Kā ikgadus, arī šī gada nogalē A4D rīkoja aptauju par ievērojamākajiem arhitektūras
notikumiem pasaulē, Latvijā un katra personiskajā dzīvē. Uz nemainīgajiem
jautājumiem atbild Kristīne Budže, Ventis Didrihsons, Krists Kārkliņš, Indra
Ķempe, Jānis Lejnieks, Ints Meņģelis, Kārlis Mičulis, Renārs Putniņš un Rūdolfs Dainis Šmits.
A4D jautājumi
- Jūsuprāt, ievērojamākie
notikumi arhitektūrā vai pilsētu attīstībā pasaulē - Jūsuprāt, ievērojamākie
notikumi arhitektūrā vai pilsētu attīstībā Latvijā - Nozīmīgākais,
interesantākais Jūsu profesionālajā dzīvē / Jūsu spilgtākā ar arhitektūru un
pilsētu saistītā pieredze šajā gadā (notikums, ēka, pilsēta, projekts, ceļojums
utt.)
Papildjautājums. Ja lasāt
A4D, — Jums interesantākais raksts vai tēma, kas publicēta vai apspriesta A4D
2014. gadā.
Paldies visiem, kas atsaucās un dalījās!
Kristīne Budže
1.
Rema Kolhāsa kūrētā Venēcijas biennāles 14. starptautiskā arhitektūras izstāde.
Lai arī bija kritiskas atsauksmes, tomēr uz iepriekšējo gadu bezzobainā
kuratoru uzstādījuma fona Rema biennāle bija patīkams izņēmums ar savu
koncepciju, kuru var pieņemt vai apstrīdēt.
2.
Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas un Rundāles pils restaurācijas darbu
pabeigšana.
Ventis Didrihsons
Venta Didrihsona arhitektūras studija
1.
Priecē fakts, ka virkne Eiropas pilsētu fundamentāli restartējušas savu
izpratni par mobilitāti un restartētajai izpratnei seko arī droši soļi,
piemēram – Hamburgā.
2.
Biju, redzēju un priecājos par pārmaiņām Līgatnē un Kuldīgā.
3.
Šis gads mūsu birojam atnesis ļoti interesantus un aizraujošus projektus. Īpaši
izaicinošs šķiet darbs pie apjomīga projekta Tallinā.
A4D.
Manā skatījumā, šobrīd A4D portāls ir viena no nedaudzajām domu apmaiņas
platformām, kur iespējams veidot pilnvērtīgas diskusijas par/ap arhitektūru un
pilsētplānošanu. Priecāšos 2015. gadā redzēt vairāk šādu diskusiju un papildus
veiksmei to arī visiem novēlu!
Krists Kārkliņš
Krists Kārkliņš Design LLC vadītājs
un īpašnieks, Wentworth Institute of
Technology arhitektūras un pilsētvides dizaina profesors, Bostona
1.
Kā ik divus gadus gaidītu notikumu arhitektūras pasaulē nav iespējams
nepieminēt Venēcijas Biennāli, kurā ar izstādi šogad piedalijās arī Latvija.
Neskatoties uz R. Kolhāsa (Rem Koolhaas) pietiekoši skaidri nospraustajām
teorētiskās tematikas vadlīnijām un provokatīvo ieceri saistošā stāstījumā
parādīt, kā pēdējo 100 gadu laikā mūsdienu (modernā un ne tikai modernisma)
arhitektūras kustība ir sistemātiski iznīcinājusi reğionālo daudzveidību par
labu vienotam globalizētas prakses standartam, nacionālā paviljona izstādi
veidojošā grupa no Latvijas izvēlējās pielietot ļoti šauru «modernā arhitektūra
= modernisms» jautājuma nostādni. Turklāt, demonstratīvi paziņojot, ka «Latvijā
nav modernisma arhitektūras(?)», kārtējo reizi izvairijās no puslīdz kritiskas
jautājuma par reğionālās identitātes
lomu mūsdienu arhitektūrā apspriesšanas…
2.
Latvijas Nacionālās Bibliotēkas
pabeigšana un atklāšana! Zinu, ka savā gada notikuma un ēkas izvēlē nebūt
neesmu oriğināls, taču šīs, vēl pirms valstiskās neatkarības atjaunošanas
iecerētās, ēkas realizācija ir tikusi ļoti, ļoti, ļoti ilgi gaidīta.
No sirds
apsveicu Gunāru, kā arī LNB projekta realizācijas dalībniekus un līdzjutējus ar
šo Latvijas kultūrai tik nozīmīgo sasniegumu!
