2014. gada notikumi Latvijā

Kultūras galvaspilsēta — bez jaunbūvēm

Rīgas gads pagāja Eiropas kultūras galvaspilsētas zīmē. Kā rāda daudzi kultūras galvaspilsētu piemēri, galvenokārt gan Rietumeiropā, šis statuss bieži tiek izmantots kā tālredzīgs kultūras politikas un pilsētu reģenerācijas instruments, iesaistot arī tādas disciplīnas, kā arhitektūra, pilsētplānošana un dizains. Protams, izšķirošas ir finanšu jaudas. Rīga neīstenoja šāda mēroga vērienu, vairāk koncentrējoties uz izstādēm, koncertiem, festivāliem un līdzīgiem sabiedriskiem pasākumiem, no kuriem šķietami intriģējošākais virziens no pilsētattīstības viedokļa bija centieni iznest pilsētniecisko kultūru ārpus centra, iesaistīt priekšpilsētu apkaimes un to iedzīvotājus daudzveidīgajā kultūras programmā.

Nosacīti saistībā ar kultūras galvaspilsētu var runāt par vairākiem arhitektūras un publiskās telpas projektiem, kas tika pabeigti iepriekšējā — 2013. gadā, — tādi kā Ziemeļblāzma Vecmīlgrāvī, Koka Rīgas centrs Grīzņkalnā, kā arī Spīķeru kvartāla laukums un promenāde. Tomēr tā īsti par vienīgo arhitektūras darinājumu, kas Rīgā tapa saistībā ar Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu var uzskatīt to, kura vairs nav, to, kas bija Riga 2014 centrs — paviljons Esplanādē. Kā īslaicīga pop-up būve tā demonstrēja milzīgu potenciālu notikuma vietas radīšanā, — piemērojot dažādiem atšķirīgiem pasākumiem, būve tika vērsta dažādos virzienos, mainīta un transformēta ar ekrāniem, baneriem, skatuvēm, plug-in kioskiem, zaļumiem, arvien radot aicinošu un atvērtu gaisotni, ko, iespējams, vislabāk varēja sajust vēlos vasaras vakaros.

Brīžiem gan, neiedziļinoties, varēja likties, ka tieši šogad pabeigtā Nacionālā bibliotēka ir galvenā kultūras galvaspilsētas būve, jo visādi tika svinēta kā Riga 2014 notikums, kaut taču ir nacionāla, nevis municipāla iestāde, respektīvi, — valsts, nevis pilsētas ēka. Taču neapšaubāmi, ka jaunā bibliotēka ir nozīmīgākā visas Latvijas būve pēdējo 25 gadu kontekstā, un tās daudzās atklāšanas bija notikums, kas raksturoja šo gadu. Var ievērot, kā iepazīstot ēku no iekšpuses, aptverot tās saturisko piedāvājumu un ēka visai strauji iegūst plašākas publikas atzinību un nav šaubu, ka turpmākajos gados, būdama jauns gravitācijas centrs un magnēts, tā noteikti manāmi ietekmēs pilsētas centra un tuvākās Pārdaugavas attīstību.

Eiropas fondu nauda mazpilsētās: reģionālās augstskolas

Kā jau vairākus pēdējos gadus, liela nozīme bijusi arī Eiropas fondu naudai, īstenojot nozīmīgus kultūras būvju projektus ārpus Rīgas. Starp tiem visievērojamākā šogad noteikti bijusi koncertzāle Cēsīs, kas izveidota pārbūvējot kādreizējo biedrības namu, un ir vēl viens apliecinošs piemērs pārbūvju arhitektūras klāstā, ar ko Latvijas jaunāko laiku arhitektūra bagāta. Jaunais mūzikas un kultūras centrs sekmīgi turpina reģionālo koncertzāļu programmu, ko aizsāka Rēzeknes Gors, bet 2015. gadā papildinās Liepājas Lielais dzintars.

ES attīstības fondu naudas kontekstā jāpiemin arī vairākas reģionu nozīmes izglītības būves, kas tapušas ar acīmredzamām pretenzijām uz arhitektūru ­— Daugavpils universitātes Dzīvības zinātņu un tehnoloģiju korpuss (Nams), Rēzeknes augstskolas Inženieru fakultātes jaunā ēka (AB3D), kā arī Ventspils tehnikums jeb Ziemeļkurzemes Profesionālās izglītības kompetences centrs (UPB). Šai, — reģionālu publisko būvju kategorijai var pieskaitīt arī Talsu slimnīcu (Ozola Bula).

