2012. gada notikumi Latvijā

Gada būves

Domājot par to, kura ir gada ievērojamākajām gada ēkas Latvijā, uzreiz prātā nāk divas spilgtākās. Nebija pārsteigums, ka arī A4D lasītāju aptaujās tieši šīs abas ēkas tika pieminētas visvairāk. Reizē arī domājams, ka abas ir nozīmīgas ne tikai šī gada griezumā vien, — abām diezgan droši varētu piemērot epitetus ar priedēkli «vis-», aplūkojot Latvijas arhitektūru visu pēdējo divdesmit gadu kontekstā.

Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centrs Zeimuļš (arh. Rasa Kalniņa, Māris Krūmiņš / SAALS) Rēzeknē noteikti ir vissavdabīgākā un, noteikti, arī viena no pretrunīgākajām ēkām visu minēto divdesmit gadu laiku laikā. Būves tēls, ko veido zaļais jumts ar 87 dažādām trīsstūra slīpnēm, fotogrāfijās tiešām bieži šķiet mulsinošs. Taču ļoti zīmīgi ir tas, ka ikviens, kas ēku skatījis klātienē, par to izsakās pozitīvi un cildinoši. Nosacījums, ka lai spriestu par kādu ēku, nāktos to redzēt dzīvē, uz šo būvi laikam attiecas jo īpaši un tas vēl vairāk rosina ēku apmeklēt.

Nepārvērtējama šķiet arī centra sociālā un kultūras nozīme un varētu teikt, — arī valstiskā misija, atrodoties vienā nozīmīgākajām Latgales pilsētām. Ir arī likumsakarīgi, ka šādi uzlūkojot Zeimuļs nereti tiek minēts kopā ar otru nozīmīgāko Rēzeknes būvi — topošo koncertzāli (institūcijas un ēkas nesen iegūtais nosaukums — Latgales vēstniecības Gors), kuru paredzēts atklāt nākamgad. Latviešu valodā vārdam priekšpostenis ir galvenokārt militāra nozīme, taču no Rīgas raugoties šajās abās ēkās var ieraudzīt kaut kas no tās angliskā jēdziena outpost plašākās nozīmes — ne tikai kultūras, bet arī tāds kā mūsdienu arhitektūras priekšpostenis Eiropas Savienības pierobežā. Neizbrīnītu, ja Rēzekne, lielā mērā pateicoties tieši Zeimuļam, kļūtu par tādu vietējo mūsdienu arhitektūras tūrisma galamērķi. Protams, ir gandarījums, ka apskates vērta mūsdienu arhitektūra rodas arī ārpus ierastajiem epicentriem — Rīgas, Liepājas un Ventspils.  

Savukārt Zaigas Gailes projektētais Žaņa Lipkes memoriāls Ķīpsalā ir vienkārši apbrīnojams arhitektūras darbs un nudien nešķiet pārspīlēti nosaukt to par vienu no izcilākajiem sasniegumiem Latvijas arhitektūrā pēdējo divu desmitgažu laikā. Ēka ir skaista nevien Anša Starka fotogrāfijās, — apmeklējums klātienē liek pārliecināties, ka tā ir kas vēl daudz vairāk, nekā tikai vizuāli un estētiski pievilcīga celtne. Muzejs ar arhitektūras, scenogrāfijas un kinematogrāfijas līdzekļiem, — ar pustumsu, ar dokumentālās filmas kadriem, ar skaņu, ar darvoto dēļu smaržu un raupjumu iedarbojas vienlaikus uz visām maņām un rosina pietuvoties, sajust un domāt par to, ko kara laikā paveicis Žanis Lipke. Cieši saistīta ar autentisko vietu, jaunā institūcija piešķir Ķīpsalas ainavai veselu jaunu kultūrvides slāni.

Pie ievērojamākajām jānosauc arī māja, kas šogad ieguva LAS gada galveno balvu, — pārbūvētā noliktavas ēka Aldaru ielā. Tajā var ieraudzīt labāko, kas Latvijā ir sasniegts šajā, mantojuma atdzīvināšanas jomā, kur iejūtīga un cieņpilna attieksme pret veco satiekas ar jaunās arhitektūras inovācijām. Dažādu laikmetu slāņi, vecās ēkas raupjums kopā ar jaunajām metāla, betona un stikla detaļām — tas kopā veido tādu patiešām harmonisku un poētisku telpu. (Šī ēka savā ziņā ir ļoti nozīmīga man pašam, jo domāšana un rakstīšana par to bija kā tāds katalizators un lielā mērā palīdzēja noformulēt kādas sen iesāktas domas par latviešu arhitektūru vispār.)

