Pēc Austrumlatvijas reģionālā daudzfunkcionālā centra jeb Rēzeknes koncertzāles konkursa noslēguma savus darbus publicēt A4D pieteicās lielākā daļa konkursa dalībnieku. Projektu apskatu noslēdz priekšlikums, kas konkursā startēja ar devīzi GA 927. Manipulējot ar mājokļa arhetipu un sagriežot sādžas linearitāti ritenī, radies kičīgs šķūņu grupējums ap simboliem piepildītu ātriju.
Daudzfunkcionālais centrs Austrumlatvijas koncertzāle Rēzeknē —
vieta, kur koncentrēt pozitīvo enerģiju, radīt notikumu un impulsu
atklāsmei un dalīties ar to.
Izvēlētā koncertzāles novietne atrodas Rēzeknes upes kreisā krasta
mitrās pļavās, tiešā tuvumā divu vēsturiski lielu ceļu krustpunktam —
Brīvības ielai un Atbrīvošanas alejai. Plaši zālieni un apstādījumi, kā
arī blakus esošais parks un upe nepārprotami norāda uz šeit esošo
pilsētas parka raksturu — nejauši organisks, urbāno procesu uzmanību
nepievērsošs.
Tādēļ par daudzfunkcionālā centra strukturālo stūrakmeni tiek
izvēlēts punkts — sēkla, kura koncentrē sevī pasaules gēnus (atsauce
interjerā — māte zeme vestibilā, kupols virs tā, zelta saule un sudraba
mēness gaismekļos), nonākot labā augsnē (atsauce uz Rēzekni) var radīt
brīnumu (atsauce uz Radību). Šis izejas punkts atklājas kā ātrijs, ap
kuru viss veidojas un grupējas — vienā skaidrā un loģiskā sistēmā.
Nodalītie apjomi apļa formā ir funkcionāli izkārtoti tā, lai tiktu
radīta iespēja no centrālā punkta brīvi nokļūt visās ēkas daļās pa
īsāko ceļu. Latgalei raksturīgajai lineārajai pilsētvides struktūrai
tiek dots impulss liekties ap funkcionālo centru, koncentrējot pagalmu
dzīvību vienā kopīgā izpausmē.
Kompleksa tektoniskais un silueta tēls atvasināts no Latgales
kultūrainavai tik raksturīgā divslīpju jumtu virknējumiem jeb mājas
arhetipa tēla — šķūņa. Ar to uzsverot kultūrvēsturiskās pēctecības un
identitātes saglabāšanas nepieciešamību, kā arī radot vietējās
arhitektūras izpausmes iespējas urbānos apstākļos, ne tikai lauku
ainavās.
vienā brīdi vairs nesapratu, kur ir robeža starp banalitāti un asociatīvu veiksmi…
Nesaprotu kāds sakars varētu būt 18.,19 gs lauku sētas būvēm ar 21. gs kultūras celtni reģiona galvenajā pilsētā. Tāda sajūta, ka nevis Latgale ir atpalicis reģions, bet paši arhitekti, kuri Rēzekni un Latgali ne ar ko citu nespēj sasaistīt kā vien ar Latgales ekspozīciju Brīvdabas muzejā.
Piekrītu Gārnim par banalitāti.
a davaj gārni nekladzini – šis būtībā ir vissaistošākais no piedāvātajiem variantiem.
tjip asociācijas traucē?! a man netraucē 20 un 19 gs. koka būves Latgalē ar varenajiem kogriezumiem lēnām nopūst vai tiek apšūtas ar ranilla skārdu – smalka arhitekta norāde uz kultūrvēsturisko novārtā atstātu mantojumu nenāk par skādi, jo īpaši lokālajiem – tirdzniecības tipa būves mēs līdz kaklam esam atskatīties Rīgas pievārtē un ne tikai.
prieks tomiņ & co par šo priekšlikumu. vismaz kāds ir piegājis nopietnam uzdevumam pietiekami konceptuāli un atraktīvi!!!
