Diplomprojekti 2009: Dzīvojamais rajons 2050

Ekoloģija un ilgtspējība ir tēmas, ko savos diplomdarbos šodien
formāli piemin vai ikviens. Taču Haralda
Helfriča projekts ir patiešām pārsteidzošs — nopietns pētījums un
priekšlikums reizē. Apvienojot zinātniskas atziņas un radošu pieeju, viņš
izstrādājis nākotnes dzīvojamā rajona modeli, kas atļautu salīdzinoši nelielā teritorijā
Rumbulā izvietot mājokļus 23 tūkstošiem iedzīvotāju.

Kādēļ 2050?

Arhitektūras studiju laikā manu uzmanību īpaši saistīja tas, kādā vidē mēs dzīvojam, kādu to atstāsim nākamajām paaudzēm un kāda galu galā ir sabiedrība, kuras daļa mēs katrs esam. Mūsu eksistences un atstātā mantojuma sekas tad arī ir problēmjautājumi, kuriem es nolēmu pievērsties sava kvalifikācijas darba ietvaros. Lai arī izvēlētā tēma aptver samērā plašu nozaru loku, tomēr arhitektūra, kā vides veidošanas process, vienmēr ir saistīta ar cilvēku un viņa rīcību (izvēli). Mana pārliecība ir, ka tieši arhitektūra ir tas instruments ar kura palīdzību mēs spējam vistiešāk ietekmēt sabiedrībā notiekošos procesus. Tā ir arhitektūra, kas sevī nes dzīves vērtības, kvalitātes un principus. Tai no paaudzes paaudzē ir jāpārmanto un jādod iespēja pilnveidot tās vērtības, kurās sakņojas mūsu kultūra.

Tādēļ izvēlēts 2050. gads, lai rastu iespēju modelēt vidi, kas ļautu cilvēkiem ne tikai dzīvot saskaņā ar sevi, līdzcilvēkiem un dabu, bet dotu iespēju tiem saglabāt savas patiesās kultūras vērtības un nododot tās nākamajām paaudzēm to tālākai pilnveidošanai. Diemžēl pašreiz sabiedrībā izpaužas arvien lielāks šo vērtību trūkums, kas pašreizējās saimniekošanas rezultātā mūs noved pie arvien jaunām un pieaugošām ekoloģiskām, ekonomiskām un sociālām problēmām. Nākotnes arhitektūrai jākļūst par atspēriena punktu jaunas sabiedrības veidošanā, kuras domāšanas un darbības veids primāri tiek pakļauts sabiedrības kopējām vērtībām, nevis sausām ekonomiskām interesēm, nezaudējot katra cilvēka individualitātes izpausmes iespējas.

Četras kvalitātes

Cilvēka radīto problēmu īstie cēloņi nav meklējami pašā darbībā, bet gan viņa izvēles brīvībā. Tieši cilvēka izvēle nosaka to, kā viņš tālāk rīkosies — kādus līdzekļus izvēlēsies mērķa sasniegšanai. Un tieši šajā izvēlē meklējami aizvien pieaugošo problēmu risinājumi. Mūsu izvēle ir atkarīga no trīs būtiskiem faktoriem: zināšanām (mūsu pieredze, izpratne par notiekošajiem procesiem, pieejamā informācija u.c.), vēlamajiem mērķiem (mūsu vēlmes, vajadzības u.c.) kā arī mūsu vērtību sistēmas. Tieši zināšanas un vērtību sistēma ir tās, kas nosaka, kādas darbības mēs atļausimies veikt un kādus līdzekļus izmantosim mūsu mērķu sasniegšanai. Ir būtiski, lai šie trīs iepriekš minētie faktori būtu saskaņā gan ar sabiedrības kopējām vērtībām, gan nebūtu pretrunā ar dabā notiekošajiem procesiem. Lai nodrošinātu šo saskaņu, ir vajadzīgas vienotas kvalitātes sabiedrības indivīdu vidū. Tās ir kvalitātes, kuras raksturo katru cilvēku un visu sabiedrību kopumā. Es šīs kvalitātes iedalu četrās lielās grupās: Ģimene, Mājoklis, Kultūra un Darbs. Lai arī šīs grupas ir izdalītas atsevišķi, tomēr tās veido vienotu sistēmu un bieži zūd noteikta robeža starp tām.Ģimene ir cilvēka vērtību, kultūras, zināšanu u.c. īpašību mājvieta. Tas ir organisms, kas mūs veido tādus, kādi mēs esam, veidojot nozīmīgas rakstura īpašības, piemēram, uzticību, atbalstu, mīlestību, sapratni, kopības sajūtu, pārmantojamību, empātiju, atbildību u.c.. Ģimene ir sabiedrības mazākā forma un tās vērtības, kas tiek šeit radītas, koptas un pārmantotas, arī tālāk ietekmē visu sabiedrību kopumā.

