Kaut kas vairāk par formu pārzināšanu

“Arhitektūra ir formu pārzināšana.”
/ Pēters Trummers

Profesors Trummers nosaka mūsu laikam skarbu diagnozi. Viņaprāt, mēs esam sasnieguši punktu, kad cilvēks ir pārstājis būt arhitektūras inovāciju virzītājspēks. Gan arhitektūrā, gan citās darbības jomās dienaskārtību sākuši diktēt hiperobjekti – mūsu pašu radītas reālijas, kuras mēs līdz galam nespējam aptvert un pār kurām esam zaudējuši kontroli. Kā, piemēram, klimata pārmaiņas, kuras, pēc profesora pārliecības, iezīmē humānās arhitektūras beigas. Plānojot un projektējot būvēto vidi, uzmanības centrā tagad atrodas nevis lietotājs, bet ekoloģiskās ilgtspējas apsvērumi. Šis ir posthumānās arhitektūras sākuma brīdis – tā profesors Trummers.

Par atspēriena punktu savai grandiozajai vīzijai profesors Trummers izvēlas kādu īpatnēju detaļu konkrētā ēkā – vēdināšanas vārstu savā kabinetā nesen renovētajā Insbrukas Universitātes Arhitektūras fakultātē. Dēvējot šo vārstu par “atvērumu, kurš izskatās pēc loga, bet nedarbojas kā logs”, profesors Trummers saskata tajā posthumānās arhitektūras simptomu: “logs” nepakļaujas cilvēka gribai, tas ir radīts ēkas, nevis lietotāja vajadzībām, un kalpo mērķiem, kuri lietotājam nav nedz zināmi, nedz saprotami. Vienīgi arhitekti un būvnieki saprot “dīvainā loga” funkciju, taču arī viņi tikai daļēji atbild par tā ieviešanu – īstais vēdināšanas vārsta ieviesējs ir klimata pārmaiņas, kuras liek vairot ēku energoefektivitāti.

Lai saprastu, vai profesora aprakstītais ventilācijas vārsts tik tiešām apliecina cilvēciskas  arhitektūras galu un posthumānisma ēras iestāšanos, esmu savas profesionālās kompetences ietvaros iedziļinājies konkrētajā piemērā, kuru profesors izmanto savas lielās teorijas pamatošanai.

Profesionālajā literatūrā Insbrukas Universitātes Arhitektūras fakultātes ēka parasti minēta kopā ar Inženierzinātņu fakultātes korpusu, jo abas ēkas atjaunotas vienlaicīgi kā viens, Austrijas federālā valsts nekustamo īpašumu pārvaldības uzņēmuma BIG pasūtīts pilotprojekts.

Projektu Eiropas mēroga atklātā konkursā ieguva pazīstams Insbrukas arhitektu un inženieru birojs ATP. Šis 1976. gadā dibinātais uzņēmums īpaši pievērsies integrētam dizainam, piekopjot starpdisciplināru pieeju, izpēti un dialogu ar dabas un lietišķo zinātņu universitātēm. Projekts tika veidots ciešā sadarbībā ar Pasīvo ēku institūta nodaļu Insbrukā, kuras darbinieki vienlaicīgi bija universitātes mācībspēki, un abas ēkas labi pazina. Savukārt Pasīvo ēku institūta izveidotājs un vadītājs ir Insbrukas universitātes Inženierzinātņu fakultātes ilggadējs profesors, patlaban pensionētais Dr. Volfgangs Feists (Wolfgang Feist). Viņš ir mūsdienu pasīvās ēkas definīcijas radītājs.

Projekta autori īpaši izceļ Arhitektūras fakultātes dubultstikloto fasādi ar tās “rotaļīgo atvērtību”. Iekšējā fasādē ir iestrādāti mehāniskās ventilācijas vārsti, kurus attālināti darbina ēkas vadības sistēma. Tieši viens no šiem vārstiem piesaistīja profesora Trummera uzmanību un kļuva par galveno piemēru viņa teorijas izklāstā.

Vācu apkures, vēdināšanas un kondicionēšanas interneta žurnāls tab.de 2017. gada jūlija–augusta numurā detalizēti pievērsies Arhitektūras fakultātes ventilācijas un apkures sistēmai, tostarp veltot atsevišķu attēlu vēdināšanas vārstiem. Materiālā minēts, ka “automātiski atveramie, fasādē ierīkotie vēdināšanas elementi nodrošina Arhitektūras fakultātes ēkas nakts dzesēšanu, kā arī dabīgu vēdināšanu. To sānos izvietoti divi šauri, slaidi sildķermeņi”.