Valsts nozīmes ēkas Rīgā

Atgriežoties pie valsts nozīmes institūciju būvēm — šogad tika pabeigta Valsts ieņēmumu dienesta ēka (Sarma Norde arhitekti) savulaik vērienīgi plānotajā tukšumā starp Čiekurkalnu un Mežaparku. Būve gan vairāk uzmanības piesaistījusi ar tās finansēšanas shēmām. Ēkas veidols iemieso mūsdienīgu varas un biroju arhitektūras tēlu, paužot gandrīz pilnīgu attiekšanos no postmoderniskiem centieniem «padarīt interesantāku», sadrumstalojot lielo apjomu un fasādes, vai ieviešot krāsu pleķus.

Līdzīgi kā VID ēkas vai iepriekšējās gadā pabeigtā Tiesu nama (Baldones ielā) gadījumā, kur finanšu un būvniecības shēmas ļāvušas iztikt bez atklāta arhitektūras konkursa rīkošanas nozīmīgu sabiedrisku ēku radīšanai, šogad tika pabeigta biroju nams Vaiņodes ielā (resp., starp Torņakalnu un Ziepniekkalnu), kurā nu ir valsts akciju sabiedrības Latvijas valsts meži centrālais sēdeklis, apvienojot līdz šim dažādās Pārdaugavas vietās izkliedētās struktūrvienības vienā ēkā. Būve ir vēl viena interpretācija tēmā «vecais + jaunais», kur vēsturiskajai balti apmestajai mūra ēkai piebūvēts stiklots, tumšos toņos ieturēts paplašinājums, kura horizontalitāti pārmākt tiecas fasādes vertikālo koka statņu ritms. Iezīmīga arhitektūras detaļa ir monumentālais atvērums pret iekšpagalma telpu, un ir nojaušams, ka konsekventi «apmežotā» autostāvvieta un pagalms nākotnē, paaugoties un pieņemoties zaļumā kokiem, noteikti būtiski ietekmēs ēkas uztveri, kļūstot par neatņemamu tēla sastāvdaļu.

Atgriežoties vēl pie augstskolu būvju tēmas — jau vairākus gadus turpinās RTU campus atjaunošanas un attīstības projekts Ķīpsalā, kura ietvaros iepriekšējā gadā tika atklāts Radošo industriju centrs, kur studē arhitekti un tekstildizaineri, bet šogad durvis vēra Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes jaunā ēka (Valeinis un Stepe), kuras tēla zīmīgākā sastāvdaļa laikam gan ir zaļās svītras fasādē. Netālu no tās šobrīd sākta RTU bibliotēkas būvniecība. Savukārt uz augšu gar Daugavas krastu — Torņakalna nogāzē, kādreizējās Kobronskanstes vietā top Latvijas universitātes  kompleksa pirmā ēka — Dabaszinātņu akadēmiskais centrs, ko plānots pabeigt 2015. gada augustā.

Privātais kapitāls: būvlaukumi Rīgas centrā un viesnīcu bums

Vērojot situāciju Rīgā, varētu runāt par privātās būvniecības atdzīvošanos, — tik daudz būvlaukumu, kā šobrīd centrā, šķiet, nebija arī t.s. treknajos gados, kad lielākās celtniecības (jaunās būvniecības, ne atjaunošanas) aktivitātes vairāk noritēja pilsētas perifērijā. Tomēr laiks rādīs, cik patiesa vai škietama ir šī atlabšana no krīzes, — kā zināms lielas būvniecības, un līdz ar to arī — arhitektūras jaudas pēdējos gados lielā mērā nodrošināja termiņuzturēšanās atļaju tirdzniecība un investīcijas no austrumiem, kuras nupat apgriezienus uzņēmušās Krievijas ekonomiskās krīzes ietekmē prognozējami mazināsies.

Blakus centra namiem, kas lielākoties atvēlēti mājokļiem, solot ienest jaunu jaunu enerģiju pilsētas kodolā, ievērojamas privātas investīcijas šobrīd izpaužas viesnīcu būvniecības sektorā. Rīgā pamanāmas ir divas — rekonstruētā Vecrīgas ēkā Audēju ielā izveidota viesnīca Wellton, bet stacijas apkaimē —  Mercure Hotel ķēdes viesnīca.

