Arhitekturas izglītība Sidnejā

Papildinot tēmu par arhitektūras studijām ārzemēs šoreiz visnotaļ eksotisks stāsts. Alise Jēkabsone vēsta par dzīves un studiju pieredzi Austrālijā, kā arī apmaiņas studijām Kornela Universitātē ASV un darbu dažādās pasaules malās.

Kas un kāpēc?

Tiekšanās pēc
neizzinātā? Jo Raiņa vārdiem — pastāvēs, kas pārvētīsies? Pēc pusotru gadu
ilgas aizsēdēšanās ekonomistos un diezgan bezrūpīgas ikdienas sapratu, ka tas
nav priekš manis. Dēļ aizraušanās ar matemātiku un mākslu vienmēr biju
paturējusi prātā domu par arhitektūru, bet nekad nebija pietiekami lielas
drosmes ko uzsākt. Radās iespēja studēt arhitektūru Austrālijā. Sapratu, ka jā —
ir jādara! Tas bija impulsīvs lēmums, un vietas šaubām nepietika, jo viss
notika pēdējā minūtē.

Viss šajā rakstā
minētais ir manis ļoti personisks un subjektīvs viedoklis, lielākoties —
izrauts no konteksta ļoti saīsinātā formātā, un dažādu apstākļu sakritību
ietekmēts, taču ceru, ka kādam mana pieredze būs noderīga, paplašinās redzes
loku un palīdzēs pieņemt kādu svarīgu lēmumu.

Austrālija

Austrālija — koša,
skaista, raiba un brīnumaina vieta, kur ēkas vērš pret ziemeļiem un vasarā uz
pludmali iet kreklos ar garām piedurknēm…

Pirmais, kas pārsteidza,
ierodoties Sidnejā — cilvēki — atvērti, smaidīgi, izpalīdzīgi. Un tas viss tik
dabiski un patiesi! Gandrīz mūžīga saule, sakopta vide, viss tik organizēts un
pārdomāts. Sākumā nevarēju pierast, jo tāda pieredze bija pirmoreiz. Pavisam
cita pasaule.

Pirmā diena

Pirmā diena
universitātē. Pirmā lekcija projektēšanā. Lektors — jaunzēlandiešu arhitekts / profesors,
ar uztetovētām motocikla detaļām un paša skicēm uz rokām un kiwi (jaunzēlandiešu)
akcentu ar ārkārtīgu dzīvesprieku un aizrautību stāsta par eksperimentālu 3D
vidi un rāda projektorā videoklipu Radiohead dziesmai
Go To Sleep, kurā brūk
celtnes un pēc tam atkal pašas saliekas kopā. Atmosfēra auditorijā neaprakstāma
— visi ar pusatvērtām mutēm, acis nenovērsdami no projektora, mēģina uzsūkt
visu, ko viņš tik iedvesmojoši stāsta. Man šoks — nekad mūžā nebiju skatījusies
uz arhitektūru caur tik netradicionālu skatu punkta. Biju sajūsmā!

Tajā semestrī strādājām
ar Unreal Tournament un Halflife datorspēlēm, kurās veidojām kartes
jeb datorspēles vidi ar gaismas efektiem un vides reakcijām, pa kurām
pārvietojas galvenais varonis. Galvenā ideja bija parādīt, ka savu dizaina domu
un sajūtu tu vari pasniegt klientam ne tikai caur sausiem AutoCad rasējumiem, bet arī izvedot viņu ekskursijā caur šo
trīsdimensiālo un tik pārsteigumiem pārpilno, paša radīto pasauli. Tas bija kā
atklāt jaunu kontinentu — gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Un te arī mans 3 gadu
garais, atklājumiem bagātais piedzīvojums sākās!

Par universitāti, fakultāti un arhitektūru

Austrālijas vadošās universitātes ir Group of Eight,
vienā no kurām arī savu bakalaura grādu arhitektūrā ieguvu es — University of New South Wales
Sidnejā, fakultātē Faculty of the Built Environment.
Šajā fakultātē ir 7 programmas — arhitektūra, arhitektūras datordizains,
būvniecības menedžments, funkcionālais dizains, interjera dizains, ainavu
arhitektūra, pilsētplānošana.

