2007.gada balva arhitektūrā — viedokļi

Juris Poga Lielās balvas piešķiršanu industriālam objektam uzskata par fantastisku lēcienu Latvijas arhitektu atraisītībā un apsveic labas arhitektūras parādīšanos jaunā reģionā. Jānis Alksnis gribējis rosināt nominācijas maiņu, lai Lielo balvu dotu par ainavu. Jānis Krastiņš balvu un atzinību jaunbūvēm mainītu vietām. Arnis Dimiņš skates otrajai kārtai izvirzītu mazāka skaita darbus. Toms Kokins atvērtu nomināciju arī teorijai un sabiedriskajam darbam profesijā.

A4D: Kādi ir jūsu iespaidi pēc 2007.gada balvas arhitektūrā pasākuma?Kā vērtējams šāgada LAS skates iznākums? Vai vērojama kāda izaugsme, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem? Vai balvas tika pasniegtas atbilstoši? Kuri no skatē izstādītajiem objektiem likās interesanti jums? Kā vērtējat pasākuma norisi — šoreiz Jūrmalā — un organizāciju?

Juris Poga

Arhitekta J.Pogas birojs, LAS valdes pārstāvis

Domāju, noticis fantastisks lēciens. Vienu brīdi radās priekšstats, ka arhitektam ir iespēja atvērties, tikai projektējot privātmājas. Tas, ka šogad Lielo balvu dabūja industriāls objekts, — ir lēciens pāri trim stāviem. Pirms gada Andris Kokins dabūja balvu par sulu termināli Venstpilī. Tad laikam ražošanas tēma pirmoreiz skatē atvērās. Spēcīgs rādītājs — ne tikai laimīgai dzīvei kaut ko taisām, bet arī utilitāras lietas varam radīt arhitektoniski oriģinālas un labā līmenī.

Gribētos, lai starptautiskajā žūrijā strādātu praktizējoši arhitekti. Kolēģi, kas bija šāgada žūrijas sastāvā, ir arhitekti, kas pašreiz ir sabiedriskā amata veicēji. Ar Olegu Hamana kungu iepazināmies Prāgā, kur pirms gada notika LAS 2006.gada skates izstāde. Viņa birojam ir simpātiski darbi. Varbūt tas arī ir viens ieganstiem, kāpēc viņš tagad ir Čehijas Arhitektu savienības priekšsēdētājs. Poļu kolēģis stāstīja, ka arī nu domā skates organizēt. Lai gan atzīst, ka tik lielā valstī būs grūti.

Daudzus no darbiem pirmoreiz ieraudzīju te — izstādē. Piemēram, tipogrāfija bija atklājums. Ir darbi, kuriem izdevies sekot līdzi. Prieks, ka tik tālu tikuši! Viens no tiem ir biroju ēka Ķīpsalā. Toreiz biju žūrijā, konkursā bija divi līderi. Žūrijas viedokļi dalījās. Nostājos Arhitektonikas darba pusē — horizontālais objekts ar centrālo dominanti likās labāks. Otrs — SZK piedāvājums arī bija ļoti labs, bet tam dominante bija sānos. Domāju, šis objekts ir pietiekami spēcīga izpausme, kas pozitīvi ietekmēs Ķīpsalas ziemeļu gala attīstību. 

LAS skate Jūrmalā ir maziņš un bailīgs solītis iznest to centru ārpus Rīgas. LAS valde par to ilgi diskutēja. Tikpat labi tas var notikt arī citos centros. Sakritība — atrodamies blakus vienam no laureātu darbiem [Majoru pamatskolas sporta laukumam]. Man tāda sajūta, ka tas ir mazbudžeta laureāts. Un ar visu to — izdevies. Starp citu, šogad pēkšņi parādījās Kuldīga — vairāki darbi finālā, viens pat ieguva balvu. Ja labas arhitektūras izpausme parādās reģionos, tas nozīmē, ka «sērga» ir aizgājusi, un, ceru, ka attīstīsies.

Jānis Alksnis

Modus Mood, 2006.gada arhitektūras Lielās balvas ieguvējs, 2007.gada LAS skates tehniskās komisijas vadītājs

Rezultāts skatē izriet no piedāvājuma. Bija vilšanās, ka daudzās nominācijās ļoti maz darbu, lai arī zinu, ka visi būvē kā traki. Gribētu, lai nākamajos gados žūrijai būtu reizē grūtāk, reizē vieglāk — lai konkurence būtu sīvāka un iesniegtie darbi — interesantāki, lai būtu no kā izvēlēties. Lai tu patiešām izvēlies no lielas objektu plejādes, redzi un jūti, ka tas ir labākais.