Nākošajā gadā Vecrīgā paredzēts atklāt divas pieczvaigžņu viesnīcas — Kempinski Hotel renovētajā viesnīcas Rīga ēkā, kā arī Accor ķēdes viesnīcu Jēkaba ielā. Gada laikā varēja vērot izaugam būvi ilgu laiku tukšajā zemesgabalā Vaļņu un 13. janvāra ielas stūrī stūrī, kur top vēl viena Wellton viesnīca (Legzdiņš un partneri). Šie paši attīstītāji drīzumā plāno sākt lielākas viesnīcas būvi arī 11. novembra krastmalā (Palast Architekts, DR arhitekti, Legzdiņš un partneri). Plašākas diskusijas publiskajā telpā raisīja iecere viesnīcai Grēcinieku ielā (Arhis), kuras arhitektūras koncepciju ietver ideju par fasādē atveidotu bijušās ēkas pamatu plāna struktūru. Mazāk bijis dzirdams par citu viesnīcas ieceri tuvumā — Kungu ielā, ar skatu uz Rātslaukumu (MARK arhitekti). Savukārt Āgenskalnā ir uzsākta Hilton viesnīcas būvdarbi.

Kā tāds savdabīgs dizaina izstrādājums bildēs izskatās viesnīca Viesnīca Kurši (Kurshi) Dubultos (8 A.M.).

Pilsētvide

Nedaudz atkāpjoties no arhitektūras, pilsētvides sfērā, varētu teikt, — pilsētas zīmološanas un tēla jomā — daudz uzmanības šogad piesaistīja nedienas ar Rīgas robežzīmēm, patvarīgu pašvaldības darboņu rīcību rezultātā degradējot oriģinālo Valda Celma dizainu.  Galu galā pieņemts lēmums virzīt četras 1980. gadā uzstādītās robežzīmes valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā mākslas pieminekli.

Pavisam cita veida ažiotāžu un disksusijas (diezgan karstas arī A4D, pateicoties Venta Didrihsona blogiem), ne vairs tikai par simbolime, to nozīmi un izskatu, bet par pilsētas ikdienas funkcionēšanas izmaiņām,  raisīja cits pašvaldības solis — šogad ieviestās velojoslas trijās Rīgas centra ielās. Tomēr kā pirmajām tām ir arī gluži simboliska nozīme, iezīmējot Rīgas apņēmību virzīties velosatiksmei draudzīgas pilsētas virzienā. Runājot par publiskās telpas attīstīšanu, jāpiemin arī vairāku centra parku atjaunošanas darbi, kas uzsākti sājā gadā.

Nosacīti ar arhitektūras jomu sasaucas cita veida projekti, kas tieši pēdējos gados veido tādu īpaši pamanāmu trendu. Runa ir par modernisma renovācijas projektiem — ēku siltināšām, piesaistīto arhitektu un mākslinieku gaumei un gara lidojumam izpaužoties galvenokārt fasāžu izkrāsošanā. Rīgā savdabīgu līdera lomu šai jomā uzņēmies pašvaldības Īpašumu departaments, kura vadībā atjaunotās skolas un bērnudārzi viens pēc otra zaudē modernismam raksturīgo plakņu skaidrību un tīrību, aizvietojot tos ar ar ekspersīvākiem vai atturīgākiem krāsu un grafikas eksperimentiem.

Mazāk Rīgā, bet vairāk mazpilsētās to pašu var sacīt arī par tipveida dzīvojamo māju siltināšanu. Piemēram, Valmierā tā turpinot, drīz vairs neviena no daudzajām 103. sērijas ēkām nebūs saglabājusi autentisko izskatu ar baltajiem vai pelēkajiem sienu paneļiem un nesošajām ķieģeļu šķērs un galasienām. Šī tendence arvien aktuālu atstāj jautājumu, ko šī gada Venēcijas biennālē uzdeva Latvijas ekspozīcijas veidotāji — vai modernisma tipveida ēkām ir tiesības saglabāt savu vizuālo identiāti, — liekot arhitektu sabiedrībai apsvērt savu attieksmi pret šādu «reģionalziāciju» un «postmodernizāciju». Ar iepriekšprakstīto sasucas arī centieni ar krāsas palīdzību risināt arhitektoniskās izteiksmība strūkumu jaunbūvēs. Raksturīgs piemērs tam trīs šogad pabeigtās pašvaldības sociālās mājas Imantā, kur šāda krāsu izmantošana novesta līdz koneptuālam ekstrēmam. 

