Arhitektu izglītības reformētājs — Bernārs Tšumi

Ņujorkā bija pārpārēm jaunu, enerģisku, talantīgu un centīgu arhitektu, kuriem nebija pārāk daudz darba un kuri varēja visus savus spēkus veltīt mācīšanai. Mēs iesaistām arī slavenus cilvēkus, kuri lasa lekcijas, jo ir derīgi sarunāties. Esam sadarbojušies ar Tadao Ando, Zahu Hadidu un holandiešu arhitektiem. Frenks Gērijs ierodas uz vienu dienu reizi semestrī.



Kad 1988.gadā Bernāru Tšumi apstiprināja par Kolumbijas universitātes Arhitektūras, plānošanas un saglabāšanas fakultātes dekānu, tas bija iekārojamākais amats ASV arhitektūras izglītības institūcijās. Pēc viņa ierašanās universitātē sākās pārmaiņas, kas drīz kļuva par ietekmīgākajām visā valstī.


Džeins Merkels sarunā ar Bernāru Tšumi par viņa darbu Kolumbijas universitātē un arhitekta praksi.


Nezinu, vai kāds Jums to jau ir teicis, bet pirms diviem gadiem, kad Roberts Sterns kļuva par Jēlas universitātes dekānu, viņš absolventu salidojumā piecēlās un paziņoja, ka Jūs Kolumbijas universitāti esat padarījis par labāko arhitektūras mācību iestādi valstī un ka to pašu viņš cerot izdarīt ar Jēlu. Kas bija pirmais, ko darījāt, kad kļuvāt par dekānu?
Vispirms ļaujiet man paskaidrot, ko es atradu Kolumbijas universitātē — fakultāti, kurai bez tā, ka tā atradās Ņujorkā un ka tajā mācījās spējīgi un talantīgi studenti, bija arī apbrīnojams potenciāls. Tajā pašā laikā šķita, ka visi liek viens otram šķēršļus. Tas bija kā nesagraujams režģveida tīkls.

Gluži kā Ņujorkas ielu stūri!
Tādēļ īsā laika periodā bija jāievieš jaunas paaudzes uzlabojumi. Amerikas universitāšu sistēmā, kā zināms, lai algotu pilna laika amatā esošus pasniedzējus, jākārto neskaitāmas formalitātes. Bet dekāns ir tiesīgs pieņemt darbā pasniedzējus arī uz pusslodzi. Un tas, ko es darīju, un ko droši nebūtu darījis neviens cits dekāns, bija dot viņiem tik daudz brīvības, tādu pašu ietekmi un atalgojumu kā pilna laika pasniedzējiem. Tas ātri vien reformēja sastingušo iekārtu.

Tas ir tieši tas, ko uzsver jaunie fakultātes pasniedzēji.
Tas nenozīmē, ka to bija iespējams atrisināt bez konfliktiem, taču jaunajiem pasniedzējiem radās iespēja darīt to, ko viņi vēlējās. Manā fakultātē strādāja ļoti nopietni cilvēki — Kenets Fremptons, Stīvens Holls, kuri bija kā mugurkauls un no kuriem es saņēmu atbalstu.


Ņujorkā tai laikā bija pārpārēm jaunu, enerģisku, talantīgu un centīgu arhitektu, kuriem nebija pārāk daudz darba un kuri varēja visus savus spēkus veltīt mācīšanai. Es viņus iedrošināju studijas izmantot kā izpētes laboratorijas. Rezultātā pašu attiecīgo interešu iespaidā, viņi sāka darboties daudz dažādos virzienos, sacenzdamies savā starpā.


Tad notika kas ļoti ineresants. 90.gadu vidū parādījās jauns darba instruments, kas, protams, bija dators, un mēs nolēmām to pilnībā izmantot. Dators nedomā tavā vietā, bet tas var būtiski paātrināt tavu darbu. Dators radīja dinamisku spēku, kurš stimulēja un virzīja fakultāti uz turieni, kur tā atrodas tagad.


Es domāju par Kolumbijas universitāti kā mācību iestādi, kurā nebija svarīgi tikai iemācīties lietot tehnoloģijas, bet iemācīties domāt ar datoru.
Pilnīgi pareizi. Mēs esam arhitektūras mācību iestāde. Datori ir tikai palīglīdzekļi.