3.
Negaidīti interesanta iespēja ļauties teorētiska rakstura izpētei un pārdomām
par pilsētvides identitātes jautājumiem man šogad radās, strādājot pie
kvalitatīva novērtējuma metodikas izstrādāšanas uzdevuma pēdējo sešu gadu laikā
veikto apbūves pārveidojumu ietekmes uz Rīgas Vēsturiskā Centra
kultūrvēsturisko vērtību noteikšanai. Kas ir tās pilsētvides vērtības, ko
vēlamies saglabāt un nodot nākotnes paaudzēm? Kā izskaitļot to DNS koda secību,
kas Rīgai dod tās vienreizējo un neatkārtojamo raksturu? Kas ir tie
pamatnosacījumi, kas ļauj no jauna radītām pilsetvides formām harmoniski
iekļauties apkārtējajā vidē? Šī projekta gaitā analizējot neskaitāmus nesen
realizētu projektu piemērus, esmu ieguvis daudz vērtīgu atziņu par to kādas
dizaina stratēğijas strādā un kādās nestrāda Rīgas vēsturiskajā pilsētvidē, kā
arī pavisam citu personīgu skatījumu uz vēstures pieminekļu un vēsturiskās
kultūrvides aizsardzības jautājumiem.
Indra Ķempe
Skolnieks Pētnieks Pilsētnieks
2.
Ulda Venēcija, Anda Latvija, Zaigas Rīga, Toma un Evelīnas Cēsis un Miera iela, Miķeļa āčetridēšovs. p.s. Tā arī
neiekomentēju, ka čaļi emocionalitāti bēra kā cukuru mīklā, lai arī tā ir viens
no arhitekta instrumentiem, kas sakausē materiālus arhitektūrā gluži kā krāsns
mīklu kūkā.
Piekrītu
Zaigai — Latvijā ir tāda daudzuma kārtojamā apbūve, ka dārgākā psihoterapija —
arhitektūra — jaunbūvē nez vai izrakstāma cilvēkam ar naudu un zemesgabalu, bet
bez brīvībai un uzņēmībai līdzi pieaugušas personības. Īpaši —, ja pacients ir
latviešu tauta.
Rīga tēlo,
Liepāja melo, Cēsis staro, Kuldīga atstaro, par Ventspili pašreiz nerunāsim.
«Iekšēji brīvu cilvēku kopums rada pilnīgi citu atmosfēru valstī.» Lasi — arī
pilsētā. Juris Rubenis formulē, ko jutu, kāpēc viena lielpilsēta ar dabas
dotumiem degradējusies līdz dibenam, lai vai cik tai kreatīvi krasti, mazākas
ar īsākām kājām — uzplaukst pat no melnumiņa. Ja jaunais melnais ir Cēsis,
jaunākais melnais ir Kuldīga Ziemassvētkos.
3.
Skolnieks Pētnieks Pilsētnieks
nosvinējis piekto dzimšanas dienu. Jaungadu aizsāka jau trešā SPP audzēkņu
darbu izstāde no pavisam četrām — par spēli ar gaismu telpā. Pilsētniecisks ēnu
teātris. Pērn bija augstceltnes lampiņu virtenēm, aizpērn arēna lāzera
stariņam. Pirmoreiz kopā ar kādu atsaucīgo Latvijas stārkitektu — Arni, Ervīnu,
Mārtiņu, Visvaldi. 2014. gada Valsts konkursa tēmai par cilvēku telpiskā vidē
SPP arhitekti 10 semināros strukturētākā domāšanā ievingrināja vairāk nekā 200
pedagogus, izvērtējot 344 konkursantu sniegumu no 91 mākslas skolas. Iesaistīja
jauniešus gan Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta publiskās ārtelpas
pārveides projektā USER, gan apkopoja viņu viedokli Rīgas plānošanas reģiona
attīstības dokumentu publiskajā apspriešanā. Sadarbībā ar dizaina biroju H2E,
valsti Kultūrkapitāla fonda un Nacionālā kultūras centra, kā arī Rīgas
pašvaldību pilsētas arhitekta biroja pārstāvībās top SPP metodiskais līdzeklis
mācību kursam kultūrizglītībā. Kā mazo laboratoriju tam atverot pulciņu
Arhitektu namā. Igauņiem arī ir!
