Hiperobjekti nav vienkārši intelektuālas (vai citādi idejiskas) konstrukcijas, bet gan reālas parādības, kuru pirmatnējā realitāte ir attālināta no cilvēkiem. [Hiperobjektu] ietekme izpaužas interobjektīvi, proti, tos iespējams novērot telpā, kas sastāv no objektu estētisko īpašību savstarpējām attiecībām.
/Timotijs Mortons, Hyperobjects: Philosophy and Ecology after the End of the World (“Hiperobjekti: filozofija un ekoloģija pēc pasaules gala”)
No mana kabineta Insbrukas Universitātes Arhitektūras fakultātes ceturtajā stāvā paveras vai, precīzāk, reiz pavērās brīnišķīga Alpu ainava. Ēka atrodas Tehniskās universitātes kompleksā, kuru 1960. gados projektēja austriešu arhitekti Hūberts Pračenskis un Ernsts Haiss. Kompleksa projektā skaidri manāma Team X ietekme – tā centrā ir megakonstrukcija ar plašu, garenisku gājēju promenādi, kurai pieslēdzas dažādās fakultāšu ēkas. Bibliotēka un administrācijas ēkas šīs gājēju infrastruktūras vidū veido laukumu. Komplekss tika būvēts laikā, kad arhitekti centās padarīt modernismu sociālu vai, precīzāk, centās projektos paust atbalstu idejai par jaunu pēckara demokrātisku un akadēmisku zināšanu kolektīvu valstī, kas lielākoties neatzina savu nacionālsociālisma pagātni. Ieeja arhitektūras ēkā simbolizē šos jaunā demokrātiskā kolektīva meklējumus: durvis nav ēkas centrā, kā ierasts 1930. gadu sabiedriskajās celtnēs; tā vietā arhitekti ierīkojuši ieejas abās priekšējās fasādes pusēs – pa vienai labajā un kreisajā pusē. Centrā atstāts tukšums. Ieejot ēkā, ik reizi ir jāizdara izvēle.
Arhitektūras fakultātes ēka aptuveni atgādina Lekorbizjē prototipu Maison Dom-ino: atklāta plānojuma stāvi ar kāpnēm vidū, brīvi iekarināta rūpnieciski izgatavota fasāde un gari, horizontāli logi. Kompleksa dizainā jūtama arī Mīsa van der Roes ietekme: visas universitātes ēku konstrukciju kolonnas ir izkārtotas neredzamā 7,5 reiz 7,5 metru režģī, kas caurauž visas ēkas un publisko ārtelpu, apvienojot kompleksu līdzīgi Ilinoisas Tehnoloģiju institūta kompleksam Čikāgā. Katrs Insbrukas kompleksa elements pauž stingru uzticību demokrātijas vērtībām un zināšanām. Kopumā tas veiksmīgāk par jebkuru citu man zināmo arhitektūras paraugu pārstāv Eiropas apgaismības tradīcijas humānisma principus.
Komplekss, kā jau daudzas pēckara modernisma sabiedriskās celtnes, nesen tika atjaunots. Pēc diviem konteinerā pavadītiem gadiem es beidzot ienācu savā atjaunotajā kabinetā. Es uzreiz pamanīju ko savādu. Ārsienā ir atvērums, kas izskatās pēc loga, taču nedarbojas kā logs. Es nevaru pa to palūkoties ārā, jo tam nav stikla rūts. Tās vietā atvērumā ierāmēts izolēts metāla panelis. Es nevaru logu atvērt. Loga roktura vietā rāmī atrodas motors ar velosipēda ķēdei līdzīgu ietaisi, kas savieno rāmi ar metāla paneli. Logs atveras automātiski, sekojot attālinātas datorsistēmas vadībai. Pat tad, kad logs ir atvērts, pa to nekas nav redzams un ēkā knapi ieplūst gaiss, jo atveri kā vairogs sedz smalks metāla tīklojums. Tas bija prātam neaptverami. Kādu vakaru logs sāka vērties vaļā un ciet. Šķita, ka tas nevar izlemt, ko darīt. Motora dūkoņa atgādināja minimālisma skaņdarbu, kura pavadībā logs sāka dejot. Es biju liecinieks jauna veida izrādei, kurai nebija nekāda sakara ar man pazīstamo loga definīciju. Šim priekšmetam nebija loga formas, un tas bija zaudējis loga saturu, proti, tā funkciju. Man atlika vien nobrīnīties – kurš gan kaut ko tik dīvainu būtu projektējis, un kādēļ? Pēc kāda laika ēkā ieradās inženieru komanda, lai nodemonstrētu, kā īstenoti jaunie ilgtspējas normatīvi. Kad inženieri ienāca manā kabinetā, es – varbūt mazliet naivi – apjautājos: “Kāpēc es nevaru atvērt šo jauno, savādo logu?” Sekoja pamācoša atbilde: “Atvainojiet, Trummera kungs, taču jūs nesaprotat – logs nav domāts jums. Tas ir domāts ēkai.” Inženieri paskaidroja, ka logs paredzēts ēkas klimatisko apstākļu regulēšanai enerģijas taupības nolūkā. Logu kontrolē dators, kas to naktī atver, ielaižot aukstu gaisu ēkas dzesēšanai. Dienas laikā dators logu aizver, lai ļautu ēkai vasarā saglabāt vēsumu bez gaisa kondicionēšanas. Ziemā, protams, šis process tiek apvērsts. Loga pamatā ir jauni, ilgtspējas vadlīniju diktēti normatīvi un noteikumi. Pēkšņi man kļuva skaidrs, ka arhitektūra ir sasniegusi jaunu paradigmu, kas iezīmē arhitektūras antropocentriskā laikmeta beigas un jaunas, pēccilvēku arhitektūras sākumu. Ēkas vairs neprojektē cilvēki citiem cilvēkiem – tās projektē par mums daudz lielāki objekti citiem objektiem.
