Izdevumu atklāj materiāls par Pilsētas ūdensmalu konferences, kas notika 2012. gada beigās Pēterburgas Arhitektu namā. Rikardo Bofils intervijā žurnālam stāsta par lietām, kas ir svarīgas, plānojot pilsētu ūdensmalas un par sasniegto Barselonas krasta līnijas plānošanā, kur bija iesaistīts viņa birojs Taller de Arquitectura. Bofils uzskata, ka, lai nodrošinātu Saktpēterburgas līdzsvarotu attīstību, arī tai būtu nepieciešams izstrādāt līdzīgu plānu.
Konferencē tika rādīta arī līdzīga stratēģiskā vīzija Petrozavodskai, kas atspoguļota arī žurnālā. Kritiķis Vladislavs Alibins pauž, ka krastmalu plānošanā galvenajam programmatiskajam principam vajadzētu būt rūpīgai attieksmei gan pret esošo pilsētbūvniecisko situāciju, gan dabisko ainavu. Viņaprāt Petrozavodskas priekšlikumā, tāpat kā daudzos citos Krievijas prakses piemēros šādas attieksmes trūkst.
Izdevuma tematiskā daļa ir kārtota ap divu nozīmīgu projektu publikācijām — Helsinku Dienvidu ostas plānojuma konkursa uzvarējušo priekšlikumu un priekšlikumu Eiropas krastmalai Sanktpēterburgā, projekts, kas politiskās situācijas nepastāvības dēļ tā arī palicis tikai uz papīra. Publicēti arī citi patiesi «papīra arhitektūras» priekšlikumi latviešu NRJA un Pēterburgas arhitekta Alekseja Levčuka projekti, kas ļauj mums plašāk paraudzīties uz jautājumu par mijiedarbību starp ūdens un arhitektūras telpu mūsdienu kontekstā.
Īstenoto projektu sadaļā redzami nesen pabeigti darbi, starp kuriem vērts atzīmēt Svenceles «konteineru pilsētiņu» Palnagas tuvumā (Andre Baldi, Aketuri Architektai, Lietuva) un biroju kompleksu Vremena goda (nps tchoban voss) Ņevas krastā Pēterburgā).
Diskusiju sadaļa veltīta arhitektūras mantojuma saglabāšanas tēmai. Igauņu žurnāla Maja redaktore Trīna Ojari raksta par cilvēku nostaļģiju pret padomju arhitektūra spieminekļiem, balstoties uz Linahalles piemēru, kas Tallinā tika būvēta, sagaidot 1980 gada Olimpiskās spēles. Savukārt mūsu žurnāla redkolēģijas loceklis Ljutaurs Ņekrošus (Liutauras Nekrosius) tiecas ieraudzīt jaunas stratēģiju 20. gadsimta otrās puses ēku saglabāšanai Palangā, interpretējot tās kā mākslas objektu kolekciju. Pēterburgas mākslas kritiķe Lidija Gumeņuka apraksta, pagājušo gadsimtu traumu, kas neļauj mums līdzsvaroti izvērtēt ne vien pēckara gadu ēkas, bet arī tās, kas radīt pirms modernisma laikmetā.
Papildus sadaļas Design Lab tradicionālajiem pieciem maza mēroga projektiem, iekļauta arī intervija ar Pasaules dizaina galvaspilsētas Helsinku organizācijas vadītāju Pekku Timonenu (Pekka Timonen), kurā viņš pauž savus iespaidus par festivālu un klāsta nākotnes plānus dizaina attīstībai Somijā un Baltijas reģionā. «Mēs esam viens otram vajadzīgi, lai pastiprinātu ideju par šo kā dizaina reģionu», saka Pekka Timonens.