Ja līdzšinēji
spējas argumentēt un sadarboties saucām par SPP blakusproduktu, ievadot
izpratnē par apbūvēto vidi, tagad trenēšanu domāt un veidot attiecības izvirzām
kā galveno. Jo kvalitatīvāks cilvēciskais process, jo darba materiālais
rezultāts reālāks — ne sterils. Priekā, komanda!
Jānis Lejnieks
2.
Jūsuprāt, ievērojamākie notikumi arhitektūrā vai pilsētu attīstībā Latvijā.
Ar Latvijas
Nacionālo bibliotēku Rīga ir pievienojusies «Bilbao klubam», un tā ir ikona,
par kuru mums nav jākaunas. Protams, tik lielas ēkas ekspluatācija nav lēta,
bet «dižciltība uzliek pienākumus»! Cerīga rādās Laikmetīgās mākslas muzeja
Skanstē ieceres publiskā- privātā partnerība. Ir pienācis laiks kādai kultūras
celtnei arī ārpus pārpiesātinātās Vecrīgas!
3.
Nozīmīgākais, interesantākais Jūsu profesionālajā dzīvē.
Satura
piedāvājums izstādei Jaunais Vecais Jaunajā, kas rezultējās
ar kuratora darbu pēc sekmīga starta Kultūras ministrijas iepirkumā Latvijas laikmetīgās arhitektūras un
arhitektūras mantojuma izstādes idejas
koncepcija un realizācija. Izstāde plānota 2015. gada martā, klientu gan
vēl neapmierina mūsu piedāvātās telpas Koka Rīgā — esot pārāk tālu no centra.
A4D.
Interesantākais raksts vai tēma, kas publicēta A4D 2014. gadā — Operatīva
reakcija uz Rail Baltic megaprojektu,
kam varētu būt liela ģeopolitiska nozīme, ja vien latvju bāleliņi, ierakušies
savos guļamciematos Pierīgā, to «nenoraks».
Ints Menģelis
1.
Helsinku Gugenheima muzeja konkurss ar 1800+ darbiem, manuprāt, ir gana
nozīmīgs indikātors, kas kopumā notiek arhitektūras vidē. Daudzi biroji
pārslēdzas no reālas uz papīra arhitektūru. Tas nav nekas jauns, tai pašā laikā
tas ir labs atskaites punkts pārdomām. Briestošais laikmetīgā mākslas muzeja
kokurss ir gadījums, kur mācīties, kā rīkot starptautisku konkursu. Varam sākt
meditēt, kas varētu būt žūrijā, kāds uzstādījums, kurā bedrē neiekāpt, lai
atkal nesanāktu tā, ka mēs jau gribējām, bet labāk neko nedarīt. Kā nokļūt līdz
rezultātam kas iepriecina?
2.
LNB atvēršana ir pirmais kas nāk prātā. Par laikmetīgumu, ambīciju saskaņošanu
ar iespējām tur protams var diskutēt, tomēr nevar noliegt daudzās kvalitātes,
kas ēkai piemīt.
Laba zīme —
ielas līmenis iegūst aktualitāti. Parādās regulējami krustojumi, pirmās
velojoslas, sākam par to diskutēt. Jau kopš aizlaikiem 11. novembra krastmalas
šķērsošana, Akmens tilta sasniegšana bijusi izaicinājums, tagad ir trīs
regulējami krustojumi. Nav tā, ka tas būtu superlielisks risinājums ainavu
arhitektūras jomā, un tomēr tas ir risinājums. Esmu drošs, ka pirms pāris
gadiem raisītos spraiga diskusija par to kādus mega sastrēgumus šāds risinājums
varētu radīt utt. Bieži tur braucu ar auto, neizjūtu nekādu diskomfortu, toties
kā velobraucējs, gājējs izjūtu komfortu šķērsojot 4-6 joslu maģistrāli.
Vaļņu ielas
galā, ceļā uz Autoostu, Centrāltirgu, varbūt arī šajā vietā esam gatavi veidot
jēdzīgu pāreju un nelīst pazemē.
Pozitīvs
notikums ir arī meistaru iegriešanās Latvijā — Ralph
Pasel, Antanas Mockus, Willem Jan Neutelings u.c. ne mazāk
nozīmīgi.
3.
Šogad pievienojos RISEBA
FAD komandai un nu jau otro semestri piedalos studentu
izglītošanā, kopā ar beļģu, nīderlandiešu, poļu, vācu, aizokeāna latviešu
komandu. Darbs ir aizraujošs, jaunā paaudze iedvesmo. Skolas internacionālā vide,
domājams radīs pavisam cita veida arhitektus.