Vai kādā citā universitātē ir tāda pati pieeja?
Domāju, ka mēs bijām pirmie, kuri ieviesa tehnoloģijas mācību procesā. Darbs ar datoru nebija atsevišķs mācību kurss. Bija liels daudzums arhitektūras skolu, lielāku par mūsējo, kurās bija pieejami nepieciešamie darba instrumenti un finansiālais atbalsts. Masčūsetsas Tehnoloģiju Institūts, piemēram, taču tur datoriem nebija nekādas nozīmes studiju darbā. Tagad tos izmanto visi.

Acīmredzot pasniedzējiem bija dažādas pieejas mācību procesam. Kuri bija tie, kuri deva īpašu ieguldījumu?
Pirmo darbnīcu vadīja Hani Rašids, Stens Allens un Gregs Linns. Varēja ieiet datortelpā un, tikai paskatoties datora ekrānā, tūlīt pateikt, kurš tobrīd bija instruktors. Hani gadījumā galvenais bija izmantot tehnoloģijas, liekot uzsvaru uz montāžu kolāžām, veidojot dīvainus sirreālistiskus pretnostatījumus. Stenam svarīgākais bija nebeidzamas diagrammas. Gregs pārcēla matemātiskos modeļus no fizikas un šķidrumu mehānikas. Agrāk programmlīdzekļi bija nosacīti vienkārši, tādēļ viņi visi aizņēmās programmas no filmu industrijas, no inženierijas, no mehāniskās inženierijas, un, apvēršot tās otrādi, izveidoja to, ko franči sauc par brikolāžu. Tas bija ļoti bīstami, jo viņi bija izgudrotāji darba procesa laikā.

Bīstami labā nozīmē?
O, jā.

Kāds bija nākošais solis?
Tas, ka es pats atkal atsāku pasniegt, jo vēlējos uzzināt, kā tas ir tagad, kad mācību procesā iesaistīti datori. Un es uzzināju daudz ko aizraujošu. Bija iespējams panākt milzīgus ātra progresa apjomus. Bija iespējams pieskarties konceptiem daudz precīzākā veidā, un tas bija tik saistoši, ka līdz semestra beigām es biju pilnīgi pārņemts. Tad vajadzēja audzēkņus atstāt patstāvīgā darbā uz trīs nedēļām, līdz žūrijas vērtējumam, un, kad es ierados, tā bija katastrofa. Kādēļ? Tādēļ, ka viņi bija sākuši lietot visas tās komerciālās programmas ar to smieklīgajiem specefektiem, un viņu darbs vienkārši izšķīda mazās detaļās. Dators pamatu pamatos bija antikonceptuāls, tādēļ vajadzēja uzmanīties, kā mēs toreiz mēdzām sacīt — vadīt datoru, nevis ļaut tam vadīt sevi. Tev jābūt tam, kurš sēž pie stūres. Diezgan strauji, jo mums ir liela fakultāte, daudzi nodevās nopietnam darbam: Džess Reizers, Bils Makdonalds, Sulans Kolatans un daži citi. Šī bija pirmā paaudze, kas sāka izmantot dotās iespējas, izstrādāt pamatus. Beigu beigās visi strādāja ar datoriem, un otrā paaudze — Gregs Paskvarelli un citi — ir sākuši iet vēl tālāk.

Kas notiek tagad?
Datoru revolūcijas pirmo gadu laikā bija aizraušanās ar virtuālo tēlainību. Tad attīstījās iespējas, kādās dators ļāva veidot šķietami patiesu telpu; svarīgs kļuva virtuālais apmāns.Te arī mēs atrodamies pašlaik. Līdz šim man tas vienmēr šķitis īpaši saistoši, jo tas ir veids, kādā arhitektam atkal pārņemt kontroli pār konstruēšanas procesu, kura bija zaudēta apmēram 50 gadu.

Īpaši Ņujorkā.
Īpaši Ņujorkā.

Kuri no arhitektiem ir pamanāmākie pašlaik?
Es sacītu, ka Eds Kellers, kurš ir vairāk iesaistīts kino kultūrā, ne tik daudz materiālos apsvērumos. Arī daži ārzemnieki – kā Karls Ču, kurš regulāri ceļo no Rietumkrasta. Nedaudzi jaunākie — kā Freds Levrats, un no pavisam jaunajiem — Jolanda Danielsa.