Mājoklis ir pamats uz kura balstīt ģimeni — vieta, kas sniedz drošību, patvērumu un atbalstu. Tā ir ģimenes kultūras un kvalitāšu veidošanas un izpausmes telpa, tādēļ ir būtiski to saglabāt, saudzēt, kopt un nodot tālāk nākamajām paaudzēm.

Kultūra ir tas zināšanu kopums, kas tiek pārmantots no paaudzes paaudzē, saudzēts, kopts un pilnveidots ar jaunām iezīmēm. Kultūra pēc būtības ir tās zināšanas, kas cilvēkam piešķir viņa individualitātes būtību, nosaka viņa attiecības ar citiem sabiedrības locekļiem un apkārtējo vidi. Tā sakņojas tautas vēsturē un tās attīstībā. Kultūra ir pašorganizācijas forma sabiedrībā. Tā nosaka cilvēku savstarpējo komunikāciju, attieksmi, uzskatus, cieņu, atbildību u.c.. Kultūras būtība ir nemateriālo vērtību kopums, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē ar ģimenes, sabiedrības un radīto māksliniecisko vērtību palīdzību.

Darbs ir process garīgu un materiālu vērtību radīšanai, kas tālāk tiek nodotas sabiedrībai. Attieksme pret darbu un tā motivējošie faktori nosaka kādu produktu mēs tālāk dodam pārējai sabiedrībai. Līdz ar to bezpersonisks, tīri uz personīgā labuma (pārsvarā peļņas) gūšanu balstīts darbs, nekad nespēs radīt augstas kvalitātes un ilgstoši paliekošas vērtības.

Arhitektūras uzdevums ir radīt vidi, kas spētu nodrošināt veiksmīgu šo kvalitāšu grupu koeksistenci. Ar tās palīdzību jārada iespējas katram cilvēkam saudzēt, kopt, pilnveidot un pārmantot šīs vērtības, veidojot paaudzēs stipru, vienotu, inteliģentu un daudzpusīgu sabiedrību.

Vietas izvēle

Rīgas izmērs ar tās pašreizējo un nākotnē paredzamo problēmu kopumu neapstrīdami to izvirzīja kā vienīgo kandidāti starp Latvijas pilsētām, kurā būtu pamatoti veidot tieši šāda tipa nākotnes dzīvojamās vides modeli. Neracionāla pilsētas zemes izmantošana, piepilsētas apbūvēto teritoriju nekontrolēta izplešanās, transporta, sociālās, vides un citas problēmas ir tās, ar kurām sabiedrība spiesta rēķināties gan pašreiz, gan tuvākajā nākotnē. Ir nepieciešams radīt jaunu pilsētu veidošanas sistēmu, kas nodrošinātu lielu apdzīvotības blīvumu, tajā pat laikā nodrošinot augstu dzīves līmeni jau iepriekš minēto četru kvalitāšu grupu izpratnē.

Par šādam projektam atbilstošāko tika izvēlēta Rumbulas lidlauka teritorija starp Maskavas ielu un Daugavu 4,75 km² platībā. Šī ir viena no Rīgas maz attīstītajām teritorijām, kas padomju gados bija militāra rakstura objekts, bet pašreiz lielu teritorijas daļu aizņem aizauguši mazdārziņi, daži rūpnieciska rakstura objekti un lidlauks, kas kalpo privāto lidaparātu vajadzībām. Tomēr, skatoties nākotnē 50 gadu griezumā, būtiskākās šīs teritorijas iezīmes ir Maskavas ielas potenciālā attīstība un piesārņojums gan no armijas atstātā  «mantojuma», gan turpat netālu esošās Getliņu izgāztuves. Tāpat lielu nozīmi rajona attīstībai piešķir Daugavas tuvums.

