Arhitektūras dienas 2007 Rīgā atskaņas

Aizraujoša apkārt staigāšana. Rīgā arhitektu diena notika dizaina dienu ēnā. Tā ir reize gadā, kad varbūt ir vērts ar tautu parunāt. Arhitekti atkārtoti viens otram uzsmaidīja pirmajā Peča Kuča vakarā. Karnevāls nedēļas garumā. Nākamgad — arhitektu nedēļa?

Aleksandrs Feļtins

NRJA, arhitektūras students

Šogad ar biroja kolēģiem sanāca aizbraukt uz Roterdamu, kur notika arhitektūras biennāle. Violetas zīmes vēstīja, ka kādā ēkā vai vietā notiek kaut kas saistībā ar biennāli. Savukārt, Rīgā arhitektu diena notika dizaina dienu paspārnē, varētu teikt, pat ēnā. Protams, bija prieks redzēt, ka daži biroji, kurus apciemoju, tiešām bija sagatavojušies tēmai par arhitektūru bez CO2 (MADE, India savā ziņā). Bet, šonedēļ viena paziņa, kura nav saistīta ar arhitektūru, prasīja, ar ko tad arhitektūra atšķiras no dizaina? Un tas arhitektūras dienu laikā.

Ieva Zībārte

Arhitekte

Sarīkojumiem ar LAS un Pilsētas arhitektu biroja zīmi allaž piemīt zināms stīvums, tāpēc bija prieks, ka jaunākās un visjaunākās paaudzes arhitektu nospiedošais vairākums gaisotni vērsa pozitīvisma virzienā. Jauno arhitektu šoreiz bija tik daudz, ka vecie jutās mazliet samulsuši. No pirksta izzīsts un reālajam vietējo arhitektu darbības laukam neatbilstošs šķita sauklis «bez CO2», taču daži biroji «atvērtajās durvīs» ar to lieliski tika galā, piemēram, Jura Pogas birojā (trīs jaunākie objekti ar dabīgās vēdināšanas pazīmēm) un India (zaļa mājaslapa un zaļi dzērieni). Tāpat lielisks bija vīns, kanapē un vīnogas uz Torņa ielas un āfterpārtijs Standartsituācijā un pie Edgara Treimaņa. Lieki piebilst, ka arhitektu diena ar to nebeidzās, jo piektdien visi satikās pie Gunta Grabovska gadskārtējā MG arhitekti rudens tusiņā un sestdien atkārtoti viens otram uzsmaidīja pirmajā Peča Kuča vakarā.

Ilze Martinsone

Latvijas Arhitektūras muzeja vadītāja

Burzoties starp ļaudīm un uzlasot viedokļu drumstalas, tā vien rodas priekšstats, ka vidējais statistiskais latvietis vietējo arhitektu joprojām uztver par kaitnieku, kurš, vai nu realizē savas sašķeltās personības ambīcijas, vai, mantkārīgā attīstītāja uzpirkts, bezkaunīgi iznīcina visu skaisto. Pērngad Muzeju naktī, darba postenī apstāvot ekspozīciju ar tobrīd nule izvērtētajiem Rīgas koncertzāles projektiem, man radās iespēja sazināties ar vairākiem tūkstošiem nedefinētu mūsu valsts iedzīvotāju. Pēc kā apgalvoju, ka sabiedrība nav trula un agresīva masa, bet ieinteresēta un gatava pozitīvam dialogam arī par lietām, kas pirmajā brīdi cilvēkiem šķiet nesaprotamas.

Arhitekti, pieprasījuma viļņa galotnē sēdēdami, rukā tā, ka savā starpā nav laika, kur vēl ar tautu parunāt. Arhitektu diena ir reize gadā, kad varbūt ir vērts to darīt. Mana vislielākā atzinība birojiem, kuri uzņēmās atbildību, gatavojot pasākumam īpašus projektus. Bet, ja nav ko teikt apmeklētājiem, tad visdrīzāk biroja durvis nevajag publiski vērt vaļā. Iedzert un komunicēt savā lokā (kas arī derīgi) tak var aiz slēgtām.

Pēc pēdējās Gada skates arhitektu pulciņā spriedelējām, vai būtu labi, ja gada Lielo balvu izcīnītu ne reāls objekts, bet projekts. Kāds bilda, ka nebūtu vis labi, jo tas, raugi, arhitektus mudinātu ķerties pie fantāzijām, aizmirstot īstenību. Taču — kas tad bīda arhitektūras radošo domu? Pasūtītājs, birokrātija, ierobežotas finanses, būvnormatīvi plosa idejas gabalos. Kas paliek pāri? Varbūt tieši jauns papīra arhitektūras vilnis ir vajadzīgs, lai redzētu tālāk par degunu? No tā, ko skatīju Arhitektu dienā — īpašs paldies birojiem Treimanis un sabiedrotie un Nams par drosmīgiem uzstādījumiem — ceru, ka šī platforma iepazīstinās ar viņu idejām tos, kam tādas iespējas nebija.

Uģis Šēnbergs

Arhitekts

Pirmkārt, prieks par lekcijām Arhitektu namā. Pagājušogad biju līdzīgos pasākumos Vīnē, tie nebija daudz vairāk apmeklēti.

