51N4E Rīgā

«Rīga riskē pieļaut kļūdu, liekot uzsvaru uz pilsētas siluetu, mazās Manhetenas radīšanu. Tā var šķist ļoti aizraujoša iespēja, bet ilgākā termiņā tas neko nemainīs. Tas, kas būs nozīmīgi, ir pilsētas «nospiedums» uz zemes, tā pilsētvide, kas radīsies.» Par iespaidiem Rīgā, stāsta jauni arhitekti no Briseles biroja 51N4E, kas pilsētu tuvāk iepazina, piedaloties Mūkuslas konkursā.

Ierasties Rīgā no Briseles, Eiropas birokrātiskā centra, ir kā atvieglojums. Tā šķiet vieta, kur vēsture ir tapšanas procesā. It kā mēs sekotu mūsu priekšgājēja, nu jau pasaules slavu ieguvušā komiksu varoņa Tintiņa pēdās. Šī jaunā beļģu reportiera pirmais ceļojums uz Austrumiem [1] izvēršas aizraujošā piedzīvojumā. Gandrīz katrā albumā Tintiņš veic pētījumus, bet reti kad viņš uzvedas kā īsts žurnālists un savus atklājumus pārvērš rakstā. Pretēji viņam, mēs gribētu ziņot par savu ceļojumu uz Austrumiem. Dalība Mūkusalas konkursā bija piedzīvojums visādā veidā, un mēs labprāt pastāstītu, ar ko mēs saskārāmies. Lūk, daži ceļojuma iespaidi.

Ceļojuma iespaids 1: Jaunā Rīga

Sajūta, ka tagad viss notiek tur, ikvienu ved uz Rīgu. Gan lieli (OMA), gan mazi (51N4E) arhitektu biroji nojauš, ka tieši šeit ir jaunās iespējas. Rīga šķiet tā vieta, kur vēl var domāt par pilsētas nākotni un ne tikai teorētiski. Šī ir vieta, kur nākotni ir iespējams pārbaudīt, būvēt un veidot arī realitātē. Nav daudz tādu pilsētu, kas tā spētu piesaistīt, bet Rīgai nekā netrūkst. Te ir skaistums, vēsture, kultūra, daba un, protams, tukšums. Tukšas telpas pārpilnība gaida.

Vietas ir tik daudz, ka pastāv risks pazaudēt vērtību šajā projektu pārpilnībā. Ja katra brīvā vieta pārvērtīsies par jaunu «centru», tad vienīgais iespējamais iznākums ir pilsētas izplešana starp neskaitāmiem izolētiem centriem, kas sacenšas savā starpā garlaicībā un nerealizētos mērķos. Galvenais būtu radīt instrumentus, ar ko kontrolēt esošo situāciju, virzīt enerģiju, nepieļaujot tās izšķiešanu, un atstāt mazliet nākotnes arī tālākajām paaudzēm.

Ceļojuma iespaids 2: Kā veidot pilsētu

Vērtības, kas kopīgas gan Atēnām, gan Barselonai, gan Rīgai ir pilsētu kultūra un pilsētu dzīves komplicētība. Pēdējā laikā arvien vairāk parādās tendence uzskatīt, ka pilsētu veido celtnes. Spriežot šādā primitīvā veidā, ja būvju ir maz, tie ir lauki, un ja to ir daudz, tad tā ir pilsēta. Bet, protams, tā nav; pilsēta nav vienkārši ēku apvienojums, bet gan veids, kā tās ir apvienotas. Būtiskākā ir telpa starp celtnēm: pilsētas telpa.

Mūsuprāt, Rīga riskē pieļaut kļūdu, liekot uzsvaru uz pilsētas siluetu, mazās Manhetenas radīšanu. Tā, protams, šobrīd var šķist ļoti aizraujoša iespēja, bet ilgākā termiņā tas neko nemainīs. Tas, kas būs nozīmīgi, ir pilsētas «nospiedums» uz zemes, tā pilsētvide, kas radīsies. Kopēja teritorija nosaka pilsētas iedzīvotāju kopējās apziņas attīstību.

Ceļojuma iespaids 3: Pēc kolonizācijas

Jaunās nākotnes pilsētas standartus ir daudz vieglāk noteikt nekā realizēt, bet viens ir skaidrs — tam būs nepieciešama ievērojama intelekta deva. Un jautājums nav par to, vai šim intelektam jābūt starptautiskam vai vietējam, jo vajadzīgi būs abi: ārzemnieki, mēģinot saprast, kas varētu būt raksturīgs tieši Rīgai, un vietējie, mācoties no iespējām un kļūdām ārzemēs.