Rajons un pilsēta

Daba ir pašorganizējoša sistēma un cilvēka uzdevums ir pēc iespējas mazāk iejaukties un mainīt tajā notiekošos procesus. Lai cilvēka saimnieciskā ietekme uz vidi būtu pēc iespējas mazāka, ir būtiski jāmaina pilsētu veidošanas principi. Dzīvojamā rajona 2050 mērķis ir radīt pilsētas rajona modeli, kas spētu sevi gandrīz pilnībā nodrošināt ar visu dzīvei nepieciešamo — pārtiku, enerģiju, tīru, dabisku vidi, darba un atpūtas iespējām. Optimizējot pilsētas apbūvi, būtu iespējams saglabāt ievērojamu daudzumu dabiskās vides platības. Salīdzinot šodienas Rīgu ar to, kāda tā varētu būt, ja tiktu būvēta pēc nākotnes dzīvojamā rajona apbūves principiem, būtu iespējams atgūt aptuveni 103 km2 lielas dabas teritoriju platības. To iespējams panākt, būtiski samazinot neracionāli apbūvētās un autotransporta ielu tīklam izmantotās teritorijas.

Lai arī rajona mērķis ir veidot pašnodrošinātu dzīvojamo vidi, tomēr būtiska ir sasaiste ar Rīgas pilsētu, ko dod Maskavas ielas maģistrāle, tramvaja līnija, ūdens transporta attīstība un salīdzinoši netālu esošā dzelzceļa līnija.

Rajona veidošanas principi

Rajona modeļa mērķis ir veidot tādu vidi, kurā cilvēks vēlētos dzīvot, strādāt, atpūsties, to kopt, saudzēt un nodot tālāk nākamajām paaudzēm. Tai jābūt nepārtraukti pilnveidojošai un iekšēji atšķirīgai, jānodrošina dinamiska attīstība, saglabājot fundamentālas kvalitātes. Dzīvojamajā rajonā 2050 paredzēta mājvieta 23 000 iedzīvotāju un tā kopējā teritorija aizņem 4,75 km² lielu platību.

Apbūves veidošanu var iedalīt trīs hierarhiskās grupās: vides veidošana, infrastruktūras nodrošināšana un mājokļa veidošana. Vide kā visaptveroša grupa nosaka tos noteikumus un būtiskās vajadzības, kādas nepieciešamas izvirzīto rajona attīstības mērķu sasniegšanai — kvalitāšu (ģimene, mājoklis, kultūra un darbs) nodrošināšanai. Infrastruktūra ir tā, kas veido šīs vides mugurkaulu, nervu sistēmu. Tas ir mehānisms, kādā vide funkcionē. Apbūve savukārt ir šīs visas sistēmas elementi un, pakļaujoties infrastruktūras sistēmas iezīmēm, veido vides materiālo un nemateriālo bāzi.

Vides kvalitātes prasības nosaka rajonā nodrošināt tīru un sakoptu, dabisku, drošu, izglītojošu, mainīgu, radošu, aktīvu, pieejamu un orientējošu vidi. Šīs vides kvalitātes prasības iespējams panākt ne tikai izmantojot jaunas, ekoloģiskas tehnoloģijas, bet arī veidojot atbildīgu un inteliģentu rajona iedzīvotāju kopienu, kas pilnībā izprot rajona aprites ciklu un iekļaujas tajā. Par rajona iedzīvotāja mājām jākļūst ne tikai tā mājoklim, bet visam rajonam, dodot katram iespēju gan to pilnveidot, gan radoši izpausties.

Infrastruktūra nosaka, kā darbosies rajona aprites cikls, kā tiks organizēta pārvietošanās rajonā, kā veidosies apbūve un visu infrastruktūras rajona daļu un objektu savstarpējās attiecības.

Apbūvi – mājokli veido tās iedzīvotāji. Lai arī ir būtiski nodrošināt individuālās izpausmes iespējas arī šajā procesā, tomēr tas tiek ierobežots līdz zināmam līmenim gan ar infrastruktūras prasībām, gan rajona vai tās daļu iedzīvotāju kopējām interesēm.

Rajona uzbūve. Rajons ir sadalīts trīs lielās funkcionālās zonās: lauksaimniecības zeme (1,92 km²), apbūves josla (1,93 km²) un dabas teritorijas (0,90 km²). Rajona zeme ir iedzīvotāju kopīpašums ar piešķirtām individuālām apsaimniekošanas tiesībām (piem. mājokļa izveidei, lauksaimniecības zemes izmantošana). Visa rajona infrastruktūra ir pakļauta aprites ciklam, kura četri galvenie elementi ir Ūdens, Pārtika, Atkritumi un Enerģija. Aprites cikls ir noslēgts un spēj darboties bez ārēja atbalsta. Viens no svarīgākajiem rajona veiksmīgas funkcionēšanas noteikumiem ir pilnībā tīru tehnoloģiju un materiālu izmantošana, kas nerada piesārņojumu un neveido grūti pārstrādājamus atkritumus.

