LINEAMENTUM — koncertzāle Rīgā

Ņemot vērā daudzos jautājumus, kurus man uzdod koncertzāles projekta risinājuma sakarā, mēģināšu izklāstīt būtiskākos apsvērumus, kuri ietekmēja ēkas arhitektoniskā veidola un funkcionālā plānojuma tapšanas gaitu. Pieļauju, ka mūsu piedāvātais koncepts pirmajā brīdī varētu šķist nesaprotams, tāpēc sniegšu vienkāršu un secīgu pieņemto lēmumu aprakstu.

Globālais konteksts

Būvēt kultūras celtni laikmetā, kad lielākajai daļai sabiedrības tradicionālā vērtību sistēma ir jūtami transformējusies paviršajā patērētāju pasaules uztveres virzienā, ir diezgan nepateicīgs uzdevums. Droši vien katrs būs ievērojis laikmetīgās arhitektūras adekvāto reakciju cīņā par «patērētāju» uzmanības piesaistīšanu lietojot gluži vai reklāmas industrijas iecienītus paņēmienus.

Analizējot pēdējo gadu laikā uzbūvētās koncertzāles, mums nešķita pieņemami risināt uzdevumu kādā no neskaitāmajiem aprobētajiem variantiem. Tāpēc viens no pirmajiem lēmumiem bija definēt to, ko mēs noteikti negribam redzēt Rīgā — lecīgu «burbuli», pārāk racionālu «kasti», pa pusei zemē ieraktu «labiekārtojumu» vai nekontekstuālu «meteorītu». Likās, ka ēkai jābūt «skulpturālai», bet izvirzījām arī mērķi neizšķiest naudu veidojot nevajadzīgi pompozu «frizūru».

Uztvere un mūzika

Man pašam vienmēr ir patikušas tās mākslas sfērai piederošās cilvēces radošās izpausmes, kas prasa zināšanas, sapratni un iedziļināšanos. Arī mūzika ir divu veidu — populārākā no tām ir uz āru vērsts, lielām masām domāts izklaidējošs «šovs», vai līdzi dungojams šlāgeris. Otra forma ir akustisko koncertu jomai raksturīga — uz iekšēju intīmu pārdzīvojumu un vairākiem uztveres līmeņiem orientēta. Bieži gadās nopirkt efektīvus jaunās mūzikas ierakstus, kas tomēr ātri apnīk, vai gluži otrādi — tiem, kas pirmo reizi klausoties liekas nesaprotami ir lemts ar katru reizi kļūt arvien tuvākiem. No šejienes arī mūsu vēlme ēkai meklēt iekšēju, daudzslāņainu, uz niansēm un smalkumu vērstu risinājumu.

Simbols?

Rīgai vienmēr piemitusi ambīcija. Arī KM runās un konkursa programmā vairākkārt tika pieminēts jēdziens «jauns simbols», liekot noprast vēlmi kā minimums pārspļaut Sidnejas ikonogrāfisko operu. Man gan šķiet, ka simboli rodas ar laiku un mākslīgi radīt tos nav iespējams. Par piemēru tam kalpo Nacionālās bibliotēkas ilgais ceļš līdz realizācijai. Ņemot vērā AB dambja tuvumu bibliotēkai, Pārdaugavas panorāmā nešķiet jēdzīgi radīt konkurenci abu ēku starpā, drīzāk otrādi — uzprojektēt racionālu, pirmām kārtām perfekti savu funkciju pildošu celtni, protams, piešķirot tai savai novietnei atbilstošu izteiksmību.

Novietne

Tieši pilsētbūvnieciskais konteksts un sarežģītais transporta jautājums visvairāk ietekmēja ēkas novietojuma izvēli AB dambja tālākajā galā. Neskatoties uz precīzu datu trūkumu (potenciālo transporta vienību veidu un skaitu) modelējām vairākus risinājumu variantus. Šī procesa rezultātā nonācām pie slēdziena, ka sagaidāmais lielais transporta līdzekļu skaits krīzes brīžos (pirms un pēc koncertiem) vismazāk ietekmēs apkārējās maģistrāles, veidojot jaunu tiltu Trijādības ielas turpinājumā. Izveidojot papildus joslas un regulējamu krustojumu tā pieslēguma vietā autotransports «sadalītos» nepieciešamajos virzienos, izmantojot esošo Pārdaugavas ielu tīklu. Risinājums paredz lielākās skatītāju daļas ierašanos ar taksometriem vai speciāliem mikroautobusiem. Apmeklētāju ērtībai paredzēta segta izkāpšanas vieta vienlaicīgi no 4 automašīnām, tiešā ieejas durvju tuvumā.