Kas noticis ar bezpapīru darbnīcu?
Pirmkārt, tā tikai un vienīgi ražoja papīru kalnus. Otrkārt, tagad visas darbnīcas ir bezpapīra. Eksperiments ir kļuvis par normu. Es mēdzu teikt, ka dažu gadu laikā katram fakultātes studentam būs savs dators, izņemot pirmo kursu. Tagad tas ir pat pirmkursniekiem.

Vai katram no viņiem ir portatīvais dators, kuru nēsā apkārt?
Mēs viņiem dodam plakanekrāna datorus, jo to pieprasa atmiņas apjomi, kas nepieciešami dažiem darbiem. Mums ir vieglāk darboties ar datoriem, kuri ir savstarpēji koordinēti. Visiem studentiem, vienalga, materiāli labi vai slikti nodrošinātiem, ir pieejama laba tehnika, un mums ir lētāk nopirkt audzēkņiem un pasniedzējiem datorus, nekā algot datorspeciālistus.

Kamēr norisinājās visas šīs pārmaiņas, attīstījās Jūsu arhitekta prakse. Bija jābūt vismaz kādiem četriem Bernardiem Tčumi, lai visu apvienotu. Cik cilvēku strādāja Jūsu birojā?
Pašlaik mūsu darbnīca piedzīvojusi milzīgu izaugsmi, esam uzvarējuši piecos konkursos. Drīz cilvēku skaits sasniegs 30. Bet ilgu laiku tas bija 10 līdz 20 cilvēku. 

Ņujorkā?
Tas patiesi ir neparasti. Mums ir viens birojs Manhetenā un viens — Parīzē. Viss projektēšanas darbs norisinās šeit, taču par Eiropas pasūtījumiem atbildīgā biroja Parīzes daļa veic nepieciešamos papildu pasākumus un saskaņo darbību ar konsultantiem, klientiem, konstrukciju dokumentiem, konstrukcijas pārraudzību. Kopš apmēram 1991.gada mums ir datoru sakaru tīkls ar Parīzes biroju.

Tas ir diezgan agri.
Ļoti agri. Kad mēs saskaņojām Le Fresnoy konstrukcijas dokumentus, visi zīmējuma griezumi tika veidoti Ņujorkā, un viss plānojums tika izsrādāts Parīzē. 

Un jūs vēl joprojām šādi darbojaties  sūtāt informāciju turp un atpakaļ?
Vairs ne tik daudz. Es esmu tas, kurš visvairāk ceļo. Pagājušajā gadā es šķērsoju Atlantijas okeānu 50 reižu, un visbiežāk tā ir vienas vai divu dienu vizīte. Tāpat kā agrāk, arī tagad, kad nepieciešams jaunbūvi atklāt, visiem Ņujorkas biroja darbiniekiem jādodas uz objekta vietu. Mēs devāmies uz Ruānu, un ap Ziemassvētkiem visi Parīzes biroja dalībnieki bija klāt Floridā, lai atklātu jauno Floridas Starptautisko Arhitektūras augstāko mācību iestādi Maiami.

Ja neskaita Akropoles Muzeju, kādos vēl konkursos esat uzvarējuši?
Akropoles Muzejs Atēnās, Cartier pulksteņu rūpnīca Šveicē, atlētikas centrs Cincinati. Vēl Laikmetīgās mākslas muzejs Sanpaulu, Brazīlijā, un 2004.gada Vispasaules izstāde Parīzē, kur mēs projektējam līdztekus vēl daudz kam citam 40 000 vietu auditoriju, kas ir kaut kas pilnīgi gigantisks.

Tie visi ir liela mēroga, augsta līmeņa projekti. Tīri praktiskā ziņā, kā Jūs tiekat ar to galā? Vai universitāte nepaņem visus spēkus, tā teikt, neapēd dzīvu?
Es jau ļoti agri atklāju, ka atšķirība starp dekāna un pasniedzēja darbu tāda, ka dekāns ir pats sava laika noteicējs, turpretim pasniedzēja laika sadalījumu diktē viņa audzēkņi. Esot dekānam, ir iespējams pašam noteikt savu darba grafiku.
Piedaloties konkursos, projekts tiek izstrādāts neatkarīgi no tā, vai tiks iegūta uzvara, vai ne. Tādējādi nebija nekādu pretrunu starp fakultātes vadīšanu un arhitekta praksi. Savā laikā mēs varējām radīt vidēji vienu projektu gadā, kas bija pilnībā apvienojams ar darbu skolā. Tagad tas ir gandrīz akrobātiskas virtuozitātes jautājums.


