2011. gada notikumi Latvijā

Gada nozīmīgākās būves Latvijā

Publiskā telpa

No ievērojamākajiem publiskās telpas projektiem šogad būtiski
šķiet pieminēt divus — Ķengaraga
promenādi un Stacijas laukumu Liepājā. Promenāde gar Daugavas krastu Ķengaragā
ir projekts, kura lielākā daļa bija pabeigta jau iepriekšējā gadā. Šovasar, atklājot
gājēju tiltiņu pāri gravai, tā ieguva nelielu pagarinājumu un likumsakarīgu
nobeigumu — jau pirms pāris gadiem atklātu vietu ar putnu vērošanas torni. Promenādes
risinājumus gan nevar saukt par augstas kvalitātes dizainu, taču projekta
vērtība slēpjas tajā, ka tā nav tikai mehāniska vispārēju, šobrīd pasaulē
populāru un modīgu piemēru un formu implicēšana (kaut neiztiek arī bez tā), kā
to bieži varam šodien vērot gan ar ūdensmalām, gan arī vecu rūpnīcu kvartāliem,
ierīkojot tajos kultūras centrus. Dizaina un vides risinājumu robustumam ir
saprotams iemesls — apkaime pēdējās desmitgadēs bieži dēvēta par
nelabvēlīgu, mikrorajona
iemītnieku dominējošas vairākums ir proletāriskas un austrumslāvu izcelsmes,
vandalisms ir nereta parādība. Tāpēc šāda pieeja, kas izriet no vietējās
apkaimes specifikas, vajadzībām un iespējām, īstenojot to soli pa solim, radinot
iedzīvotājus pamazām
novērtēt sakoptu vidi, šķiet arī projekta veiksmes atslēga. Jāatgādina, ka
nākošajās kārtās plānots izveidot arī skeitparku, amfiteātri, kā arī labiekārtotu
pludmali, kas kopā
iekļautos promenādes publisko ārtelpu kompleksā.  

Stacijas
laukums Liepājā ir daudz atraktīvāks un avangardiskāks
projekts, taču reizē tajā sajūtams kaut kas vairāk mākslīgs, kā no žurnāliem
noskatītu starptautiski modīgu formu apkopojums, kas iedēstīts vienā
interesantākajām Latvijas pilsētām. Jaunā laukuma būtiskākā sastāvdaļa ir Liepājas autoostas piestātnes. No
malas raugoties ir grūti izvērtēt funkcionālo kvalitāti, kas šai gadījumā, protams ir ļoti būtisks aspekts. Tomēr zīmīgi ir tas,
cik daudz negatīvu atsauksmju jaunā vieta saņem no pašiem liepājniekiem, (pretstatā
Ķengaraga promenādei, kas šķiet gaidīta un gribēta). Grūti spriest, vai tas
liecina par kādiem objektīviem projekta trūkumiem, augstajām izmaksām vai
vienkārši par provinces iemītnieku konservatīvo gaumi. Jaunie elementi nepārprotami
kontrastē ar apkārtni, taču tie arī tiecas vietu padarīt lietojamāku un patīkamāku,
tātad labāku. Un nenoliedzami tas šķiet arī pārliecinošākais 21. gadsimta projekts
Liepājā un vispār — viens no nedaudziem mūsdienīgiem publiskās ārtelpas projektiem
Latvijā, tāpēc īpašs.

Aplūkojot pilsētas telpu plašākā nozīmē, arvien pārliecinošāk var
runāt par Rīgas centra pilsētvides
renesansi, kas savdabīgi iesākās līdz ar ekonomisko krīzi. To raksturo ne
tikai jaunas vietas — kafejnīcas, veikali utt., bet arī cilvēku (īpaši jau
laikam jaunākās paaudzes) attieksmes izmaiņas, vairāk un vairāk novērtējot
pilsētas dzīves priekšrocības, paužot par to prieku un atklājot iespējas pilsētu
lietot un apdzīvot daudzveidīgāk. Efektu vēl vairāk pastiprina tas, ka pēc
noteiktas kritiskās masas uzkrāšanas, pēdējos gados arvien vairāk rodas un top
projekti, kas atdzīvina un uzlabo pilsētas telpu — gan pašvaldības (Mūrnieku
iela, Siena tirgus, Ķengaraga promenāde, Spīķeru iekškvartāla telpa un
promenāde u.c.), gan atsevišķu privātu iniciatīvu (Berga bazārs, vecā Ķīpsala, Kalnciema
iela) virzīti.

