Žurnāla Pastaiga maija numurā par arhitektūru un dizainu
- Padomju luksusa pērles — 20. gadsimta vidū un otrajā pusē
projektētie un celtie dzīvokļu namu eksperimentālie un specprojekti Rīgā: Modra
Ģelža projektētais kvartāls starp Baznīcas, Stabu un Skolas ielām un Komponistu
nams Pārdaugavā, Martas Staņas ēka Brīvības ielā 313, Veras Savisko Komponistu
un mākslinieku māja Āgenskalna ielā 29, Ausmas Skujiņas nami Mārupē, Jāņa
Lejnieka un Andra Kronberga projektētā ēka Miera ielā 90 un Jura Pogas kvartāls
starp Firsa Sadovņikova, Jēkabpils un Krāslavas ielām. - Rīgas jaunie vaibsti — pirms krīzes iesāktie un nesen
iecerētie dzīvojamo namu projekti Rīgas centrā un namu arhitektu atbildes,
kādam jābūt mūsdienīgam mājoklim pilsētas centrā. - Lietas, vietas un notikumi arhitektūrā un dizainā, ko ir
vērts pamanīt.
Pēdējā laikā uzkrītoši bieži tiek aizmirsts, ka arhitektūra ir kolektīva māksla un minot redzamākos, vai "izdevīgākos" projektu autorus netiek minēti pārējie, kas reizēm būtu minami pat pirmajā vietā. Uzkrītoši netiek minēts Dzintara Dribas vārds Strēlnieku muzeja sakarā. Publikācija "Pastaigā" ir šādas negatīvās tendences paraugs. Ar visu cieņu pret tēvu- tomēr ēka Stabu ielā vairāk būtu saucama kā Anniņas Reifeldes projekts līdz ar citiem 5-tās darbnīcas arhitektiem, kas pie tā strādājuši. Cilvēkam, kas vēlas rakstīt par arhitektūru vajadzēt mazliet sapringt, vai nerakstīt nemaz, Teorētiski- rakstu darbos Paviršība būtu vieglāk izskaužama? Vai kā?
Atvainojos – tekstā kļūda : arhitekte Anna Reinfelde!
Interesants piemērs ir arī rakstā minētā ēka Sadovņikova ielā 21. Man ir laba redzes atmiņa. Un bilde rādās šāda : gada skatē, lielajā izstādē Pētrbaznīcā (tādas bija pēdējos padomju gadus) uz planšetes ar minēto ēku un kvartāla projektu augšgalā bija arhitekta Kārļa Alkšņa vārds. Un logiski- viņš bija darbnīcas vadītājs, projekta galvenais arhitekts, līdzīgi kā Modris Ģelzis Baznīcas ielas kvartālam.