Lūkojoties šajā pašā virzienā, būtiski šķiet pieminēt arī šī gada Latvijas ekspozīciju Venēcijas biennālē. Parasti dalība šādos pasākumos tiek pamatota ar vajadzību pēc atpazīstamības, ar nepieciešamību pēc valsts vai pilsētas reklāmas ārvalstīs. Grūti pateikt, ko tā devā šajā aspektā. Taču neskatoties uz to, ka tā bija pavisam neliela konstrukcija, drīzāk instalācija, nekā būve, tā tomēr šķiet svarīga iepriekš minētajā latviešu arhitektūras identitātes diskursā. Tieši tāpat kā Latvijas paviljoni Expo izstādēs — gan Austra Mailīša un kolēģu radītais vēja tornis pirms diviem gadiem Šanhajā, gan Andreja Ģelža apvērstā rija 2000. gada Expo Hanoverē, — tos visus vieno latviskas tēlainības un poētikas meklējumi. Tāpēc šī gada Venēcijas ekspozīcija latviešu arhitektūrai, iespējams, ir nozīmīgāka, nekā varbūt varētu šķist.

Publikas uzmanību un lielas diskusijas A4D komentāros šogad rosināja Anda Sīļa un SZK radītais Mākslas akadēmijas paplašinājums. Neraugoties uz neviennozīmīgajiem pilsētvides un funkcionālajiem risinājumiem un pašmērķīgi uzvērtām ēkas daļām, tā ir spilgts mūsdienu arhitektūras pienesums Rīgas vēsturiskajā centrā. Arī šai būvei lielāko šarmu piešķir tieši saglabātais vecais ķieģeļu mūris, kā arī iespēja caur lielajiem stikliem un no jumta terases sajust Mākslas akadēmijas ēku.

Arhitektūras notikums bija arī Ingurda Lazdiņa projektētais sakaru tornis Ērgļu ielā, kura īpašo tēlu nosaka asimetriski izveidotās (pareizāk sakot ,— ap torņa asi dažādi pagrieztās) platformas. Kaut gan tas tika pabeigts jau pērn, lielāku uzmanību tas guva šajā gadā. Zinot, cik ilgi un grūti nācis šis rezultāts, tas tomēr kalpo par labu vietējo paraugu tam, ka arī tehnisku un infrastruktūras būvju radīšanā iespējama un pat nepieciešama ir dizaina klātbūtne. 

2013. gada ēkas

Nākošais gads sola vairākus ievērības cienīgus notikumus, un, kas atkal priecīgi, — arī nozīmīgas sabiedriskās ēkas ārpus Rīgas. Pavasarī Latgalē paredzēts atklāt gan iepriekš jau pieminēto Rēzeknes koncertzāli (VMS), gan Rotko mākslas centru Daugavpils cietokšņa Arsenāla ēkā. To nozīmība mūsdienu arhitektūras kontekstā gan drīzāk nebūs tik ievērojama, kā abu institūciju nozīme kultūrā. Citādāk ir ar topošo Saldus mūzikas un mākslas skolu (MADE arhitekti), kas apliecina kvalitatīvu soli Latvijas arhitektūras attīstībā un pilnīgi noteikti pretendēs uz augstākajām balvām un pelnītu atzinību.

Savukārt Rīgā pavasarī jābūt pabeigtam Tiesu namam Baldones ielā, Āgenskalnā, kura projekts gan tapis iztiekot bez konkursa un īpašus arhitektūras pārsteigumus nesola. Pašsaprotami, ka vērienīgākais notikums būs Nacionālā bibliotēka, — būve, kurai neatslābstoša uzmanība ir pievērsta jau vairākus gadus. Šogad uz ekrāniem arī veltījums Nacionālās bibliotēkas tapšanai — režisora Dāvja Sīmaņa veidotā dokumentālā filma Pēdējā tempļa hronikas.

