Diplomprojekti 2007 — Brīvības ceļš Rīgā

Par vienu no labākajiem šogad A4D atzina Alises Pļaviņas diplomprojektu Brīvības ceļš Rīgā, kurā meklēta vizuāla valoda, lai stāstītu par pilsētvides pieredzi un modelēšanu. Saņemot uzaicinājumu publicēt savu diplomprojektu portālā, tā autore ierosināja paskaidrojošo tekstu aizstāt ar sarunas pierakstu, kas varētu vienkāršot komplicētā darba uztveri.

A4D: Kā notika diplomdarba tēmas izvēle, vai tai ir kāda saistība ar augustā notikušo vasaras skolu par Brīvības ceļa tēmu?
Alise Pļaviņa (AP): Vasaras skolai jau biju sagatavojusi stāstu par telpiskas izpētes valodu un attēlu saistībā ar mūziku un nošu pierakstu, balstoties uz jau gatavajām ielas izpētes diagrammām, jo skaņas telpiskums strādā līdzīgā veidā kā pilsētvides telpiskums. Tas mani tobrīd interesēja un nodarbināja, tāpēc arī par to stāstīju.

Darbs sākās ar studiju uzdevumu, kas nāca no Rīgas pilsētas arhitekta biroja — Brīvības ceļa funkcionālās un telpiskās attīstības koncepcija. Pēc formālas uzdevuma izpildes šķita, ka nav skarti daudzi nozīmīgi ielas aspekti un bija idejas, kuras gribējās izmēģināt caur diplomdarbu. Ņemot vērā, ka esmu dzīvojusi, mācījusies, strādājusi Brīvības ielas tiešā tuvumā, šķita, ka tik labi pazīstu to materiālu, un man ir tiesības par to runāt.

Ļoti labi saprotu cilvēkus, kurus šis darbs atstāj pilnīgi vienaldzīgus, jo tas nav atpazīstams pēc formas. Cilvēkam no malas varētu būt grūti izsekot, no kurienes tam visam «aug kājas».

A4DTo mēs tagad vēlētos noskaidrot. Skaidrs, ka šis ir nestandarta diplomdarbs.
AP: Var teikt, ka tēmas izvēle ir nejaušība, jo vienmēr ir būtisks pats uzdevuma uzstādījums — tas, ka mēs nosaucam Brīvības ielu par nozīmīgu pilsētas asi un apskatām to kā īpašu, telpiski nodalītu pilsētas auduma strēmeli.

A4DKā ir nospraustas robežas, cik tālu no Brīvības ielas ir pētījuma zona?
AP: Tie ir vairāki kvartāli abos virzienos — tā, lai šķistu, ka ir jēga. Izvēle tika izdarīta jau agrā darba gaitas posmā, un bija jāizdara daudzi vienkāršojumi, lai sistematizētu informāciju. Viss sākās ar dažādām diagrammām, kas ļautu parādīt ielas telpisko pieredzi, caur attēlu argumentēt izvēles un veikt apzinātas manipulācijas lielā mērogā. Jo tas bija viens no aktuālākajiem jautājumiem — kā iegūt kopainu par liela mēroga struktūrām, kā noturēt vienotu formātu. Tad tika meklēti vienoti parametri un to attēlojuma veids, kas ļautu apskatīt ielu visā tās kopumā. Attēla jautājums kļuva noteicošs — jo uztveres laikam ir jābūt maksimāli īsam, ja uztvere ir apgrūtināta, pazūd jēga informāciju nodot caur attēlu.

A4D: Kādi bija tie kritēriji, pēc kuriem veidotas diagrammas?
AP: Katrai no diagrammām ir cits parametru klāsts un attēlošanas metode. Tika aplūkota ielas telpa vairākās gradācijās no publiskas līdz privātai, uzrādot publiskās aktivitātes ietilpību, ritmus.

A4D: Vai attēlā publiskais/ privātais ir nosacīti aplūkojami kā notinumi?
AP: Jā, taču ne vertikāli notinumi — katra gradācija raksturo telpas situāciju — tās piedalīšanos vai nepiedalīšanos publiskas telpas veidošanā. Tie drīzāk ir horizontāli, apziņā un realitātē pieejamās telpas dziļuma notinumi.

A4DKāds ir iedomātais mērķis, kā šiem notinumiem būtu jāizskatās? Vai publiskumam jābūt visur vienmērīgam, vai ir zonas, kur tam jāuzkāpj maksimāli un tādas, kur tā nav vispār? Varbūt ir labi tieši tā, kā ir?
AP: Pamatā ir labi tā, kā ir — tajās vietās, kurām ir publiskuma inerce — tā ir jārealizē tādā mērā, kādā to pieļauj telpiskā situācija. Brīvības ielā dažādu periodu dzīvojamā apbūve ir telpiski un funkcionāli skaidri definēta — tā tiecas noslēgties, un tādai tai arī jābūt. Ir galējības, taču ielu kopumā raksturo robežstāvokļi starp privāto/publisko telpu, tas spriegums un ritms, kas starp tām rodas.

