Latvijas Architektūras 161. numurs

Latvijas Architektūras 161. numurs

Latvijas Architektūra Nr. 161 (2022/4)
Numura tēma: Transformācija. Jaunais Eiropas Bauhaus
Viesredaktore: Ieva Zībārte

Tematu «Transformācija» jeb Jaunais Eiropas Bauhaus žurnālā Latvijas Architektūra atklāj viesredaktore Ieva Zībārte, rakstot par to, kā transformējas pilsētvide Cēsīs, Liepājā, Rīgā un Valmierā, un atklājot biroja «Sampling» arhitektu Lienes Jākobsones un Mantena Devrīnta veikto alus brūža Manufaktūra pārbūvi Juglā. Žurnāls iepazīstina ar Gunāra Birkerta Nākotnes namu — Latvijas okupācijas muzeja paplašinājumu un padomju režīma upuru piemiņas memoriālu («5. iela», H2E, Kristaps Ģelzis, Ilze Miķelsone un Voldemārs Johansons). Saistošs ir Anda Sīļa projektētais īpašums Čiekuri Piebalgā, kur Vilhelma Purvīša ainavas gobelēnos ir noaudusi tekstilmāksliniece Iveta Vecenāne. Ievērību pelna Medicīnas vēstures muzeja transformācija («Brigita Bula arhitekti»), tirgus nojumes Spices autostāvvietā («Lejnieku projektēšanas birojs», «MARK Arhitekti»), savrupmāja Baltezerā («MODUS MOOD», Jānis Alksnis) un birojs Laubes namā Baložu ielā («Arhitektes Lienes Griezītes studija»). Arturs Lapiņš iepazīstina ar Māra Gundara māju Garciemā pirms tās nojaukšanas. Saistošs ir Elīnas Melzobas ieskats Annas Lakatones un  Žana Filipa Vasāla  arhitektūras pasaulē, kas saņēma augstāko apbalvojumu — Pritzker balvu.

Transformācija. Jaunais Eiropas Bauhaus

Viens no žurnāla “Latvijas Architektūra” uzdevumiem kopš tā dibināšanas ir ne tikai izcelt jaunās, profesionālajā un plašākā sabiedrībā novērtētās būves un to arhitektus, bet arī fiksēt arhitektūras procesus un attiecīgā laika status quo. Fiksēt nozīmē vārdos un attēlos aprakstīt ne tikai skaisto, bet arī ikdienišķo un neglīto. Viesredaktoru uzdevums savukārt ir piešķirt padziļinātu fokusu savas ekspertīzes vai interešu jomā. Man vienmēr ir bijis saistoši vērot, kā Latvijā ienāk globālie procesi un kā uz skatuves uznāk jaunas idejas un vārdi. Šī numura ideja ir Jaunais Eiropas Bauhaus, bet jaunais vārds — transformācija.

Latvijas arhitektūras izcilība jau kopš deviņdesmitajiem gadiem ir meklējuma mantojuma restaurācijā, renovācijā, pārbūvē, rekonstrukcijā, revitalizācijā un citos “re” procesos, kur vēsturiskā substance iegūst jaunu kvalitāti. Tā var būt tikai jauna fasādes krāsa, tas var būt arī apvērsums, kur stallis pārtop par viesnīcu, krāmu noliktava par kultūras centru, piesārņota industriālā teritorija par atveseļošanās spa. Transformācijas vairāk par de facto pagātnes atjaunošanu piesaista cilvēkus. To ir sapratusi arī Eiropas Komisija, kas transformācijas iespēju saredz Eiropas nākotnes politiskajā kursā ar Jaunā Eiropas Bauhaus vārdu.

Jaunais Eiropas Bauhaus ir vides, ekonomikas un kultūras stratēģiskā iniciatīva, kas savieno dizainu (plānošanu, projektēšanu), ilgstpēju, pieejamību un investīcijas, lai sasniegtu Eiropas Zaļā kursa mērķus – tīras enerģijas iegūšanu, energoefektivitāti, viedu mobilitāti, piesārņojuma likvidēšanu, tīru pārtiku un bioloģisko daudzveidību. Mērķi nav jauni, taču ir skaidrs, ka līdz šim izmantotās metodes to sasniegšanai nedarbojas. Eiropā plosās karstums, ugunsgrēki un karš. Sabiedrība piedzīvo klimata, veselības, enerģijas un drošības krīzi, kuras pārvarēšanā nepieciešama sadarbība, eksperimenti un jaunas pasaules veidošanas entuziasms, kas raksturoja 1919. gadā dibināto Bauhaus skolu.

Transformācijas tēma skar lielu daļu šī numura rakstu. Vēsturisks pārskats par Okupācija muzeja pārbūvi iezīmē modernisma ēras noslēgumu, kur vidi veidoja ar skatu no putna lidojuma. Dažādās kopienu, arhitektu, uzņēmēju un NVO vides transformācijas iniciatīvas savukārt iezīmē nākotnes arhitektūras ceļu ar skatu no punkta, kur savas apkaimes, pilsēta vai reģiona līmenī sanāk kopā iedzīvotāji un nolemj, kas viņiem un apkārtnei vajadzīgs. Tā ir vieta, kur jābūt klāt arī arhitektiem, lai empātiski uzklausītu un sadarbībā ar citiem profesionāļiem radītu arhitektūru, kas transformē vietas, ēkas un kopienas.

Ieva Zībārte, numura viesredaktore