Publiskās telpas un pilsētvides projekti

Īsi pirms Ziemassvētkiem noslēdzās konkurss Līvu laukumam. Pasākuma statuss gan bija visai īpatnējs, — tā kā tā rīkotājs bija privāta kompānija, tad it kā nevienam nevajadzētu būt ilūzijām, ka konkursa rezultāti, — tajā rādītās Vecrīgas publiskās telpas vīzijas būtu saistošas pilsētas iestādēm vai citiem ar konkursa teritoriju saistītajiem īpašniekiem. Tomēr uzvarētāju projekts, kas piedāvā galveno laukuma telpu sadalīt trīs mazākās zonās, iezīmējot skaidru laukuma malu gar Ķēniņu ielu, rādās pilsētbūvnieciski kvalitatīvākais priekšlikums, kas Līvu laukumam izstrādāts pēdējo divdesmit gadu laikā. Tāpēc, jebkurā gadījumā, tas šķiet ir pietiekami nopietns pamats, uz ko atsperoties kādreiz nākotnē var turpināt prātot un diskutēt par šīs vietas attīstību. Jo laukuma samazināšana, pabeidzot kvartālu gar Kaļķu ielu, ir patiešām diskutabla.

Rudenī tika uzsākti gaidītie darbi Spīķeru kvartālā, lai izveidotu šo vietu un tai pieguļošo Daugavas krastmalu par publiski pieejamu kultūras, izglītības un atpūtas telpu. Šis šķiet lielākais un arī interesantākais no šobrīd iesāktajiem publiskās telpas projektiem Rīgā, blakus parku atjaunošanas darbiem, un ir patīkami, ka tas sola netālā nākotnē bagātināt Rīgas pilsētniecisko dzīvi ar jaunām, jēdzīgām ārtelpām. Žēl vienīgi, ka šajā projektā palicis visai maz no Snøhettas priekšlikuma, kas savulaik uzvarēja plenērā par Spīķeru kvartāla telpiskās attīstības koncepciju un it kā tika ņemts par pamatu vietas pārveidošanas darbiem.

No šogad īstenotajiem Rīgas publiskās telpas projektiem ir jāatzīmē tēlnieka Ģirta Burvja veidotā skulptūra Rīdzinieki, kas veltīta Augusta Deglava 150 gadu jubilejai un viņa epohālajam romānam Rīga. Skulptūra un ap to izveidotais nelielais skvēriņš ir patīkams turpinājums Grīziņkalna pilsētvides projektiem (Mūrnieku iela, Koka Rīgas centrs, kā arī plāni Ziedoņdārza un 1905. gada parka atjaunošanai). Bet no arhitektūras nozares viedokļa skulptūru grupa īpaši interesanta ir tāpēc, ka tajā kā viens no personāžiem — Deglava romāņa varoņiem un Rīgas Latviešu biedrības darboņiem, ir attēlots arī pirmais latviešu profesionālais arhitekts Jānis Fridrihs Baumanis. Tātad faktiski, kaut arī Baumaņa vārds nav pieminekļa uzrakstos, tas iznāk kā pirmais kādam arhitektam veltītais piemineklis Rīgā.

Savukārt skumīgākais projekts, kas saistīts ar Rīgas publisko telpu, ir Daugavgrīvas ielas satiksmes mezgls. Šogad varēja redzēt, kā šī vieta, kur meklējami Pārdaugavas pirmsākumi — kādreizējā Zunda ciema apkārtne, kā arī Filozofu aleja un Drēzdena muižiņa, nu jau pilnībā tiek pārvērsta automašīnu telpā. Zināms jau, protams, ka tas nekad nav ticis uztverts kā publiskās telpas, bet gan tikai kā satiksmes infrastruktūras projekts. Taču tajā ir kaut kas liekulīgs un ačgārns, ka runājam par Daugavas krastmalu pie Vecrīgas, prātojot, kā to atbrīvot no satiksmes, bet tai pašā laikā akceptējam un būvējam ko šādu otrā upes krastā.

Ārpus Rīgas

Mazpilsētās savukārt turpinās Eiropas fondu naudas ieguldīšana ielu atjaunošanā, ietvju labošanā tā sauktās «pilsētvides attīstības programmas» ietvaros. Starp šiem projektiem ir arī spilgtāki piemēri, kā tilts pār Gauju Valmierā, Stacijas laukums Siguldā un viens no vērienīgākajiem — Čakstes promenāde un Mītavas tilts Jelgavā. Lai pilnībā novērtētu šīs vietas, tās gan nāktos apmeklēt klātienē, taču fotogrāfijās redzamais rosina sajūtas par tādu kā spēcīgu 90. gadu Latvijas dizaina klātbūtni, kur dekoratīvas formas prevalē pār skaidru telpisko un konstruktīvo ideju, ko vēl vairāk pastiprina neiztrūkstošais betona bruģis.