Patīkami bija
strādāt pie pilsētbāra VEST izveides. Aizraujošs vides konteksts, forša
komanda.
Kārlis Mičulis
RISEBA
FAD arhitektūras students
2.
Galvenais notikums Latvijas arhitektūras vidē, manuprāt ir Nacionālās bibliotēkas
darbības uzsākšana. Neanalizējot arhitektūras un tehnoloģisko pusi, bibliotēka
noteikti ir nozīmīgs Latviskās pašapziņas veicinātājs- veidotājs. Personīgi,
esmu sajutis daļu no šī lepnuma, ka mums- Latvijā ir sava, mūsdienīga
bibliotēka. Tāpēc regulāri ar šo
īpašo sajūtu turpinu dalīties, kad pie
manis ciemojas ārzemju radinieki vai
viesi. Šo pacilātības sajūtu var sajust
ari ikdienā uz vietas esot bibliotēka, kad to brauc aplūkot skolēnu grupiņas
vai citas delegācijas. Nenoliedzami
zināma daļa latviešu cenšas asociēties, iepazīties un sajusties, ka daļa no jaunās bibliotēkas ēkas. Ceru, ka tā kļūs
par bibliotēkas kultūras ienesēju arī Rīga.
Šobrīd ari novērojams, ka liela daļa lietotāju ir
internacionālie studenti, kas ir pieraduši pie daudzfunkcionālas bibliotēkas
vides, kas pārklāj ierastās robežās un kalpo kā mūsdienīgs sociālās vides
tikšanās punkts. Noteikti ir iezīmējusies jauna Rīgas tikšanās vieta, skolēni
no provinces, internacionālie studenti, Rīgas iedzīvotāji.
Līdz šim Rīgā
nav izveidota īsti mūsdienu prasībām atbilstošas bibliotēkas, kas
apvienotu ne tikai grāmatu krātuvi un
lasītavu, bet piedāvātu daudzveidīgu programmatisko dažādību- plašu
tehnoloģisko piedāvājumu, audiovizuālo krātuvi, izstāžu zāles, kafejnīcu, skatu
platformu, atsevišķas privātās darba telpas, muzeju. Piedāvātā programma
bibliotēkā ir gana daudzveidīga, lai nodrošinātu plāšu izvēli tās lietotājam. Lietotājs — bibliotēkas
robežās varēs gan pusdienot, gan lasīt atbilstošo literatūru, gan tālākajā
stūrī zem «slīpajām virsgaismām»nosnausties vai vienkārši bibliotēkas telpas
izmantotu savam personiskajam darbam.
3.
Noteikti jāmin Cēsu mākslas dienas pasākumi. Teātra, muzikālie uzvedumi,
mākslas performances, kas
apvienojoties ar īpašo pilsētvidi iegūst
patiešām aizraujošu un daudzveidīgu garšu. Īpaši jāizceļ vecā alus brūža pārveidošana
par pop up galerijas telpām un sezonālu restorānu. Mākslas festivāla
ietvaros Alus brūža telpas tika
pasniegts, kā patiešām labs īslaicīgās lietošanas piemērs. Temats esošā
mantojuma pielāgošana, iesaistīšana
kļūst arvien aktuālāks. Pilnīgi pamatoti, kā labāk iesaistīt jau esošo
vidi mums apkārt. Vēlme vecām lietām atrast jaunu — atšķirīgu, netipisku
pielietojumu, dod pat negaidīti labus risinājumus. Tas rodas galvenokārt no
ēku atmosfēras autentiskuma dēļ-
materiāli, specifiskais telpiskums.
Noteikti
jāpiemin — Cēsu koncertzāles atklāšana, ar šo koncertzāli Cēsis sevi
nostiprina, ka kultūras galapunktu ārpus Rīgas. Personīgi ļoti patīka zāles atklātās koka konstrukcijas, kas rada
daudzveidīgu — plašu telpiskuma sajūtu.
Pozitīvi — « koka pudurs virs manas sēdvietas»
Profesionālajā
vidē gads pagājis diezgan ražīgi, paralēli studijām RISEBA arhitektūras
fakultāte, izveidots biroja interjers
kuģniecības kompānijai un norisinājies darbs pie privātmājām Mārupē un Jūrmalā.