Privātmāju segmentā bija ļoti maz darbu. Domāju, nevar katru gadu izspļaut tirgum un apskatei konkursā pietiekošā daudzumā labu privātmāju, kas pretendē uz arhitektūru. Labai privātmājai nepieciešami trīs gadi — no projekta ieceres līdz uzbūvēšanai. Sabiedriskās ēkas, daudzdzīvokļu mājas — ļoti daudz objektu, bet vienveidīgas. Starp jaunbūvēm bija viegli atrast favorītus. Par interjera dizainu — kamēr nebijām redzējuši, likās forši, uz vietas — pilnīgi neuzrunā vai otrādi. Tāpēc uzskatu, ka jābrauc apskatīt. Lai piepildītos tas, ko sākumā teicu, — vajadzētu vairāk darbus, tad jābraukā vismaz 5 dienas pa Latviju. Tas jau vairs nav vērtējums, tas ir automātisms.

Pirmoreiz piedalījos vērtēšanā, braukāju kopā, stāstīju, spriedām — divas dienas līdz pārgurumam no 8.30 līdz diviem naktī. Tas bija baigi interesanti! Man ir superīgas emocijas. Tik īsā brīdī vienlaikus esmu redzējis tik daudz uzbūvētas ēkas Latvijā.

Žūriju pieaicināja LAS valde, nezinu, kā tas notiek. Paskatījos visu žūrijas kungu [dažādu valstu arhitektu savienību priekšsēži vai valdes pārstāvji] biroju mājas lapas. Redzēju, ka viņi ļoti daudz praktizē. Daudz interesantu projektu, realizāciju, arī konkursa darbu, labā nozīmē pārgalvīgu ideju. Redzēju, ka tie ir atraisīti brīvdomātāji, kuri spēj skaidri paskatīties uz tiem mūsu objektiem un redzēt būtību. Un tiešām — viņi uzreiz redzēja tīrās idejas, kur objekti norealizēti, nepazaudējot tektoniku un arhitektūras valodu.

Tipogrāfijā Britania veikti dažādi drošības pasākumi, esmu parakstījies, ka neko neesmu redzējis. Ēku redzēju vairāk no ārpuses, bet tuvu. Bija sajūta, ka tas varētu būt jebkas. Loģistikas parks, noliktava, biškopju piederumu veikals. Tā nav specifiska tipogrāfijas ēka. Tā ir ēka, kas kolosāli ierakstīta ainavā. Gandrīz domāju ierosināt nominācijas maiņu un iedot Lielo balvu par ainavismu. Tomēr tā ir ļoti laba arī kā ražošanas ēka — tīra tehnoloģija, nekā lieka — mazs birojiņš. Pasaules līmeņa projekts. Cik citā izpildījumā šādas funkcijas ēka varētu agresīvi iedarboties uz vidi, tik šī vispār gandrīz neiedarbojas. Ēka papildina ainavu, nevis ainava strādā ēkai.

Jānis Krastiņš

RTU APF Arhitektūras vēstures un kultūras pieminekļu restaurācijas profesors

Ārkārtīgi grūti spriest par tipogrāfijas Britania funkcionālajām kvalitātēm. Cik sapratu, tur ir diezgan ievērojamas platības, un tas viss ir saslēpts zem zemes. Tas, ko autors Andris Kronbergs pats teica, ka viņu vadījusi doma minimāli iejaukties dabas vidē, un tomēr radīt kultūrvides klātbūtnes efektu, šķiet, šeit izdevies labi. Salīdzinot ar konkrētā biroja iepriekšējo gadu balvām, šajā gadījumā ir tā, kā jūs jautājāt, — tas ir šāgada Latvijas arhitektūras augstākais sasniegums. Uzdevums [brutāla fabrika laukos] spīdoši risināts. Piemēram, Drupu māja bija smags pārpratums arhitektūrā. Var fetišizēt ideju — gribu saglabāt drupas, bet tad tas profesionāli jāizdara. Drupas nav kultūrvides pazīme. Viena lieta ir viduslaiku pilsēta, otra — padomju laikā jumtu pazaudējusi saimniecības ēka. Ja to kā tādu pasniedz, vajadzēja būt jūtamam, ejot pa gabalu, kas tur ir iekšā. Pietrūkst simboliskā satura, kas no ārpuses vēsta, ka drupas šodien dzīvo. Tās izskatās kā drupas. Katra arhitektūra ir plašas sabiedrības, nevis individuāla patērētāja lieta, kurš varbūt tur iekšā jūtas labi. Ar arhitektūras uztvērēju ir jārēķinās.

