Diplomdarbu komisijas negaidīti zemu novērtēts, Jurģa Vizuļa diplomprojekts A4D redakcijas acīs tomēr izcēlās ar savdabīgo risinājumu lidostas paplašinājumam, kurā tīra ģeometrija iet rokrokā ar latvisku romantismu, automašīnas dzīvo parkā un ceļotājiem ir pašiem savs skrejceļš — viesnīca.
Darba mērķi
Mācību procesa vajadzības ietvaros pēdējais ir kvalifikācijas
iegūšanas darbs, nekur nespruksi, jāizdara vien ir. Tāda būtiska sevis
pārbaude. Tomēr individuālais darba ieguldījums ir milzīgs, tāpēc arī
mācībspēki mudina izvēlēties kādu profesionāli interesantu, reālu
novietni vai aktuālu kontekstu, un darbs iegūst vairāk kā tikai
akadēmisku jēgu. Tāpēc darbam jābūt kā iespējamībai vai analītiskam
materiālam, vingrinājumam, kas palīdzētu reālās novietnes attīstības
projektēšanas uzsākšanai.
Risinātā tēma ieinteresēja, jo dzīves tempa pieauguma dēļ lidojums
no neaizsniedzama sapņa 21.gadsimtā pārvērties ikdienišķā realitātē, ko
diendienā piedzīvo arvien vairāk cilvēku, it īpaši biznesa vidē, kad ar
lidmašīnu pārvietojas biežāk, nekā ar tramvaju. Tāpēc vides kvalitātei
lidostās ir būtiska nozīme. Daļu no tās iespējams veidot ar arhitekta
viedokli.
Diplomprojekts tradicionāli formālā veidā
Protams, centos iekļauties akadēmiski dogmatiskajā shēmā un veidot
savu darbu, cieši sekojot metodiskajiem norādījumiem: izpildīt un
nepārsniegt minimāli noteiktās apjoma prasības, darbā aplūkot kādu
kvartālu, rajonu vai teritoriju, sazīmēt apbūves priekšlikumus un tad
sīkāk izstrādāt kādu atsevišķu būvi, kurā vēlams parādīt pa kādai
arhitektūras pazīmei, piemēram, dzegas vai kolonādes izskatā. Lineārais
mācību process pieprasa formāli atspoguļot tās akadēmiskās disciplīnas,
kādas augstskolā ir mācītas. Ir labi, ja, piemēram, morfoloģiski
telpiskā pilsētplānošanas sintezēšanas analīzes un mazo formu urbānās
projektēšanas lekcijās dzirdētais tā iespiedies prātā, ka izpaužas arī
kvalifikācijas darbā.
Konteksts, esošā situācija un nākotne
Patlaban lidostas kopējā teritorija izskatās pēc purvainas,
mazapbūvētas vietas Mārupes pagastā (kā redzams Google foto). Tai
raksturīgas nekoptas pļavas, krūmāji, ūdeņi (dīķis) — visnotaļ
depresīvas piedevas terminālam, kas atsevišķi vērtējams kā labs,
eiropeiskām tendencēm atbilstošs, taču nenodrošina nepieciešamo
iekštelpu platību ilgtermiņa attīstībai.
Darba gaitā nācās iedziļināties lidostas ilgtermiņa attīstības
prognozēs un daudzfunkcionālu starptautisku lidostas plānotāju,
projektētāju un attīstītāju izstrādātajos priekšlikumos attiecībā uz
piestātnes, terminālu un biznesa parka attīstību ar nākotnes prognozēm
par 20 milj. pasažieru gadā. Tādējādi manu lidostas nākotnes redzējumu
un darba kontekstu būtiski ietekmē apbūve, kuras vēl dabā nav.
Izpētes procesā noderēja diplomprojekta vadītāja pieredze un
morālais atbalsts. Arī mana personīgā pieredze, uzkrāta, piedaloties kā
tehniķim darbā pie iepriekšējos gados veiktiem lidostas paplašināšanās
projektiem, ļāva man izprast lidostas specifiku un vajadzības.