No šī un citiem materiāliem, kas respektablajos nozares medijos veltīti Arhitektūras fakultātes renovācijai, varam daudz ko uzzināt par projekta autoru pieeju modernisma ēku mūsdienīgai atjaunošanai, radikāli uzlabojot to mikroklimatu un lietotāju komfortu, kā arī piešķirot jaunu, arhitektoniski pievilcīgu, mazliet gaisīgu, caurspīdīgu tēlu, kurš labāk atspoguļo mūsdienu arhitektūras tendences un domāšanu, nekā 20. gadsimta 60.–70. gadu brutālisms.

Insbrukas Universitātes pārbūves gadījums šķiet sevišķi iedvesmojošs, redzot arhitektūras elementu iesaisti ne vien ēkas estētiskajā un funkcionālajā, bet arī inženiertehniskajā būtībā. Visas jaunizveidotās sistēmas pirmkārt ir paredzētas ēkas lietotāju, cilvēku vajadzību  apmierināšanai — pēc svaiga gaisa, vienmērīgas, patīkamas temperatūras un gaismas.

Arī daudzie apbalvojumi, ko projekts saņēmis vairāku gadu garumā pēc īstenošanas, liek domāt, ka ne vien prominentās žūrijas, bet arī lietotāji ar jaunajiem apstākļiem bijuši mierā, vai pat ļoti apmierināti. Turklāt lietotāju komforts ir gājis roku rokā ar projektā sasniegto enerģijas ietaupījumu. Vai tiešām automātiskie vēdināšanas vārsti liek cilvēkiem un videi draudzīgai renovācijai izskatīties pēc dehumanizēta cietuma? Vai nav drīzāk tā, ka ēka, gluži pretēji, kļuvusi humānāka – cita starpā pateicoties profesora Trummera problematizētajām tehnoloģijām?

Es labi atceros savus studiju gadus 1980. gadu beigās RTU Arhitektūras fakultātes ēkā Rīgā, kura būvniecības laika un kvalitātes ziņā bija tuva Insbrukas kampusam. Tajā varēja atvērt dažus logus, bet nevarēja paglābties no pārkaršanas jau vasaras sākumā – ne auditorijās, ne zīmētavās, kuras jūnijā pārvērtās par pirti. Nācās pierast gan pie karstuma, gan aukstuma ziemā, gan slikta gaisa, jo arhaisko ventilācijas sistēmu, šķiet, neviens neriskēja iedarbināt.

Jāpiekrīt, ka publisku mainīgas noslodzes ēku komforta stratēģijas tiešām samazina lietotāju tiešu iejaukšanos, lai nodrošinātu vienmērīgu rezultātu daudzajiem desmitiem vai pat simtiem cilvēku, kuri vienlaicīgi atrodas tajās. Taču šos ierobežojumus attaisno faktos balstīts uzskats, ka tas cilvēkiem ļauj labāk koncentrēties mērķu sasniegšanai, kuru dēļ tie ēkā ieradušies. Un kuru dēļ galu galā būvēta pati ēka.

Savukārt zaudētās kontroles subjektīvā sajūta ar tās atsvešinošo un it kā dehumanizējošo efektu visdrīzāk saistāma ar profesora atmiņām par ēkas sākotnējo veidolu, kad telpa starp stiklotās dubultfasādes diviem līmeņiem kalpoja kā balkons, uz kura starpbrīdī varēja noturēt pīppauzi. Renovētajā ēkā ierobežotā pieeja ārtelpai tiek kompensēta ar lielāku gaismas daudzumu un viegluma sajūtu, kas panākta, atbrīvojoties no smagnējām konsolveida betona margām. Diskomforta sajūta katrā ziņā ir pagaidu fenomens, kas pāries, lietotājiem pierodot pie jaunajiem apstākļiem. Būtiski ir tas, ka kvalitatīvi īstenotajos projektos šie apstākļi nebūt nenozīmē rūpes par vidi uz lietotāju rēķina. Laba risinājuma veiksmes formula ir atrastais līdzsvars starp cilvēku komfortu un vides prasībām. Rast šo līdzsvaru – tā arī ir mūsdienu arhitekta māksla un misija, no kuras ir atkarīga humānās arhitektūras nākotne. Mēs vēl precīzi nezinām, kāda tieši būs šī arhitektūra, taču noteikti kas vairāk par formu pārzināšanu.

