Arhitektūras psiholoģija

Pievēršot skatienu kritikas objektam, acis apstrādā neticamu apjomu gaismas frekvenču, bet smadzenes to, kas ir redzams, kas ir ticams vai varbūt pat tiek papildināts ar iztrūkstošo. Tas, kā mēs testējam arhitektūru, vedina domāt, ka smadzenes skenē arhitektūras modeli, izdodot pretī uzvedības modeli.

Autors, būdams brīvmūrnieks ar interesi par arhitektūru un izglītību psiholoģijā, virtuālajā kartotēkā 2000.gadā ir publicējis referātu — pētījumu par tēmu.

Vai celtnes iespaido cilvēka uzvedību? Vai cilvēkam piemīt dabiska spēja atpazīt mākslīgu modeli? Formas izsmalcinātību? Proporcijas? Ja atbilde ir jā, vai tas izskaidro cilvēka emocionālo vai garīgo reakciju Šartras katedrāles iekšienē? Kāpēc ļaudīm patīk vai nepatīk Gugenheima muzeja Bilbao ultramodernā aura? Cilvēka fiziskais ķermenis bioloģiski ir disponēts apzināti vai neapzināti atpazīt mākslas priekšmetu vai arhitektonisku objektu.

Zināšanas arhitektūrā aptver daudz dažādu citu zinātņu — matemātiku, estētiku, filozofiju, psiholoģiju un fiziku. Vides psiholoģija ir relatīvi jauna nozare. Pētīt humānas būtnes un fiziskās vides mijiedarbību ir ļoti komplicēts uzdevums, jo ir virkne vērā ņemamu elementu. Gaisma ir visefektīvākais no tiem, tā rada mistikas sajūtu. Manipulācijas ar gaismu ir bāzes faktors reliģiozu ēku radīšanai. Krāsu ietekmi konstatēja sen. Jau 1810.gadā J.V.Gēte diskutēja par optikas iedarbību uz psihi. Pretstatā cilvēkam no pelēkas istabas personai sarkanā telpā izdalās adrenalīns, paātrinās sirdsdarbība un pastiprinās ēstgriba. Vide ietekmē ne tikai domāšanas veidu, bet arī intelektuālo attīstību.

Kāpēc cilvēki kļūst godbijīgi viduslaiku katedrāles izteikti vertikālā interjerā ar milzīgiem, daudzkrāsainiem logiem, materiāliem un faktūrām izraibinātām grīdu, sienām un griestiem? Kāds apjūk pie blāvas gaismas, kāds pie spilgtas. Vai gaisa temperatūra un skaņas stiprums izraisa stresu? Kā iedarbojas ēkas mērogs? Viens var justies satriekts vai viegli ievainojams pārāk augstā celtnē, limitēta telpa var ierobežot vesela pūļa kustību. Jebkāda fizikālā apkārtne ir uzbrūkoša jūtām.

Kā cilvēks definē savu vidi? Kā uztver vai izzina? Kur balstās izzinošās atziņas? Vai pieredzē par to, ko zina par vidi vai domā, ka zina? Cilvēks dabiski uzmeklē vietas, kur jutīsies kompetenti, pārliecināti, komfortabli un priecīgi. Cilvēki izvēlas saskaņotu (lietas ir savstarpēji saistītas) un skaidru (var iepazīt neapmaldoties) vidi. Tādejādi, radot vai saglabājot pieprasītu vidi, palielināsies cilvēku labsajūta un uzvedības kvalitāte.

Geštaltpsiholoģija (virziens, kas psihisko parādību pētīšanā ievēro veseluma principu) meklē izskaidrojumus, kā prāts veido vai interpretē telpiskus modeļus. Prāts ir deponēts rast nozīmi vai svarīgumu visā uztvertajā informācijā. Geštalti ilustrē, kā cilvēks redz modeli telpā no distances. Zvaigznāja Lielais lācis katra zvaigzne ir citā attālumā no zemeslodes, bet tās izskatās kā vienā plaknē esošas. Līdzīgi notiek, vērojot būves. Redzam to, kas nemaz neeksistē. Romas Panteona stūra kolonnas tika projektētas biezākas un izvietotas tuvāk pārējām, lai izskatītos vienādas izmēros un attālumos. Ir tēze, ka prāts var aizpildīt trūkstošās daļas visvienkāršākajai vai vislielākajai vizuāli prezentētajai figūrai. Sastopoties ar nejaušu, nezināmu attēlu, prāts mobilizējas revidēt, apkopot vai pat producēt datus.