Darba uzstādījumi un vingrinājuma dotie lielumi
Maksimāli respektēt lidostas esošo vīziju apbūves vai ceļu tīkla
izveidē un lidostas stratēģiskās attīstības plānos, papildinot tos ar
estētisku un lietojamu virsvērtību manā skatījumā. Manu projektēto ēku
idejisko ierosmi jābāzē uz līdz šim veikto, kā arī nākotnē
plānoto lidostas paplašināšanas projektu funkcionālajiem un
arhitektoniskajiem risinājumiem.
Lidostai, teritorijas attīstības straujajos tempos, svarīgs
iespējami viengabalains pilsētbūvnieciskais risinājums, lai panāktu
kompleksa arhitektonisko kvalitāti. Galvenā ēka apbūves kompleksā
vienmēr/diemžēl būs termināla piestātnes, nevis autostāvvieta vai
viesnīca. Tātad darba uzdevums bija nākotnes terminālam austrumos
pieguļošās ap 30 ha lielās teritorijas attīstības vīzija un
daudzfunkcionāla infrastruktūras objekta projektēšana. Tas sevī
ietvertu īstermiņa autostāvvietas lidostas klientiem, komercplatības,
dzelzceļa piestātni, viesnīcu, konferenču telpas, izklaides un
rekreācijas zonas, iespējamo gaisa satiksmes kontroles torni.
Infrastruktūras objekta nosegtais laukums ~5ha.
Nākotnes risinājums
Centrāls apbūves elements, kas saistīts ar transporta sistēmas
optimizēšanu, ļaujot pasažieriem ātri un viegli iekļūt un izkļūt no
termināla. Tas ir starp piebraucamo un nobraucamo rampu ietvertais
daudzfunkcionālais inženiertehniskais objekts, kas nodrošina daļēju
īstermiņa autostāvvietu nepieciešamību. Manā vīzijā tas detalizēti
attēlots kā autostāvvietu, parka, viesnīcu un konferenču zāles
apvienojums, zem kura atrodas dzelzceļa stacija un kas ir savienots ar
termināla ēku.
Apzaļumojuma elementu caurvīšana bija nepieciešama kā atsvars
apbūvei, tādējādi sasaistot plānoto parku ar terminālu un viesnīcu.
Saskaņā ar lidostas termināla paplašināšanos A virzienā un pieaugošām
pasažieru plūsmām, piebraucamās rampas izbūve paredzama divos līmeņos,
kur augšējais līmenis paceļas 7.5 metru augstumā — pa to dodas ceļā
aizlidojošie pasažieri, bet zemes līmenī ierodas atlidojušie.
Izveidojas nepieciešamība nodrošināt piekļuvi ēkām un stacijai 2
dažādos līmeņos.
Risinājums paredz turpināt piebraukšanas rampas pacēlumu, veidojot
lēzenu pauguru, zem kura apzaļumotā jumta iespējams nodrošināt daļu no
nepieciešamajām autostāvvietām ~3162 auto. Iebraukšana paredzēta no Z
puses, bet izbraukšana risināta tā, lai nebūtu nepieciešamības braukt
gar ieejām termināla ēkā, tādejādi atslogojot to no mašīnām.
Autostāvvietas lidostas A pusē paredzu izvietot pazemē zem zaļa
vākveida jumta, taupot virszemi acis priecējošām būvēm un ļaujot
termināla ēku uztvert kā galveno elementu apbūvē. Līdzīgas ir arī
biroja Arhis iesāktās arhitektūras un idejiskās vadlīnijas, kuras
atzinu par labām esam un mēģināju respektēt.
Apzaļumotais jumts izmantojams kā parks ar rekreācijas paviljoniem —
izklaides funkciju un dažādu mierīgu interešu zona, kas sniedz
atbraucējiem pirmo vēstījumu par Latviju kā zaļu, ainaviski bagātu
zemi. Tajā ir iespējams izvietot izīrējamās automašīnas, ekskursiju
busiņus vai divriteņus, skrituļslidas. Ar savu limuzīnu var piebraukt
pie tējas paviljona un tamlīdzīgi. Mašīnas dzīvo parkā. Pretmeti viens
otru papildina.
Savukārt aizbraucējiem zaļās vides klātbūtne sniegtu nomierinošas
emocijas. Cilvēkam, braucot uz lidostu, lai aizlidotu, psiholoģiski
jāpārvar robežsituācija starp zemes būtnes statusu un gaisa vidi, kur
viņš gatavojas pacelties, tāpēc svarīgi ir lidostas — materiāli
taustāmā robežpunkta pirms pārejas jaunā dimensijā — vidi veidot
saudzējošu, cilvēkam ikdienišķi atpazīstamu. Pēdējais skats plašumā,
zaļumā ir domas sakārtojošs, nomierinošs, ļauj vieglāk koncentrēties
lidojumam.
