A4D sarunu ceturtā intervija — ar Venti Didrihsonu, kura
projekti un pieeja apliecina viņu kā vienu no savdabīgākajiem un spilgtākajiem Latvijas
arhitektu pulkā. Sarunā Ventis stāsta par Sigurda Gravas ietekmi, par arhitekta
briedumu, par Rīgas vēlamo nākotnes attīstību,
par Klīversalu un citiem saviem projektiem.
2005. gadā uzsākot A4D redaktora darbu, viens no maniem
pirmajiem rakstiem bija recenzija par konkursu Klīversalas apbūvei. No astoņiem
konkursa darbiem par uzvarētāju toreiz tika atzīts Venta Didrihsona Klīversala
— more of Riga, kas rādīja tādu, varētu teikt, romantisku interpretāciju
par viduslaiku apbūves motīviem mūsdienīgos Rīgas apstākļos. Uz pārējo darbu
fona, kas apspēlēja modernisma mikrorajonu vai biznesu centru tēmas, Venta
piedāvājums neaptrīdami bija vispilsētnieciskākais. Publikācija toreiz rosināja kaismīgu diskusiju, savācot
kādus 80 komentārus, kas A4D vēsturē tolaik bija neredzēts rekords, liecinot arī
to, ka Venta redzējums ir rosinošs un aizraujošs. (Diemžēl servera avārijas dēļ
savulaik tika pilnībā zaudēts pusotra gada A4D saturs, tāpēc oriģinālais raksts ar
attēliem un komentāriem ir zudis, atjaunots tikai raksta teksts.)
Gan Klīversalas projektā, gan citos Venta Didrihsona darbos,
piemēram, priekšlikumos Zvirgzdusalai vai Ventspils Jaunajam Ostgalam, — visos
cauri jūtams urbānista vēriens un centieni ieraudzīt un veidot pilsētvidi.
Tieši šī pieeja viņu ievērojami atšķir un izceļ vairuma vietējo «objektorientēto»
arhitektu vidū. Viena no Venta projektu zīmēm
ir apburošie, fascinējošie zīmējumi, kuru dēļ viņu varētu nodēvēt vai par tādu
kā latviešu Gordonu Kalenu. Ar savu tēlainību tie uzbur pilsētniecisko gaisotni, brīžiem rosinot neatvairāmu
vēlmi pieredzēt un piedzīvot šādas vietas dzīvē. Romantiski —, šķiet, laikam nebūtu pārspīlēti teikt, ka ar šo vārdu var
raksturot daudzus viņa projektus.
Pēdējos
gados Ventis ir bijis starp spraigākajiem A4D diskutētājiem, arvien konsekventi
aizstāvot pilsētnieciskās vērtības. Viņš ir arī autors Rīgas transporta organizācijai
veltītiem bloga ierakstiem, kas raisījuši kaislīgas diskusijas portālā.
«Laika gaitā es pats esmu mainījies, ambīcija ir aizgājusi
vairāk tādā misijas, ja tā var teikt, sliedē, kad tu domā, ka tomēr kalpo lietotājam,
sabiedrībai un mazāk tava emocionālā ambīcija nāk uz āru.»
«Arhitekts mācās visu mūžu. Tie soļi ir jāiziet katram. Ir jāiziet
ambīcijas posms, ir jābūt tai ambīcijai. Uzskatu, ka arhitektam tikai pēc
trīsdesmit pieci, četrdesmit ir uzkrāta tā pieredze detaļās.»