Šobrīd noris
diplomdarba izstrāde, kas kopumā būs svarīgs noslēguma posms fakultātes
pirmajam iesaukumam. Darbi atspoguļo
daudzveidību, bet manuprāt, ir jūtama RISEBA arhitektūras fakultātes skaidrais konceptuālais piegājiens, kas
projektēšanas procesā ietver gan sākotnējo izpēti jeb research based design, gan socioloģiskos piegājienus caur
intervijām un tiešo konteksta analīzi. Būs
interesanti.
Renārs Putniņš
1.
Iespējams, pārāk populāri, bet mūsu reģionu ietekmēs arī turpmāk jaunais
aukstais karš , kas tepat netālu ir arī karstais karš. Rezultāti šim procesam,
kas skars arhitektūru, būs gana plaši, sākot ar ilglaicību, beidzot ar finanšu
un ļaužu migrāciju, un tās vadīšanu.
2.
Mūsu profesijas identitātes un nākotnes vīzijas apliecināšana LAS gada skatē un
publiskajā mēdiju telpā.
3.
Neskaitot profesionālo darbību praksē, kur ir sava daļa personisku uzvaru un
mācību, tad būtiskākais ir bijusi
iespēja apdomāt un mēģināt aptvert procesus profesijā un tās saistību ar
sabiedrību , kurai mēs kalpojam.
A4D. Miķeļa bloga raksti, kas iniciēja
diskusijas par Latvijas arhitektūras būtību, un bija orientēti uz Nākotni
Rūdolfs Dainis Šmits
1.
Starptautiskā mērogā — parametriskā projektēšana un 3D BIM (Building information modeling) modelēšana
turpina plosīties arhitektūras projektēšanas priekšējās līnijās un tās draudi
var aizēnot iespējamos ieguvumus. Tas, kas var likties fantastisks rīks, vienlaikus
var pakļaut riskam personisko autorību, autora kaprīzes un nejaušas izvēles.
BIM pamatā ir bottom-up pieeja projektēšanai, kas pieprasa projektētājam atrisināt
ar būvniecības efektivitāti, elementu sakarībām un materiāliem saistītus
jautājumus pat pirms vēl autora ideja var sākusi dīgt un uzņemties vadību pār
labošanas, iztaujāšanas un atlases procesu. Sekojoši, — bez pakļaušanas un
rūpīgas rezultātu rediģēšanas parametriskā projektēšana var kardināli pārvērst
dizaina procesu, atstājot mūs ar «produktu», par kuru nav iespējams atbildēt «kurš
(vai — kas) ir projektējis manu ēku». Kā mēs nodrošināsim, lai studenti
(projektos) un arhitekti (praksē) saprastu atšķirību starp idejas virzītu
projektu un datorizētu formu ģenerēšanu, kas pakļauj riskam kvalitāti un izslēdz
autorību. Kā automatizētā projektēšana un formveide apdraud diziana kvalitāti
globālā mērogā? Kuri ir tie arhitekti, kas šī rīka grožus notur veiksmīgi,
neiznīcinot arhitektūras garu?
2.Ja
atzīstam izstādes par Latvijas arhitektūras daļu, tad malnbaltais analogais
«mākonis», kas iekārts griestos, nevis kibertelpā, 2014. gada Venēcijas biennālē,
rosinoši rādīja Latvijas aizmirsto, iespējams, demonizēto, «neaprakstīto»
modernisma mantojumu. Kur dosimies tālāk? Kā simts modernisma gadi (1914-2014)
un tā vietējais kontekstuālisms virzīs mūsu nākamos soļus, gan lokāli, gan globāli?
3.
«Ēka, kas runā»
Latvijas Nacionāā sbibliotēkas atklāsānas ceremonijā augustā, Gunārs Birkerts
paziņoja, ka ēka nu ir pabeigta, laipni mājot atvadas tai. Nu to var piepildīt
ar grāmatām, literatūru, rokrakstiem un daudziem citiem rakstu darbiem, ļaujot
ēkai sākt runāt. Andris Vilks minēja, ka būvniecības darbi nu ir beigušies,
kamēr pašas bibliotēkas darbs tikai sākas. Ēka var sākt kalpot savam mērķim un
tās sienas, telpas un saturs var uzrunāt tautu.
Pirms vairāk
nekā 20 gadiem es pārcēlos uz Latviju, lai strādātu pie šī projekta, vīzija,s
kas ir pārkāpusi visus škēršļus. Šī kultūras un arhitektūras tempļa atklāšana
dod personisku gandarījumu, noslēdzot šo gadu ar jauniem, cerams, līdzvērtīgiem
izaicinājumiem nākotnē.