Parka ceļu tīkls pasmelts no Latvijas kartē atzīmētajām upēm —
kādreizējām satiksmes artērijām. Plānā skatoties, šīs mežģīnes iznes
arī latvieša zemapziņā atpazīstamu psiholoģisko slodzi. Tāds smalkumiņš.
Horizontāla viesnīca — tipoloģiski netipiska, tomēr šajā gadījumā
nepieciešama funkcionālā shēma, jo lieliski mijiedarbojas ar jauno
terminālu, ļaujot tam dominēt apbūvē, un ievada apbūves mēroga maiņu uz
biznesa parka pilsētas sajūtu. Apaļā daudzlīmeņu lieltelpā atrodas
ieejas vestibils, kas pieslēdzas segtai gājēju ielai, kura savieno arī
blakus zemes gabalos esošās biznesa un viesnīcu ēkas. Piegāde paredzēta
zemes stāva līmenī, objekta D pusē.
Kopējais viesnīcas istabu skaits ~254 istabas
Kopējā viesnīcas ēkas platība ~12500m²
Esmu izvēlējies šeit noteikt zemu apbūvi, lai pasažieris redz tālu
(neaizbūvēt ar augstceltnēm), redz cauri, (pielietot būvniecībā
caurspīdīgus materiālus), jūtas labi dabiskā vidē (starp zaļajiem
augiem). Tas būtu oriģināls risinājums īpaši šim gadījumam. Turklāt
apbūves intensitāte biznesa parkā motivēja izšķirties par maksimāli no
apbūves brīvas teritorijas iespaida veicināšanu.
Noformējums
Darba kopskatu veidoju bez ekstrēma fona vai izkārtojuma. Klasiskā
veidā, lai būtu viegli saprotama arhitektūras ideja un mierīgs
kopiespaids. Pašam patīk. Kā liepziedu tēja.
šogas bija interesanti. decembrī visi fakultātē runāja par diplomdarbu aiztāvēšanu. apmierināto nebija. revolūcija prasījās.
un tas tāpēc, ka bija- SMIEKLĪGI
PS liepziedu tējas darbs- my personal lover
Ja Jurģis būtu tikpat raiti pastāstījis par savu darbu kā šeit rakstiski izklāstīts, tad novērtējums no žūrijas viennozīmīgi būtu daudz, daudz augstāks. Diemžēl aizstāvēšanās bija ļoti vāja – trūka gan skaidras stāstījuma struktūras, gan vienkārši informācijas par projektu. Arhitektam tomēr jāprot arī komunicēt ar sabiedrību – pasūtītāju, ierēdņiem un citiem.
Veiksmi turpmākajos darbos!
nu piedodiet, bet vai tad žūrijai acu nav pierē? vai 6 kvadrātmetru planšete ir tikai smuks foniņš stāstam?
ja nemaldos, žūriju veido arhitekti, kas spēj uztvert rasējumu un attēlu nesto informāciju, vai ne? un vērtēts tiek projekts, aizstāvēšanās prasme varētu būt mazāk būtisks kritērijs. visbeidzot – kāpēc tad tiek organizēta izstāde, kurā sakarina "tapetes"?
atļaujiet oponēt. Tā ir augstpratīga attieksme, "skatieties paši". Praksē bieži gadījies pārliecināties, ka pasūtītājs nelasa rasejumus un atbildīgās personas tik nogurušas no pienākumu nastas, ka nav spējīgas iedziļināties niansēs. Sekojoši projekta veiksme lielā mērā atkarīga no arhitekta spējas par to pārliecināt.
mākslasdarbs ir pašpietiekams, autors ir miris, autors var izmisīgi lūgties būt piederīgs tam, t.i., būt tā autors tad, kad mākslasdarbs "uzrunā" vērtējošo pats.
p.s. tieši tāpēc viss nav mākslasdarbi, kad mākslasdarbi ir viss.
