Arhitekta Uģa Zābera projektētā ēka bagātina Rīgas dzīvojamo namu klāstu, ienesot jaunu māksliniecisko kvalitāti centra perifērijā ar krāšņu un intriģējošu fasādi, kurā jaušama mūsdienīga saikne ar simt gadus senā Rīgas jūgendstila krāšņo izteiksmību.
Nams Aleksandra Čaka un Alauksta ielas stūrī ir viens no tiem piemēriem, kur projekts un, — šai gadījumā —, arī būvniecība tika iesākta t.s. treknajos gados — nekustamo īpašumu un būvniecības buma apstākļos 2000. gadu vidū, taču savu īstenošanas pabeigšanu piedzīvoja tikai desmit gadus vēlāk. Projekts atdzima nomainoties pasūtītājiem, un izaicinājums arhitektiem bija jau daļēji uzbūvētajai celtnei veikt iekšējās struktūras — resp. dzīvokļu pārplānošanu, samazinot to platību, bet palielinot skaitu (68 dzīvokļi, sākotnējo 53 vietā). Izaicinājums tāpēc, ka pret ielām vērstā krokotā ārsiena ar visām logu ailām un lodžijām jau bija izbūvēta, tādejādi būtiski ierobežojot iespējas brīvi pārbīdīt iekšējās šķērssienas.
Par iedvesmu ēkas tēlam kalpojis operas iestudējums “Akīds un Galateja” Latvijas Nacionālajā operā, — krokotā fasāde šeit ir kā smaga teātra priekškara drapērija, kas aiz sevis slēpj intriģējošu, pārsteigumiem un emocijām piesātinātu pasauli, — ēkas iemītnieku apartamentus un viņu dzīves. Operas uzveduma scenogrāfs Andris Freibergs arhitektam vēlīgi atļāva izmantot izrādē eksponētos ziedu rakstu, kas ir baroka laika franču tapešu motīvs.
Arhitekts Uģis Zābers atzīst, ka šis ir viens no tiem retajiem projektiem, kur sākotnēji radušos idejisko tēlu izdevies tik pilnīgi pārnest un iemiesot pabeigtā ēkā. Lai gan pirmajās skicēs ārsienas krokas bija ģeometrizētas — asiem stūriem, tieši pasūtītājs bijis tas, kas rosinājis un uzdrošinājies īstenot viļņoto fasādi, kas būvi nepārprotami būtiski sadārdzināja, taču reizē arī piešķir tai īpašo identitāti.
Fasādes apdari veido mozaīkas flīzītes un to ornamentālā raksta modulis ir 3 metri plats un 1,5 metri augsts, bet vienas mozaīkflīzes izmērs ir 30×30 centimetri, tādejādi to precīza “uzlikšana” krokām tā, lai neveidotos neveiklas šuves un nobīdes rakstā, prasīja augstu rūpību un precizitāti kā no arhitektiem aprēķinos, tā vēl jo vairāk — no būvnieku puses to īstenojot. Ornamentu veidojošo flīzīšu divi toņi un atšķirīgas atstarošanās spējas kopā ar ārsienas krokām piešķir fasādei daudzveidīgu mirdzumu un mainību dažādos apgaismojumos.
Līdzīgi kā Rīgas centra tradicionālajā apbūvē, arī šeit jaunās ēkas pagalma fasādes salīdzinoši ir krietni pragmatiskākas un racionālākās, taču — dāsni aprīkotas ar balkoniem.
Nams Aleksandra Čaka ielā 134
Arhitekti: SZK/Z — Uģis Zābers, Līga Saulespurēna
Pasūtītājs (līdz 2009. gadam): R.EVOLUTION PROPERTIES
Pasūtītājs (pēc 2016. gada): LITANA IR KO
Sākotnejais projekts: 2006
Projekta izmaiņas: 2017
Pabeigta būvniecība: 2018
Kopējā platība: 7374 m
Zemesgabala platība: 1534 m
Dzīvokļu skaits: 68
Man kaut kas ar acīm. Ļoti sarkanas šīs fasādes atceros sākumposma rasējumos un maketā, tagad tādas redzu arī te ievietotajos foto. Dabā regulāri braucu garām pa Barona ielu un šo fasādi redzu melnu ar sarkanumiem, vispār jau ļoti patīkams pārsteigums atceroties agrāko krāsas dominanci. Arī kaut kad pēdējā gada laikā soļojot garām iespaids par melnumu palika. Būs drīzumā jāaiziet atkal, pārliecināties, kas mānās, manas acis, atmiņa vai fotogrāfs.
ēnā dominē ogles pelēks, gaismā – sarkanais.
Vienmēr ir prieks sastapt Andi mūsu Operas namā, jo kas zin kādi darbi, noskatot kādu izrādi taps;-) Tik biļetes jāpērk tuvāk skatuvei, kaut kautrība protams daiļo mūsu profesijas pārstāvjus. Tā kā tēma saistās ar teātri, šis un vēl daži reveransi izdaiļos manas pārdomas. Jāsaka, ka šis arhitektūras darbs manā reitingu kategorijā ietilpst tai plauktā, kurš ir pavisam tukšs un kuru grezno uzraksts – oriģināldarbi. Šis ir tas augstākais, ko arhitekts var sasniegt un oriģināldarbs vienmēr ir eksperiments un balansē uz izdošanās un neizdošanās robežas. Tā domāju tam braucot garām Treknajos un domīgi apcerēju, kā tad Uģis izvilks fasādi, lai tas… Lasīt vairāk »
. . . ieķērās gan!
Aplūkojot bildes, kur būve redzama kontekstā ar saprotamas arhitektonikas fasādēm, ēka uztverama intutīvi. Kaut kā par augstu un smagu. Pirmatmējā zīmuļa skicē patīk labāk. Ja tas ir aizkars skatuves portālā,tad šeit tas plīvo kosmosā ar haotiski izvietotiem logiem , flīzēm franču puķēm. Nevaru saskatīt kaut kādu mierinošu kārtību. Jā , varbūt tas ir pirmatnējais haoss, no kā Dieviņš ar savu pieskārienu radīja cilvēkam piemērotu dzīves vidi un nu mums jāgaida viņa labvēlība prāta apskaidrībai.