Iedziļināšanās celtnes un cilvēka mijiedarbībā ietver ārkārtīgi daudz atšķirīgu aspektu. Fantastiska ir izzināšanas funkcija. Pievēršot ciešu skatienu kritikas objektam, acis apstrādā neticamu apjomu gaismas frekvenču, bet smadzenes to, kas ir redzams, kas ir ticams vai varbūt pat tiek papildināts ar iztrūkstošo. Tas, kā mēs testējam arhitektūru, vedina domāt, ka smadzenes skenē arhitektūras modeli, izdodot pretī uzvedības modeli. Tātad sapratne par sevis uzvedību palīdz projektēt vidi.

Teksasas universitātes matemātikas profesors N.A.Salingaros rakstā Arhitektūra, modeļi un matemātika teoretizē: «Cilvēks vizuāli īpaši jūtīgi uztver modeļus». Profesors definē modeli kā kādas dimensijas sistēmu un matemātiku kā zinātni par modeļiem. Matemātika, modelēšana un psiholoģija ir arhitektūras komponentes. Antīkie arhitekti bija matemātiķi. Bizantijas imperatora Justiniāna I vēlmi uzprojektēt celtni, kura pārspētu visu līdz tam uzbūvēto, Sv.Sofijas katedrālē Stambulā īstenoja divi matemātikas profesori. Viduslaiku mūrnieki labi izprata Platona filozofiju, proporcijas un matemātiku, viņi darbojās, saskaņā ar Pitagora postulātu: «Viss ir skaitļi». Gotiskajās celtnēs ģeometrija ir ieausta kā stila pazīme, godājot radīšanas procesa un Radītāja aritmētisko dabu. Senās kultūras un Viduseiropas renesanses arhitekti radīja savas celtnes, rasējumus paturot prātā, tāpēc celtnes reflektēja cilvēka domāšanas procesus.

No mūsdienu vērtēšanas metodikas, kas pamatojas uz zinātni par termodinamiku, izriet bioloģijas saikne ar arhitektūru. Ēkas detalizācijas pakāpe uzrāda arhitektonisko temperatūru (T), harmonija (H) mēra saskaņu un simetriju. T + H = K jeb komplicētības līmenis, pie kāda celtne «atdzīvojas». Pielietojot šo subjektīvo kvalifikācijas formulu, var konstatēt ēkas «dzīvotspēju». Dzīve ir milzīgas un mērķtiecīgas komplikācijas rezultāts. Bioloģiskie organismi ir sarežģīti, bet harmoniski. Sevis izzināšanas procesa gaitā piesaistāmies struktūrām, kuras līdzinās dzīvo būtņu uzbūvei. Tas izskaidro mūsu instinktīvo tieksmi pret formām ar augstu arhitektoniku.

Arhitektonika retranslē organizētas dzīves aktivitātes. Kā ēkā var ielikt dzīves atspulgu? Ārpus tēliem un likumiem mēs strādājam ar emocijām — celtnes tiek saudzīgi konstruētas, lai pozitīvas būtu kā psiholoģiskās, tā fizioloģiskās rezonanses. Cilvēki instinktīvi iekopē patiesās vērtības savos radošajos darbos. Un cilvēki rada modeļus, kas ataino iedzimtas iekšējās vajadzības. Celt arhitektonisku vidi savai dzīvei ir cilvēku pamata vajadzība.

Arhitektūrā var rast ķermenim radniecīgus apjomus un līnijas. Analizējot ievērojamā amerikāņu arhitekta F.L.Raita projektēto prēriju rezidenci Ūdenskritums, tās izteikti horizontālo kompozīciju simboliski var uztvert kā cilvēku, kas mājas mierā atlaidies atpūtai. Kontrastā tam dinamiskās, vertikālās gotikas katedrāles vai debesskrāpji uzrāda uzstājību un pašpārliecinātību.

Arhitektūra asociatīvi ataino tās projektētāju psiholoģiju, nerēķinoties ne ar laiku, ne kultūru. Vai arhitektūra piepilda galveno vēlmi dzīvot mūžīgi? Vai arhitektūra piepilda cilvēka alkas pēc nozīmīguma? Telpa, forma un gaisma ir elementi, kurus kooperē ne tikvien aiz estētiskiem vai praktiskiem iemesliem, bet, lai uzsvērtu radīšanas jēgu, mērķi un stabilitāti mainīgā, fizikālā Visuma vidū.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
1 Komentri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
Māra

Kad es biju stipri jaunāka un tā slinki gatavojos iestājeksāmeniem, mans skolotājs man parādīja grāmatiņu par renesanses māksliniekiem, kur bija rakstīts aptuveni tas – jau no bērnības viņi mācījās amatu. Ap gadiem piecpadsmit viņi jau bija meistari, kuri visu dienu pavadīja pie molberta, un, ja neaizmirsa, tad turpat arī uzkoda sausu maizīti, jo laiks jau bija tikai gleznošanai… Tas arī daudz ko izskaidro…

1
0
Lūdzu, komentējietx