Otrkārt, dalībnieku biroju aktivitāte bija liela — vairāk nekā 20. Es apstaigāju kādus sešus — kuros agrāk nebija bijis laika vai nebija motivācijas iegriezties. Nama pārliecinošais piedāvājums Rīgas  rūpnieciskās zonas dzelzceļa pārbūvei par radiālu S bāni, kas savienotu tramvaja un trolejbusa maršrutus un 20 minūtēs apbrauktu apkārt Rīgai, bija dienas sensācija. 3 gadus par to jau runā. Nams biroja telpās uz grīdas bija izklāta Rīgas karte, uz tās samontētas modeļu vilcieniņu līnijas. Asprātīgi pilsētai ar 100 gadu vecu transporta shēmu! Juris Poga rādīja savus aktuālos projektus. Pie Anda Sīļa — aizraujoša dzeršana. Katrā bija kas savdabīgs, mīļš. Ne tikai darbi, arī telpas bija interesantas un cilvēki.

Torņakalna konkursa dēļ paši nepaspējām pieteikties, taču tad būtu dabūjuši 3 stundas tupēt uz vietas. Citus dizaina dienu pasākumus gan neapmeklēju, taču domāju, ka tie ir radniecīgi un labi, ka arhitekti tās atbalstīja.

Indra Ķempe

A4D

Nedēļu no starptautiskās arhitektu dienas līdz Pecha Kucha lekcijām ik vakaru Rīgā svinēju arhitektūru. Atvērtās durvis un vīns — pirmdien, A4D sanāksme — otrdien, Arhitektūras muzejs un vīns — trešdien, arhitektūra un kino — ceturtdien, arhitekti Andrejsalā un vīns — piektdien, arhitekti arvien Andrejsalā — sestdien. Hei, kurš citugad nosauks to par arhitektūras nedēļas programmu?

Plaši noorganizēto trešo pēc kārtas Rīgas dizaina dienu kalendāram arhitekti oficiāli noplēsa tikai titullapu. Sabiedriskās dzīves aizmirstie arhitektūras lauka strādnieki savu solidaritāti varēja vien atrādīt dizaina infoimpērijas atklāšanā. Iekļauti dizaina dienu publicitātē, arhitekti nepretendēja uz atsevišķi pārliecinošu kultūras parādību. Viņi ir mierā ar sarkaniem ķeksīšiem Rīgas kartē un pilsētas arhitekta etiķetes pienākumu plānotājā.

Tas netraucēja dizaina informācijas pārsvaram nogrimt profesionālo diskusiju platformas statusā: «A4D ir interneta medijs, kas dokumentē Latvijas laikmetīgās arhitektūras ainu». Vai tāda maz laba iespējama bez kvalitatīva dizaina klātbūtnes? Un kā sekmēt arhitektu un dizaineru sadarbību, ja viņiem — sava, mums — sava informatīvā daļa? Katru Rīgas veikalu, kur pārdod vienu dizaina priekšmetu, rotā rozā gludeklītis — dizainam gludāka ceļa zīme. Katrā aktīvās dizaina nedēļas notikumā manīju arhitektus. Bet virtuālajā arhitektu tikšanās vietā plēsa nost afišas… 

Ķīnas kolēģu pieeja devītā viļņa problēmai profesijā no pozīcijas «peldēt pa vilni / sērfot», nevis «pazust zem viļņa» rādīja radošās ekonomikas laika trīs T — tehnoloģijas, talants, tolerance — izmantojamību ikdienas arhitektūras humanizēšanā, 1.oktobra pēcpusdienai Arhitektu namā dodot rezumējošu vērtību. Smaidīgais ķīnietis ij nenojauta, cik pazīmei Made in China periodikā piemeklētajā līdzībā Made in Latvia sarkasma — lielās Ķīnas un mazās Latvijas turku torņi.

Latviešu Turcija turpinājās puspavērtajās pieprasīto projektētāju sienās, tomēr viskija šļuku no pudeles dibena vai pārguruma pļāpas neitralizēja veselīgas uzkodas un ekoloģiskajā virzienā eksperimentējošu projektu prezentācija Arhitekta J.Pogas birojā vai vēl zaļās India mājas lapas zaļi klikšķināšana pie zaļa dzēriena.

Nedz hīts I love you babe stīgu kameransambļa aranžējumā pie pilnās burās iedegtām lustrām, nedz lašmaizīšu paplātes kavēja arhitektūras jaunatni izdzīvot Torņu ielas atvasaras bruģi. Tāda iepretim dizaina mārketinga mēnesim izskatās mūsu laikmetīgās arhitektūras sociālā aina.

Madara Eisaka

Arhitektūras studente

Arhitektu dienas dizaina nākotnes ietvaros veicināja vietējos līniju vilcējus pabāzt galvu pār savu žodziņu, nepametot dzimtās ielas, kas, protams, ir patīkams process katram, kurš nav ieslīdzis pašapmierinātības labirintos. Personīgi man bija patīkams pārsteigums, ka studenti no Vācijas Andrejsalas teritorijā uzprojektējuši jaunu arhitektūras fakultāti — ierosinātāju pie kanceles! Bet kopumā — karnevāls nedēļas garumā.