Jau pašā sākumā es nolēmu — vēlos mazliet pavingrināties lielu objektu izstrādāšanā. Vienīgais veids, kā to izdarīt, bija tos dabūt caur starptautiskiem konkursiem, jo, kā zināms, lielākā daļa klientu vēlas zināt, kādas iespējas jums ir pieejamas, taču konkursos?

Darbs runā pats par sevi.
Tieši tā.Turklāt konkursi mums ļāva attīstīt, izveidot ko līdzīgu izpētes darbnīcai, laboratorijai, izmantojot konkursu pieredzi, lai pārbaudītu dažas lietas. Mēs bieži aplauzāmies, bet tāpat kā tagad arī toreiz mums izdevās veikt lielus atklājumus, kurus mēs vai nu izvērsām tālāk, vai atmetām kā nederīgus.

Kā darbs universitātē ietekmēja Jūsu arhitekta praksi?
Nedomāju, ka tam, kas notika mācību procesā Kolumbijas universitātē, bija kāds iespaids uz projektiem, kas tika radīti manā birojā. Nē, šeit ir pavisam cita pasaule, tādēļ ka arhitekta darbnīcā visu nosaka galarezultāts. Projekts jāīsteno dzīvē, jāmaterializē. Nedrīkst būt nekādas savu iegribu apmierināšanas, ar to var nodarboties universitātē.


Vai Jūsu paša izglītībā bija kādas īpašas autoritātes, kam bija nozīmīga ietekme uz jūsu projektēšanas stilu vai pieeju mācībām?
Ir divi vārdi, kurus vēlos īpaši izcelt. Viens no šiem cilvēkiem man pasniedza, kad es mācījos Cīrihē, Šveices Valsts Tehnoloģiju Institūta Arhitektūras fakultātes 1.kursā, — Bernards Hoesli. Viņš dvēselē bija radniecīgs Teksasas jātnieku policistiem un kopā ar ar Robertu Slutski un Kolinu Rovu strādāja Teksasā, Ostinā. Ļoti aizraujoša personība. Otrs ir Alans Bojarskis, AA Arhitektūras augstākās mācību iestādes vadītājs, kurš lielā mērā man piedāvāja tādas pašas iespējas, kādas es mēģinu sniegt savā fakultātē. Bet ir tik daudz personību, kuras iedvesmo no arhitektūras jomas iekšienes un ārienes ? kino radītāji, mākslinieki.

Vai šie kursi ir iekļauti Kolumbijas Universitātes mācību programmā?
Tas norisinās pats no sevis. Praktiskais darbs ir tikai daļa no studijām. No rītiem studenti apmeklē teorijas nodarbības, pēcpusdienā ? prakstiskās. Tās ir savstarpēji papildinošas, ļoti cieši saistītas. Piedevām vēl viss, kas notiek Ņujorkā, ir diezgan eksplozīva recepte idejām.

Vai ir kāda sadarbība ar citām universitātes fakultātēm?
Institucionalizētas organizētības ziņā — gandrīz nekas. Lai arī kā, ir individuāli kontakti — vai nu starp studentiem, vai starp pasniedzējiem. Es vienmēr viņus iedrošinu. Bet viss sākas no individuāliem sakariem, nekad ne no augšas.
Bija brīdis, kad visi nodarbojās ar filozofisku ietekmju apmaiņu, literatūras kritikas un kultūras studijām. Šī mijiedarbe joprojām pastāv, taču tai nav tik tieša sakara ar pašu arhitektūru. Man vēl joprojām ārkārtīgi svarīga ir teorija, bet ne vienmēr ikdienišķā mācību procesā.

Kādu Jūs iztēlojaties arhitektūras attīstību?
Domāju, ka pastāv jaunu apvāršņu atklāšanas iespējas divās jomās. Šobrīd svarīgs jautājums, kā būvēt, kā konstruēt. Otra problēma ir arhitekta ietekme pilsētvides veidošanā un konstruēšanā. Pašlaik mēs atrodamies ļoti nozīmīgā momentā, dziļā, stingrus pamatus prasošā. Tas ir jautājums par arhitekta lomu un ietekmi pilsētu veidošanā. Palūkojieties, kas pašlaik notiek bijušā Pasaules Tirdzniecības centra atrašanās vietā. Es nevaru iedomātie neko briesmīgāku. Neviens cits kā arhitekti to nevar paveikt, un es domāju, ka viņi pieteiks savas tiesības uz šo teritoriju.

