Latvijas Architektūras 71. numurs

Latvijas Architektūra Nr.3(71)/07

Tēma: Postmodernisms

Viesredaktore: Ilze Martinsone

Numura arhitekts: Sergejs Ņikiforovs

Žurnāla Latvijas Architektūra jaunākais numurs veltīts postmodernismam — stilam, kas nebūt negrasās atdot savas pozīcijas Latvijā. To apliecina uz žurnāla vāka redzamā koka ēkas kopija, kas veido arhitekta Sergeja Ņikiforovs jaunbūves Dzirnavu ielā jumta stāvu. Analizēta jaunā dzīvojamā ēka Vaļņu 4/6, kas ietver bijušās fasādes fragmentus, un greznie apartamenti Kliversalā, kas tapuši pārbūvējot kādreizējo Zapribas administratīvo ēku. Par dizaineru izstāžu ciklu, kas interpretē «mūžīgās» tēmas, kā «krēsls», «gulta» un «skapis», raksta Ilze Martinsone. Ārzemju apskatā — jaunā dzīvesstila fabrika jeb Fāles kultūras centrs Tallinā, augstceltnes Sanktpēterburgā un japāņu arhitekta Šigeru Aoki darbi veco ēku pārveidošanā. Var ieskatīties arī Liepājas Karaliskajā ķēķī un Ķemeru Jautrajā odā. Plaši apskatīti Pētera Sidara darbi.

Jānis Lejnieks, Latvijas Architektūra galvenais redaktors

Kas to lai zina, kāda bija postmodernisma patiesā misija – glābt vai izdeldēt pasauli. Kultūra, līdz tam ripojusi puslīdz rāmā evolūcijā, piedzīvoja apvērsumu, un pasaule pārvērtās, lai nekad vairs nebūtu tāda kā iepriekš. Tagad, mēģinot teorētiski iztvarstīt postmodernisma sadzītos «postpost» dīgļus, var kārtīgi ieziepēties. Tie spraucas no zemes drīz tur, drīz te, un sazin kāda ir to patiesā sakne. Tomēr vispirms nākas izšķirties par būtiskiem principiem, kurus piedēvēt postmodernisma zaram. Vai pēdīgā lielākais pienesums dizainam un arhitektūrai ir konceptuālisms kā tāds, vai par pareizo postmodernisma šifratslēgu uzskatāma citātomānija un vēsturisku formu mikslis, vai drošāk turēties pie atpazīstamiem formāliem elementiem un paņēmieniem no postmodernisma klasikas arsenāla? Liekas, kā ilustratīvi saprotamākie, latviešu tulkojumā visbiežāk darbojas divi pēdējie pieņēmumi. Kauču savā ziņā tie ir postmodernisma sejas sašķobīti vaibsti: tur, kur vēl tiek stutētas postmodernisma būves tīrās formās — vienalga Dubaijā vai Krievijā — tās visā nopietnībā apliecina varu un naudu bez mazākās ironijas atblāzmas.

Un kas šodien ir postmodernisms Latvijā? Totāla atpalicība, ieplētusies divdesmit gadu garumā, provinciālisms, arhitektu nespēja redzēt viņpus pašu deguniem? Jeb varbūt totālais avangards no «stilu» sērijas; kamēr citi vēl gramstās pa apnikušajiem sešdesmitajiem vai dīžājas septiņdesmitajos, mēs jau liesmojam postmodernismā, gatavi nolikt pasauli uz lāpstiņām? Postmodernismu nedrīkst novērtēt par zemu, jo nevar aizmirst, ka tas bija «gudrais» virziens, tātad viltīgs. Arī tagad dzīvāks par dzīvu. Un nav nekāda provinciālisma, viss ir atkarīgs no platformas.

Ilze Martinsone, numura viesredaktore