Antropocēna laikmetā, kurā pašlaik dzīvojam, cilvēki projektē ēkas saskaņā ar pašu radītiem, taču ārpus mūsu kontroles nonākušiem apstākļiem; šie fenomeni ir sasnieguši zināmu autonomijas pakāpi. Piemēram, logi manā kabinetā un visā ēkā ir projektēti atbilstoši ilgtspējas vadlīnijām, kas radītas, lai novērstu turpmāku globālo sasilšanu. Tāpēc tagad mūsu ēkas un pilsētas šķietami ir pakārtotas globālajai sasilšanai – milzīgam objektam jeb hiperobjektam. Timotijs Mortons savā grāmatā “Hiperobjekti: filozofija un ekoloģija pēc pasaules gala” hiperobjektus definē kā parādības, kas nepakļaujas mūsu ierastajai lietu izpratnei sava laikā vai telpā milzīgā mēroga dēļ. Hiperobjekti ir, piemēram, tādas parādības kā biosfēra, globālā sasilšana, kapitālisms, investīcijas nekustamajos īpašumos, kodolatkritumi un okeānu cirkulācija. Tie spēj nemitīgi no mums attālināties par spīti mūsu aizvien dziļākajai izpratnei par tiem. To pastāvēšana ir cilvēku atbildība, un tie ietekmē mūsu ikdienas dzīvi.
Hiperobjekti nav vienīgais šādu dīvainu jaunu logu veidošanas iemesls, taču tie ir radījuši virkni jaunu ēku tipu un arhitektonisko diagrammu. Runa ir par īpaši augstajiem zīmuļveida torņiem Ņujorkā, uz iepirkšanās centru jumtiem izvietotajiem ciematiem Ķīnā, Ordosas spoku pilsētu Kangbaši reģionā, topošajām Londonas pazemes pilsētām un manu mīļāko piemēru – dīvaino Aivenpas saules elektrības ģenerācijas sistēmu un spēkstaciju Mohaves tuksnesī Kalifornijā. Visas šīs ēkas, pilsētas un infrastruktūras veido jaunas arhitektoniskās tipoloģijas un rada jaunas diagrammas. Tāpēc Antropocēna laikmets ir hiperobjektu laikmets, kas ražo pats savu arhitektonisko gramatiku. Tas nozīmē, ka jauno arhitektūru turpmāk veidos nevis avangarda arhitekti ar ticību modernākajām tehnoloģijām un formām, bet gan pati realitāte.
Hiperobjekta tēze mums sniedz jaunu, reālistisku pieeju arhitektūras veidošanai mūsdienu pilsētās un ļauj pirmo reizi paraudzīties tālāk par pilsētām un Antropocēna laika arhitektūras centieniem. Piemēram, vai hiperobjekts novedīs pie jaunām pilsētu formu diagrammām un jauna pilsētu satura? Kas notiek, ja vispirms par pilsētu domājam no cita subjekta, nevis cilvēka, perspektīvas? Ko varam mācīties no hiperobjektu radītās arhitektūras? Kas padara Ņujorkas zīmuļu torņus, Ķīnas ciematus uz iepirkšanās centriem vai pat savādos logus universitātes ēkā Austrijā īpašus? Vai tiem ir īpašības, no kurām varam smelties jaunu arhitektūras metodoloģiju?
Kamēr domāju par savu dīvaino logu, man prātā ienāca krievu literatūras teorētiķa Viktora Šklovska rakstītais par Tolstoja izmantoto paņēmienu, kurš ļauj pazīstamas lietas padarīt savādas vai svešādas – cilvēka kā teicēja aizstāšanu ar kādu citu būtni. Šklovskis rakstīja: “Piemēram, “Holstomera” teicējs ir zirgs, un tieši zirga (nevis cilvēka) skatījums liek stāsta saturam šķist svešādam.” Lai radītu jaunu stāstu, Tolstojs neizgudro jaunu stāstījuma formu; tā vietā viņš stāstu izklāsta no nepazīstama subjekta – zirga – perspektīvas. Līdzīgi arī dīvainais logs, ārkārtīgi garie torņi un jocīgie ciemati, ko redzam šodien, ir pazīstamas formas, kuras nepazīstamas padara hiperobjekti. Šīs arhitektoniskās parādības nav jaunas tādā izpratnē, ka būtu nezināmas, taču tās radījušie apstākļi, hiperobjekti – globālā sasilšana, investīcijas nekustamajā īpašumā un īpašumtiesības – padara tās mums svešādas.