Konkursi: transporta mezgli

Vasaras nozīmīgākā arhitektūras sacensība ­— konkurss Rīgas autoostas renovācijai un attīstībai diemžēl lika vilties vairumam dalībnieku, kas vēlējās izpausties ar ideju vērienu. Izvairoties no nevieglās sadarbības ar valsts un pašvaldības iestādēm, ar trūcīgu finansiālo bāzi, tiecoties nozīmīgo transportmezglu atrisināt savā ierobežotajā teritorijā, — konkursa rezultāti visdrīzāk apliecināja, ka šādi projektu īstenot nav iespējams.

Interesanti ir divi citi piemēri, Latvija sarhitektiem piedaloties kaimiņvalstu konkursos, ko arī varētu raksturot kā transporta arhitektūras jomu. Vasarā notika konkurss divām Maskavas metro stacijām, tiecoties atjaunot 1930.-50. gadu tradīcijas, kad katru staciju raksturoja unikāls dizaina risinājums un pirmo reizi — rīkojot atklātu konkusru. Apmēram simt piedāvajumu konkurencē tika izraudzīti desmit dalībnieki, kas turpināja darbu otrajā kārtā, tostarp arī divi Rīgas biroji — Palast Architekts un United Riga Architects (U-R-A). Novembra beigās tika noskaidrots, ka Novoperedelkinas stacijas konkursā gan žūrijas vērtējumā, gan balsojot apmēram 300 tūkstošiem maskaviešu, par labāko atzīts tieši United Riga Architects projekts. Biroja arhitekts Jevgenijs Leonovs par projektu saka, ka dizains apspēlē arhetipiskus Maskavas ornamentu motīvus modernos materiālos un tehnoloģijās — izmantojot perforētus gaismas paneļus. Šobrīd notiek intensīvs darbs pie tehniskā projekta.

Otra apliecinoša ziņa pašās gada beigās pienāca no Igaunijas, — par trešo labāko priekšlikumu Rail Baltica Pērnavas stacijas projektu konkursā tika atzīts projekts, kura autori ir birojs SAALS, — komanda, kas vienu no labākajiem darbiem Rīgas autoostas konkursā. 

Izstādes: modernisma mantojums un Rīga

Jau iepriekš pieminētā biroja NRJA kūrētā ekspozīcija Unwritten Venēcijas biennālē noteikti uzskatāma par nozīmīgāko Latvijas arhitektūras izstādi šogad. Lai arī tā nesniedz atbildes un neizdara kādus tālākejošus secinājumus, tā kalpo kā grūdiens modernisma mantojuma plašākai apzināšanai un izvērtēšanai.

Oktobrī Pēterbaznīcā bija skatāma izstāde 9 Rīgas stāvokļi / 9 Conditions of Riga, kas tika sagatavota gadu iepriekš, rādīšanai Latvijas kultūras dienās Frankfurtē pie Mainas. Viens no izstādes kataloga eseju autoriem, Plimutas universitātes profesors Kšištofs Navrateks (Krzystof Nawratek) LA žurnālā recenzējot izstādi rakstīja: «izstāde ir veidots kā projekts, kas svaigā un kritiskā valodā izskaidro un kritiski apraksta postsociālisma arhitektūru neoliberālās ekonomika skontekstā», velkot paralēles ar Roberta Venturi un Denīzes Skotas Braunas  Mācoties no Lasvegasas (Learning from Las Vegas) un Rema Kolhāsa Murgaino Ņujorku (Delirious New York).

Lai arī ne tieši arhitektūras tēmai veltīta, tomēr saistoša un intriģējoša bija novembrī Nacionālajā bibliotēkā skatāmā izstāde Mana, tava, mūsu Rīga pirms 100 gadiem, kas bija kā mēģinājums ielūkoties dinamiskajā, daudzveidīgajā, etniski un kultūras ziņā tik raibajā Rīgas dzīvē līdz 1914. gadam, tātad laikmetā, kad tapa gan tā sauktais vēsturiskais centrs ar bulvāru loka parkiem, sabiedriskajām būvēm un īres namiem ar salīdzinoši greznajām fasādēm, ar daudzu rūpnīcu un fabriku ķieģeļu ēkām un strādnieku koka dzīvojamajām mājam, — resp. tā Rīgas daļa, ko šodien uzskatām par nozīmīgako un interesantāko. Pilsētas un utopijas tēmai veltīts bija ikgadējais laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit — gan lielā izstāde, gan simpozijs Urbānā utopija: Māksla un kultūra kā pilsētas izpētes un apzināšanas rīks.

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000