oi. šito gan nevajag. Kurš tad ir tas arhitekta mākslasdarbs, kas spoguļojas pats sevī, atvērts jebkurai brīvai interpretācijai? Vizualizācija? Lieliskā planšete? Vai realizēta būve, kuru var aptaustīt un kuras aizvējā nostāties Burtiski?! Lieliskas idejas ir visiem, ne tikai arhitektiem. Kurš arhitekta vietā visā projekta realizācijas gaitā pārliecinās milzīgo masu iesaistīto personu par viņa idejas dzīvotspēju?
tad es nesaprotu, kāpēc arhitektu logos caurām naktīm deg gaisma
līdz šim tu domāji, ka viņi tur vingrinās daiļrunībā?
ieteiktu vairīties no sevis kā projekta, t.i. sevis paša projekta, jo dievs ir jau vienreiz miris.
vsjo!
nu, klau. visiem tak zināms, ka passausslavenais arhitekts Daniels Lībeskins ar savām runām par projektiem, pat no sūda var uzburt brīnisķīgu mākslas darbu, pasūtītaja un publikas acīs. tas viss monstrālais viņa priekšnesums par Ņūjorkas brīvības torni. až arhitektiem jasmejas. a neko, publika notic.
tā ka klusēšana un stostīšanās arhitektiem nav laba iezīme. ir jamāk projekts aizstāvēt. parastie ļautiņi jau tā īsti nerubī kas labs kas slikts. ta ka nu jo skaļāk kliedz, ja labāk.
humānai pārliecībai jābūt.
atļaušos oponēt tiem, kas uzstāj, ka arhitektam noteikti jābūt dižam oratoram(sauksim to tā), un arī tiem,kas atgaiņājas, ka "darbi runā paši par sevi", un tāpēc varot arī paklusēt dzīve ir pietiekmi dudzkrāsaina, lai ražīgi varētu darboties gan vieni, gan tie otrie rietumos pat ir tāds termins – "interns" – profesionālis, kas strādā profesionāļu birojā, kura darbs, zināšanas un iedvesma ir nenovērtējami vērtīgas, bet – nekur nav teikts, ka viņam jābūt uzņēmējam, oratoram vai projekta publiskās prezentācijas vadītājam piekritīšu, ka tādas iemaņas ir ārkārtīgi vēlamas, bet nav īsti labi, ja uz to liek PĀRĀK lielu akcentu, ja profesionāls veikums netiek atzīts… Lasīt vairāk »
redzēju to "izgāšanos" klātienē, žēl bija gan tā viena, gan to otru, tamdēļ ierosinu turpmāk likt divas atzīmes vienu par "mākslasdarbu", otru par aizstāvēšanu.
‘interns’ ir tikko no skolas iznācis arhitektūras students, ko par arhitektu nesauc, bet sauc par ‘internu’. jo par arhitektu var saukt speciālistu, kas ir ieguvis attiecīgo sertifikātu. kurā rietumu valstī ‘interns’ ir tas profesionālis. no wikipedijas: An intern or stagiaire is one who works in a temporary position with an emphasis on on-the-job training rather than merely employment, making it similar to an apprenticeship. Interns are usually college or university students, but they can also be high school students or post graduate adults seeking skills for a new career. Student internships provide opportunities for students to gain experience in their… Lasīt vairāk »
Vispar jau tiri skaidri, bet taa "tikko no skolas" dalja gan nav preciza. Ir atskiriba starp "internship" vispareji un "internship" arhitektura. Vismaz Kanada un ASV tas taa ir. Intern jeb kura cita sfera ir tieshi tas, ko saka wikipedia. Burtiskais tulkojums ir "maceklis." Interns arhikturas firma nav maceklis. Nu labi, nosaukums varbut ir un biezi vien cilveks patiesam ‘macas’, bet termins "intern" nav lietots tikai saja sauraja nozime. Nezinu par citam valstim, bet Kanada un ASV interns arhitekturas firma ir parasts regulars darbinieks, kas (1) ir beidzis arhitekturas skolu, (2) nav izpildijis prasitas stundas katra arhitekturas sfera (kopa apmeram 2500,… Lasīt vairāk »
īstenībā kaut kas tāds jau ir – diplomdarba recenzents vērtē pašu darbu, bet komisija – darbu, runu, pārlicību un pat ģērbšanās stilu t.i. visu prezentāciju kopumā
Jabut ir gan perfektam projektam, gan jamak par to sakarigi pastastit. Nav jau jabut runu pludam vai murgiem, bet ir jabut vairak par: "paskaties man aiz muguras un viss bus skaidrs." Ir bijushi projekti, kas pashi runa par sevi un kuriem prieksha stadishana nav nepiecieshama, bet tad pec tam par tiem taa ari stasta: "Atceries to kolosalo projektu, kur vinjsh(a) nevienu vardu neteica un viss bija tik lieliski saprotams." No augstak sacita var redzet, ka saja gadijuma nebija skaidrs. Vel viens iemesls sagatavot labu prezentaciju ne tikai vizualaja zinja, bet ari mutiskaja, ir tapec, ka prezentatajs ir tieshi tas cilveks,… Lasīt vairāk »
Diskutējot par mākslas darbiem, paliekošām vērtībām, autorību utt. nevajag aizmirst to vienkāršo patiesību, ka aizstāvēšana principā ir skolas uzlikts pārbaudījums, kurā ir visiem zināmas vienādas prasības, kuru izpilde / neizpilde veido vērtējumu.
