Noslēdzoties gadam, ierasts atskatīties uz
nozīmīgākajām būvēm, projektiem, arhitektūras notikumiem, izdarīt kopsavilkumu,
kas ļauj spilgtāk pamanīt norišu virzienus un izcelt kādas tendences. Jāatgādina,
ka šādā apskatā daudzas no pieminētajam celtnēm gan drīzāk ir tādas, ar ko varbūt
lepotos būvniecības nozare, mazāk — kolēģi arhitekti, tomēr tās ir vērts
uzlūkot kā procesu raksturojošas.
Kultūras galvaspilsēta — bez jaunbūvēm
Rīgas gads pagāja Eiropas kultūras
galvaspilsētas zīmē. Kā rāda daudzi kultūras galvaspilsētu piemēri, galvenokārt
gan Rietumeiropā, šis statuss bieži tiek izmantots kā tālredzīgs kultūras
politikas un pilsētu reģenerācijas instruments, iesaistot arī tādas
disciplīnas, kā arhitektūra, pilsētplānošana un dizains. Protams, izšķirošas ir
finanšu jaudas. Rīga neīstenoja šāda mēroga vērienu, vairāk koncentrējoties uz
izstādēm, koncertiem, festivāliem un līdzīgiem sabiedriskiem pasākumiem, no
kuriem šķietami intriģējošākais virziens no pilsētattīstības viedokļa bija centieni
iznest pilsētniecisko kultūru ārpus centra, iesaistīt priekšpilsētu apkaimes un
to iedzīvotājus daudzveidīgajā kultūras programmā.
Nosacīti saistībā ar kultūras
galvaspilsētu var runāt par vairākiem arhitektūras un publiskās telpas
projektiem, kas tika pabeigti iepriekšējā — 2013. gadā, — tādi kā Ziemeļblāzma
Vecmīlgrāvī, Koka Rīgas centrs Grīzņkalnā, kā arī Spīķeru kvartāla laukums un
promenāde. Tomēr tā īsti par vienīgo arhitektūras darinājumu, kas Rīgā tapa
saistībā ar Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu var uzskatīt to, kura vairs
nav, to, kas bija Riga 2014 centrs — paviljons Esplanādē. Kā īslaicīga pop-up būve tā demonstrēja milzīgu
potenciālu notikuma vietas radīšanā, — piemērojot dažādiem atšķirīgiem
pasākumiem, būve tika vērsta dažādos virzienos, mainīta un transformēta ar
ekrāniem, baneriem, skatuvēm, plug-in
kioskiem, zaļumiem, arvien radot aicinošu un atvērtu gaisotni, ko, iespējams,
vislabāk varēja sajust vēlos vasaras vakaros.
Brīžiem gan, neiedziļinoties, varēja likties,
ka tieši šogad pabeigtā Nacionālā
bibliotēka ir galvenā kultūras galvaspilsētas būve, jo visādi tika svinēta
kā Riga 2014 notikums, kaut taču ir
nacionāla, nevis municipāla iestāde, respektīvi, — valsts, nevis pilsētas ēka. Taču
neapšaubāmi, ka jaunā bibliotēka ir nozīmīgākā visas Latvijas būve pēdējo 25
gadu kontekstā, un tās daudzās atklāšanas bija notikums, kas raksturoja šo
gadu. Var ievērot, kā iepazīstot ēku no iekšpuses, aptverot tās saturisko
piedāvājumu un ēka visai strauji iegūst plašākas publikas atzinību un nav
šaubu, ka turpmākajos gados, būdama jauns gravitācijas centrs un magnēts, tā
noteikti manāmi ietekmēs pilsētas centra un tuvākās Pārdaugavas attīstību.
Eiropas fondu nauda mazpilsētās: reģionālās augstskolas
Kā jau vairākus pēdējos gadus, liela
nozīme bijusi arī Eiropas fondu naudai, īstenojot nozīmīgus kultūras būvju
projektus ārpus Rīgas. Starp tiem visievērojamākā šogad noteikti bijusi koncertzāle Cēsīs, kas izveidota
pārbūvējot kādreizējo biedrības namu, un ir vēl viens apliecinošs piemērs
pārbūvju arhitektūras klāstā, ar ko Latvijas jaunāko laiku arhitektūra bagāta. Jaunais
mūzikas un kultūras centrs sekmīgi turpina reģionālo koncertzāļu programmu, ko
aizsāka Rēzeknes Gors, bet 2015. gadā
papildinās Liepājas Lielais dzintars.