Kamēr gāja vaļā humors ar šķūņiem pievelkot arī Sīļa koncertzāli, iespējams pat bija asprātīgi. Man pašam gan ta nelikas bet kolēgām šķita ok, bet tagad piedodiet kas tas ir karikatūra, vai priekšlikums? Ja karikatūra ,tad īsti nenolasās joks, un par ko joks par LV arh vidi par pavilcienu uz lauku arhetipiem, vai par atpalikušajiem " čangaļiem", kas sādžās mīt(ja papētitu ciešāk saprastu ka Latgale sādžās dzīvoja krieviņi)?Abos gadījumos tas humors tāds nu ar bārdu un pelējumu, protams iespējams cits pavilciens varbūt apgaismosiet. Savukārt ja nopietni domāts tad pārāk pavelkas uz karikatūru. Un vispār kas tā par manieri Rēzekne (pilsēta!!! no… Lasīt vairāk »
Tu, WAT, jāņus nelīgosi, ja? Aiz loga ir taču 21.gadsimts, a mēs te pa pagātnes rudimentiem kašājamies!
tiesi šādu apsvērumu dēļ savā piedāvājumā neizvēlējāmies vilkt paralēles ar rīdziniekiem tik mīļo sādžu tēmu.
nesaprotu, kā koncertzālei var piedāvāt lauku sētas principu, bet piekrītu autoriem, ka konkursos jāpiedalās kaut vai tādēļ, lai nestu tautās savu redzējumu, tādejādi bagātinot arhitektūras vidi. Tāpēc prieks par so piedāvājumu, arī skaņu sētu!
skaidrības labad – kad sākās lielais šķūņu izpētes bums, loģiska šķita tā interpretācija privātmāju sektorā. Un šķūnis allaž šķītis pievilcīgs galvenokārt tā spēcīgās identitātes dēļ un arī tāpēc, ka moderns šķūnis lieliski to saglabā. Savukārt modernā urbānā arhitektūrā iekš lv ar to identitāti ir kā ir – no visa pa bišķiņam, protams ar nelieliem izņēmumiem . Un tāpēc, no tiešiem darba peinākumiem brīvos laika sprīžos, ķimerējot dažādu šķūņu materiālu, radās vienkārši pārdomas – vai šo nepārprotamo identitāti var kaut kā ne būt transformēt uz sabiedriskām urbānām celtnēm… kā rezultātā radās dažādas teorētiskas sagataves iespējamām lielceltnēm. Un šeku reku parādījās konkurss,… Lasīt vairāk »
Ideja nekāda jaunā nav (jau 80-ajos priecājos par vairākiem šādā stilā veiktiem japāņu slaveno un ne tik slaveno arhitektu darinājumiem, arī tagad tur šis tas līdzīgs parādās), taču konkrētajā gadījumā notrivializēta līdz …
Tikai komentāros sāk parādīties pretrunas, sākumā daži gandrīz putām uz lūpām centās ieskaidrot, ka Rēzeknei nekādu "kruto" arhitektūru nevajag, bet, kad attiecīgs piedāvājums saņemts, atkal nav labi 🙂
Vismaz nav tik garlaicīgs kā aste.
arī šoreiz no vizualizācijām ir grūti saprast, vai autori ar tām vairāk parāda savas māklinieciski pigoriskās vērtības, vai varbūt starp krāsu pikseļiem tur kāda arhitektūra ar’ saožama; un, ja noveicas- varbūt arī kontekstā..
uz ko mudina domāt akcenti pēc definīcijas
Man liekas, ka tieši šim darbam vislielākās potences. Drusku traucēja tā pašironija izpildījumā.
ta taks araishu ezerpils
tiešām saistoši – gan koncepcijā, gan apjomā konkrētai vietai
Pareizi, kad nav spēju uzprojektēt ēku mūsdienīgi sakarīgu, kur nu vēl spēja izdomāt kaut ko pavisam jaunu, jāmeklē palīdzība pagātnē. Jo, protams, pagātne ir bijusi, tātad tā ir saistoša un noteikti konceptuāla. Ja mēs ceļam kko pie ūdens, tad ēkai ir jābūt kā kuģim vai delfīnai, vai burai. Toties ja ceļam pie kādas dubļainas plaņkas, tad kā begemotam.
