Ovens Heterlijs — latviski

Apvienības Orbīta veidotajā grāmatu sērijā “Publiskā telpa” iekļautā grāmata “Baltijas atklātnes” ir pirmais Ovena Heterlija (Owen Hatherley) tulkojumu izdevums latviski. Heterlijs ir viens no labākajiem arhitektūras kritiķiem un esejistiem mūsdienu Lielbritānijā. “Baltijas atklātnes” veidota, apkopojot pēdējos gados uzrakstītās esejas, kas veltītas Baltijas jūras reģionam — kā postpadomju telpai, tā Eiropas sociāldemokrātijas pasaulei. Latvijas aprakstīšanai Ovens izvēlējies Kuldīgu un Ventspili.

Ovens Heterlijs raksta par vēsturi, par mūsdienu politiku un sociumu, par to, kā veidota kolektīvā apziņa. To visu viņš dara, aprakstot, analizējot, interpretējot arhitektūru un to, kā pilsēta iekārtota. Heterlijs ir karojošs modernists (viņa pirmo grāmatu tā arī sauca — “Militant Modernism”), un viņš nenogurstoši cīnās par to, lai mūsu pasaule būtu patiesi mūsdienīga (“moderna”), lai sabiedrība būtu taisnīga, bet pilsēta un arhitektūra — paredzētas vairākumam, nevis “procentam pārbagātnieku”.

Publicējam grāmatas sastādītāja Kirila Kobrina priekšvārda tekstu.

Ieraudzīt un pierakstīt: Ovena Heterlija ceļojumi Eiropas pilsētās

Ovens Heterlijs ir 39 gadus vecs un ir desmit grāmatu autors. Teju visi viņa darbi iekļaujas vienā maģistrālajā sižetā; autors apceļo dažādas valstis un pilsētas, pārvietojas (visbiežāk vai nu kājām, vai ar sabiedrisko transportu) pa ielām un aplūko arhitektūras objektus, amatieriski tos fotografē ar visai vidējas kvalitātes fotoaparātu, bet pēc tam redzēto apraksta. Taču tas nav nedz tipiskais (un mūslaikos tik modīgais) buržuāziskais “izglītotā kultūrtūrisma” žanrs, nedz tīri profesionāla arhitektūras kritiķa atskaite. Būtībā Heterlijs ir vēsturnieks, taču īpašs vēsturnieks: stāstīdams par arhitektūru un pilsētas sabiedriskajām vietām, viņš patiesībā stāsta par konkrētu vietu, tās sociālo, ekonomisko, politisko, ideoloģisko, kulturālo pagātni (visbiežāk neseno) un par to, kā šī pagātne ir veidojusi tagadni. Turklāt viņš to paveic, balstīdamies noteiktā, nekad neslēptā ideoloģiskā perspektīvā, – politiski Heterlijs atrodas galēji kreisajā flangā. Viena no Heterlija kā politiski angažēta autora īpatnībām ir tāda, ka, atzīdams sociālisma padomju varianta nenoliedzamos sasniegumus bezmaksas mājokļu celtniecībā vai bezmaksas izglītības un medicīnas nodrošināšanā, viņš nekādā gadījumā nav PSRS piekritējs. Viņa sociālisms ir pavisam citāds – nedz eiropeiski sociāldemokrātiskais, nedz padomju (vai kāds cits totalitārs tā paveids); viņš ir tuvāk klasiskajam britu pēckara kreisajam leiborismam, kā arī – lai gan Heterlijam pašam, visticamāk, šī doma nepatiktu –“demokrātiskā sociālisma” idejai, ko vēl kara gados izteicis Džordžs Orvels un daži viņa līdzgaitnieki no žurnāla “Tribune”. Interesanti, ka pirms dažiem gadiem šajā teju mirušajā izdevumā negaidīti tika iedvesta jauna dzīvība – un Ovens Heterlijs atbild par tā kultūras sadaļu.