Rekonstruējot dambi diezgan vienkārši izveidojamas aptuveni 120 stāvvietas tā Akmens tilta galā. Stāvvietu skaitu iespējams palielināt uz līča rēķina, bet šis risinājums neizbēgami saistīts ar milzīgām izmaksām. Tāpēc paredzēts gājēju tilts no tuvākajām jau esošajām stāvvietām pie Hanzabankas ēkas, kas uz koncerta laiku jau būs atbrīvojušās no ikdienas lietotājiem. Plaša sabiedriskā transporta pietura paredzēta Akmens tilta nobrauktuves riņķa tuvumā. Tā nodrošinās piekļuvi koncertzālei ar vieglās konstrukcijas segtu gājēju ceļu. Tas apkalpo arī kājāmgājējus no Akmens tilta un Latvijas Nacionālās bibliotēkas stāvvietām. Pilsētai būtu vēlams rezervēt vietu lielajiem pasažieru autobusiem Trijādības ielas rajonā, jo novietot tos uz šaurā dambja nešķiet racionāli.

Piegāde koncertzāles apkalpošanai paredzēta ēkas cokolstāvā. Transporta koridora galā projektēta apgriešanās platforma ~16 m garām kravas mašīnām. Šis risinājums ļauj netērēt vērtīgo publisko teritoriju virszemē.

Būtisks ēkas apjomu risinājuma aspekts bija prognozējamais augstceltņu fons Klīversalā. Tās apjomu augstums svārstās no 12 m Vecrīgas pusē līdz 30 metriem Pārdaugavas pusē. Šis risinājums ieskicē Pārdaugavas silueta vertikālās kompozīcijas principu ar pakāpenisku augstuma palielināšanos Daugavas kreisā krasta virzienā. Ēkas augstums izvēlēts tā, lai tā harmoniski ierakstītos abu krastu apbūvē un neaizsegtu topošajām augtceltnēm skatu uz Vecrīgu. Tajā pašā laikā domāts par to, lai celtne nebūtu pārāk sīka uz intensīvās apbūves fona.

Funkcionālais risinājums

Sakarā ar ēkas funkcionālo risinājumu minēšu tikai tos apsvērumus, kuri ietekmēja tās apjomu veidošanas procesu. Plānojuma pamatā ņemta longitudionāla, AB dambja konfigurācijai atbilstoša shēma virknējot trīs zāles cokolstāva līmenī vienu aiz otras. Tādejādi tiek nodrošināta minimāla dambja paplašināšana un apmierināta prasība par ērtu un kopēju aizkulišu telpu (vienā līmenī ar visām 3 skatuvēm). Zāles ietver izstiepts foajē Vecrīgas pusē un apkalpes gaitenis no Klīversalas puses. Gar Daugavas krastu izvietotas visas publiskai lietošanai domātās funkcijas ar nodrošinātu skatu uz Vecrīgu.

Mēģinot maksimāli precīzi ievērot visas programmā izvirzītās prasības, atklājās nepieciešamība pēc milzīgām telpu platībām galvenajā līmenī, kas sākotnēji radīja problēmas ar visa būvapjoma kopējām proporcijām. Par cik zāles ir trīs un ēkā paredzēts izvietot arī mājvietu 3 kolektīviem, kopējai administrācijai, kā arī izīrējamām konferenču u.c. platībām, radās loģiska ideja izvietot tās atsevišķos apjomos. Tas ne tikai ļauj piedot nepieciešamo vertikālo dimensiju apjomam, bet arī nodrošina optimāla kvadrātmetru skaita izveidošanu.

Un pats būtiskākais — visas telpas, kurās simtiem patstāvīgo lietotāju pavadīs savu ikdienu, ir nodrošinātas ar dabīgo apgaismojumu un teicamu skatu pa logiem.

Tēls

Vissarežģītākais uzstādījums bija radīt tieši šai vietai un funkcijai atbilstošo unikālu ēkas tēlu. Meklējot inspirācijas avotus jau pašā sākumā kā cerīgākie izkristalizējās humāns, Rīgai raksturīgs mērogs, Vecrīgas gleznainā jumtu ainava un ūdens spīdums. Šai posmā nozīmīgu ieguldījumu deva mākslinieks Holgers Elers, kura «salocītie» papīrīši deva impulsu trapecveida formas piešķiršanai funkcionāli nošķirtajiem apjomiem.