Ņemsim par piemēru Ņujorkā aizvien biežāk sastopamos zīmuļu torņus. Debesskrāpju formu sākotnēji veidoja izvirzīta kontūra, kas satur savstarpēji līdzīgus, lielus atklātā plānojuma stāvus. Šī tipoloģija nekustamā īpašuma tirgū tika radīta ar mērķi kompakti izvietot augošās metropoles jaunajai darbinieku šķirai nepieciešamās biroju telpas. Stāvu platība tika izīrēta korporācijām, un torņi kļuva par pasaules tirdzniecības administratīvajiem centriem. Jauno zīmuļa formas augstceltņu pamatā joprojām ir uzņēmējdarbības apsvērumi, taču ar kādu atšķirību. Slaidajos zīmuļu torņos ierastais atklātais plānojums ir aizstāts ar ģimenes mājas plānojumu. Mainoties augstceltnes formai, mainās arī tās saturs. Dzīvojamais nekustamais īpašums ir pārvērsts klajā investīciju piedāvājumā, kas maina “mājokļa īpašnieka” jēdziena nozīmi, tādējādi radot ne tikai jaunu formu, bet arī jaunu saturu: dzīvojamā fonda finanšu aktīvu. Otrs piemērs ir Ķīnā virs iepirkšanās centriem būvētie ciemati. Vēl nesen mēs ar nekustamo īpašumu sapratām mērnieku dabā nomērītu, norobežotu zemes gabalu. Ciematā virs iepirkšanās centra šis nekustamais īpašums ir aizstāts ar privātīpašumā esošu jumtu. Citiem vārdiem, lielveikala ēkas jumts kļūst par zemi, uz kuras atrodas citas ēkas – ciemats.
Visbeidzot atgriezīsimies pie dīvainā loga: loga rokturi aizstājis motors, stikla rūti aizstājis metāla panelis, ierāmēto loga atveri aizstājis metāla tīklojums. Mums pazīstamās loga īpašības ir aizstājušas cita elementa īpašības, veidojot pavisam citādu logu. Kad hiperobjekti rada jaunas arhitektoniskās formas, tie vienlaikus atklāj noteiktu objektu estētiskās pamatīpašības, kas sākotnēji mums bijušas apslēptas. Šos jaunos logus, ēkas un pilsētas rada projektēšanas paņēmiens, kas aizstāj viena priekšmeta estētiskās īpašības – formu, funkciju, kontūru, krāsu utt. – ar cita priekšmeta estētiskajām īpašībām, dodot vaļu jaunām, svešādām arhitektoniskajām parādībām. Šie jaunie priekšmeti zaudē savu antropocentrisko formu un saturu. Pārstādams kalpot ainavas ierāmēšanai, Antropocēna logs tā vietā ir kļuvis par autonomu klimata kontroles rīku. Līdz 15. gadsimtam ēkas tika projektētas saskaņā ar dievišķiem likumiem. Pēc tam, humānisma laikmetā, arhitekti sāka izmantot abstraktas formas – no ģeometriskiem ķermeņiem un režģiem līdz – pēdējā laikā – dažādas formas pikučiem. Arhitekti jau izsenis ir pētījuši tipoloģijas un diagrammas, taču mūsdienās darbs sākas ar attēliem. Šķiet, ka mēs, cilvēki, vienmēr arhitektūras projektēšanas procesu esam sākuši ar Kanta aprakstīto Urbild (prototipu) vai Zeichnung (prāta skici). Taču Antropocēna hiperobjektu laikmeta uz objektiem vērstajā arhitektūras metodoloģijā projektēšanas process vairs nesākas ar abstrakciju reālu lietu radīšanas nolūkā, bet gan apvieno reālus objektus, veidojot jaunas parādības.
Ir apbrīnojami vērtīgi… domāt. Ne vienmēr ir vērtīgi saprast. Vēl vērtīgāk ir savu viedokli maksimalizēt un tiražēt ar grāmatas starpniecību, maksimāli vairojot troksni šajā pasaulē. Venēcijā kā reizi tas troksnis ir cieņā. Tā vietā var pateikt vienu teikumu – Tehnoģijas ir mūsu liktenis – un likties mierā. Antropocēnā nav citas iespējas kā izdzīvot, – tikai attīstot tehnoloģijas. Un pienāks brīdis, kad MI noteiks kuram būs dzīvot un kuram mirt. Tai pašā mazajā melnajā elektroniskajā kastē mūsu mīļotā Teslas autopilotā. Logs, kurš neveras ir tikai bērna šļupsts, salīdzinot ar pilnvarām, kas tiek nodotas MI.