Arhitektūras labums kļūs anonīms, klients — neparasts

Ilgi otrās brīvvalsts Latvijā netika uzcelta neviena profesionālas ievērības vērta ražotne. 2007.gada labākās arhitektūras skatē pavīd ainavā dziļi ierakstīts industriāls noslēpums, kas kļūst Latvijas telpisko rītdienu ietekmējošs.

Ar aicinājumu vēlēties, lai jau sasniegtajam Latvijas arhitektu 2007.gada spēku klāt pieliktais punkts būtu tāds, kas vairotu pašu ambīcijas un izpratni par arhitektūru, vairotu viņu komunikāciju ar sabiedrību, politiķiem un izpildvarām, vairotu sabiedrības interesi un uzticēšanos profesionāļiem, LAS priekšsēdis Sergejs Ņikiforovs atklāja pirmoreiz ārpus Rīgas izvesto Latvijas arhitektūras gada labāko darbu 13.skates galā ceremoniju Jūrmalas pilsētas muzeja telpās: «Vieta Jūrmalā nav izvēlēta nejauši. Pagājušā gada Lielā balva tika arhitekta jūrmalnieka birojam par ēku pašā Jūrmalas sirdī — Majoros. Tāpēc neesam nekur citur.»  

Jūrmala, Jūrmala, Jūrmala! Sakritībās, aiz lepnuma vai laimes skandalozā kūrorta pilsētas vārds svinīgajās uzrunās tika uzvārīts tā, kā profesijas putras katlam ļāva nomaļus patriotismā beidzot norautais vāks. Novaja volna aizsniegusi arhitektūru.

Kultūras ministre Helēna Demakova sevis rakstītajā vēstī, viņasprāt, vienas no nacionālas valsts balstu radītājiem saka: «Arhitektūra ir garants pārmantojamībai un sevis nepazaudēšanai laika un vēstures plūdumā.» Trīs iepriekšējos, nu par treknajiem arhitektūrā sauktajos gados arhitekti savus talantus trenēja, kvalitātes latiņu ceļot augstlēkšanai privātās apbūves sektorā. Lai finanšu slūžu sašaurinātajā stafetes maiņas posmā negaidīti pārslēgtos no sprinta uz lielākas izturības distanci — sabiedriskām un ražošanas ēkām.

2007.gada arhitektūras rindās līdzās komercijas izaugsmes un privātā kapitāla spoguļotājām iekārtojusies ašāk uzsāktā publiskās lietojamības būvniecība — aktīvās atpūtas vai sporta būves, slimnīca, bērnudārzs, baznīca un pat kapliča, no kurām prāvākā daļa ir sabiedrības pārvalžu iniciatīvas. Teju visas — ārpus galvaspilsētas! Ventspils arhitektoniski palielina pilsētas slimnīcas efektivitāti, turpina attīstīt ostas humāno struktūru, arvien kopj pilsētvidi un iekārto prasmju centrus. Liepāja pieaudzē naktsmāju muskuļus un ierāda vietu citādai pēdējai gaitai. Jūrmalai rūp arī fiziskā kultūra.

Tikmēr Rīga atzīmē savu mazo labdarību 1.speciālās internātskolas rekonstrukcijā un lepojas ar «atklāti neekonomisku risinājumu» izgaismotākajā no lappusēm arhitektūras konkursu neuzticamības lietā, Latvijas metropoles mēram Jānim Birkam piekodinot, ka pilsētas straujās attīstības laikā nedrīkst aizmirst īpašo Rīgas arhitektūras šarmu. Vienīgo valdībā strādājošo arhitektu Edgaru Zalānu priecē gandrīz svētku reize gadā, kad savstarpēji kritiskajai arhitektu sabiedrībai izdodas vienoties par to, ka balvu dabū cits…  Nevis Kuldīgas, bet Rīgas vēsturei netipiska pārbūve.

Nostumjot malā nogrēkojušos mājokļu jautājumu, savrupmāju konfigurācijās arvien apstājoties pie jaunlaiku mīlēšanai modificētajiem šķūņiem, bet iekštelpu dizainā uzturot tikai modernā kursu, tukšajā, nākotnes vēstījumiem domātajā vietā ienāk jauna arhitektūras noteicēju lielvara — gudrais, drosmīgais un trakais pasūtītājs, tostarp — nedaudzās pašvaldības.

Lai arī lasītākā laikraksta Diena pirmās lappuses ziņa par cenu kritumu nekustamā īpašuma tirgū Mājas — aizvien lētākas bijusi tieši divdesmit reizes būtiskāka par labās arhitektūras ikgadējo uzskaiti, jaunākās ražas labums Latvijas arhitektūras dārzos nepaliks nepamanīts. Nepaliks, jo ar 4 gadu intervālu Lielās balvas laurus kārtējokārt plūkusi neparastos pasūtītājus (tai skaitā Dienu) pievelkošā arhitekta Andra Kronberga komanda, šoreiz tandēmā ar Raimondu Saulīti. Arhis no gada skašu redzesloka neizkrīt arī gados, kad slavas saulītei sejā skatās citi. Piemēram, 2005.gadā tā bija labākā pārbūve — Dienas redakcijas telpu rekonstrukcija Rīgā. 2003. — labākais projekts un konkursa darbs — koncertzāle Liepājā. 2004.gadā Arhis pārsteidza ar pirmo Lielo balvu privātmājai — Siguldā. Arī 2001. un 2000.gadu Lielās balvas pieder birojam, kurā profesionāli patstāvīgām gaitām iemaņas apguvuši daudzi nu jau zināmi jaunie latviešu arhitekti: Beernaerts, Lasis, Dimiņš, Šlars, Kilēvics, Lejnieks un citi.

Ilgi otrās brīvvalsts Latvijā netika uzcelta neviena profesionālas ievērības vērta ražotne. Tikai 2006.gadā LAS skatē tiek atjaunota nominācija Ražošanas ēkas, kurā divas pretendentes uzvar AKA birojs ar tehnoloģiski korekto un košo sulu termināli Ventspils tirdzniecības ostai. AKA birojā tapusī Līvu alus darītava bija 2002.gada apjomīgākais akcents Liepājas centram un togad tika atzīmēta kā laba ražošanas ēku arhitektūra arī LAS skatē. Šāgada izvērtēšanai izliktajā industriālajā trijotnē pavīd ainavā dziļi ierakstīts noslēpums, kas kļūst Latvijas telpisko rītdienu ietekmējošs.

Nežēlīgā divu dienu brāzienā no rīta līdz vakaram ar pusdienām vēlā pēcpusdienā starptautiskās žūrijas nelielais sastāvs izskrējis cauri Latvijai, lai atrastu to, ko jāmeklē mums katram pašam — ceļa zīmes uz labāku nākotni. Turklāt — anonīma labuma, ko pieaicinātie kolēģi sarunās svešajā mēlē atgādinās vairākkārt, — labai arhitektūrai autora vārds nav svarīgs.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 vote
Article Rating
guest
0 Comments
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x