Līdzīgi, kā slīpējot kristālu, tika panākts ēkas vizuālā izskata skulpturālums un atraktivitāte, ļaujot tās šķautnēm atspīdēt un mainīties kopskatam līdz ar saules pārvietošanos dienas gaitā.

Visvairāk jautājumus izraisa ēkas melnā apdare. Protams, attīstot projektu iespējams piešķirt visdažādākās nokrāsas fasādēs izmantotajiem materiāliem. Tumšs, tonēts stikls un tādas pašas krāsas pulēts keramiskais materiāls šķiet optimāla kombinācija, ņemot vērā vairākus tehnoloģiskus un estētiskus apsvērumus. Tie ir — nepieciešamība izveidot fasādēs simtiem logu darbatelpās (pārkaršana dienvidu pusē un viengabalainības, skulpturāluma zudums), skatpunkti (Pēterbaznica, Hansabanka u.c.) no augšas jeb nepieciešamība veidot glītus jumtus, Nacionālās bibliotēkas un fona augstceltņu prognozējamā tūkstošiem m² «parastā» stikla apdare, koncertzālei piederīgā tradicionālā «tumšā», svinīgā atmosfēra, melnās krāsas klasiskā, noslēpumainā un svinīgā iedaba un iecerētā ēkas kā rituālas kulta celtnes vizuālā izteiksmība.

Nobeigumā atļaušos citēt K.Fostera rakstīto atsauksmi žūrijas slēdzienā:

«Piedāvājumu klāsts bija pietiekoši plašs, sākot no ambicioziem strukturāliem projektiem līdz tradicionāli pārbaudītiem risinājumiem. Uzvarētājs citu piedāvājumu vidū izcēlās ar rūpīgi izvērtētu ēkas atrašanās vietu, arhitektūras noskaņu un oriģinalitāti.

Koncertzālei kā vienam no Jaunajiem Trim brāļiem būs jāpastāv ne tikai pašai par sevi, bet arī jāstiprina šo trīs projektu savstarpējās attiecības. Līdzās ar Nacionālās bibliotēkas ēku, kas tiks būvēta tās tuvumā un Laikmetīgās mākslas muzeju, kurš atradīsies upes lejtecē, koncertzāle kļūs par Rīgas galveno iezīmi, piesaistot uzmanību abos Daugavas krastos un labi iekļaujoties vides ainavā un apbūves mērogā.

LINEAMENTUM atbilst programmas prasībām, vienlaikus saglabājot nelielus izmērus. Tā saskan ar katru šaurās pussalas sastāvdaļu un apvieno tās kristāliskā kopumā. Šīs arhitektūras mērķis ir ieintriģēt ar savu atturīgo, pat noslēpumainu iedabu, vienlaikus pievēršot uzmanību Vecrīgas siluetam un tās blīvajai apbūvei. Laikā, kad rietumu krasts tiek apbūvēts ar augstceltnēm, Koncertzāle nedz radīs konkurenci jaunajām komerciālajām ēkām, ne arī mazinās to svarīgumu — tieši otrādi, tā piesaistīs ar savu skaistumu un pilnību. Kā nezināmam dārgakmenim koncertzālei ir iespēja kļūt par Rīgas iedzīvotāju iecienītu un iemīļotu objektu, kā arī par intriģējošu vietu pilsētas viesiem, kas ieradīsies pilsētā, kuru stiprina tās kultūra un nozīmīgais statuss Baltijas reģionā.

Paļaujoties uz enerģijas saglabāšanu, ieturētu mērogu un apjomu, LINEAMENTUM ir pieskaņojusies plānojumam atbilstoši apbūves mērogam. Eleganta, pat izsmalcināta pēc sava izskata, tā atstās iespaidu ar detaļu pilnību, daudzveidīgo apjomu un allaž mainīgo ārieni. Pēc sava nozīmīguma Koncertzāle atbilst Nacionālajai bibliotēkai, bet tajā pašā laikā pilnībā kontrastē ar to. Kā spīdošu gaismu pilsētas ainavā Bibliotēka izstaro informāciju, savukārt Koncertzāle kā necaurredzama un spoža ēka upes krastā, sola dziļu personisku pārdzīvojumu, ļaujot iegremdēties mūzikas noslēpumā. Tās sūtība ir sniegt sen loloto skatuvi sociālajai un mākslas dzīvei, tādēļ LINEAMENTUM var kļūt par Rīgas vērtīgāko simbolu.»