Kaut kas no Šanhajas EXPO Latvijas paviljona — ažūrās pagaidu būves gaistošā trausluma, plus varenās ainavas un vietējās kultūras iedvesmota forma, kurā jaušami divi simboli — kalns un koks, — Austra Mailīša projektētais «vēja turbīnas templis» Šaoliņā, — būve ķīniešu mūku levitācijas izrādēm, paplašinot latviešu arhitektūras robežas tālu uz austrumiem.
Svētais Songšan kalns — garīgais centrs Ķīnas vidienē, Šaoliņas klostera mājvieta, kurā rādies dzenbudisms un kung-fu cīņu mākslas. Nozīmīgās vēstures un globālas ietekmes dēļ 2010. gadā vairākas kultūrvēsturiski nozīmīgas lokācijas kalnā tika iekļautas UNESCO mantojuma sarakstā ar kopīgu nosaukumu Debesu un Zemes centrs. 2016. gadā Songšan kalna Ciprešu pakalnē tika atklāts Mailitis Architectsveidotais Šaoliņas lidojošo mūku teātris. Projektēts kā amfiteātris levitācijas performancēm, būves tēls kalna un koka veidolā respektē apkartējās ainavas monumentalitāti un apkaimes vēsturisko kontekstu. Teātris sevī apvieno modernās un tradicionālās tehnoloģijas — lāzergriešanas metodē izgatavotā nesošā metāla struktūra balsta vietējā akmeņraktuvē iegūtus un ar rokām veidotus pakāpienus.
Būvei ir četras galvenās funkcionālās daļas: ēkas virsma, skatuve, iekštelpas un motoru telpa. Virsmu veidojošās kāpnēs pilda gan praktisko, gan estētisko funkciju — tās turpina apkārtnes reljefu, kliedē iekštelpās ienākošo gaismu un laiž cauri vēja tunelim nepieciešamo gaisa plūsmu. Augšējā kāpņu daļa apskauj skatuvi ar vēja tuneli centrā. Iekštelpas trijos stāvos nodrošina visu nepieciešamo apmeklētāju apkalpošanai un mākslinieku sagatavošanai izrādēm. Zem skatuves esošajā motoru telpā izvietota Aerodium vēja tuneļa tehnoloģija.
Novietojums: Songšan kalns, Dengfenga, Henaņas province, Ķīna
Platība: 614,8 m²
Arhitekts: Austris Mailītis
Komanda: Ints Mengelis, Kārlis Melzobs, Dina Suhanova, Valters Murāns, Andra Odumāne, Jekaterina Olonkina
Teksts: Austris Mailītis
Foto: Ansis Starks