ES attīstības fondu naudas kontekstā
jāpiemin arī vairākas reģionu nozīmes izglītības būves, kas tapušas ar acīmredzamām
pretenzijām uz arhitektūru — Daugavpils
universitātes Dzīvības zinātņu un tehnoloģiju korpuss (Nams), Rēzeknes augstskolas Inženieru
fakultātes jaunā ēka (AB3D), kā arī Ventspils
tehnikums jeb Ziemeļkurzemes Profesionālās izglītības kompetences centrs (UPB).
Šai, — reģionālu publisko būvju kategorijai var pieskaitīt arī Talsu slimnīcu (Ozola
Bula).
Valsts nozīmes ēkas Rīgā
Atgriežoties pie valsts nozīmes
institūciju būvēm — šogad tika pabeigta Valsts
ieņēmumu dienesta ēka (Sarma Norde
arhitekti) savulaik vērienīgi plānotajā tukšumā starp Čiekurkalnu un
Mežaparku. Būve gan vairāk uzmanības piesaistījusi ar tās finansēšanas shēmām. Ēkas
veidols iemieso mūsdienīgu varas un biroju arhitektūras tēlu, paužot gandrīz
pilnīgu attiekšanos no postmoderniskiem centieniem «padarīt interesantāku»,
sadrumstalojot lielo apjomu un fasādes, vai ieviešot krāsu pleķus.
Līdzīgi kā VID ēkas vai iepriekšējās gadā
pabeigtā Tiesu nama (Baldones ielā) gadījumā, kur finanšu un būvniecības shēmas
ļāvušas iztikt bez atklāta arhitektūras konkursa rīkošanas nozīmīgu sabiedrisku
ēku radīšanai, šogad tika pabeigta biroju
nams Vaiņodes ielā (resp., starp Torņakalnu un Ziepniekkalnu), kurā nu ir
valsts akciju sabiedrības Latvijas valsts
meži centrālais sēdeklis, apvienojot līdz šim dažādās Pārdaugavas vietās
izkliedētās struktūrvienības vienā ēkā. Būve ir vēl viena interpretācija tēmā «vecais
+ jaunais», kur vēsturiskajai balti apmestajai mūra ēkai piebūvēts stiklots,
tumšos toņos ieturēts paplašinājums, kura horizontalitāti pārmākt tiecas
fasādes vertikālo koka statņu ritms. Iezīmīga arhitektūras detaļa ir
monumentālais atvērums pret iekšpagalma telpu, un ir nojaušams, ka konsekventi
«apmežotā» autostāvvieta un pagalms nākotnē, paaugoties un pieņemoties zaļumā kokiem,
noteikti būtiski ietekmēs ēkas uztveri, kļūstot par neatņemamu tēla sastāvdaļu.
Atgriežoties vēl pie augstskolu būvju tēmas
— jau vairākus gadus turpinās RTU campus
atjaunošanas un attīstības projekts Ķīpsalā, kura ietvaros iepriekšējā gadā
tika atklāts Radošo industriju centrs, kur studē arhitekti un tekstildizaineri,
bet šogad durvis vēra Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes jaunā ēka (Valeinis un Stepe), kuras tēla zīmīgākā
sastāvdaļa laikam gan ir zaļās svītras fasādē. Netālu no tās šobrīd sākta RTU
bibliotēkas būvniecība. Savukārt uz augšu gar Daugavas krastu — Torņakalna
nogāzē, kādreizējās Kobronskanstes vietā top Latvijas universitātes kompleksa
pirmā ēka — Dabaszinātņu akadēmiskais centrs, ko plānots pabeigt 2015. gada
augustā.
Privātais kapitāls: būvlaukumi Rīgas centrā un
viesnīcu bums
Vērojot
situāciju Rīgā, varētu runāt par privātās būvniecības atdzīvošanos, — tik daudz
būvlaukumu, kā šobrīd centrā, šķiet, nebija arī t.s. treknajos gados, kad
lielākās celtniecības (jaunās būvniecības, ne atjaunošanas) aktivitātes vairāk
noritēja pilsētas perifērijā. Tomēr laiks rādīs, cik patiesa vai škietama ir šī
atlabšana no krīzes, — kā zināms lielas būvniecības, un līdz ar to arī —
arhitektūras jaudas pēdējos gados lielā mērā nodrošināja termiņuzturēšanās atļaju
tirdzniecība un investīcijas no austrumiem, kuras nupat apgriezienus uzņēmušās Krievijas ekonomiskās krīzes
ietekmē prognozējami mazināsies.
Blakus centra
namiem, kas lielākoties atvēlēti mājokļiem, solot ienest jaunu jaunu enerģiju
pilsētas kodolā, ievērojamas privātas investīcijas šobrīd izpaužas viesnīcu būvniecības
sektorā. Rīgā pamanāmas ir divas — rekonstruētā Vecrīgas ēkā Audēju ielā
izveidota viesnīca Wellton, bet
stacijas apkaimē — Mercure Hotel ķēdes viesnīca.