Teksts: Ervīns Krauklis

Ervīns Krauklis ir arhitekts, kurš jau 15 gadus projektē pasīvās ēkas. Balstīta low-tech pieejā, pasīvā ēka sniedz iemītniekiem lielisku mikroklimatu, vienmēr svaigu gaisu un daudz dienasgaismas, kā arī būtiski samazina enerģijas patēriņu un ļauj iztikt bez masīvām, bieži savstarpēji pretrunīgām tehniskajām sistēmām. Ervīns projektē dažādas ēkas, taču vienmēr pārliecina pasūtītājus, ka būvēt pasīvās ēkas ir labākais veids, kā iztērēt naudu saprātīgi. Katru ēku viņš plāno kā vienotu veselumu, kur inženiertehniskie risinājumi ir cieši saistīti ar arhitektūru, interjeru un apkārtējās vides apstākļiem. Ervīns ir pārliecināts, ka zināšanas neko nerisina, ja trūkst iztēles, bet iztēlei bez zināšanām nav argumentu un precizitātes.

Kā sadzīvosim ar mašīnām? NRJA piesaka Venēcijas ekspozīcijas grāmatu

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
8 Comments
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Inline Feedbacks
View all comments
Miķelis

Nu īsti jau tā nav. Ēka ir domāta cilvēkam, tātad cilvēkam jāspēj kontrolēt to, kas notiek ap viņu. Atvērt logu un paskatīties ārā, paklaudzināt pa palodzi ir dabīgas “cilvēktiesības”. Siltuma taupīšana, pasīvās mājas tas ir … feiks. Cik naudas nav iegrūsts akmens vatē, kura principā tiek saražota ar pamatīgu elektroenerģijas patēriņu, cik PVC logos, nemaz nerunājot par alumīnija konstrukcijām, kurām ir vislielākais enerģijas patēriņš un alumīnija iegūšana vispār ir kaitīga. Pat iPhone, kas tagad katram kabatā, ir radies vergu darbu rezultātā, gan iegūstot retzemju metālus, gan ekspluatējot ķīniešus parastos Foxcon rūpnīcās. Profesoram lielās līnījās taisnība, arhitektūra ar tehnoloģiju palīdzību tiek… Lasīt vairāk »

Last edited 1 mēnesis pirms by Miķelis
Miķelis

Cilvēces ekonomisko attīstību nosaka parāds, ne nauda. Precīzāk kredīts. ASV emitē dolārus kā kredītu bankām ar likmi tuvu nullei. Vai pareizāk vienkārši drukā naudu kā PSRS laikos. Lai mašīna labi darbotos, jābūt cilvēku vēlmei dzīvot aizvien labāk, kas nozīmē aizvien vairāk patērēt resursus. Uz tā uzbūvēta visa Rietumu pasaulē un šobrīd zaļās idejas ir veids kā kapitālismu padarīt pūkainu un it kā labu, jo dedzinot resursus mēs tos apagriežam apritē, gluži kā dinozauru laikos, kad Zeme bija silta, okeānu līmenis bija augsts un ledus nebija nemaz. Procesu apstādināt nevar, jo tad jāiznīcina kapitālisms un jārada autoritārā sistēma, kur viss un… Lasīt vairāk »

Last edited 1 mēnesis pirms by Miķelis
Miķelis

Saprotu. kā mēs visi uz dzīvi raugāmies max 100 gadu perspektīvā un retrospektīvā, jo retais pazīst savus vecvecākus un domā aptuveni prognozētā dzīves laika robežās. Tas protams labākajā gadījumā. Saprotu, ka trendi un tas kas modē ir svarīgi. Kā gribas piederēt labajiem, kuri nodod un šķiro atkritumus, nevis tērētājiem un V8 benzīna autokapsētu izmantotājiem. Skaidrs, ka gribas konferencēs uztaisīt gudras sejas un runāt par ilgtspēju, ekoloģisko pēdu un starptautisku sadarbību. Bet padomājam labi – Arhitektūra ar lielo A bez visa augstāk minētā ir iztikusi gadsimtiem ilgi un var iztikt arī turpmākos gadsimtus. Un resurss, visa resurss uz zemes ir ļoti… Lasīt vairāk »

Atis Sedlenieks

 Bet padomājam labi – Arhitektūra ar lielo A bez visa augstāk minētā ir iztikusi gadsimtiem ilgi un var iztikt arī turpmākos gadsimtus. 