Tieši šajā sakarā varētu vaicāt, kā tad Jūs sagatavojat studentus vai veidojat Arhitektūras fakultātes pieeju kopumā?Kolumbijas universitātē ir cilvēki ar visa veida idejām. Man patīk riskēt, tā sacīt — šeit ir nauda, pamēģini! Ja pasniedzējs ir spējīgs tikt galā un ir uzņēmīgi studenti, tad tā jau ir pirmā publika, kas novērtē. Ja nevari īstenot un pierādīt savu projektu šiem 12 cilvēkiem, tad nebūs iespējams pārliecināt 200 000 cilvēku. Tādējādi notiek ideju pārbaude. Tas ir veids, kādā lielos vilcienos viss notiek, ņemot ļoti mazu ideju un iedrošinot pārējos to paplašināt.

Tas, ko esat paveikuši, ir pretējais, ko īsteno citas mācību iestādes. Tās algo slavenus arhitektus, kuri ir panākumu vainagoti, virsotnes sasnieguši. Jūs rīkojaties pavisam pretēji.
Mēs iesaistām slavenus cilvēkus, kuri lasa lekcijas, jo tas ir derīgi sarunu ziņā. Mēs sadarbojāmies ar Tadao Ando, Zahu Hadidu, daudz holandiešu arhitektu. Pie mums strādāja Bens van Berkels, pirms kļuva slavens. Frenks Gērijs ierodas uz vienu dienu reizi semestrī. Ņujorkā ir iespējams ielūgt slavenus arhitektus lasīt lekcijas, uz simpozijiem, bet galveno mācību darba daļu jāatstāj jaunajiem pasniedzējiem.

Retrospektīvi raugoties, vai ir kaut kas, ko Jūs darītu citādi, ja varētu pagriezt laiku atpakaļ?
Tas ir grūts jautājums, jo ir divi veidi, kā uz to atbildēt. Viens skar manu paša dzīvi. Man šķiet, ka, ja tā var raudzīties, tad es biju diezgan labs burvju mākslinieks. Bet jautājums ir, vai es būtu rīkojies citādi, ja būtu bijis tikai arhitekts vai tikai pasniedzējs.


Ja es būtu bijis tikai un vienīgi pasniedzējs, iespējams, es būtu mēģinājis, cik vien daudz iespējams, izmantot sviru sistēmu, lai ienestu konstruēšanas nozari izglītības attīstībā, bet man jābrīdina, ka tas nebūs viegli nevienam, kurš to mēģinās izdarīt. Konstruēšanas nozare ir ārkārtīgi konservatīva. Tā ir pilnīgi pārliecināta, ka veids, kādā tā darbojas, ir vienīgais pareizais.
Ja es nebūtu bijis dekāns, iespējams, būtu bijis mazāk izvēlīgs uzdevumu izvēlē. Kas varētu būt bijis vai nu labi, vai slikti, tas ir grūti izvērtējams.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
26 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
Māra

Kā man patīk tas, ko Sīlis te uzrakstīja!

rossi

Man arī patīk sīlis

ReinisLiepiņš

par brīvrokas zīmējumu- patīk šī tēma, tā ir aktuāla lieta ? un tas attiecas ne tikai uz studentiem.

saprotams, kazas kājas sindroms piedzimis un izplatījies vienlaicīgi ar datoru, un, jo retāk ikdienā asina zīmuli, jo stīvāka tā kāja paliek.

šķiet, pārmērīga datora izmantošana bieži procesu tikai paildzina (īpaši rekonstrukcijas projektos).

diena tiek pavadīta, meklējot uz ekrāna vienu variantu aiz otra,lai gan īstais variants rodams nelielā glītā telpiskā skicītē.

arī būvnieks priecīgs par saprotamām atsevišķu mezglu telpiskām skicēm, kuru izgatavošana datorā prasa neadekvāti lielu laiku.

Protams viss atkarīgs no objekta specifikas.

rinda

Uztaisām izstādi "Ar arhitekta roku skicēta arhitektūra"!