Nākošajā gadā Vecrīgā paredzēts atklāt divas
pieczvaigžņu viesnīcas — Kempinski Hotel
renovētajā viesnīcas Rīga ēkā, kā arī Accor
ķēdes viesnīcu Jēkaba ielā. Gada laikā varēja vērot izaugam būvi ilgu laiku
tukšajā zemesgabalā Vaļņu un 13. janvāra ielas stūrī stūrī, kur top vēl viena Wellton viesnīca (Legzdiņš un partneri). Šie paši attīstītāji drīzumā plāno sākt
lielākas viesnīcas būvi arī 11. novembra krastmalā (Palast Architekts, DR arhitekti, Legzdiņš
un partneri). Plašākas diskusijas publiskajā telpā raisīja iecere viesnīcai Grēcinieku
ielā (Arhis), kuras arhitektūras
koncepciju ietver ideju par fasādē atveidotu bijušās ēkas pamatu plāna
struktūru. Mazāk bijis dzirdams par citu viesnīcas ieceri tuvumā — Kungu ielā,
ar skatu uz Rātslaukumu (MARK arhitekti).
Savukārt Āgenskalnā ir uzsākta Hilton
viesnīcas būvdarbi.
Kā tāds savdabīgs dizaina izstrādājums
bildēs izskatās viesnīca Viesnīca Kurši
(Kurshi) Dubultos (8 A.M.).
Pilsētvide
Nedaudz atkāpjoties no arhitektūras,
pilsētvides sfērā, varētu teikt, — pilsētas zīmološanas un tēla jomā — daudz
uzmanības šogad piesaistīja nedienas ar
Rīgas robežzīmēm, patvarīgu pašvaldības darboņu rīcību rezultātā degradējot
oriģinālo Valda Celma dizainu. Galu galā
pieņemts lēmums virzīt četras 1980. gadā uzstādītās robežzīmes valsts
aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā mākslas pieminekli.
Pavisam cita veida ažiotāžu un disksusijas
(diezgan karstas arī A4D, pateicoties Venta Didrihsona blogiem), ne vairs tikai
par simbolime, to nozīmi un izskatu, bet par pilsētas ikdienas funkcionēšanas
izmaiņām, raisīja cits pašvaldības solis
— šogad ieviestās velojoslas trijās
Rīgas centra ielās. Tomēr kā pirmajām tām ir arī gluži simboliska nozīme,
iezīmējot Rīgas apņēmību virzīties velosatiksmei draudzīgas pilsētas virzienā.
Runājot par publiskās telpas attīstīšanu, jāpiemin arī vairāku centra parku
atjaunošanas darbi, kas uzsākti sājā gadā.
Nosacīti ar arhitektūras jomu sasaucas
cita veida projekti, kas tieši pēdējos gados veido tādu īpaši pamanāmu trendu. Runa ir par modernisma
renovācijas projektiem — ēku siltināšām, piesaistīto arhitektu un mākslinieku
gaumei un gara lidojumam izpaužoties galvenokārt fasāžu izkrāsošanā. Rīgā savdabīgu līdera lomu šai jomā uzņēmies
pašvaldības Īpašumu departaments, kura vadībā atjaunotās skolas un bērnudārzi
viens pēc otra zaudē modernismam raksturīgo plakņu skaidrību un tīrību,
aizvietojot tos ar ar ekspersīvākiem vai atturīgākiem krāsu un grafikas
eksperimentiem.
Mazāk Rīgā, bet vairāk mazpilsētās to pašu
var sacīt arī par tipveida dzīvojamo māju siltināšanu. Piemēram, Valmierā tā
turpinot, drīz vairs neviena no daudzajām 103. sērijas ēkām nebūs saglabājusi
autentisko izskatu ar baltajiem vai pelēkajiem sienu paneļiem un nesošajām
ķieģeļu šķērs un galasienām. Šī tendence arvien aktuālu atstāj jautājumu, ko šī
gada Venēcijas biennālē uzdeva Latvijas ekspozīcijas veidotāji — vai modernisma
tipveida ēkām ir tiesības saglabāt savu vizuālo identiāti, — liekot arhitektu
sabiedrībai apsvērt savu attieksmi pret šādu «reģionalziāciju» un «postmodernizāciju».
Ar iepriekšprakstīto sasucas arī centieni ar krāsas palīdzību risināt
arhitektoniskās izteiksmība strūkumu jaunbūvēs. Raksturīgs piemērs tam trīs
šogad pabeigtās pašvaldības sociālās mājas Imantā, kur šāda krāsu izmantošana
novesta līdz koneptuālam ekstrēmam.