Vienvārsakot katram ir savi talanti un trūkumi, tomēr, neviens netiek atbrīvots piemēram no valodas eksāmena mutiskās, vai gramatiskās daļas, tāpēc, ka tā orta viņam padodas krietni labāk..
Atliek noskaidrot spēles / vērtēšanas nosacījumus un īpaši piestrādāt jomās, kuras neiet "pašas no sevis".
atļaušos oponēt tiem, kas uzstāj, ka arhitektam noteikti jābūt dižam oratoram(sauksim to tā), un arī tiem,kas atgaiņājas, ka "darbi runā paši par sevi", un tāpēc varot arī paklusēt dzīve ir pietiekmi dudzkrāsaina, lai ražīgi varētu darboties gan vieni, gan tie otrie rietumos pat ir tāds termins – "interns" – profesionālis, kas strādā profesionāļu birojā, kura darbs, zināšanas un iedvesma ir nenovērtējami vērtīgas, bet – nekur nav teikts, ka viņam jābūt uzņēmējam, oratoram vai projekta publiskās prezentācijas vadītājam piekritīšu, ka tādas iemaņas ir ārkārtīgi vēlamas, bet nav īsti labi, ja uz to liek PĀRĀK lielu akcentu, ja profesionāls veikums netiek atzīts… Lasīt vairāk »
redzēju to "izgāšanos" klātienē, žēl bija gan tā viena, gan to otru, tamdēļ ierosinu turpmāk likt divas atzīmes vienu par "mākslasdarbu", otru par aizstāvēšanu.
īstenībā kaut kas tāds jau ir – diplomdarba recenzents vērtē pašu darbu, bet komisija – darbu, runu, pārlicību un pat ģērbšanās stilu t.i. visu prezentāciju kopumā
‘interns’ ir tikko no skolas iznācis arhitektūras students, ko par arhitektu nesauc, bet sauc par ‘internu’. jo par arhitektu var saukt speciālistu, kas ir ieguvis attiecīgo sertifikātu. kurā rietumu valstī ‘interns’ ir tas profesionālis. no wikipedijas: An intern or stagiaire is one who works in a temporary position with an emphasis on on-the-job training rather than merely employment, making it similar to an apprenticeship. Interns are usually college or university students, but they can also be high school students or post graduate adults seeking skills for a new career. Student internships provide opportunities for students to gain experience in their… Lasīt vairāk »
vairāk domāju to "post graduate adults seeking skills for a new career" – kamēr nav atvērts savs birojs vai privātprakse
Vispar jau tiri skaidri, bet taa "tikko no skolas" dalja gan nav preciza. Ir atskiriba starp "internship" vispareji un "internship" arhitektura. Vismaz Kanada un ASV tas taa ir. Intern jeb kura cita sfera ir tieshi tas, ko saka wikipedia. Burtiskais tulkojums ir "maceklis." Interns arhikturas firma nav maceklis. Nu labi, nosaukums varbut ir un biezi vien cilveks patiesam ‘macas’, bet termins "intern" nav lietots tikai saja sauraja nozime. Nezinu par citam valstim, bet Kanada un ASV interns arhitekturas firma ir parasts regulars darbinieks, kas (1) ir beidzis arhitekturas skolu, (2) nav izpildijis prasitas stundas katra arhitekturas sfera (kopa apmeram 2500,… Lasīt vairāk »
Jabut ir gan perfektam projektam, gan jamak par to sakarigi pastastit. Nav jau jabut runu pludam vai murgiem, bet ir jabut vairak par: "paskaties man aiz muguras un viss bus skaidrs." Ir bijushi projekti, kas pashi runa par sevi un kuriem prieksha stadishana nav nepiecieshama, bet tad pec tam par tiem taa ari stasta: "Atceries to kolosalo projektu, kur vinjsh(a) nevienu vardu neteica un viss bija tik lieliski saprotams." No augstak sacita var redzet, ka saja gadijuma nebija skaidrs. Vel viens iemesls sagatavot labu prezentaciju ne tikai vizualaja zinja, bet ari mutiskaja, ir tapec, ka prezentatajs ir tieshi tas cilveks,… Lasīt vairāk »
nebiju tā ieskatījies, bet – darba maketi vien ir ko vērti!!