Viena no Heterlija jaunākajām grāmatām, “Transeiropas ekspresis”, ir veltījums “Abiem maniem vecākiem, dažādu iemeslu dēļ”. Heterlija tēvs un māte ir 1960. gadu parauga britu strādnieki komunisti. Interesanti, ka abi nobalsoja par Breksitu. Tieši šo faktu es izraudzītos par slēpto sākumpunktu, no kura izvēršas grāmatas sižets; tieši tajā uzskatāmi atklājas bezdibenis starp “salu” un “kontinentu”. Un tieši te Heterlijs pārrauj saites ar savas valsts politiskās kultūras tradīciju (Džordžs Orvels reiz piezīmēja, ka diemžēl britu proletārietis visbiežāk ir nacionālists un ksenofobs; vispār jau arī dižais rakstnieks pats balansēja bīstami tuvu šai pozīcijai – sk. viņa nepatiku pret latīņu vai franču izcelsmes vārdiem, kā arī viņa eseju briesmīgās angļu virtuves aizstāvībai). Ovens Heterlijs ir galēji kreiss sociālists + pārliecināts demokrāts + internacionālists. Turklāt – un tas viņa tekstus padara spēcīgus un pārliecinošus – viņš ir patiess savas dzimtenes patriots. Heterlijs patiešām mīl savu valsti un tādēļ periodiski vai nu krīt izmisumā, vai iedegas niknumā, ieraudzījis pārsteidzoši skumīgu kroplību, kas raksturīga britu pilsētām ārpus tūrisma un “gleznainajām” zonām, kā arī vietas, kur saūdieši, krievi, ķīnieši un citi sagrūduši neskaidras izcelsmes naudu. Tiesa, miljonāru geto Lielbritānijā ne vienmēr ir kroplīgi, taču tie vienmēr ir skumīgi.

Par šo grūtsirdību, tās sociālekonomiskajiem un kultūrpolitiskajiem iemesliem vēsta divas Heterlija agrīnās, viņa dzimtenei veltītās grāmatas. Pirms desmit gadiem izdoto “Ceļvedi pa Lielbritānijas jaunajām drupām” turpināja “Jaunā tipa drūmums” [1]; “Drupas” vēstīja par britu pilsētām finanšu burbuļa uzpūšanas laikos, “Drūmums” – par tām pašām pilsētām “jostu savilkšanas” laikmetā, kas iestājās pēc burbuļa pārplīšanas. Sanāca ideāla diloģija par salas pēckara vēsturi, gana tāla no ierastajiem priekšstatiem par šo valsti. Tie, kas kaut reizi apmeklējuši Portsmutu, Ņūkāslu, Midlsbro vai tādas Londonas priekšpilsētas kā Rūslipa, sapratīs, par ko ir runa.

Heterlijs šo principu attiecina ne tikai uz “savējo”, bet arī “svešo” – uz to, ko diemžēl ierasts dēvēt apkaunojošā vārdu salikumā “postpadomju telpa” (it kā mūsu priekšā būtu zemes, ko sagadījies apdzīvot nesaprotamām būtnēm); tā rezultātā tapis biezs sējums, kam dots nosaukums “Komunisma ainavas”[2] it kā ar mājienu, ka komunisma un postkomunisma pilsētu ainavas būtu nevis cilvēka, bet drīzāk dabas radītas. “Ainavas” turpināja “Transeiropas ekspresis”, pēc tam klajā nāca “Ovena Heterlija piedzīvojumi postpadomju telpā”.[3]