Kā nozīmīga pilsētas publiskās telpas revitalizācijas iecere šogad
tika pieteikts Grīziņķalna apkaimes un
Miera dārza atjaunošanas projekts, kas ar Eiropas Reģionālās attīstības
fonda finansiālo atbalstu paredz sakopt un funkcionāli aktivizēt šīs Latgales
priekšpilsētas vietas, pārvēršot par «iedzīvotājiem un tūristiem publiski
pieejamu kultūras un atpūtas telpu». Turpinot procesu, kas tika aizsākts ar
Mūrnieku ielu, līdz 2013. gadam plānots rekonstruēt virkni ielu (segumu,
apgaismojumu utt.) Grīziņkalnā un Maskavas priekšpilsētā, kā arī atjaunot Grīziņkalna
parku, Ziedoņdārzu un Miera parku. Kā atsevišķs projekts, kas tuvā nākotnē
Grīziņkalnu darīs vēl pievilcīgāku, jāmin arī Koka Rīgas informācijas centrs, kura būvniecība aizsākta šogad.

Eiropas naudas klātbūtni pēdējos gados un īpaši šogad ir varēts sajust
daudzās Latvijas pilsētās — vērienīgi ielu
atjaunošanas projekti uzsākti un vēl turpinās Jelgavā, Rēzeknē, Valmierā, Jēkabpilī un daudzās citās mazpilsētās.
Šogad atjaunots arī Tirgus laukums Dobelē, (pagājušo gadu ievērojamākais šādā
jomā mazpilsētu vidū bija Vecpilsētas laukums Jēkabpilī).

Īpatnējs ir Rēzeknes
piemērs. Atbrīvošanas aleja ir
galvenā Rēzeknes iela, kuras pirmsākumi meklējami 1836. gadā, kad caur pilsētu
tika izbūvēta Pēterburgas — Varšavas šoseja. Pēckara desmitgadēs ap šo ielu
izaudzis Rēzeknes centrs ar galvenajām sabiedriskajām ēkām, tajā ir daudz
apstādījumu, bet ielas vidū ir atjaunots Latgales atbrīvošanas piemineklis —
Vienoti Latvijai jeb t.s. Latgales Māra. Ielai būtu bijis potenciāls kļūt par patīkamu pilsētas
centra promenādi. Taču tā kā postsociālisma garā ieturētā attīstība, mazliet līdzīgi
kā Rīgā, par prioritāti ir izvirzījusi autotransportu, tad nu jau apmēram gadu par
Eiropas fondu naudu notiek Atbrīvošanas alejas pārbūves darbi, kas to paplašina,
pārveidojot par četru joslu satiksmes maģistrāli cauri pilsētas centram. Rēzekniešus
gan mazāk satrauc antipilsētnieciskā attīstība, kā estētiskie aspekti — pavisam
nesen pilsētnieki atjēgušies, ka atbilstoši drošības standartiem izveidotajā
ielā, skatu uz Māras pieminekli nu traucē luksofori un ceļazīmes — «neglīti,
bet droši».

To, ka ielas ne vienmēr ir kājāmgājēju telpa, šajā gadā atgādināja
arī vairāki autosatiksmes ērtībām domāti projekti Rīgā. Šogad ir pabeigta Slāvu transporta mezgls un atklāts arī Austrumu maģistrāles posms no Gaujas ielas līdz
Viestura prospektam, ietverot divu līmeņu mezglu ar Meža prospektu. Savukārt
Ziemeļu koridora plāni šķiet stipri attālinājušies.

Nesen ir uzsākti satiksmes mezgla rekonstrukcijas darbi Daugavgrīvas
ielas apkārtnē. Vietā, kur kādreiz Zundā gāja Ūdens un tālāk arī Līču iela,
tagad top jauna — ar tautiskā romantisma garā ieturētu nosaukumu — Nameja krastmala. Atbilstoši Rīgas
attīstības plāna un vietas detaļplānojuma nostādnēm tā būs automašīnu iela, kas
ies gar Zunda kanālu, nogriežot šo Pārdaugavas daļu no ūdens, līdzīgi kā 11. novembra
krastmala atdala Vecrīgu no Daugavas.

Būves

Kā liecināja arī A4D veiktā aptauja, viena no nozīmīgākajām gada
publiskajām būvēm ir Rīgas biržas nama
atjaunošana, ierīkojot tur mākslas
muzeju. Arhitekti uzsver gan ēkas fasādes krāsojuma drosmīgo un konsekvento
risinājumu, gan tās nozīmi Doma laukuma telpas aktivizēšanā, radot jaunu
kultūras epicentru. Šajā rudenī tika atklātas arī divas jauna izglītības
iestāžu ēkas — Starptautiskā skola
Piņķos un bērnudārzs Spodrītis
Dobelē.