Universitāte atrodas
ideālā vietā — ļoti tuvu Sidnejas centram un arī pludmalei. Visas fakultātes
(izņemot lietišķās mākslas) atrodas vienkopus jeb universitātes pilsētiņā (University
Campus).
Tam ir ļoti daudz priekšrocību, sākot jau ar to, ka izvēles
priekšmetus (kas ir aptuveni ceturtā daļa) var izvēlēties jebkurā fakultātē,
kaut vai medicīnas vai jūras zinātnes. Turklāt ir daudz iespēju iestāties
dažādos studentu klubos un piedalīties pasākumos; turpat universitātes
teritorijā atrodas arī Uni Bar (universitātes bārs) — ballītes, dzīvā
mūzika pēcpusdienās, pasākumi un tīrais dzīvesprieks!

Arhitektūras fakultātes
ēkā atrodas liela izstāžu telpa, kur parasti tiek izstādīti studentu projektēšanas
darbi un bieži vien notiek prezentācijas jeb aizstāvēšanas un svinīgi pasākumi pēc
oficiālās daļas; auditorijas, profesoru kabineti un lielas, gaišas projektēšanas
studijas, kā arī aprīkotas maketu darbnīcās un lāzerprinteru laboratorija, kas
pieejamas 24 stundas dienā, septiņas dienas nedēļā. Nepieciešamo kredītpunktus
semestrī sastāda 4-5 studiju priekšmeti. Tā kā semestris ilgst tikai 12
nedēļas, viss notiek ļoti intensīvi un pamatīgi — jāstrādā daudz — gan
studijās, gan patstāvīgi.

Katru semestri
svarīgākais priekšmets ir projektēšana — tā nozīme un kredītpunktu skaits
semestru gaitā pieaug. Projektēšanas teorētiskās lekcijas parasti bija reizi
nedēļā — profesora/ vieslektora / arhitekta vadībā. Reizi nedēļā notika arī
projektēšanas studija, kurā tikām sadalīti 10-12 cilvēku grupās ar vienu vai
diviem pasniedzējiem vai praktizējošiem arhitektiem, kur visu dienu runājām par
arhitektūru, uzdevumu, dzīvi; zīmējām, smējāmies, diskutējām, ēdām, taisījām
maketus — vārdu sakot, radījām vidi, kurā katrs bija spējīgs ģenerēt idejas par
to, kā jāizskatās uzdevuma risinājumam. Katrā studijā bija svarīgi progresēt
savā dizainā, idejā un tēmas izpētē, šis process bija jādokumentē un jāprezentē
citiem. Semestri noslēdzām ar prezentācijām, uz kurām tika pieaicināti viesi —
arhitekti vai lektori, lai palīdzētu objektīvi novērtēt darbu. Profesoru un
pasniedzēju ieinteresētība katra studenta projektā ļoti palīdzēja nepadoties
brīžos, kad likās, ka tuneļa galā gaisma jau vairs nav saskatāma.

Runājot par vietējo
arhitektūru, Austrālijā milzīgu uzmanību pievērš ilgtspējīgai arhitektūrai —
tas jau ir tik pašsaprotami, ka neviens to vairs īpaši neuzsver — tas ir kā
maize un ūdens. Tā tas ir kontinenta īpatnību un ģeogrāfiskā novietojuma dēļ.
Tas ir milzīgs kontinents, kurā klimats mēdz būt ekstrēms — plūdi, cikloni
vienā daļā, un sausums, eikaliptu mežu ugunsgrēki un liesmas ar 150 km/h ātrumu
— otrā. Tāpēc ilgspējīgas arhitektūras priekšmeti bija obligāti.

Šī dažādā klimata dēļ arī
arhitektūra Austrālijā ir daudzveidīga. Viens no maniem izvēles priekšmetiem
bija tropiskā arhitektūra. Priekšmeta ietvaros braucām arī uz nedēļu uz
Darvinu, kas ir pilsētiņa ziemeļos, ciklonu teritorijā ar tropu klimatu.
Domāju, ka šāda veida studijas par arhitektūru dažādās klimatu zonās iemāca būt
radošam netradicionālā izpratnē, netradicionālās situācijās.