Caur diagrammām tika atrastas un definētas septiņas skatuves — to funkcionālā un telpiskā inerce un ietilpība, to nozīme Brīvības ielas un Rīgas attīstībā kopumā. Pamatā šo vietu definīcijas nav unikālas, taču mans mērķis bija aktualizēt šīs skatuves un to apzinātas attīstīšanas nozīmi.

A4D: Kā tika izvēlētas septiņas skatuves?
AP: Uzskatāms avots ir publiskās/privātās telpas diagrammas veidotās publiskuma «kabatas», kas vairāk vai mazāk uzrādījās arī citās diagrammās. Kaut jāatzīst, ka attēls šajā gadījumā vairāk kalpoja, lai apstiprinātu intuitīvu zināšanu, nevis kā zinātniskas metodes rezultāts, kas spiestu mani izdarīt secinājumus.

A4D: Gribas ticēt, ka, pavadot vairākus gadus arhitektūras fakultātē, izstrādājas profesionāla intuīcija. Dažkārt nemaz nevajag matemātiskas formulas un tūkstoš piemērus, lai pamatotu savu pārliecību.
AP: Tās ir skatuves tāpēc, ka uz tām notiek telpiskas izrādes. Tie ir dinamiskie modeļi, uz kuriem pakāpeniski uznāk/noiet telpas aktieri — tukšums, apbūve, koki, iedomātas saiknes un kustība. Skatuves nosaukums nav norāde uz nenopietnību, drīzāk uz tādu ierobežotu, laikā iepakotu, telpā uzvestu izrādi. Tas nav nedz attīstības priekšlikums, nedz vīzija — un tas ir arī jautājums par valodu — tā mani baida, kad tā kļūst pārsausināta, izlietota vai formāla.

A4D: Tā ir tava iekšējā sajūta, ka tas nav īstais veids, kādā runāt par arhitektūru?
AP: Jā, un galvenais jau bija panākt vieglumu. Nosaucot kaut ko par attīstības priekšlikumu, tam jau it kā tiek piešķirta standarta forma, kamēr skatuves nosaukums ļauj citādi risināt un aplūkot telpiskas manipulācijas. Kaut gan, ja skatās uz šo darbu nevis pēc formas, bet pēc satura, tā detalizācijas līmeņu princips neatšķiras no attīstības plāna.

A4DMetode un forma, ko tu izmanto, nav RTU programmā. No kurienes tās?
AP: Pārāk daudz kas interesē un tiek meklētas kopsakarības. Tās ir atbildes uz jautājumiem, kas mani nodarbina vai satrauc tādā mērā, ka risinājuma meklēšana ir nepieciešamība. Pati konceptuālā modelēšana — tie modeļi, kas tās ietvaros tapa — ir mans domāšanas rīks, veids, kādā sakārtot un izsekot telpiskai domai.

Lielais statiskais konceptmodelis (0,5×4,5 m) veidots, lai radītu pārskatāmu telpisku priekšstatu par pašu ielu — cik tā gara, tās ritmus, cik izkaisītas atpazīstamas vietas. Modelī ietvertas un atlasītas telpiski un funkcionāli definētās teritorijas, uz kuru fona, to «neskaidrajās» sadurvietās, iezīmējas «skatuvju»  zonas.

Veidojot atsevišķo skatuvju animācijas, mērķis bija pirmkārt, attēlot pakāpenisku telpisku attīstību, atsedzot domas procesu, un otrkārt, apvienot vienotā viena modeļa vidē kā reāli telpiskus, tā arīdzan iedomātus telpas dalībniekus. Eventuāli šie dinamiskie modeļi skatāmi gan secīgos kadros, gan filmiņas veidā, kuru pavada mutisks komentārs. Vislabāk, ja tā ir saruna, kas norisinās paralēli modeļa gatavošanai, kurā piedalās sarunas dalībnieki.

A4D: Tavā darbā iela tiek skatīta ievērojamā attālinājumā. Rodas jautājums — kur paliek cilvēks?
AP: Ir, protams, tā vizualizāciju valoda, kurā parādās cilvēks kā smaidu raisoša stafāža — tādā līmenī tas mani maz interesē, taču, ja es varētu maketēt tādā vidē, kurā varētu nonākt līdz taustei, dzirdei vai smaržai, jo visam apakšā jau ir telpas emocionālā pieredze, es to darītu. Šoreiz tas ir valodas vai formas trūkums, ka es nevaru to visu iekļaut. Tas, kā un vai ar vienotas metodes palīdzību iespējams nonākt no 14 km (Brīvības ceļa garums) līdz 1,80 m — vēl ir atklāts jautājums.