Tā noteikti būs līdzsvarota darbība, un Rīga vēsturiski ir pierādījusi, ka ir spējīga absorbēt ienākošos jaunumus un pārvērst tos tikai sev raksturīgā formā. Arī šodien ārzemnieki būs iesaistīti procesā, taču nu vairs nevis kā kolonizatori, kas ierodas no citurienes ar zināšanām, bet kā partneri. Jautājums ir par to, kā šī sadarbība reāli varētu tikt veidota un cik ilgam laikam jāpaiet, lai vairs nebūtu jāizvēlas starp vietējo un ārzemju, bet varētu sākt virzīties uz Eiropas partnerattiecībām.

Ceļojuma iespaids 4: Jaunu brīvību meklējot

Attīstīt intensīvu sadarbību, kur visām iesaistītajām pusēm, lai cik dažādas tās arī nebūtu, ir iespēja dot ieguldījumu procesā, ikvienam var būt tikai izdevīgi. Rīgā gan šobrīd diskusijā par arhitektūru un tās praksē iesaistīto dalībnieku ir salīdzinoši maz. Tādā veidā, bez šaubām, process ir pārskatāmāks, un vienprātība vieglāk kontrolējama, taču pastāv risks, ka sāksim atsaukties paši uz sevi.

Starptautiska sadarbība varētu palīdzēt no tā atbrīvoties. Nevis sākot no pamatvērtībām, bet strādājot pie paša procesa, izveidojot savu, specifisku atskaites sistēmu un vērtību kopu, kas būtu pietiekami noturīga Rīgas nākotnes attīstībā. Tad par mērķi kļūtu tādas dialektikas attīstība, kas iet soli tālāk un soli dziļāk — pētījums, kam nav beigu.

Ceļojuma iespaids 5: Jauns avangards

Uz iebraucēju Rīgā uzreiz atstāj iespaidu tā svinīgā atmosfēra, kas izveidojas ap visu jauno. Šie līksmie centieni jebkuram pasākumam liek izskatīties tik vienkāršam un skaidram. Tas arī izskaidro apburošo brīvības sajūtu, kas pārņem tuvojoties no samocītās un komplicētās Eiropas puses. Brisele varbūt tiek saukta par centru, bet tā nav vieta, kur notiek interesantākā attīstība. Nebūtu pareizi domāt, ka Briseles Eiropa kolonizē tādas pilsētas kā Rīga. Patiesībā ir tieši otrādi: tādas vietas kā Rīga tiek iekļautas Eiropas Savienībā, jo to vitalitāte liek Eiropai attīstīties. Rīga ir vieta jaunam avangardam, vieta, kur tiek būvēta nākotnes pilsēta.

Tādi ģenerālplāni kā pēc kara Havrai [2] darinātais, šķiet, vairs nav aktuāli. Tomēr Rīgai nevajadzētu paļauties tikai uz tās centru kā kultūras vērtību. Jaunajai pilsētai, ko uzcels – un to ceļ jau tagad, nepieciešama jauna stratēģija, kas tai ļautu tikt iekļautai UNESCO pasaules mantojuma sarakstā arī turpmākos 50 gadus. Izšķiroši ir novērst «priekšlaicīgas dzemdības», ieguldot pūles pārdomātākā plānošanā. Tādēļ jādomā savādāk kā pierasts: varbūt koncentrēties vairāk uz neapbūvēto telpu, nevis censties kontrolēt visas jaunās celtnes. Bet kas zina, kādus rīcības plānus mēs vēl varētu pieņemt. Tāpat kā savulaik Havra noteica standartus, jaunajai Rīgai tas jādara tagad. Tas ir tas īstais mērķis.

P.S. Ja Tintiņš būtu savus iespaidus pārvērtis rakstā, vai tam būtu jānozīmē ceļojuma beigas? Mēs ceram, ka nē.

Piezīmes
1. Komiksu albums Tintiņa piedzīvojumi Padomju zemē (Tintin au pays des Soviets) aptvēra arī tagadējo Latviju.
2. Havra 2005. gadā tika ierakstīta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Pilsēta tika smagi bombardēta Otrā pasaules kara laikā. Nopostītās teritorijas tika atjaunotas pēc Ogista Perē (Auguste Perret) plāna no 1945. līdz 1964. gadam. Starp daudzām atjaunotām pilsētām Havra ir unikāla ar savu saderību un vienotību.