiem šādu uzskatu adeptiem nenākas
vilties par saviem priekš-spriedumiem (šai gadījumā tas liekas atbilstošāks
jēdziens nekā ‘aiz-spriedums’ — atbilstoši angļu preconception , vācu — das Vorurteil)). Viņi nesaskatījuši
arhitektūru tad var koncentrēties uz detaļām. Bet var arī lūkoties mazliet
plašāk un, iespējams, — piedzīvot atklāsmi.
Ja tomēr lūkojas plašāk, ārpus vietējās skolas
rāmjiem, — pasaulē, kur ar arhitektūru primārajā nozīmē tiek saprasta māksla, kas veido telpu, tad
muzeja paplašinājums ir pat ļoti īpaša un eleganta arhitektūra. Telpu virknējums,
nolaižoties pazemē, metot cilpu ap stiklotajām gleznu glabātavām — tas patiešām
šķiet kā piedzīvojums, nebijusi telpas, resp., arhitektūras pieredze. Varētu
sacīt, ka bez jau pieminētās kupola telpas, tieši lejupvedošā eja, kas gar
liekto sienu nolaižas dziļumā, ir tā telpa, kas man raisīja īpašāko sajūtu,
varētu teikt arī — pārsteigumu un pārdzīvojumu. Būtiska telpas un interjera sastāvdaļa
ir aiz stikla vitrīnām eksponētie gleznu plaukti — ar zilo gaismiņu tie raisa
asociācijas ar tādu kā noslēpumainu milzu analogo serveri, kur glabāsies nacionālās mākslas bagatības (autors gan sacīja,
ka zilo gaismu muzejs esot ieslēdzis tagad, uz apskates laiku, ikdienā tā
nebūšot). Tomēr jāuzsver visa šī ceļa dramaturģija, virzoties cauri telpām, patiesībā
— sākot jau ar vecā muzeja vestibilu un zeltīto noeju cokolstāvā un tālāk —
pazemē.
Nāk prātā kāda pasena saruna ar somu arhitektu
Juhani Pallasmā, par labu arhitektūru un tādu, kas ir tikai fotogēniska. Pēc
tās arī sev noformulēju pirms tam tikai aptuveni apjausto domu, — par to, ka
nofotografēt var fasādes, apjomus, ikoniskas formas un siluetus, — to, kas
raksturo fotogēnisku arhitektūru. Telpu nofotografēt ir daudz grūtāk. Taču
izcilākā ir tieši tā arhitektūra, kas iedarbojas ar telpu. To var mēģināt
atspoguļot filmā, vai varbūt fotogrāfiju sērijā — virzoties cauri kādai ēkai
vai ārtelpām. Taču, saprotams, ka pa īstam to var novērtēt tikai klātienē.
Tieši tāpēc dzīvē ieraugot kādu bildēs redzētu fotogēniskās arhitektūras piemēru
sajūta nereti ir mazliet vilšanās — jo realitātē nav tik izteiksmīgi kā bildēs.
Kamēr otrajai, tai, ko varētu saukt par telpas arhitektūru, — tās virsvērtība
ir iedarbība ne vien uz redzi, bet arī citām maņām, kas tāds, kas raisa ko
vairāk par viena vai pāris rakursu vizuālu pārdzīvojumu.