Īpašu vietu gada arhitektūras ainā ieņem Torņakalna baznīcas draudzes nams. Kā zināms, pretstatā
katoļu baznīcai, kas neatkarības gados visā Latvijā uzbūvējusi virkni jaunu dievnamu,
evaņģēliski luteriskās baznīcas rosība šajā jomā bijusi stipri niecīgāka,
nodarbojoties galvenokārt ar vecu ēku atjaunošanu. Torņakalna baznīcas draudze,
lielā mērā pateicoties mācītāja Jura Rubeņa personībai un tam, ka piederība šai
kopienai ir prestiža lieta noteiktās Rīgas aprindās, paspējusi izaugt par
lielāko luterāņu draudzi Latvijā, kurā reģistrēti vairāk nekā 4000 locekļu. Pēc
konkursa-plenēra jaunajam draudzes namam, kurā uzvarēja Kopenhāgenas birojs Entasis, pagāja astoņi gadi, līdz ēka
vērusi durvis.

Skandināvu modernisma garā ieturētās, uzsvērti
horizontālās (pretstatā baznīcas vertikālei) ēkas plānojums ir skaidrs un
lakonisks, tāpat arī konstrukcijas un apdare — gan iekštelpā, gan ārpusē dominē
vienkārši, nemāksloti materiāli — betons, koks un stikls. Tieši plašie
stiklojumi piešķir namam atvērtu un aicinošu tēlu, kas īpaši sajūtams tumšajā
laikā, redzot iekšpusē gaišumu un cilvēkus. Jaunais nams tiecas kļūt par
sociālo un kultūras centru, kurā rūpējas ne tikai par savas draudzes locekļiem
vien.  

Savdabīgs projekts ir Bauskas
rātsnama atjaunošana. Oriģinālā ēka ir celta 1615. gadā un tas bija
lielākais rātsnams 17. gadsimta Kurzemē. Līdz nesenam laikam redzamā vienstāva
ēka gan nebija kara sekas, — 19. gadsimtā Bauskas rātei trūcis līdzekļu ēkas
remontam, tādēļ 1852. gadā tika nojaukts bojātais tornis, bet 1871. gadā — arī
ēkas otrais stāvs. Šogad, izmantojot Eiropas Savienības naudu, rātsnams ir
atguvis apmēram to izskatu, kas tam bija pirms vairāk kā 150 gadiem, pretendējot
kļūt par Bauskas vecpilsētas vietzīmi un vilnot tūristus.

Noteikti, ka par īpašu būvi jāsauc arī ASV vēstniecības ēka Pleskodālē, kas nozīmīgu maģistrālu krustojuma tuvumā,
kontrolējot ceļus no Rīgas uz lidostu. Ar savu vērienu, tā mums it kā
apstiprina, ka Rīga ir nozīmīgs centrs vismaz Baltijas, ja pat ne plašāka
reģiona mērogā. Diemžēl ēka savas specifikas dēļ visdrīzāk jau laikam
nepiedalīsies LAS gada skatē. Savā ziņā līdzīgu žanru pārstāv arī atbilstoši mūsdienu
cietumu ēku standartiem uzbūvētais  jaunais korpuss nepilngadīgo
audzināšanas iestādē Cēsīs, kas šogad tika atklāts ļoti svinīgi, piedaloties
valsts prezidentam.

Jauks un patīkams mazās
arhitektūras piemērs Rīgā ir nelielā koka estrāde
Pāvula Jurjāna mūzikas skolā, kas ir pienesums ne vien Āgensklana
arhitektūras, bet arī kultūras videi.

Projekti un būves, kas
turpinās

Kaut arī Nacionālās
bibliotēkas zīmīgais siluets kā virtuāls mums bijis labi pazīstams jau kopš 80.
gadu beigās, tikai pēdējos pāris gados ir iespēja dzīvē vērot tās tapšanu, kā
reālai būvei. Šogad tā ir ieguvusi pilnu augstumu un galveno, pret Vecrīgu
pavērsto fasādi. Varenā ēka raisījusi pietiekoši pretrunīgus vērtējumus ne tikai
korupcijas un valsts nozagšanas ēnas apdvestā tapšanas procesa, bet arī pašas
arhitektūras dēļ. Tomēr noteikti ne mazums ir tādu, ko jaunā ēka iedvesmo. Jo
tā patiešām ir ēka, kam nevienas līdzīgas Latvijā nav.