Vēl viena īpatnība, kas
ir noteikusi Austrālijas arhitektūras stilu, ir Austrālijas vēsture. Aborigēni —
iezemieši, kas dzīvojuši šeit no civilizācijas laika gala un savā arhitektūrā
aprobežojas ar knapi uzstutētu palmu lapu nojumi tikai tāpēc, ka reizēm līst
lietus, bet principā dzīvo krūmos starp čūskām un ķenguriem, jo viņu kultūrā
nekā svarīgāka par saikni ar dabu un visiem tās cikliem nav. Varētu teikt, ka
austrāļu raibā kultūra arī ir noteikusi šo savdabīgo arhitektūras stilu. Paši
austrāļi gan saka, ka viņiem neesot vēstures (jo tā ir salīdzinoši īsa), līdz
ar to neesot arī nekāda stila arhitektūrā, taču es tam noteikti nepiekrītu —
tieši iepriekš minēto iemeslu dēļ tas ir diezgan unikāls un uzmanības vērts.

Liels atbalsts un nozīme
studentu dzīvē ir organizācijai SONA (Student
Organised Network for Architecture
), kas darbojas galvenās austrāļu
arhitektu biedrības (Australian Institure
of Architects
) paspārnē. SONA visām arhitektūras skolām Austrālijā organizē
dažādus pasākumus, sanākšanas, konkursus, lekcijas, seminārus, studentu
ieguldījuma arhitektūrā balvas utt. Īpaši liels atbalsts tas ir brīdī, kad tu
beidz studēt un sāc darboties kā profesionālis.

Viens no spilgtājajiem
ārpusstudiju iespaidiem bija National Architecture konference Melburnā,
kas ir ikgadējs vairāku dienu pasākums, kur tiek aicināti vadoši arhitekti
(piemēram, Sou Fujimoto, Francois Roche,
Tatiana Bilbao, Juhani Pallasmaa, Alejandro Zaera-Polo, Veronika Valk
(no
Igaunijas), Frank Gehry Partners
pārstāviji, filozofs Slavoj Žižek
u.c.) no visas pasaules diskutēt par kādu konkrētu, attiecīgajā brīdī aktuālu
tēmu. Tas likās īsts kultūrkokteilis, kurā tikās dažādi profesiju
pārstāvji — arhitektūras kritiķi, praktizējoši arhitekti, filozofi un
mākslinieki — kas risina kopīgus jautājumus no dažādām perspektīvām. Tā ir
vienreizēja iespēja apmainīties viedokļiem, mācīties, nonākt pie jauniem
secinājumiem un paraudzīties plašāk par savas profesijas ietvariem.

Apmaiņas programma ASV: Cornell University

Lai arī viss bija ideāli
manā Sidnejas universitātē un prom braukt negribēju, nolēmu, ka pieredzes dēļ
uz semestri jābrauc studentu apmaiņas programmā. Turklāt bija iespēja braukt uz
Kornela universitāti (Cornell University),
kas ir starp tā sauktajām Efeju līgas augstskolām — vārdu sakot viena no top universitātem ASV un pasaulē, līdzās
Jēlai un Harvardai.  

Pieredze, protams, neatsverama
un vārdos neizsakāma. Īsumā varētu teikt, ka mācības ļoti līdzīgas Ausrālijas
universitātei, taču sajūtas, ieguvums un kultūra — daudz citādāks. Šeit
noteikti vairāk par tevi rūpējās un pievērsa uzmanību, reizēm pat likās, ka šo
to iebaroja ar karotīti mutē — bet es arī neko mazāk negaidītu, zinot, cik
astronomiska maksa šai izglītībai. Varbūt tas ir labāk, varbūt ne. Bet te arī
varu piebilst — tas amerikāņu kultūras dēļ. Austrāļu jaunieši, šķiet, daudz
ātrāk sāk dzīvot patstāvīgi, strādāt un sevi uzturēt.

Cornell universitātes prestiža dēļ šeit brauca pasaules slaveni
arhitekti kā vieslektori, piemēram, Rems Kolhss, kura projektētā Kornela
Arhitektūras fakultātes jaunā ēka drīz jau būs pabeigta. ASV universitāšu dzīve
ir kā atsevišķa kultūra — tik tradīcijām bagāta un izkopta! Sākot jau ar brālību
biedrībām (fraternities un sororities) līdz universitāšu sporta dzīves
nozīmīgumam un veselu kaudzi pasākumiem. Cornell
campus
— pilsētiņa ar simtgadīgām fakultāšu ēkām un studentu kopmītnēm —
atrodas uz pakalniņa ko apskauj dziļas aizas un paver skatu uz apkārt esošajiem
ezeriem un ielejām -— nedaudz kā Siguldas senlejas un Harija Potera filmas
kopražojums.