darba maketi stāsta, ka autoram ar izpratni un skaidrību viss ir pat ļoti kārtībā
vai to var neredzēt?
cits jautājums – kāpēc autors par risinājumiem aizstāvēšanā pats nerunāja? vai neveiksmīgi runāja (??) – nebiju klāt
Diskutējot par mākslas darbiem, paliekošām vērtībām, autorību utt. nevajag aizmirst to vienkāršo patiesību, ka aizstāvēšana principā ir skolas uzlikts pārbaudījums, kurā ir visiem zināmas vienādas prasības, kuru izpilde / neizpilde veido vērtējumu.
Vienvārsakot katram ir savi talanti un trūkumi, tomēr, neviens netiek atbrīvots piemēram no valodas eksāmena mutiskās, vai gramatiskās daļas, tāpēc, ka tā orta viņam padodas krietni labāk..
Atliek noskaidrot spēles / vērtēšanas nosacījumus un īpaši piestrādāt jomās, kuras neiet "pašas no sevis".
šogas bija interesanti. decembrī visi fakultātē runāja par diplomdarbu aiztāvēšanu. apmierināto nebija. revolūcija prasījās.
un tas tāpēc, ka bija- SMIEKLĪGI
PS liepziedu tējas darbs- my personal lover
Ja Jurģis būtu tikpat raiti pastāstījis par savu darbu kā šeit rakstiski izklāstīts, tad novērtējums no žūrijas viennozīmīgi būtu daudz, daudz augstāks. Diemžēl aizstāvēšanās bija ļoti vāja – trūka gan skaidras stāstījuma struktūras, gan vienkārši informācijas par projektu. Arhitektam tomēr jāprot arī komunicēt ar sabiedrību – pasūtītāju, ierēdņiem un citiem.
Veiksmi turpmākajos darbos!
nu piedodiet, bet vai tad žūrijai acu nav pierē? vai 6 kvadrātmetru planšete ir tikai smuks foniņš stāstam?
tāpat kā spīdoša aizstāvēšanās var pacelt viduvēju diplomdarbu, tā /gandrīz/ klusēšana nodara postu labam darbam, padarot planšetes par tapetēm, par kurām nav iespējams uzzināt – kas, kāpēc, kur utt.
ja nemaldos, žūriju veido arhitekti, kas spēj uztvert rasējumu un attēlu nesto informāciju, vai ne? un vērtēts tiek projekts, aizstāvēšanās prasme varētu būt mazāk būtisks kritērijs. visbeidzot – kāpēc tad tiek organizēta izstāde, kurā sakarina "tapetes"?
atļaujiet oponēt. Tā ir augstpratīga attieksme, "skatieties paši". Praksē bieži gadījies pārliecināties, ka pasūtītājs nelasa rasejumus un atbildīgās personas tik nogurušas no pienākumu nastas, ka nav spējīgas iedziļināties niansēs. Sekojoši projekta veiksme lielā mērā atkarīga no arhitekta spējas par to pārliecināt.