Galvenais nākotnes ūdens avots ir Daugava un lietus ūdens, pieņemot, ka nākotnē dabiskie ūdens avoti būs kļuvuši ievērojamāk tīrāki sakarā ar aizvien lielāku ekoloģiski tīru tehnoloģiju izmantošanu ražošanā un sadzīvē. Šis ūdens, vajadzības gadījumā papildus attīrīts, pārsvarā tiek izmantots mājsaimniecību un lauksaimniecības vajadzībām. Pēc izmantošanas ūdens tiek pilnībā bioloģiski attīrīts un izmantots tālāk vai novadīts atpakaļ Daugavā. Šo funkciju veic gan filtri, kas savāc lielākās ūdens piesārņojuma frakcijas, gan bioloģisko attīrīšanas dīķu sistēma. Tāpat rajona apbūves daļā tiek savākts lietus ūdens, kas tālāk tiek izmantots rajona apsaimniekošanas vajadzībām.

Pārtiku rajonā galvenokārt nodrošina lauksaimniecības zeme (192 ha). Tās izmantošana ir paredzēta tikai bioloģiskās lauksaimniecības vajadzībām un apsaimniekošana ir organizēta piecu gadu ciklā, kas nodrošina nepārtrauktu pārtikas audzēšanas iespējas, nenodarot kaitējumu augsnei. Rajonā paredzēti zemes apsaimniekošanas noteikumi, kas ļauj pašiem iedzīvotājiem veidot kopīgas domubiedru grupas un apstrādāt tiem speciāli, ik sezonu un atkarībā no vēlamās audzējamās kultūras, piešķirtu lauksaimniecības zemes platību, pārējo daļu atstājot apsaimniekot virsuzņēmējiem. Lauksaimniecības produkcija ir plānota tādā apjomā, lai nodrošinātu gan rajona iedzīvotājus, gan sēklu nākamā gada ražai. Lauksaimniecības blakusprodukti (piem. salmi) tiek izmantoti arī citu preču (piem. būvmateriālu) ražošanai. Lauksaimniecības produkcijas, ražošanas, mājsaimniecības un citi rajona bioloģiskie atkritumi tiek izmantoti lauksaimniecības mēslojuma vajadzībām.

Visa saimnieciskā un rūpnieciskā darbība rajonā ir balstīta uz ekoloģiskiem principiem, izmantojot ekoloģiskas izejvielas un līdz ar to atkritumi ir bioloģiski tīri. Tos tālāk var viegli pārstrādāt vai izmantot lauksaimniecības vajadzībām. Iedzīvotāju un ražošanas uzņēmumu šķiroto atkritumu savākšanai rajonā izveidots automatizēts atkritumu savākšanas tīkls, kas tos tieši no mājsaimniecībām pa speciālu atkritumu vadu sistēmu nogādā pārstrādes sistēmā. Gala rezultātā tiek radītas tālāk ražošanā izmantojamas izejvielas.

Galvenie rajona enerģijas apgādes avoti ir saule, vējš, zeme un kinētiskā enerģija. Enerģijas ieguves iekārtas (saules paneļi, nelieli, ēkām pielāgoti vēja ģeneratori) tiek izvietoti rajona apbūves daļā. 2050. gadā to efektivitāte paredzama ievērojami augstāka un enerģijas patēriņš ievērojami zemāks nekā pašlaik. Tāpat tiek nodrošināta atgriezeniska saikne ar pilsētas energotīklu.

Apbūve. Rajona apbūve ir izvietota salīdzinoši šaurā joslā, kas šķērso visu rajona teritoriju un aizņem 1,93 km² lielu platību, no kā 0,86 km² aizņem maģistrālās gājēju ielas. Tā risināta divos līmeņos — pazemes un virszemes, kuri būtiski atšķiras pēc savas funkcionālās nozīmes. Pazemes līmenī izvietota visa tā rajonam nepieciešamā infrastruktūra, kurā cilvēku klātbūtne ir īslaicīga vai nav nepieciešama vispār. Atšķirībā no virszemes daļas, kura ir cilvēku dzīves vide, pazeme ir mašīnu, tehnoloģiju un ražošanas pasaule. Pazemes līmenis virszemes daļā veido divu pēc augstuma atšķirīgu (5 m un 9 m virs nulles līmeņa) pakalnu reljefa joslu.