Objektīvi novērtēt, kura
universitāte ir labāka vai sliktāka, nevar. Mana pieredze abās universitātēs
bija unikāla. Domāju, ka lielāko lomu spēlē vide un cilvēki, kas apkārt. Kas nu
katram liek justies labāk. Man joprojām šķiet, ka burvīgākus cilvēkus par
austrāļiem neesmu satikusi.

Darba pieredze: Austrālija, Filipīnas, Latvija

Bakalaura studiju laikā
garajos vasaras brīvlaikos ieguvu darba pieredzi vienā no arhitektu firmām
Latvijā, vēlāk Filipīnās, uzreiz pēc diploma iegūšanas — Melburnā, un nupat,
pēc atbraukšanas — kādā citā birojā Latvijā. Katrā no šiem birojiem
ir bijusi tik atšķirīga pieredze, pirmkārt jau manu tā brīža zināšanu dēļ,
apkārt esošo cilvēku, dažādā darba, firmas lieluma un atrašanās vietas dēļ.

Filipīnās, kā jau trešās
pasaules valstī, pa lielam ir tikai nabagie un bagātie. Arhitekti, kuriem
pieder biroji, pieder pie bagātajiem un mājas ceļ arī tikai bagātajiem, jo
nabagie vairāk vai mazāk dzīvo uz ielām paštaisītās nojumēs. Tas arī bija
vislielākais izaicinājums — samierināties ar šo netaisnību un justies tik
bezpalīdzīgai. Visi mani kolēģi bija ar arhitektu diplomiem, taču tādēļ, ka
viņiem nekas nepieder — alga bija diezgan smieklīga. Viņi to saprot un ir
samierinājušies un par to daudz nedomā, tas vienkārši tā ir. Liekas mazliet
paradoksāli, bet fllipīnieši, vienalga — bagāti vai nabagi, ir cilvēki ar plašu
sirdi.

Runājot par darba
pieredzi, tas bija gandrīz kā būt bērnam konfekšu veikalā. Arhitekts, pie kura
strādāju, projektēja villas ļoti turīgiem klientiem, līdz ar to par projekta
izmaksām principā nebija jādomā. Arī modernā arhitektūra ļoti savdabīga — it kā
minimālisma stilā, bet ar košām krāsām un tradicionālām milzu koka bungām un
kumodēm kā interjera elementiem — kaut kas starp Luis Barragan un Charles
Correa
mūsdienu izpildījumā. Viena no lielākajām
industrijām Filipīnās ir mēbeļu dizains, ražošana un eksports. Tas ir roku
darbs lētā darba spēka dēļ, šīm mēbelēm piemīt Filipīniešu tradicionālās
estētikas iezīmes, un fantastiska kvalitāte.

Melburnā strādāju kādā
sabiedrībai labi pazīstamā firmā, kas pārsvarā darbojas uz lielbudžeta valsts
pasūtījumiem. Šeit, kā jau lielā firmā, tev ir savs uzdevums, sava vieta, viss notiek
ļoti profesionālā līmenī, pēc vispārpieņemtiem standartiem un ētikas normām —
vārdu sakot, pilnīgi pretēji kā Filipīnās. Lai arī izklausās pārlieku sterili
un saspringti, atbalsts no firmas puses ir milzīgs — ja tu tur strādā, tad esi
viņiem svarīgs un par tevi vienmēr parūpēsies lai vai kas. Daudzkārt esmu
dzirdējusi no ārzemju arhitektiem (tādu ir samērā daudz), ka vietējie viņus
nekad tā līdz galam nepieņem un parasti dos priekšroku savējiem, taču es to uz
savas ādas neizjutu. Domāju, ka tas ir atkarīgs no katra paša — kā tu sevi
pasniedz, cik labi izproti vietējo darba vidi un cik atvērts esi. Man patika
strādāt ar austrāļiem, varbūt paveicās ar kolektīvu. Šāda izmēra firmā sistēma
ir ļoti kompleksa un, lai kāptu pa karjeras kāpnēm, ir jābūt ārkārtīgi
motivētam, daudzpusīgam un komunikablam. Arī Austrālijā arhitekti
strādā daudz un pamatīgi, taču atalgojums nebūt nav no augstākajiem, tādēļ to
dara cilvēki, kam arhitektūra ir aicinājums un dzīvesveids.