Vēl viens aspekts šim darbam – lokālā ikona. Visapkārt var dzirdēt pieprasījumus un jūsmu pēc ikonām, taču tās gandrīz vienmēr ir pārrobežu, globālu procesu radītas un veidotas, gandrīz bez vietējās specifikas un rakstura. Šajā darbā ir saskatāmas gan ikonas pazīmes, gan tās lokāla piesaiste un izcelsme.
ikonai nav vains, ja vien runa ir par patiesu ikonu. kaa saka dimants ir un visur saglabaajas dimantiski un peerles veeljoprojaam velk pat no dzelmes.–bet diem un zeel nevar teikt seitan.
vienā brīdi vairs nesapratu, kur ir robeža starp banalitāti un asociatīvu veiksmi…
Nesaprotu kāds sakars varētu būt 18.,19 gs lauku sētas būvēm ar 21. gs kultūras celtni reģiona galvenajā pilsētā. Tāda sajūta, ka nevis Latgale ir atpalicis reģions, bet paši arhitekti, kuri Rēzekni un Latgali ne ar ko citu nespēj sasaistīt kā vien ar Latgales ekspozīciju Brīvdabas muzejā.
Piekrītu Gārnim par banalitāti.
a davaj gārni nekladzini – šis būtībā ir vissaistošākais no piedāvātajiem variantiem.
tjip asociācijas traucē?! a man netraucē 20 un 19 gs. koka būves Latgalē ar varenajiem kogriezumiem lēnām nopūst vai tiek apšūtas ar ranilla skārdu – smalka arhitekta norāde uz kultūrvēsturisko novārtā atstātu mantojumu nenāk par skādi, jo īpaši lokālajiem – tirdzniecības tipa būves mēs līdz kaklam esam atskatīties Rīgas pievārtē un ne tikai.
gārņi vēkšķ nevis kladzina – klausies dabā! bet tā nav gan smalka arhitekta norāde, tas ir ideju trūkums, man domāt. pēc analoģijas – diezgan pastulbi izskatītos bibliotēkas ēka grāmatas veidolā!
1x dzirdu, ka gārnis vēkšķētu, bet tu nu uatevā
grāmata – bibliotēka
un
kultūrvēsture – koncertzāle
ir fuckin liela atšķirība, ne?
prieks tomiņ & co par šo priekšlikumu. vismaz kāds ir piegājis nopietnam uzdevumam pietiekami konceptuāli un atraktīvi!!!
Kamēr gāja vaļā humors ar šķūņiem pievelkot arī Sīļa koncertzāli, iespējams pat bija asprātīgi. Man pašam gan ta nelikas bet kolēgām šķita ok, bet tagad piedodiet kas tas ir karikatūra, vai priekšlikums? Ja karikatūra ,tad īsti nenolasās joks, un par ko joks par LV arh vidi par pavilcienu uz lauku arhetipiem, vai par atpalikušajiem " čangaļiem", kas sādžās mīt(ja papētitu ciešāk saprastu ka Latgale sādžās dzīvoja krieviņi)?Abos gadījumos tas humors tāds nu ar bārdu un pelējumu, protams iespējams cits pavilciens varbūt apgaismosiet. Savukārt ja nopietni domāts tad pārāk pavelkas uz karikatūru. Un vispār kas tā par manieri Rēzekne (pilsēta!!! no… Lasīt vairāk »
Tu, WAT, jāņus nelīgosi, ja? Aiz loga ir taču 21.gadsimts, a mēs te pa pagātnes rudimentiem kašājamies!
dikti jau tiešas atsauces, mentalitāti un kultūrvēsturisko individualitāti var jau arī krietni niasētāk izvilkt.
tiesi šādu apsvērumu dēļ savā piedāvājumā neizvēlējāmies vilkt paralēles ar rīdziniekiem tik mīļo sādžu tēmu.
nesaprotu, kā koncertzālei var piedāvāt lauku sētas principu, bet piekrītu autoriem, ka konkursos jāpiedalās kaut vai tādēļ, lai nestu tautās savu redzējumu, tādejādi bagātinot arhitektūras vidi. Tāpēc prieks par so piedāvājumu, arī skaņu sētu!