Pazemes līmenī tiek izvietotas ražošanas un servisa telpas, noliktavas, atkritumu pārstrādes sistēma, visa auto (privātā un apkalpojošā) un sabiedriskā transporta sistēma. Zemākā pakalna pazemes daļa ir paredzēta tikai saimnieciskām un ražošanas vajadzībām (piem. lauksaimniecības produkcijas uzglabāšanas un pārstrādes vajadzībām), savukārt lielākā pakalna pazemes daļa — sabiedriskā un auto transporta sistēmas nodrošināšanai kā arī dažādām apkalpes funkciju nodrošināšanai.

Apbūves virszemes daļā tiek izvietota dzīvojamā un sabiedriskā apbūve, sabiedriskie centri, gājēju ceļu tīkls u.c. Tā ir sadalīta desmit teritoriālās vienībās (vid. 2 300 iedzīvotāju katrā), katra ar savu sabiedrisko centru. Rajona daļu un to centru sabiedrisko funkciju nodrošinājums savstarpēji atšķiras, nodrošinot vienmērīgu funkciju izvietošanu un cilvēku plūsmu visa rajona ietvaros. Līdz ar to maksimāli tiek izmantota iekšējā sabiedriskā transporta līnija un nodrošināta ātra piekļuve jebkurai rajona vietai. Virszemes daļas mugurkauls ir maģistrālā gājēju iela, kas paredzēta galvenajai cilvēku plūsmai, savienojot visas rajona daļas un nodrošinot plašas sabiedrisko aktivitāšu iespējas visa rajona ietvaros. Rajona sabiedriskie centri ir paredzēti dažādām iedzīvotāju sabiedriskajām aktivitātēm un tie ir savienoti ar pazemes daļā atrodošos sabiedriskā transporta līniju. Lai nodrošinātu šo centru izmantošanas iespējas visa gada garumā, sezonāli to nokrišņu aizturēšanas nolūkos paredzēts nosegt ar gaismu caurlaidīgu membrānu.

Ēku apbūvi rajonā raksturo kopējas rajona arhitektūras vadlīnijas (dabīgi materiāli, pieļaujamais stāvu skaits u.c.), kas zināmās robežās ļauj brīvu vēlmju izpausmi pašiem rajona iedzīvotājiem. Apbūves robežas nosaka maģistrālās gājēju ielas. To struktūras pamatā ir mērķis radīt ielu sistēmu, kur katrs pagrieziens, katrs krustojums un katrs ceļa posms būtu ar savu identitāti, veidotu unikālas ielu perspektīves un ļautu cilvēkiem viegli orientēties. Laika gaitā tiek pieļautas dažādas pārbūves, jaunu ēku veidošana un veco ēku nojaukšana, tomēr šīs darbības stingri reglamentē rajona iekšējie noteikumi, kā arī iedzīvotāju kopējais viedoklis. Ēku saglabāšana izvērtējama pēc individuāliem principiem, to vēsturiskās vērtības, iedzīvotāju kopējā viedokļa u.c.. Ir jāizstrādā pārdomāti noteikumi, kas ļautu saglabāt tiešām vērtīgākās apbūves daļas, ar laiku radot piesātinātu, kultūrvēsturisku apbūves telpu. Pašas ēkas nākotnē no patērētājām kļūst par ražotājām — tās ražo gan enerģiju, gan arī pārtiku izmantojot bēniņu telpu.

Transports. Piekļuve rajonam paredzēta izmantojot gan pilsētas sabiedrisko, gan privāto transportu: pilsētas tramvaja līnija, ūdens transports, vilciens un autotransports. Visa rajona transporta infrastruktūra ir izvietota apbūves pazemes daļā.