Konkursi: transporta mezgli
Vasaras nozīmīgākā arhitektūras sacensība —
konkurss Rīgas autoostas renovācijai un
attīstībai diemžēl lika vilties vairumam dalībnieku, kas vēlējās izpausties
ar ideju vērienu. Izvairoties no nevieglās sadarbības ar valsts un pašvaldības iestādēm,
ar trūcīgu finansiālo bāzi, tiecoties nozīmīgo transportmezglu atrisināt savā ierobežotajā
teritorijā, — konkursa rezultāti visdrīzāk apliecināja, ka šādi projektu
īstenot nav iespējams.
Interesanti ir divi citi piemēri, Latvija
sarhitektiem piedaloties kaimiņvalstu konkursos, ko arī varētu raksturot kā
transporta arhitektūras jomu. Vasarā notika konkurss divām Maskavas metro
stacijām, tiecoties atjaunot 1930.-50. gadu tradīcijas, kad katru staciju
raksturoja unikāls dizaina risinājums un pirmo reizi — rīkojot atklātu
konkusru. Apmēram simt piedāvajumu konkurencē tika izraudzīti desmit
dalībnieki, kas turpināja darbu otrajā kārtā, tostarp arī divi Rīgas biroji — Palast Architekts un United Riga Architects (U-R-A). Novembra beigās tika
noskaidrots, ka Novoperedelkinas
stacijas konkursā gan žūrijas vērtējumā, gan balsojot apmēram 300
tūkstošiem maskaviešu, par labāko atzīts tieši United Riga Architects projekts. Biroja arhitekts Jevgenijs Leonovs
par projektu saka, ka dizains apspēlē arhetipiskus Maskavas ornamentu motīvus
modernos materiālos un tehnoloģijās — izmantojot perforētus gaismas paneļus.
Šobrīd notiek intensīvs darbs pie tehniskā projekta.
Otra apliecinoša ziņa pašās gada beigās pienāca
no Igaunijas, — par trešo labāko priekšlikumu Rail Baltica Pērnavas
stacijas projektu konkursā tika atzīts projekts, kura autori ir birojs
SAALS, — komanda, kas vienu no labākajiem darbiem Rīgas autoostas
konkursā.
Izstādes: modernisma mantojums un Rīga
Jau iepriekš pieminētā biroja
NRJA kūrētā ekspozīcija Unwritten Venēcijas biennālē noteikti
uzskatāma par nozīmīgāko Latvijas arhitektūras izstādi šogad. Lai arī tā
nesniedz atbildes un neizdara kādus tālākejošus secinājumus, tā kalpo kā
grūdiens modernisma mantojuma plašākai apzināšanai un izvērtēšanai.
Oktobrī Pēterbaznīcā bija skatāma izstāde 9
Rīgas stāvokļi / 9 Conditions of Riga, kas tika sagatavota gadu iepriekš, rādīšanai
Latvijas kultūras dienās Frankfurtē pie Mainas. Viens no izstādes kataloga eseju autoriem, Plimutas universitātes profesors
Kšištofs Navrateks (Krzystof Nawratek)
LA žurnālā recenzējot izstādi rakstīja: «izstāde ir veidots kā projekts, kas
svaigā un kritiskā valodā izskaidro un kritiski apraksta postsociālisma
arhitektūru neoliberālās ekonomika skontekstā», velkot paralēles ar Roberta
Venturi un Denīzes Skotas Braunas
Mācoties no Lasvegasas (Learning from Las Vegas) un Rema Kolhāsa
Murgaino Ņujorku (Delirious New York).
Lai arī ne tieši arhitektūras tēmai
veltīta, tomēr saistoša un intriģējoša bija novembrī Nacionālajā bibliotēkā skatāmā
izstāde Mana, tava, mūsu Rīga pirms 100 gadiem, kas bija kā mēģinājums ielūkoties
dinamiskajā, daudzveidīgajā, etniski un kultūras ziņā tik raibajā Rīgas dzīvē
līdz 1914. gadam, tātad laikmetā, kad tapa gan tā sauktais vēsturiskais centrs
ar bulvāru loka parkiem, sabiedriskajām būvēm un īres namiem ar salīdzinoši
greznajām fasādēm, ar daudzu rūpnīcu un fabriku ķieģeļu ēkām un strādnieku koka
dzīvojamajām mājam, — resp. tā Rīgas daļa, ko šodien uzskatām par nozīmīgako un
interesantāko. Pilsētas un utopijas tēmai veltīts bija ikgadējais laikmetīgās mākslas
festivāls Survival Kit — gan lielā izstāde, gan simpozijs Urbānā
utopija: Māksla un kultūra kā pilsētas izpētes un apzināšanas rīks.
