Latvijas Architektūras 75. numurs

Latvijas Architektūra Nr.1(75)/08

Tēma: Koks. «Zaļā māja»

Numura arhitekts: Ervīns Krauklis

Apakšvirsraksti: Trenči. Depo projekts. Amatciems. Čiris. Ziedoņdārza mājas

Žurnāla Latvijas Architektūra jaunākais numurs meklē atbildi uz jautājumu, kas ir «zaļā arhitektūra» un apskata dažādas koka mājas — no savrupmāju ciemata Trenči, kas redzams uz vāka, un Čira Amatciema, līdz vēsturiskām ēkām Ventspilī un Ribas dzirnavām pie Bauskas, kuras pārveidotas citām vajadzībām. Pozitīvs piemērs ir arī koka jaunbūve Mūrnieku ielā Rīgā. Tiek vērtētas Ziedoņdārza mājas Čaka ielā un atklāts jauns dārza vēstures aspekts. Modernās koka jaunbūves redzamas Kopenhāgenā un Varenā (Vācijā). No konkursa projektiem apskatīts piemineklis represētajiem un jaunā Igaunijas vēstniecība Rīgā. Publicēts RTU Arhitektūras fakultātes diplomdarbu apskats. Arhitekts Sergejs Ņikiforovs propagandē arhitektūru bez CO2 un jaunu Rīgas transporta sistēmu, izvēršot savu pagājušā gada Arhitektūras dienu piedāvājumu. Inženieris Agris Kamenders raksta par prasībām ēku energoefektivitātei.

Redaktora sleja

«1988.gada 7.janvāra vakars. Ļeņina ielā iedegas neons, bet kādas pamestas mājas pagalmā, garām sēru lentēm rotātām eglītēm, zvaņu skaņu pavadīti, nāk bērinieki — Rīgas aizejošās koka arhitektūras piederīgie. No krēslas iznirst un sērojošiem pievienojas pēdējais šī pagalma iedzīvotājs… Skan Šopēna Sēru maršs. Tribīnē kāpj arhitekts Pēteris Blūms …» Tā Padomju Jaunatne (12. 01.1988.) atreferēja tolaik visai ekstravaganto kultūras mantojuma sargu organizēto pasākumu. Šodien mēs zinām, ko teiktu Blūms: «Ārzemnieki apbrīno Rīgas koka arhitektūru, kuras vairs nav nevienā citā Eiropas lielpilsētā». Neraugoties uz protestiem, ēku, kas bija pazīstama kā kafejnīca Flora, tomēr nojauca.

Šajos divdesmit gados abi «Rīgas sargi» — arhitekts Pēteris Blūms un profesors Jānis Krastiņš ir daudz darījuši, lai saglabātos lielpilsētas šarms. Katrs savā veidā, protams. Pirmais — promotējot koka ēkas, otrais — jūgendstilu. Viņu intereses sakrīt tikai tur, kur Art Nouveau ir izpildīts kokā, bet Rīgas centrā tādu ēku nav… Pa to laiku, kamēr akadēmiskās aprindas karsti diskutē un ierēdņi vēsi pārdomā, Rīga mainās. Ir radīti daži jauki kuriozi, kā Ģertrūdes centrs Baznīcas ielā 20/22 (A.Kronbergs, 2003) un biroju ēka Dzirnavu ielā 36 (S.Ņikiforovs, 2007), bet tie ir tik oriģināli, ka nevar kļūt par paraugu apbūves blīvuma palielināšanai.

Rīgas centra īpatnība ir tā mērogs, kuru noteikusi pilsētas straujās izaugsmes krasa nobremzēšana, sākoties Pirmajam pasaules karam. Mazstāvu un daudzstāvu ēku sakausējums (fusion), neraugoties uz atšķirīgajiem materiāliem un stiliem — lūk Rīgas sāls! Var tikai vēlēties, lai projektētu mazākus būvapjomus un būtu vairāk «zaļā» jeb dzīvā koka un brīvās telpas. Kāda gan nozīme vai ēka ir kokā, metālā, stiklā vai betonā! Svarīgākais, lai tā nebūtu daudz lielāka par to, kas ir bijusi šajā vietā un veidojusi Rīgas īpatnējo, ne visai blīvo centra apbūvi. Varbūt, ka Rīgas pilsētas arhitekta iecerētais 3D modelis ļaus labāk saprast pilsētas auduma (urban fabric) saudzējamās īpatnības.

Jānis Lejnieks, Latvijas Architektūra galvenais redaktors