A4DCik daudz no skatuvēs notiekošā ir jau esošs, cik daudz kāda cita ierosināts un cik daudz tevis pašas ieteikumu?
AP: Katra no skatuvēm ir atsevišķs gadījums ar atšķirīgu pamatinformācijas apjomu. Pamatā tās tika izceltas kā nozīmīgi telpiskās attīstības pagrieziena punkti. Skatuves veidotas, apkopojot esošo informāciju, ilustrējot to noteikto telpisko situāciju un tad to komentējot — papildinot, definējot tālāk vai iesakot pilnīgi citu scenāriju.

A4D: Un kur, piemēram, tevi neapmierina esošais scenārijs?
AP: Piemēram, Jugla, jo šobrīd tajā kā «pilsētas vārtu» motīvs veidots augstbūvju puduris, kamēr manā piedāvājumā kā akcentētā pilsētas skatuve kalpotu ūdens un krastmalu telpa, kuru ietvertu augstbūvju zonas.

A4DKas palika nepajautāts?
AP: Šķiet, ka to, ko nevar izstāstīt stundā, to vispār nevar izstāstīt. Gribētos jau atsegt to dzīvīgumu, kas aiz tā visa stāv, bet to nevar. Varu tikai teikt — ļoti labi, ka bija šis diplomdarbs un varēju pielikt punktu dažām urdošām idejām. Kad es ieraudzīju diplomprojekta gatavošanas norādījumus — šķita, ka es neko nevarētu pateikt caur to noteikto formu. Ja nebūtu ilgstoša un ieinteresēta dialoga ar Egonu Bērziņu, nez vai būtu iespējams tādu darbu veikt.

Pilsētas skatuvju animācijas YouTube kanālā

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
6 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
Vents

izpētiet bildes rūpīgi, tas ir drošāks ceļš uz saprašanu nekā saruna diemžēl. Divreiz lasīju (un lasīt man patīk), bet navaru apgalvot, ka tas ko paskaidrotu. Bet grafiskā analīze gaumīga un aktuālās pārdomas par "arhitektūras valodu" kā valodu, kurā runāt par telpu, nevis klasisko metaforu par to, ka arhitektūra pati kaut ko runā – pievienojiet tam vēl dažus interesentus, vīnu un nakti virtuvē un tas būs kaut kas ļoti garšīgs.

alise p.

labprāt jums/mums kādu telpisku sarunu-spēli pagatavotu.

domājams, ka marta vidū, kad jau jaunas domas galvā.

ja vēlme piedalīties, domu rīkus pārcilāt vai tai pat vietā/laikā atrasties – vēstiet uz aplama@gmail.com. kad nāks tuvāk – ziņošu par norises vietu/laiku u.tml.

nav piemirsti tie, kas jau izstādē atstāja savus e-pastus.

saruna šeit vairāk kā fons – vairāk "ap", nevis "par" – bet tādam darbam ideālajā variantā vajadzētu darboties "ja nje skazal, ja pokazal" režīmā. un līdz tam man vēl kāds ceļš ejams.

A

process orientated planning

Vents

izpētiet bildes rūpīgi, tas ir drošāks ceļš uz saprašanu nekā saruna diemžēl. Divreiz lasīju (un lasīt man patīk), bet navaru apgalvot, ka tas ko paskaidrotu. Bet grafiskā analīze gaumīga un aktuālās pārdomas par "arhitektūras valodu" kā valodu, kurā runāt par telpu, nevis klasisko metaforu par to, ka arhitektūra pati kaut ko runā – pievienojiet tam vēl dažus interesentus, vīnu un nakti virtuvē un tas būs kaut kas ļoti garšīgs.

alise p.

labprāt jums/mums kādu telpisku sarunu-spēli pagatavotu.

domājams, ka marta vidū, kad jau jaunas domas galvā.

ja vēlme piedalīties, domu rīkus pārcilāt vai tai pat vietā/laikā atrasties – vēstiet uz aplama@gmail.com. kad nāks tuvāk – ziņošu par norises vietu/laiku u.tml.

nav piemirsti tie, kas jau izstādē atstāja savus e-pastus.

saruna šeit vairāk kā fons – vairāk "ap", nevis "par" – bet tādam darbam ideālajā variantā vajadzētu darboties "ja nje skazal, ja pokazal" režīmā. un līdz tam man vēl kāds ceļš ejams.

A

process orientated planning

6
0
Lūdzu, komentējietx