Latviešu lasītājam sagatavotajā Heterlija eseju krājumā šīs tēmas sajaucas, taču priekšplānā izvirzās vēl kāda, kas līdz šim viņa tekstos palikusi ēnā. Šī tēma ir Eiropa tās pašreizējā veidolā. Un precīzāk: no kā sastāv Eiropa, un kā tā izskatās ne gluži cilvēkam no malas, ne svešiniekam, nē, it kā pat eiropietim, lai gan pēc Breksita formāli jau izbijušam eiropietim, britu eirofilam, jaunajam anglosakšu skitam kontinentālajās Atēnās, sociķu Anaharsim. Kāda svarīga detaļa: kā tā izskatās britu eirofilam, pārvietojoties pa Eiropu lētā WizzAir, EasyJet un jau pavisam neizturamā RyanAir lidmašīnās. Budžeta aviokompānijas es minu ar nodomu. Šie spārnotie eirometro iemieso pašreizējās Eiropas galveno iezīmi pirms koronavīrusa – mobilitāti. Turklāt cilvēku mobilitāte (pārvietošanās brīvība) kā viens no “četriem ES pamatprincipiem” arī kļuvis par avotu naidam, kas pa daļai nogrūdis Lielbritāniju no Breksita Duvras baltajām krīta klintīm. It kā jau oksimorons, taču tā arī ir noticis. Iedzīvotāju mobilitāte, kas būtībā ir brīnišķa lieta, patiešām ir novedusi Eiropu pie jauna veida reģionālisma, provinciālisma, sīka vietējā nacionālisma un populistiskas ksenofobijas. Un Breksits ir viens no šī procesa rezultātiem. Globalizācija un eirointegrācija radīja lētus reisus no Mančestras uz Rīgu, Prāgu un Maļorku, piebāztus ar rupjiem, iereibušiem ļautiņiem, kas izrāvušies īsā atvaļinājumā, un skumjiem viesstrādniekiem, kas apciemo rada gabalus depresīvos Austrumeiropas un Dienvideiropas reģionos. Cildenais – pārvietošanās brīvība – ir pārtapis par vecpuišu ballīšu vēmekļiem uz Eiropas pilsētu ielu senajiem bruģakmeņiem.

Kas tad ir Eiropa? Kas ir “eiropeiska pilsēta”? Heterlijs to apraksta gan sociālpolitiski, gan funkcionāli; viņš atļaujas vienkārši uzskaitīt šī fenomena īpatnības (šeit un turpmāk – citāti no “Transeiropas ekspreša”): “Es varētu sakombinēt “eiropeiskas pilsētas” aprakstu… [..] Apvienodams to, kas lielākā vai mazākā mērā ir ierasta parādība Vācijā, Austrijā, Skandināvijā, Nīderlandē, Spānijā, Itālijā, Francijā un pat daļēji Polijā un Igaunijā, tas ietvertu tādas lietas kā mājokļu sistēma, kurā dominē nevis privātīpašums, bet pieņemami, pieejami un lēti sociālie mājokļi; rosīga arhitektūras diskusiju kultūra, kas jau sen aizgājusi tālāk par apnicīgo “tradicionālistu un modernistu” pretstāvi; pilsētas sabiedriskais transports, ko veido nevis sagrabējuši privatizēti autobusi, bet gan pašvaldības pārvaldīti, vienoti pazemes un virszemes metro, tramvaju un trolejbusu tīkli ar elegantu pieturu, staciju un vagonu dizainu; tāpat šai sarakstā es iekļautu relatīvu ienākumu vienlīdzību; izpēti un apmācību, nevis prasmju zudumu un gadījuma darbus kā deindustrializācijas risinājumu…” Un tā tālāk un tā joprojām, tostarp par pilsētas attiecībām ar dabisko vidi, par ekoloģiju un velosipēdiem kā ekoloģisku pārvietošanās līdzekli, nevis untumu, modi vai izmisušu pilsētnieku pēdējo cerību augsto transporta cenu dēļ, par bezmaksas izglītību un medicīnu, par decentralizētu vietējās pašpārvaldes sistēmu, kas pārstāv vietējo kopienu gribu… Tas viss – un daudz kas cits – eiropeisku pilsētu padara “eiropeisku” pretstatā Lielbritānijas, Amerikas, Austrālijas un visbiežāk diemžēl arī postpadomju pilsētai. Heterlijs atzīst: jā, tā ir Eiropas īpatnība, kas rada ekskluzivitātes draudus, ko savukārt var uzlūkot kā centienus vērtēt sevi augstāk par pārējo pasauli. Neraugoties uz eiropeiskas paraugpilsētas šķietami praktiskajiem elementiem, tā pēc būtības ir ideoloģisks fenomens.