Rajonā ir paredzēts savs alternatīvs sabiedriskā transporta veids, kas nodrošina ātru un nepārtrauktu cilvēku pārvietošanās iespēju rajona ietvaros. Tas ir plānots kā viensliežu tramvajs, ko veido vairāki atsevišķi braucoši vagoni. Katra vagona kapacitāte ir līdz 10 cilvēkiem, nodrošinot nelielu apstāšanās laiku pieturās, augstāku komfortu un īsāku gaidīšanas laiku starp transportlīdzekļiem (maks. 20 sek.). Tramvaja līnijas garums ir 7,3 km (16 pieturvietas) un tā savieno abas rajona daļas šķērsojot Maskavas ielu un savienojot rajonu ar vilciena staciju Gaisma. Pieturvietas izvietotas zem rajona sabiedriskajiem centriem.

Rajonam ar privāto transportu var piekļūt gan tā iedzīvotāji, gan viesi. Nodrošinot cilvēka ikdienas vajadzības rajona ietvaros, arvien samazināsies vajadzība pēc privātā transporta izmantošanas ikdienā. Tā vietā iespējams attīstīt dažādus nomas servisus, kur vajadzības gadījumā var uz laiku iegūt automašīnu savām privātajām vajadzībām, lai dotos prom no rajona. Auto novietošana ir automatizēta, palielinot autostāvvietu skaitu vismaz četras reizes un atvieglojot auto novietošanu/saņemšanu. Stāvvietas ir izvietotas zem katras rajona daļas un savstarpēji savienotas ar vertikālajām komunikācijām.

Aktivitātes. Rajona uzdevums ir nodrošināt pēc iespējas lielāku funkciju klāstu: dažādas darba, izglītības, radošo aktivitāšu, izklaides, atpūtas u.c. iespējas. Darba iespēju dažādību sniedz daudzveidīgie uzņēmumu veidi, kas nodrošina rajona funkcionalitāti. Tie ir dažādi ražošanas (piem. pārtikas apstrāde, būvmateriālu un mēbeļu ražošana) un tirdzniecības uzņēmumi (piem. veikali, aptiekas), pakalpojumu sniedzēji (piem. ārstu privātprakses, amatnieki) un kultūras iestādes. Tāpat tiek paredzētas dažādas radošās darbnīcas un komunikāciju centri, kur iespējams strādāt, radoši izpausties, organizēt dažādus pasākumus un veikt citas aktivitātes. Šādas komunikāciju zonas pieejamas visās daudzdzīvokļu ēkās un kalpo gan kā pieredzes, viedokļu, zināšanu un emociju apmaiņas punkts, gan kā darba un kopīgu pasākumu organizēšanas vieta.

Izglītības iespējas rajonā raksturo bērnudārzi, skolas un universitātes (vai to filiāles), kas saistītas ar dažādiem zinātniskajiem centriem. Būtiski ir nodrošināt ārpusskolas izglītības iespējas un liela nozīme rajonā ir tieši radošajām aktivitātēm. Radošās darbnīcas, kultūras centri, mākslinieciskās izglītības iestādes ļauj jebkuram rajona iedzīvotājam atrast sev piemērotu radošu aktivitāti un savu veikumu tālāk eksponēt turpat rajonā. Liela nozīme ir muzejiem, galerijām, koncertu norises vietām, brīvdabas kultūras aktivitāšu zonām. Piemēram, komunikāciju centru modelis paredz dažādu funkciju izvietošanu tajos uz noteiktu laiku, nodrošinot to nepārtrauktu un racionālu izmantošanu.

Fiziskās aktivitātes galvenais elements rajonā ir riteņbraucēju celiņu tīkls, kas ziemā pārtop par distanču slēpošanas trasi. Tā kopgarums pārsniedz 33 km un aptver visas rajona teritorijas. Tāpat sporta un spēļu laukumi ir paredzēti rajona daļu sabiedriskajos centros, kā arī dažādas citas aktīvās atpūtas iespējas — rajona dabas teritorijas zonā.

Nobeigums

Lai arī sabiedrība, kuras vērtības un intereses sakņojas tās nacionālajā kultūrā un rīcību NEnosaka savtīgas (finansiālas) intereses šķiet samērā utopisks un nesasniedzams mērķis, tomēr dzīvojamās vides veidošana, kas nestu tās ģimenes, māju, kultūras un darba kvalitātes ir šodienas arhitektūras uzdevums. Veidojot vidi, mēs veidojam arī sabiedrību, līdz ar to lielu daļu šī darba spēj paveikt tieši arhitekts.

Vēlos izteikt lielu pateicību mana diplomdarba vadītājai asoc. prof. Sandrai Treijai, kas sniedza neatsveramu atbalstu visa garā diplomdarba tapšanas posmā!