Tāpēc ļoti īpašs šajā kontekstā šķiet atjaunotais Dobeles tirgus laukums, kas gan tika pabeigts jau iepriekšējā gada beigās, taču noteikti ir pelnījis plašāku publicitāti, jo šķiet neticami labs. Lielais laukums, atšķirībā no ierastajām Latvijas pilsētu publisko telpu dizaina tradīcijām, nav sadrumstalots, būtisku kvalitāti tam piešķir akmens bruģa klājums un vienkāršās detaļas.  Interesants un aizraujošs šķiet arī cits šogad pabeigtais projekts, kas nemaz neatrodas pilsētvidē, — Līgatnes papīrfabrikas ciemata kultūrvēsturiskā centra tūrisma takas un tiltiņi.

Sabiedriskās aktivitātes

Gada nogales lasītāju aptaujā no notikumiem un norisēm, kas nav būves, visvairāk un penīti tika nosaukts viens — Radi Rīgu. Pieteikts kā «intensīvā apmācību programma», tas tika aizsākts jau 2010. gada pavasarī un, regulāri iesaistītajiem arhitektiem, plānotājiem, ainavu arhitektiem u.c. tiekoties, turpinājās gada garumā, noslēdzoties aizvadītajā pavasarī. Domājams, ka to var saukt par unikālu pasākumu, ne tikai Latvijas kontekstā vien.

Atšķirībā no t.s. trekno gadu Rīgas plenēriem, kuros uz tādu garāku nedēļas nogali sabrauca galvenokārt citvalstu arhitekti, ātri radot spožas vīzijas, šajā izstrādātās idejas tapa soli pa solim, izaugot no dziļas apkaimju un to īpatnību un vajadzību iepazīšanas, radot autentisku pieeju un prototipu tam, kā būtu jāplāno pilsētas vietas. Taču, iespējams, Radi Rīgu pasākuma lielākā nozīme pat nebija konkrētie priekšlikumi, bet tas, ka programmai cauri gājušie arhitekti ir spēruši milzīgu soli tālāk par Rīgas skolas tradicionālo izglītību, viņi arhitektūru un pilsētu nu redz daudz plašāk un dziļāk, nekoncentrējoties vairs uz fasādēm un apjomiem. Taču vēl lielāks ir gandarījums, ka tie nav tikai papīra projekti, — kā redzams, pašvaldība ir uzņēmusies iesākumā vismaz pāris no tiem lēnām virzīt arī tālāk. Tādēļ minot Radi Rīgu šajā gada atskatā, jāpiemin, ka tas iekļaujas ne tikai sabiedrisko aktivitāšu sadaļā vien. Nepārvērtējama tā tapšanā un norisē ir Helēnas Gūtmanes loma, viņa šajā gadā pārsteigusi ne vienu vien. 

Dažādas sabiedriskās aktivitātes un norises, kas bija jaušama šajā gadā, lielākoties bijis turpinājums tam, kas sācies jau dažus gadus iepriekš, — ekonomiskā krīze bija noteikts pagrieziena punkts. Šajos gados attīstījusies diskusiju kultūra (ne tikai arhitektūras nozarē, bet ļoti daudzās citās arī) ir gājusi dziļumā un pamazām iegūst kvalitāti. Savu attīstību turpinājusi arī Arhitektu savienība —, iespējams, (tas gan vairāk ir pieņēmums tā cītīgi neiedziļinoties tajā, kas noticis ar citām) ka no bijušajām padomju laika t.s. radošo savienību organizācijām, tieši LAS ir veikusi pamanāmākās strukturālās reformas. Ceļš nav viegls un straujš, noteikti vēl paies ne viens vien gads, kamēr tas modelis kļūs efektīgs, kad LAS biedri iemācīsies vienoties un formulēt un arī sasniegt kopīgus mērķus.

Viens no redzamiem pasākumiem šajā jomā bija diskusiju cikls Nākotnes Rīga jau top!, ko Arhitektu savienības un to interesējošo tematu popularizēšanai un mājokļu projekta Futuris reklamēšanai rīkoja sabiedrisko attiecību kompānija, piedodot sarunām profesionālas kampaņas piesitienu. Šais diskusijās gan lielāks uzsvars ir uz sarunu kā šovu — klausītājiem (un video skatītājiem) domātu priekšnesumu, ne tik daudz uz nonākšanu pie kādiem konkrētiem rezultātiem un secinājumiem. Un kaut arī tas brīžiem vairāk izskatās pēc tādas kā franšīzes pārdošanas no LAS puses, tomēr ir vērtīgi, ka šie temati tiek pacelti un padarīti redzamāki plašākā sabiedrībā. Vērtīga ir arī cita laikmetīga iespēja, ko atvieglina tehnoloģiju attīstība, — pateicoties tiešraidēm un video ierakstu pieejamībai, tēmas sasniedz lielāku auditoriju. Nākotnes Rīgas sarunas ir bijuši arī kā būtiski atspēriena punkti diskusijām A4D komentāros.