Katrs no otra varēs pamācīties vai par otru papriecāties!

Lelle

Kas jums visiem ir ar to brīvrokas zīmējumu! Biju Pīgožņa izstādē, pat šitais večuks moka datoru. Kam ir galvā un rokā, būs arī kompī. Nu nevajag noniecināt iespējas. Varbūt atzīsimies, ka datoru nesaprotam un izmantājam kā drukājamo/rasējamo mašīnu. Tur, kur progress (davai, davai sitiet mani, klasikas aizstāvji), tur algoritmus raksta, par digitālo tektoniku runā. A jūs… roka tāda, zīmulis šitāds. Mākslinieki.

Zodchijs

tu te nemaitā jau tā izlaisto jaunatni, dritvaikociņ

bruno

jā, jā … zīmuls un akvareļkrāsiņas – tie ir īstie latviešu arhitekta draugi, tā pakaļskriešana kompūteriem un softweariem ir pie malas jāmet.

Pablaka

piekrītu lellei!

kas galvā tas ar uz papīra un datorā.

cita lieta, ka savas idejas pasniegšana ir saistīta ar komunicēšanās mākslu.

Mikelis

Piekrītu lellei un pblk!

Ar zīmuļiem neviens mājas nebūvē.

Zīmējums un rasējums ir tikai starpposms – līdzeklis.

Smalkas rokas skices vai spīdīgas datorgrafikas nav neko vērtas, ja ideja ir pavirša. Tās var kalpot neizglītota pasūtītāja piekukuļošanai.

…par nožēlu jāatzīst, ka gan skolā, gan cituviet Latvijā noformējumam un ārišķībām piešķir ļoti lielu nozīmi, bieži vien neiedziļinoties pamatkoncepcijā…

domāju nevajag aizmirst, kas ir arhitekta galvenie instrumenti…

Vents

Tā starp citu, Esiet lasījuši Vitgenšteinu? Tātad, (nesenie studenti), Grišina nodarbības taču reiz apmeklējāt, vai ne? Blakus visām ģināāmikām, štuģijām utml man prātā stingri sēž lūk kāds viņa teiktais – roka un galva ir viens kopīgs "orgāns" – nav nemaz zināms, kur attēls rodas pirmkārt – galvā vai uz papīra lapas ar dzīvu zīmuli vilkts. Un es ticu, ka zīmēšanas un gleznošanas (lai kādā līmenī tās "pasniegtu" un lai cik slinki mēs pret to attiektos) nebija programmā tikai kā arhaisks atavisms no pirmCada laika. Un ievērojiet, es nerunāju par to, ka pasūtītājam kaut kas noteikti jāuzrāda zīmuļtehnikā – to laikam… Lasīt vairāk »

intellektualists

Roberts Sterns kļuva par Jēlas universitātes dekānu

JEILA UNIVERSITĀTE

Jeils: Elihu Yale (April 5, 1649 – July 8, 1721), was the first benefactor and namesake of Yale University in New Haven, Connecticut, United States.

intellektualists

Roberts Sterns kļuva par Jēlas universitātes dekānu

JEILA UNIVERSITĀTE

Jeils: Elihu Yale (April 5, 1649 – July 8, 1721), was the first benefactor and namesake of Yale University in New Haven, Connecticut, United States.

Andis Sīlis

"dators ļāva veidot šķietami patiesu telpu; svarīgs kļuva virtuālais apmāns.Te arī mēs atrodamies pašlaik. " – šitas bez komentāriem.

Studentiem ieteiktu nemeklēt šajā rakstā pamatojumu savai nespējai gana gaumīgi, ātri un efektīvi ilustrēt ideju ar rokas zīmējuma palīdzību. Sarunājoties ar klientu vai kolēģiem brainstorm režīmā jāspēj ne tikai telpiski uzskatāmi vizualizēt savu domu, bet arī izdarīt to grafiski eleganti. T.i – reizēm var tikt noraidīta laba ideja.. kas neveiklas rokas zīmēta atstāj tizlu iespaidu.

Māra

Kā man patīk tas, ko Sīlis te uzrakstīja!

rossi

Man arī patīk sīlis

Zodchijs

kas te par ornitologu biedrību veidojas? a?