Eiropas dialektika ir šāda: reģionā ir izdevies izveidot ērtu, pārtikušu, samērā taisnīgu un diezgan miermīlīgu sabiedrību, taču tas viss (a) balstās ideoloģiskos pamatos, bez kuru ieviešanas ieeja “klubiņā” ir liegta, (b) ir nācis ar smagu darbu un ir uzturams ar piņķerīgiem pūliņiem, (c) daudzos aspektos ir paveikts uz to rēķina, kuri nav iekļuvuši Eiropas Savienības burvju lokā. Tamdēļ, starp citu, Lielbritānijas bēgšana no šī loka izskatās vēl jo nejēdzīgāk un bīstamāk. Eiropa Heterlija tekstos ir apdraudēta, un šis apdraudējums nāk gan no tās iekšienes (un tas ir daudz nopietnāks, jo ir ideoloģisks), gan ārpuses; galvenās briesmas – aizmirst ieceres diženumu, to pazaudēt: “Ne gluži labvēlīgākajam šīs institūcijas kritiķim Perijam Andersonam Eiropas Savienība ir “pēdējais dižais buržuāzijas sasniegums”. Attiecībā uz tās vērienīgajām ambīcijām un sarežģīto pārvaldes aparātu tajā ir daļa patiesības, lai arī kā ES censtos organizēt sevi kā ārkārtīgi neromantisku un strikti ierobežotu tehnokrātiju. Ja tā ir tiesa, tad Eiropas Savienības pilsētās mums būtu jāredz daļa pilsētplānošanas un arhitektūras ansambļu stila un elegances, kas redzama, piemēram, Minhenē, Edinburgā, Romā, Florencē, Sanktpēterburgā, Bātā – dižajās pilsētu panorāmās, kas veidojušās, apgaismības vizuālās plānošanas un organizācijas tradīcijai veiksmīgi saplūstot ar tādiem kapitālisma procesiem kā nekustamo īpašumu spekulācijas un īres tirgus pieprasījums.” Sanāk, ka pašreizējā ES ideoloģija, kas “iesūkusies” Savienības pilsētās un padarījusi tās tik īpašas, ir nevis viena tīra ideoloģija, bet ikdienas prakse, sava veida “vajadzība”, kas pasludināta par kultūras nosacītu, likumsakarīgu tikumu. Šajā prasmē (es piebildīšu no sevis) ir redzama galvenā eiropeiskā vērtība: noreflektēt savu tagadni nevis kā nejaušu procesu un notikumu rezultātu, bet kā sen iecerēta, lieliski pārdomāta humānisma projekta kāroto augli. Bet noreflektējot radīt pragmatisku, supercentralizētu sistēmu šāda redzējuma realizēšanai dzīvē.

Protams, komunistam Heterlijam ES nevar patikt, būdama, lai arī dižs (pēdējais dižais), tomēr buržuāzijas sasniegums. Ja viņš turētos tikai un vienīgi pie šī skatpunkta, tad – tāpat kā paša vecāki komunisti – no šķiras viedokļa būtu iestājies par Breksitu. Tomēr Heterlijs redz arī ko citu – pat galvenokārt ko citu –, un tāpēc viņa esejas ir tik interesantas. Un, protams, tā ir vienkārši vērīga, smalka, lieliski uzrakstīta esejistika par reģionu, kurā saplūst visas trīs Heterlija vadošās tēmas: Eiropa, “komunisma ainavas” un pat Lielbritānija, kurp aizbraukuši vairāki  simti tūkstoši bijušās sociālisma nometnes iedzīvotāju. Jau ar to ir pietiekami, lai, nepametot dīvānu, dotos ceļojumā uz Baltijas pilsētām abpus bijušajam “dzelzs priekškaram”. Un atklātu tajās daudz ko tādu, kas tiešā veidā attiecas uz paša dzīvi.

Atsauces

[1] Hatherley O. A Guide to the New Ruins of Great Britain. L.–N.Y.: Verso, 2010; Hatherley O. A New Kind of Bleak. L.–N.Y.: Verso, 2012.
[2]  Hatherley O. Landscapes of Communism. L.: Allen Lane, 2015.
[3] Hatherley O. The Adventures of Owen Hatherley in the Post-Soviet Space. L.: Repeater Book, 2018.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
0 Komentāri
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x