Tomēr savā ziņā daudz nozīmīgākas šķiet mazāk skaļās Arhitektu savienības paspārnē notikušās diskusijas par Rīgas vēsturiskā centra plānojumu Guntas Grikmanes vadībā. Tas apliecina, ka arī organizācija ir sasniegusi zināmu briedumu un, pateicoties konkrēto cilvēku aktīvai līdzdalībai, spēj veikt darbu, kas pirms dažiem gadiem nebūtu iedomājams.

Tā kā tuvojas 2014. gads, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, arvien pamanāmākas kļūst arī Rīga 2014 organizācijas aktivitātes, pievēršoties dažādiem pilsētvides un pilsētas kultūras aspektiem. Samērā interesants bija, piemēram, Pilsētas sarunu cikls, kas notika lielajā teltī Esplanēdē.

Atzīstamas bijušas arī RISEBA arhitektūras fakultātes sabiedriskās aktivitātes, regulāri rīkojot dažādas publiski pieejamas arhitektūras lekcijas un citus pasākumus. Tāpat turpinājušies tādi jau ierastie un plašu auditoriju interesējošie lekciju cikli kā Sarma & Norde arhitektu rīkotais Kino un arhitektūra un Sampling organizētie PechaKucha vakari. Jāpiemin arī RTU vasaras skola, kas šovasar svinēja desmito jubileju un Toma Kokina un Evelīnas Ozolas vadībā gadu no gada kļūst vērienīgāka, intriģējošāka un saturiski bagātāka.

Pēc gadu ilga perioda, kad Rīgas pilsētas arhitektu birojs darbojās bez pilntiesīga direktora, šopavasar institūcija ieguva jaunu vadītāju. Publiski redzamākais pasākums, kas īstenots viņa vadībā, ir Rīgas gada balva arhitektūrā, iezīmējot noteiktas pārmaiņas un pavērsienu. Ja iepriekšējos sešos, septiņos gados, kopš godalga dibināta, tā vairāk šķita tikai tāda manierīga simpātiju balva un publisko attiecību pasākums vien, tad šī gada pasākums iezīmējās ar citu pieeju — ar centieniem runāt par vērtību kritērijiem un būtisko, iedziļinoties katra projekta tapšanas niansēs un piešķirot atzinību nevis kādai ēkai, bet tieši cilvēkiem, kam visvairāk pateicoties tas īstenots. Līdz ar to tas šķiet autentisks process, nevis kaut kā noskatīta formāla atdarināšana. Turpinot un padziļinot šo virzienu, apbalvojums kļūs vēl saturīgāks, tam ir iespēja kļūt par instrumentu, kas ļautu plašākai sabiedrībai komunicēt izpratni par vērtībām un viedokli par to, kas ir laba arhitektūra. Šāda balva arī varētu būt mērķis uz ko gribētu tiekties Rīgas attīstītāji un pašvaldības iestādes, kas kaut ko ceļ vai atjauno.

Kamēr Rīgas pilsētas arhitekta birojs iegūst jaunu spēku (daļēji pateicoties arī uzstājīgajām arhitektu sabiedrības prasībām savulaik), tikmēr skumīgāki pēdējos gados ir notikumi Pilsētas attīstības departamentā, kas domes rīcības rezultātā ir ievērojami novājināts, tādejādi arī mazinot Rīgas attīstības plānošanas kapacitāti. Tikai nosacīti to kompensē departamenta darbinieku pieredze un centieni plānošanu padarīt par iesaistošu un pilsētnieku vairuma interesēm atbilstošu procesu. Ir pārliecībā, ka tas, kā top Rīgas attīstības programma un ilgtermiņa attīstības stratēģija, tomēr ir kvalitatīvs solis uz priekšu salīdzinot ar 2006. gada pilsētas attīstības plānu.  