nu nez WAT lasu un brīnos – manska tev vel japaugās domāšanā pirms komentārus rakstit. piemēra, atcerēsimies sāmu parlamenta ēku Norvēģijā, kas teiksim bija kariķēta zaru jurta – mūsdienīgas arhitektūras izpildījumā – manuprāt ļoti kolorīts darbs – ir saikne ar vidi, vēsturi, cilvēkeim, nu jā norvēģi jau arī labi paēdusi tauta, kas beidzot var aizdomāties arī par interesantākas arh. vērtībām atšķirībā no LV, kura tomēr vēl ir straujā kapitālisma spožuma varā HI-TECH, kamēr apkārt pussabrukušas silikātenes stāv un bmw, kaut vai uz 20 gadu ilgām kredītsaistībām. neapgalvoju, ka nevarētu piemeklēt sakarīgu un mūsdienīgu arh veidolu koncertzālei bez asociācijām – var,… Lasīt vairāk »
skaidrības labad – kad sākās lielais šķūņu izpētes bums, loģiska šķita tā interpretācija privātmāju sektorā. Un šķūnis allaž šķītis pievilcīgs galvenokārt tā spēcīgās identitātes dēļ un arī tāpēc, ka moderns šķūnis lieliski to saglabā. Savukārt modernā urbānā arhitektūrā iekš lv ar to identitāti ir kā ir – no visa pa bišķiņam, protams ar nelieliem izņēmumiem . Un tāpēc, no tiešiem darba peinākumiem brīvos laika sprīžos, ķimerējot dažādu šķūņu materiālu, radās vienkārši pārdomas – vai šo nepārprotamo identitāti var kaut kā ne būt transformēt uz sabiedriskām urbānām celtnēm… kā rezultātā radās dažādas teorētiskas sagataves iespējamām lielceltnēm. Un šeku reku parādījās konkurss,… Lasīt vairāk »
Super! Es jau pirms kāda gada vai vairāk šeit rakstīju, ka konkursi nav tā vieta, kur jāievēro noteikumus, bet jārada izteiksmīgu un funkcionālu objektu. Pie noteikumiem (tāpat kā apkures, ūdensapgādes un elektroshēmām un arī akustiskajiem aprēķiniem) jebkurš profesionālis pēc tam piedzīs vai arī būs pamats izņēmumam.
Ideja nekāda jaunā nav (jau 80-ajos priecājos par vairākiem šādā stilā veiktiem japāņu slaveno un ne tik slaveno arhitektu darinājumiem, arī tagad tur šis tas līdzīgs parādās), taču konkrētajā gadījumā notrivializēta līdz …
Tikai komentāros sāk parādīties pretrunas, sākumā daži gandrīz putām uz lūpām centās ieskaidrot, ka Rēzeknei nekādu "kruto" arhitektūru nevajag, bet, kad attiecīgs piedāvājums saņemts, atkal nav labi 🙂
Vismaz nav tik garlaicīgs kā aste.
Vai tad šamais ir dikti parasts?Ja kādam liekas ka šamais ir vienkaršības un pieticības kanons, tad jau nav ko talāk laist. bet vispābā miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts,īsti katoliskā manierē.
arī šoreiz no vizualizācijām ir grūti saprast, vai autori ar tām vairāk parāda savas māklinieciski pigoriskās vērtības, vai varbūt starp krāsu pikseļiem tur kāda arhitektūra ar’ saožama; un, ja noveicas- varbūt arī kontekstā..
uz ko mudina domāt akcenti pēc definīcijas
Man liekas, ka tieši šim darbam vislielākās potences. Drusku traucēja tā pašironija izpildījumā.
ta taks araishu ezerpils
tiešām saistoši – gan koncepcijā, gan apjomā konkrētai vietai
Pareizi, kad nav spēju uzprojektēt ēku mūsdienīgi sakarīgu, kur nu vēl spēja izdomāt kaut ko pavisam jaunu, jāmeklē palīdzība pagātnē. Jo, protams, pagātne ir bijusi, tātad tā ir saistoša un noteikti konceptuāla. Ja mēs ceļam kko pie ūdens, tad ēkai ir jābūt kā kuģim vai delfīnai, vai burai. Toties ja ceļam pie kādas dubļainas plaņkas, tad kā begemotam.
Vēl viens aspekts šim darbam – lokālā ikona. Visapkārt var dzirdēt pieprasījumus un jūsmu pēc ikonām, taču tās gandrīz vienmēr ir pārrobežu, globālu procesu radītas un veidotas, gandrīz bez vietējās specifikas un rakstura. Šajā darbā ir saskatāmas gan ikonas pazīmes, gan tās lokāla piesaiste un izcelsme.
ikonai nav vains, ja vien runa ir par patiesu ikonu. kaa saka dimants ir un visur saglabaajas dimantiski un peerles veeljoprojaam velk pat no dzelmes.–bet diem un zeel nevar teikt seitan.