Mums katram ir savs
viedoklis par to, kā ir strādāt Latvijā. Lai cik utopiski tas varbūt
izklausītos — joprojām esmu jaunības ideālists un ticu, ka var mainīt pasauli,
tādēļ tas ir visnotaļ liels izaicinājums — mēģināt piemērot savas zināšanas un
uztveri par arhitektūru Latvijas videi, tādējādi mēģinot kaut nedaudz to
ietekmēt, bet necenšoties arī pārlieku daudz, ņemot vērā, cik īsu laiku tomēr
esmu šajā nozarē un cik daudz vēl nezinu.

Esmu sapratusi arī, cik
vērtīgi ir izprast kultūru, kurā tu strādā un būt spējīgam tai adaptēties un
dot no sevis labāko. Nobeigumā jāteic, ka būt gandrīz vistālākajā vietā uz
pasaules no mājam uz 3 gadiem, lai kādi arī būtu apstākļi, nav vienkārši, un
noteikti nav priekš visiem. Tas ir liels psiholoģisks pārbaudījums, kurā jābūt
gatavam izkāpt no visām komforta zonām. Taču tas ir arī neatsverams piedzīvojums,
un tagad, skatoties atpakaļ — es to nemainītu ne pret ko.

Kā kādā filmā tika
teikts — nekad nenoraidi ielūgumu, nekad nepretojies nepazīstamajam, nekad
nepalaid garām izdevību būt pieklājīgam un nekad nekavējies kādu ielūgt.
Vienkārši paturi savu prātu atvērtu un uzsūc sevī pieredzi — un ja tas kādreiz
sagādā raizes — tas noteikti ir tā vērts!

Dalīties ar ierakstu:

0 0 vote
Article Rating
guest
14 Comments
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Inline Feedbacks
View all comments
vērīgs

lūdzu pārbaudiet autores vārdu īsajā konspektā raksta sākumā. atšķiras no tā, kas beigās

Elīna

Paldies, Alisei! Vai mācības bija par maksu?

Alise

Jā, bija studiju maksa, taču ir iespējas iegūt stipendijas, bet bieži vien ne pilnas un ārzemju studentiem ir daudz niecīgāgas izredzes uz tām. Te var izpētīt: https://schola…ne.unsw.edu.au/

Jānis

Alise, Paldies par ļoti interesanto un izsmeļošo rakstu! Ja nav noslēpums, vai varētu lūdzu minēt firmu nosaukumus, kurās Tev iznāca strādāt Filipīnās un Austrālijā? Kā bija ar darba atļauju iegūšanu šiem darbiem? Cik ilgi tur biji? Tu minēji, ka lielākai daļai darbinieku Filipīnu firmā bija diplomi? Man šķita, ka viņiem ir ne tikai diplomi (arhitektūras skolas beigšanas dokuments), bet ari licenzes (valdības izdotas) arhitektūras profesijas praktizēšanai. Vai šīs licenzes Austrālijā (un Filipīnās) var iegūt ar bakalaura izglītību, vai ir nepieciešams mācīties maģistrantūrā, pirms var sākt praktizēt arhitektūru? Jau iepriekš, paldies par atbildēm! Pieredze, ko ieguvi, Austrālijā, ASV, un Filipīnās izklausās… Lasīt vairāk »

Mārtiņš Dušelis

Varbūt ne gluži tiešā veidā saistīts ar Austrāliju, bet Akademie der bildenden künste wien Austrijā- sitēma ir tāda ka Bakalaura programma ir 3 gadus ilga,kura laikā netike taisīts diplomdarbs, tas tiek darīts Maģistra 2 gadu programmas ietvaros. Pēc šī četru gadus ilga prakse un tad var Piteikties uz licenzi.

