Latvijas Architektūras 79.numurs

Latvijas Architektūra Nr.5(79)/08

Tēma: Monumentālisms

Apakšvirsraksti: Villa Jūrmalā, Uģis Zābers, SZK. Tipogrāfija Britania Pierīgā, Arhis

Latvijas architektūras jaunākais 79.numurs atzīmē žurnāla septiņdesmitgadi un atbilstoši tēmai «monumentāls» apskata renovēto Ārlietu ministriju, jaunbūvēto Iekšlietu ministriju, kā arī villu Jūrmalā, kas redzama uz vāka un Modra Ģelža jaunāko darbu — Villu Fotinia Baltezerā. Savdabīgs jaunas, zemes arhitektūras piemērs ir Andra Kronberga tipogrāfija Britania Daugmalē. Tiek vērtēti arī jaunie interjeri — lidostas Rīga kapela un viesnīcas Hotel Bergs restorāns. Par strīdīgi vērtēto Brīvības pieminekli no stikla Tallinas centrā raksta Karina Hallasa Murula. Apskatīts japāņu arhitekta Shunmyo Masuno projekts Likteņdārzs 600 000 latviešu Koknesē. Vēstures sadaļā — Finanšu ministrijas būvniecība, Emīlijas Benjamiņas dāvana un labi saglabātā Ulmaņa laiku Ķemeru skola.

Redaktora sleja

Valsts un žurnāla jubilejas gadā šim LA numuram uz vāka bija iecerēts atjaunotās valsts Ķemeru viesnīcas (1936) attēls, atbilstoši burtnīcas tēmai — «monumentālisms». Pirmskara Latvijas prominentākā arhitekta Eižena Laubes darbs ir dižens savā iecerē un rūpīgs izpildījumā. Padomju varas gados ēku lietoja kā sanatoriju, tagad deviņdesmitajos gados privatizētajā īpašumā kāda internacionāla kompānija veic renovāciju. Kā operators figurē prominentais Kempinsky viesnīcu tīkls, bet gala rezultāts nav saredzams jau kopš 2001.gada. Šķiet, ka Jūrmalas kūrortam šodien ēka vairs nav vajadzīga.

Jaunbūve trīsdesmitajos gados bija pilsoniskās un valstiskās «labās gaumes» apoteoze. Divdesmito gadu vingrinājumi internacionālā modernisma virzienā bija beigušies, tāpat kā ziemeļu klasicisms. Pārliecināts un pozitīvs eklektisms pēc Ulmaņa autoritārā režīma nodibināšanas 1934.gadā bija kļuvis par vadošo stilu Latvijā. Kā raksta Franco Borsi (The monumental era. European architecture and design. 1929-1939, N.Y., 1987), «pasaulē pēc ekonomiskās krīzes publiskais pasūtījums dominēja pār privāto, cenšoties izcelt ēku nacionālo raksturu, jo klients bija apņēmies izteikt savu politisko un ideoloģisko pārliecību caur arhitektūru.»

Vara izvēlas arhitektūru vai arī neizvēlas, paliekot pie pašapmierināšanās ar varas apziņu, kas dod iespēju ik reizes izvēlēties to, kas ir visizdevīgākais. Mūsdienu monumentālisms ir dažāds. Oligarhu versijā tās ir savrupmājas Jūrmalā, kur Kāpu ielai ir pat dots niks «Rubļovka light», ar to vienādojot Pierīgas kūrortpilsētu ar Piemaskavas «jauno krievu» mītnes vietu. Valsts publiskajā pasūtījumā vairāk «meinstrīma» internacionālā modernisma. Jaunais monumentālisms asociējas ar ieguldījumiem, kas nav tik viegli ieraugāmi. Varbūt zemesskrāpji ir viens no veidiem, kā parādīt pasaulei, ka «mēs esam diženi!»?

Jānis Lejnieks, Latvijas Architektūra galvenais redaktors