Domājot par Rīgas attīstības un plānošanas nākotni, ir jāapzinās cik svarīgas ir tuvākās pašvaldību vēlēšanas. Jo galu galā konkrētie lēmumi par to vai citu Rīgas attīstības jautājumu visvairāk ir domes komiteju un deputātu balsojumu ziņā. Vēlēšanas ir pa retam dota iespēja kaut ko mainīt un uzlabot. Tāpēc, ja arī starp arhitektiem droši vien nav pārāk daudz tādu, kas gribētu iesaistīties varā un īstenot labākas pilsētas redzējumu, tad tomēr arhitektu sabiedrībai, ar LAS kā organizējoši spēku, ir jāsaprot, ka tā ir viena no pavisam nedaudzajām profesionālajām organizācijām, kas būtu spējīga definēt sabiedrisko pasūtījumu varai, — politiskajām partijām, kas kandidē uz iekļūšanu domē, neļaujot tām «izbraukt cauri» ar tukšiem un vispārējiem saukļiem, bet spiežot atbildēt savās programmās uz konkrētiem un svarīgiem ar pilsētas attīstību saistītiem jautājumiem.

Gada grāmatas

Protams, arī arhitektūras grāmatas ir notikumi, tāpēc jāpiemin pāris izdevumi. Pozitīvs pārsteigums pirms gada bija Indras Ķempes vadībā īstenotā Liepājiņa, — kā uz vāka teikts, — «neparasta laikmetīgās arhitektūras un pilsētvides grāmata». Ja pirms grāmatas ieraudzīšanas solītais neparastums, bērnu zīmējumi un nosaukums deminutīvā raisīja zināmu atturību un piesardzību, tad pirmo reizi turot grāmatu rokā un veltot tai tikai 5-10 minūtes, šis priekšstats spēji mainījās. Viens bija dizains, kas radīja pirmo klātienes iespaidu, apliecinot, cik būtiska loma tam ir šādu grāmatu tapšanā, — gan pārsteidzot ar to, cik iederīgi šādā grāmatā var izskatīties bērnu zīmējumi, gan ar visu iekārtojumu, teksta laukumiem, virsrakstiem un fotogrāfijām, ar kopējo vizuālo tēlu noskaņojot labvēlīgi.

Bet, protams, ne jau tikai tēls vien, — arī tas, ka aprakstītas ne jau ēkas vien, bet arī publiskās ārtelpas; ka teksti nav vienkārši apraksti vai jūsmošana, bet vērtējumi. Un, protams, tas, cik daudz dažādi cilvēki, dažādu nozaru pārstāvji (mūziķi, žurnālisti, skolotāji, vēsturnieki, mākslinieki, sportisti, aktieris, ārste, frizieris, prokurors, skolu un dažādu citu iestāžu un organizāciju vadītāji un, arī vairāki fotogrāfi un, protams, bērni, kas zīmējuši) iesaistīti grāmatas tapšanā, tādejādi padarot to ļoti personisku daudziem liepājniekiem. Ir sajūta, ka grāmata ļoti piestāv Liepājai. Un ir vērtīga liecība par konkrētu laiku un vietu. Taču ne tikai — tā ir arī vērtīgs pienesums pilsētvides kultūrai visas Latvijas mērogā, tāds nebijis veids, kā rādīt un runāt par pilsētu.

Savdabīgs notikums šķiet arī Bjarkes Ingelsa un biroja BIG grāmatas YES IS MORE«arhikomiksa par arhitektūras evolūciju» iznākšana Jāņa Rozes apgādā, Ingas Mežaraupes tulkojumā. Tik jocīgi tas šķiet tāpēc, ka tā ir pirmā latviešu valodā tulkotā arhitektūras grāmata nezin cik desmitgažu laikā. Līdz ar to — patiešām īpašs notikums. Ja šī grāmata, stāstot un rakstot par arhitektūru pietiekoši pieejamā, saistošā un intriģējošā veidā, kādai mazliet plašākai sabiedrības daļai rada lielāku interesi un izpratni par mūsdienu arhitektūru, tad tās nozīme ir gana būtiska. Tāpēc var tikai vēlēties, lai sekotu arī kādu citu, vēl vērtīgāku arhitektūras grāmatu tulkojumi latviski. Un kā dzirdams, Jāņa Rozes apgāds jau vienu gatavo.

Noslēdzot gada notikumu, tostarp izdevumu apskatu, pie pozitīviem pārsteigumiem šķiet vietā pieminēt arī žurnālu Latvijas būvniecība, kas nomainoties redaktorei, ir uzņēmis jaunus apgriezienus un kļuvis saturiski bagātāks un salīdzinoši interesantāks arī arhitektu auditorijai. Savu pienesumu arhitektūras norisēm dod arī žurnāla rīkotās diskusijas.

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000