Kad arhitektūra iztika bez visa augstāk minētā, mūsu nebija gandrīz 8 miljardi. Iekštelpu mikroklimata prasības bija daudz zemākas – uzsit ģemperi, vilnas zeķes un dzīvo. Nekritīsies dzīves ātrums un kvalitātes prasības. Var mainīties tikai tehnoloģijas, mazinot ietekmi uz vidi – elektro auto, pasīvas ēkas utt. Jo vairāk šīs tehnoloģijas izmantosim, jo efektīvākas tās kļūs (zinātne seko naudai)

Miķelis

Skatos, ka arhitekti pārsvarā ir optimisti, bet diez vai viņi zin cik litija tiek patērēts elektroauto ražošanā, ka pasaulē elektroenerģiju iegūst atomstacijās un vēja ģeneratori ir veselībai kaitīgi. Tehnoloģijas nenovēršami tuvina nākamās Zeme 2.0 meklējumus, jo Zeme 1.0 drīz būs izstrādāta. 8 vai 2 miljardi – Arhitektūra nav atrodama tehnoloģijās, tas nu man pēc 50 ar kapeikām ir skaidrs. Tieši otrādi – tehnoloģijas tuvina tās ierakstīšanu Sarkanajā grāmatā.
P. S. Starp citu, vilnas zeķēs un džemperī ir diezgan laba sajūta, it sevišķi laukos pie malkas pavarda 🙂

Last edited 1 mēnesis pirms by Miķelis
Atis Sedlenieks

Painteresējies par nākamās paaudzes bateriju tehnoloģiju un atomelektrostaciju kaitīgumu (viena no zaļākajām enerģijām, kura tieši sabiedrības aizspriedumu dēļ nav guvusi tālāku tehnoloģijas attīstību). Sagaidīsim kodolsintēzes (fusion) elektro stacijas, efektīvākus saules paneļus, jau iepriekš minētās zaļās baterijas un viss būs čikiniekā. Tikai tas viss (progress), protams, nav iespējams bez pirmās paaudzes litija beteriju izmantošanas utt. Nākotne ir tehnoloģijās un nākotnes arhitektūra ir tehnoloģijās. Tikai šī nākotne var nepienākt pietiekami ātri, ja mēģināsim turēties pie iekšdedzes dzinējiem, izšķērdīgām ēkām un dogmatiskas projektēšanas (lasi domāšanas).

Last edited 1 mēnesis pirms by Atis Sedlenieks
Miķelis

Saules bateriju ražošana, it sevišķi pirmo paaudžu, ir ļoti indīgs process. Pret atomstacijām, zinot Černobiļu un Fukušimu, protestē zaļie visā pasaulē. Kodolsintēzes nebūs, kamēr pumpēs naftu vienkāršas loģikas dēļ, kā pelnīs šeihi. Pārsvarā tehnoloģiju ideju iebaro mazizglītotai masai, lai tie vairāk sēdētu telefonos un nedomātu par nevienlīdzības palielināšanos pasaulē, morālo krīzi un resursu izbeigšanās krīzi. Tai skaitā arhitektiem, jo kurš gan grib pamest matricu, kurā esi daudz maz normālā un pelnošā kastā. Bet labi, nepārliecināšu progresīvo jaunatni, to zinu. Kad būs sitiens pa pēcpusi, un tas jau gadu daļēji ir, tad varbūt kāds sāks domāt. Un kā saka hokejā, šis… Lasīt vairāk »

Miķelis

P.s. Pasaule ir uzbūvēta ļoti sarežģīta, ar daudziem balansa mehānismiem. Tā nebūt nav godīga, taisnīga, vienlīdzīga un gudra. Viss apkārtesošais nav pašsaprotams, tas drīzāk ir brīnums. Kad pieskaries esībai, tādai kāda tā ir, kad sajūti tās pulsu un esi mierā ar to. Tad, varbūt, un tas nav obligāti, tu vari atmest visu lieko un atrast sevi visā. Tas nav citāts. Galvenais, būt godīgiem pret sevi un nemelot sev, bet mēģināt uztvert īsto frekvenci. Fona troksnis – tehnoloģijas – nekad nepalīdz to mums izdarīt. Tas īsumā. Mans skats uz tehnoloģijām.

8
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x