eh, nu skaidrs taču, ka ir jāmāk pastāstīt. augstprātīga attieksme, manuprāt, ir apgalvot, ka planšetes bez stāsta pārvēršas tapetēs. bet citādi – miers & prieks
es gribēju sacīt, ka ir būtiska starpība vai darbs tiek vērtēts klusumā un nekādas papildus runas nav paredzētas /izstādē, piemēram/ vai runa IR un tā ir baisa cilvēka uztverē ir tāds vienkāršots modelis, kas tomēr ļoooti bieži strādā – ja cilvēks ir paveicis kvalitatīvu darbu, lepojās ar to un tic tam no visas sirds, tad šī pārliecība nāk no viņa un tā pārējiem signalizē – te ir kaut kas labs bet, ja ir noslinkots, nepadarīts utt. tad arī samelot nesanāks – samocīti, liekvārdīgi un rodas aizdomas, ka tas kas tik labi izskatās uz planšetēm ir vienkārši MALDI šis bija no… Lasīt vairāk »
mākslasdarbs ir pašpietiekams, autors ir miris, autors var izmisīgi lūgties būt piederīgs tam, t.i., būt tā autors tad, kad mākslasdarbs "uzrunā" vērtējošo pats.
p.s. tieši tāpēc viss nav mākslasdarbi, kad mākslasdarbi ir viss.
oi. šito gan nevajag. Kurš tad ir tas arhitekta mākslasdarbs, kas spoguļojas pats sevī, atvērts jebkurai brīvai interpretācijai? Vizualizācija? Lieliskā planšete? Vai realizēta būve, kuru var aptaustīt un kuras aizvējā nostāties Burtiski?! Lieliskas idejas ir visiem, ne tikai arhitektiem. Kurš arhitekta vietā visā projekta realizācijas gaitā pārliecinās milzīgo masu iesaistīto personu par viņa idejas dzīvotspēju?
kā kurš? sabiedrisko attiecību speciālisti, protams!
tad es nesaprotu, kāpēc arhitektu logos caurām naktīm deg gaisma
līdz šim tu domāji, ka viņi tur vingrinās daiļrunībā?
velti. velti viņi tur nevingrinās daiļrunibā.
ļoti vajag! pat ļoti! Šitādā dēļ jau studējos, domājos, kā tas nākas, ka ieraugot vārdu autors, tam vienlīdzības zīme ir ar "arhitekts", bet nevienlīdzības zīme ar "milzīgā masa" vai "parastie ļautiņi", runājot burtiski, matemātiski. joprojām domājos.
pēdējā piezīme par mākslasdarbiem nav gluži vārdspēle, tik vien, ka mākslasdarbs ir ģēnija darbs, bet ne katrs darbs ir mākslasdarbs, lai gan nevienādības zīme liecina, ka tieši tā gribas to domāt, t.i., ka ikviens darbs ir mākslasdarbs, t.i., nevienāds ar pārējo darbiem. Un par ģēniju es nevienu nesaucu. Vienkārši viņu vēl vai jau nav.
Ir tāda nekonkrēta sajūta, ka liela daļa šķēršļu labākas arhitektūras virzienā sabruktu līdz ar AUTORA AMBĪCIJU atmešanu.
Banalitāte, skaidrs, bet kāpēc nepieņemt, ka arhitekts ir medijs, un labs arhitekts ir tāds, kurš to neapkaro sevī ar autora egoismu, bet vienkārši transformē tās ietekmes un pieredzes un kontekstus, no kurām viņš nekad nav brīvs, materiālas telpas iecerē? Un par Mākslasdarbu tādā gadījumā var saukt arhitektu pašu kā privātu projektu, kas labākajos piemēros vienmēr ir unikāls un kam nav nepieciešams sabiedrības viedoklis, lai noteiktu tā vērtību.
ieteiktu vairīties no sevis kā projekta, t.i. sevis paša projekta, jo dievs ir jau vienreiz miris.
vsjo!
nu, klau. visiem tak zināms, ka passausslavenais arhitekts Daniels Lībeskins ar savām runām par projektiem, pat no sūda var uzburt brīnisķīgu mākslas darbu, pasūtītaja un publikas acīs. tas viss monstrālais viņa priekšnesums par Ņūjorkas brīvības torni. až arhitektiem jasmejas. a neko, publika notic.
tā ka klusēšana un stostīšanās arhitektiem nav laba iezīme. ir jamāk projekts aizstāvēt. parastie ļautiņi jau tā īsti nerubī kas labs kas slikts. ta ka nu jo skaļāk kliedz, ja labāk.
humānai pārliecībai jābūt.