Apzināti paredzēta telpas uztveres un pieredzes
projektēšana, plānojot virzību un uztveres punktu maiņu, virzoties cauri ēkai —
tā ir pieeja, kuras klātbūtne jaušama pietiekami daudzos pasaules 20. gadsimta arhitektūras
strāvojumos un konkrētu arhitektu daiļradē. Taču jāatzīst, ka Latvijas
arhitektūrā pēdējās desmitgadēs to ieraudzīt ir visai pagrūti, — tas vienkārši nav
bijis arhitektūras temats šeit. Nu, izņēmums noteikti ir Lipkes muzejs, kur rezultāts
panākts sapludinot arhitektūras un scenogrāfijas līdzekļus. Savā ziņā par tādu
piemēru var saukt arī Zaigas Gailes kopdarbu ar simt gadus senāko Konstantīna
Pēkšēna arhitektūru — Berga Bazāru, ko varam baudīt, šķērsojot dažādos
virzienos. Tomēr tur tas šķiet drīzāk nejaušu
un intuitīvu, ne apzinātu rīcību rezultāts. No tuvākiem kaimiņu piemēriem prātā
nāk Lietuvas Nacionālā mākslas galerija Viļņā — arī muzejs, kas izveidots
pilnībā pārorganizējot modernisma ēku. Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā lietuviešu
arhitekti arī ir spējuši materializēt šādu konceptu, un tas ir nepašaubāmi ir pienesums
laikmetīgajai Latvijas arhitektūrai.
Šķiet visvairāk apstrīdēts tiek muzeja jaunais
laukums. To savā ziņā var uzskatīt par paveiktā projekta vājāko vietu, — gan izpildījuma
(tāpēc, ka ziemā slidens), gan arī formas un satura ziņā — ir mazliet sajūta,
ka īstenojot tas palicis tikai konkursa koncepta līmenī. Sevišķi to noteikti
pārdzīvo tie, kas publisko telpu nevar iedomāties bez puķu dobēm strūklakām,
vai vismaz bruģa rakstiem. Taču ir arī skaidrs, ka kopumā tāda kā eleganti
atturīga minimālisma garā ieturētajam projektam, sadrumstalots laukums nemaz arī
nepiestāvētu. Tā forma nav regulāra un pieļauju, ka tādu nenoformulējamu
nepietiekamības sajūtu droši ne vienam vien arhitektam raisa fakts, ka laukumā nav
nekādas vertikāles (obeliska, pieminekļa, strūklakas utml.), kas organizētu
telpu ap sevi, jo laukuma fokusu iezīmē
nevis kāds ´izvirzījums uz augšu’, bet ‘iebīdījums uz apakšu’. Saprotams, ka melnie skursteņi, ar kuriem mēģināts
eleganti un neuzkrītoši integrēt nepieciešamās inženierinfrastruktūras lietas, ir
drīzāk uzskatāmi par neveiksmi.
Taču šķietami tukšo laukumu var traktēt arī
citādi, — to var izmantot kā neitrālu
telpu norisēm – iespēju muzeja sabiedriskās funkcijas un norises turpināt
ārtelpā, tādejādi uzrunājot plašāku sabiedrību, garāmgājējus. Tajā var iztēloties
gan vasaras kafejnīcu pie muzeja sienas, gan brīvdaba skulptūru vai instalāciju
izstādi, gan arī kādus citus publiskus pasākumus. Laukums dod arī iespēju
atkāpties un pilnīgāk uztver muzeja ēku no šī stūra, ko iepriekš aizsedza koki
un krūmi.
Ieva Zībārte IR rakstā interjera tēlu trāpīgi raksturojusi
kā mūsdienīgu minimālismu ar gaumīgām atsaucēm uz Art Deco, ar to domājot gan
konceptuāli lietoto misiņu, kas rada asociācijas ar zeltījumu, gan eleganto detaļu
kultūru kopumā. Tam varu tikai piekrist. Tāpat arī viņas paustajam, ka «Latvijas
kultūrā un arhitektūrā internacionalizācija sen bija vajadzīga».
Salīdzinot ar citiem Rīgas publisko un kultūras ēku pārbūvju
un atjaunošanas projektiem (tādiem kā piem.,
Rīgas Birža, Nacionālais teātris, Krievu drāma, nerunājot nemaz par Nacionālo
Operu, kas šķiet jau pilnīgi citam laikmetam piederīga) Mākslas muzejs arhitektūras
ziņā atklājis jūtami citu, augstāku līmeni, varētu arī teikt — pacēluši latiņu.
Un apmeklētāju tūkstoši un daudzās atsauksmes visapkārt liecina, ka mūsdienīga
un laba arhitektūra ir gaidīta un tiek novērtēta.