Eiropas nauda

Nepārvērtējama loma
Latvijas pilsētu attīstībā tieši šobrīd ir Eiropas Savienības fondu naudai. Jāsaprot,
ka lielākā daļa no publiskā sektora projektiem ­— gan ēkas, gan infrastruktūras būves, kas tiek īstenotas šobrīd, netiek celtas gluži par vietējo
nodokļu maksātāju naudu vien. Tieši otrādi — pašvaldību vai valsts apmaksātā
daļa bieži ir salīdzinoši neliela, lielāko daļu, nereti pat 85 procenti ir Eiropas
Reģionālās attīstības fonda (ERAF) līdzfinansējums. Šīs naudas nozīmi nevar
novērtēt par zemu — īpaši ārpus Rīgas, kur tiek finansētas dažādas programmas
pilsētvides attīstībai un reģionālas nozīmes centru izaugsmes veicināšanai. Jau minētie ielu un infrastruktūras projekti mazpilsētās,
gan pieminētais Bauskas rātsnams

Arhitektūrā šīs naudas
naudas ietekme būs sajūtama tuvākajos pāris gados, kad būs pabeigtas Latvijas
reģioniem nozīmīgas kultūras būves, kas šobrīd ir būvniecības vai skaņošanas
stadijā. Iespējams, vispamanāmākā
šajā jomā ir Rēzekne, kur bez
pieminētās Atbrīvošanas alejas pārbūves, kas šogad turpinājās divu nozīmīgu kultūras
būvju celtniecība. Rēzeknes koncertzāle
jeb Austrumlatvijas reģionālais daudzfunkcionālais centrs gatavojas spāru
svētkiem janvārī. Savukārt Austrumlatvijas
radošo pakalpojumu centram jeb Caran’d’ache ēkas četriem
jumtu līmeņiem šoruden ieklāts zaļais segums.

Oktobrī tika ielikts Saldus mūzikas un mākslas skolas
pamatakmens, bet jau vasarā sākās kādreizējās Cēsu kultūras nama pārbūve, lai
radītu Vidzemes mūzikas un kultūras
centru — kas ietvers daudzfunkcionālu koncertzāli un mūzikas skolu.
Savukārt Liepājas koncertzāli, kuru
šogad pavadīja skandāli par tehniskā projekta kvalitāti, cer sākt būvēt
nākamvasar. Saprātīgs šķiet lēmums, paplašināt ēkas programmu, izvietojot tajā
arī mūzikas skolu.  Ar ES naudas
palīdzību soli pa solim tiek atjaunots arī Daugavpils
cietoksnis. Centieni Daugavpili iezīmēt starptautiskā kultūras kartē ir Rotko mākslas centra veidošana
cietoksnī ietilpstošajā Arsenāla ēkā.

Taču no ES naudas tiek
apmaksāta attīstība ne tikai Latvijas reģionos vien, būtiska ir tās nozīme arī
galvaspilsētā, piemēram, abi topošie un šogad gana daudzinātie augstskolu kampusi. RTU pilsētiņas izveidošanā Ķīpsalā ir iecerēts ieguldīt turpat 20
miljonus latu, no kuriem 85 procenti ir ERAF nauda. Savukārt Latvijas
Universitātes Akadēmiskā centra izmaksas
tiek plānotas ap 150 miljoniem latu un šo kompleksu Torņakalnā paredzēts
īstenot līdz 2023. gadam. Pirmo kārtu ­— Dabaszinātņu
akadēmisko centru, kas izmaksās vairāk kā 22 miljoni latu, plānots uzcelt
līdz 2014. gadam, 85 procentus finansējuma piesaistot no Eiropas fondiem. Augstskolas
iegūs jaunas telpas, taču redzot projektus, noprotams, ka pārāk novatorisku vai
īpašu arhitektūru gan gaidīt nevajag. Universitātes ēkas konkursā uzvarējušais
projekts savulaik ļāva cerēt uz kaut ko vairāk.

Pieteikoši nozīmīgs faktors
vides veidošanā šajā un pāris iepriekšējos gados ir arī valsts budžeta
programmai Klimata pārmaiņu finanšu instruments. Izmantojot programmas
finansējumu, tiek īstenoti skolu un bērnudārzu, kā arī daudzdzīvokļu māju siltināšanas
projekti, kas ne vien uzlabo ēku energoefektivitātes rādītājus, bet arī pārvērš
atturīgo modernisma arhitektūru un mikrorajonu vidi apmetuma krāsošanas
vingrinājumos, ļaujot arī kādiem arhitektiem apliecināt savu gaumi.