Alise

Paldies par komentāru, jāpiekrīt teiktajam! Vēl arī vēlos piebilst vai papildināt par to, kā austrāļi uztver arhitektūru – ar rakstā minēto "raibo kultūru" biju arī domājusi šīs dažādās tautības, kas veido mūsdienu austāļu sabiedrību – angļi, itāļi, grieķi, libānieši, ķīnieši, japāņi utt., kas savā starpā ir samiksējušies, tomēr turpat blakus ir arī jūtama katras kultūras saglabāšanās. Un tieši šī problēma (pozitīvā nozīmē) tiek fiziskā vai intelektuālā līmenī risināta arhitektūrā un publiskajā telpā. Šeit atkal mūžīgais jautājums par identitāti. Kā piemēru varu minēt National Museum of Australia (2001) projektu Kanberā, kur arhitektiem bija ļoti daudz pamatojumu, kādēļ ēka izskatās tieši tā… Lasīt vairāk »

vērīgs

lūdzu pārbaudiet autores vārdu īsajā konspektā raksta sākumā. atšķiras no tā, kas beigās

Elīna

Paldies, Alisei! Vai mācības bija par maksu?

Alise

Jā, bija studiju maksa, taču ir iespējas iegūt stipendijas, bet bieži vien ne pilnas un ārzemju studentiem ir daudz niecīgāgas izredzes uz tām. Te var izpētīt: https://schola…ne.unsw.edu.au/

Jānis

Alise, Paldies par ļoti interesanto un izsmeļošo rakstu! Ja nav noslēpums, vai varētu lūdzu minēt firmu nosaukumus, kurās Tev iznāca strādāt Filipīnās un Austrālijā? Kā bija ar darba atļauju iegūšanu šiem darbiem? Cik ilgi tur biji? Tu minēji, ka lielākai daļai darbinieku Filipīnu firmā bija diplomi? Man šķita, ka viņiem ir ne tikai diplomi (arhitektūras skolas beigšanas dokuments), bet ari licenzes (valdības izdotas) arhitektūras profesijas praktizēšanai. Vai šīs licenzes Austrālijā (un Filipīnās) var iegūt ar bakalaura izglītību, vai ir nepieciešams mācīties maģistrantūrā, pirms var sākt praktizēt arhitektūru? Jau iepriekš, paldies par atbildēm! Pieredze, ko ieguvi, Austrālijā, ASV, un Filipīnās izklausās… Lasīt vairāk »

Mārtiņš Dušelis

Varbūt ne gluži tiešā veidā saistīts ar Austrāliju, bet Akademie der bildenden künste wien Austrijā- sitēma ir tāda ka Bakalaura programma ir 3 gadus ilga,kura laikā netike taisīts diplomdarbs, tas tiek darīts Maģistra 2 gadu programmas ietvaros. Pēc šī četru gadus ilga prakse un tad var Piteikties uz licenzi.

Ingurds Lazdiņš

interesanti, ka stāstītais nemaz nepārsteidz – tādā nozīmē, ka Austrālijas apbūvē tiešām jūtama sava arhitektūras skola un sava "telpas izjūta" kā sava "elpa" – priekšpēdējā Venēcijas arh.biennālē tieši Austrālijas paviljons piesaistīja uzmanību ar savu konstruktīvo, praktisko, izcili profesionālo un ļoti pat tektonisko ekspozīciju – tur bija daudzu atsevišķu, arī nelielu, projektu tādā kā mozaīkā – divas pilnas zāles – katrs ar savu maketiņu, arī privātmājas – bet tos visus (projektiņus) vienoja uzkrītoša formas pamatotība, strukturālums, arī plastika un pa skulpturālam elementam mērenās robežās varbūt tieši tāda ir šā klimatiski ekstremālā kontinenta lielākā mācība – arhitektūra nav un nevar būt vienīgi… Lasīt vairāk »

Alise

Paldies par komentāru, jāpiekrīt teiktajam! Vēl arī vēlos piebilst vai papildināt par to, kā austrāļi uztver arhitektūru – ar rakstā minēto "raibo kultūru" biju arī domājusi šīs dažādās tautības, kas veido mūsdienu austāļu sabiedrību – angļi, itāļi, grieķi, libānieši, ķīnieši, japāņi utt., kas savā starpā ir samiksējušies, tomēr turpat blakus ir arī jūtama katras kultūras saglabāšanās. Un tieši šī problēma (pozitīvā nozīmē) tiek fiziskā vai intelektuālā līmenī risināta arhitektūrā un publiskajā telpā. Šeit atkal mūžīgais jautājums par identitāti. Kā piemēru varu minēt National Museum of Australia (2001) projektu Kanberā, kur arhitektiem bija ļoti daudz pamatojumu, kādēļ ēka izskatās tieši tā… Lasīt vairāk »

14
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x