Pamanīju [skates izstādē] ģimenes māju Mārupē, kas, man šķiet, atkal ir pārpratums. Neredzu īstas arhitektūras kvalitātes. Neveikli sakombinēta, bez konkrēti saprotama kompozīcijas principa. It kā tradicionāla, it kā mūsdienīga, tomēr — ne šis, ne tas.

Ķīpsalas biroju ēkas galvenā kvalitāte ir tā, ko autors pats teica, — viens no retajiem objektiem, kuram ideāli īstenots konkursa pirmais priekšlikums. Nav teikts, ka tā būtu jābūt vienmēr. Konkurss parāda konkrētā autora profesionālās spējas, bet tas neliedz pasūtītājam mainīt programmu vai daudz ko citu. Ēka šķiet ļoti samocīta — samocīta konstrukcija un samocīta arhitektūra. Divi apjomi diezgan neveiklā proporcionālā izkārtojumā. Deformētais cilindrs ir precīzi divreiz augstāks nekā taisnstūris — tā ir visneveiklākā proporcija, kāda arhitektūrā eksistē, — divi vienādi dalījumi. Harmoniskas proporcijas būtu pēc jēgas kontrastējoši elementi. Šajā gadījumā ir divi dažādi mehāniski blakus nolikti elementi.

Ja man prasītu, kādā kārtībā, es liktu otrādāk [starp 16 jaunbūvēm apbalvošanai izvēlētos divus darbus]. Majoru pamatskolas sporta laukums ir Jūrmalai nedaudz ne mērogā, bet pievērš uzmanību — tā ir ļoti atraktīva ēka. Negriež acīs ar baigiem kompozicionāliem trūkumiem.

Arnis Dimiņš

Substance, 2007.gada LAS skates atzinības raksts par labāko jaunbūvi Majoru pamatskolas sporta laukumu

Daudzās nominācijās manas domas sakrita ar rezultātiem, uzminēju pārbūvi un projektu. Tipogrāfijas uzvaru nebiju uzminējis. Esmu redzējis tikai šīs te pāris bildes. Jocīgi, ka mūsu nominācijā bija tik daudz pretendentu un piešķīra divas vietas. Tad labāk izvirzīt mazāk darbu un apbalvot vienu. Mums bija reāls aplauziens. Mēs patālu stāvējām, neko nedzirdējām, ko tur saka. Nosauca: Substance. Sapratām, ka esam dabūjuši balvu. Aizejam pakaļ, beigās saku Jānim Alksnim, lai dod man to «medaļu», viņš [zem deguna] saka: «Nē, ej projām, Tev ir tikai atzinība…»

Ja žūrijas vadītājs un LAS priekšsēdētājs bija aizmirsuši parakstīt diplomus, un parakstījās tikai pēc tam [pēc ceremonijas laureāti tika sasaukti, lai katrs ar savu saņemto diplomu atnāk pēc abiem autogrāfiem], varētu būt, ka organizācijā ir palielas problēmas.

Priekš tusiņa Jūrmalas muzejs ir OK, priekš svinīgās ceremonijas — telpa ir par mazu, īsti labi nebija. Var saprast, ka muzejā to rīkot izdevīgi, pēc tam izstāde darbojas kā muzejā. Tas ir pozitīvi.

Toms Kokins

Arhiidea

Kā Tu vērtē šāgada LAS skates iznākumu?
Forši.
Vai vērojama izaugsme?
Modernas ēkas ir.
Nemodernas arī.
Bet gribas nesamākslotību un intelektu. Dažas atradu. Tas priecē.
Vai balvas tika pasniegtas atbilstoši?
Samērā.
Kuri darbi bija Tavi favorīti un kāpēc?
Kapliča Liepājā, Žirafu māja, Pūcītes un Freimaņi — par to, ka nevajag rakt nekur tālu.
Internātskola — par faktu vien.
Kurzemnieku pārbūves un rekonstrukcijas — par cieņu.
Un, protams, tipogrāfija, — mākslinieks uzlauzis Mūsu esības kodu un sapratis, kā to strukturizēt telpā.
Kāds, Tavuprāt, bija pats ceremonijas pasākums — šoreiz Jūrmalā?
Telpas par šaurām. Toties bārs plašs. Vīnu vajadzētu pasniegt arī pirms ceremonijas.
Nākamgad vajadzētu doties vēl tālāk par Jūrmalu, tas uzlabo vietējo pašapziņu.
Jaunu nomināciju teorijas un sabiedriskā lauciņā strādājošiem, jo, kā rāda Ievas Zībārtes piemērs, viņu darbi dažkārt spēj paveikt daudz vairāk par uzceltu ēku. (un fondam vairs nevajadzētu pasniegt balvu pārstāvim no pašu vidus).