ReinisLiepiņš

par brīvrokas zīmējumu- patīk šī tēma, tā ir aktuāla lieta ? un tas attiecas ne tikai uz studentiem.

saprotams, kazas kājas sindroms piedzimis un izplatījies vienlaicīgi ar datoru, un, jo retāk ikdienā asina zīmuli, jo stīvāka tā kāja paliek.

šķiet, pārmērīga datora izmantošana bieži procesu tikai paildzina (īpaši rekonstrukcijas projektos).

diena tiek pavadīta, meklējot uz ekrāna vienu variantu aiz otra,lai gan īstais variants rodams nelielā glītā telpiskā skicītē.

arī būvnieks priecīgs par saprotamām atsevišķu mezglu telpiskām skicēm, kuru izgatavošana datorā prasa neadekvāti lielu laiku.

Protams viss atkarīgs no objekta specifikas.

rinda

Uztaisām izstādi "Ar arhitekta roku skicēta arhitektūra"!

Katrs no otra varēs pamācīties vai par otru papriecāties!

Lelle

Kas jums visiem ir ar to brīvrokas zīmējumu! Biju Pīgožņa izstādē, pat šitais večuks moka datoru. Kam ir galvā un rokā, būs arī kompī. Nu nevajag noniecināt iespējas. Varbūt atzīsimies, ka datoru nesaprotam un izmantājam kā drukājamo/rasējamo mašīnu. Tur, kur progress (davai, davai sitiet mani, klasikas aizstāvji), tur algoritmus raksta, par digitālo tektoniku runā. A jūs… roka tāda, zīmulis šitāds. Mākslinieki.

Zodchijs

tu te nemaitā jau tā izlaisto jaunatni, dritvaikociņ

bruno

jā, jā … zīmuls un akvareļkrāsiņas – tie ir īstie latviešu arhitekta draugi, tā pakaļskriešana kompūteriem un softweariem ir pie malas jāmet.

Andis Sīlis

Ar kompi arī mērkaķi var iemācīt zīmēt. Datorgrafiķi arī vajadzīga un godājama profesija.

Bet, ja nemācēsi daiļi zīmēt pats ar savu ģeniālo rociņu, par arhitektu darbā neņemšu. Gan jau atradīsies varošs. Tūlīt eiroarhi elpos pakausī, pie mums jau vāciete sirdīgi strādā – un (sic!) ārkārtīgi apmierināta ar vietējiem līdzvērtīgu apmaksu, kaut pieredze holandē, anglijā un francijā. Paskatījos grafiskās spējas un nešauboties paņēmu uz testēšanu.

Pablaka

piekrītu lellei!

kas galvā tas ar uz papīra un datorā.

cita lieta, ka savas idejas pasniegšana ir saistīta ar komunicēšanās mākslu.

Mikelis

Piekrītu lellei un pblk!

Ar zīmuļiem neviens mājas nebūvē.

Zīmējums un rasējums ir tikai starpposms – līdzeklis.

Smalkas rokas skices vai spīdīgas datorgrafikas nav neko vērtas, ja ideja ir pavirša. Tās var kalpot neizglītota pasūtītāja piekukuļošanai.

…par nožēlu jāatzīst, ka gan skolā, gan cituviet Latvijā noformējumam un ārišķībām piešķir ļoti lielu nozīmi, bieži vien neiedziļinoties pamatkoncepcijā…

domāju nevajag aizmirst, kas ir arhitekta galvenie instrumenti…

Vents

Tā starp citu, Esiet lasījuši Vitgenšteinu? Tātad, (nesenie studenti), Grišina nodarbības taču reiz apmeklējāt, vai ne? Blakus visām ģināāmikām, štuģijām utml man prātā stingri sēž lūk kāds viņa teiktais – roka un galva ir viens kopīgs "orgāns" – nav nemaz zināms, kur attēls rodas pirmkārt – galvā vai uz papīra lapas ar dzīvu zīmuli vilkts. Un es ticu, ka zīmēšanas un gleznošanas (lai kādā līmenī tās "pasniegtu" un lai cik slinki mēs pret to attiektos) nebija programmā tikai kā arhaisks atavisms no pirmCada laika. Un ievērojiet, es nerunāju par to, ka pasūtītājam kaut kas noteikti jāuzrāda zīmuļtehnikā – to laikam… Lasīt vairāk »

26
0
Lūdzu, komentējietx