Latvijas Architektūras 133. numurs

Tematu Pieejams mājoklis žurnāls apskata gan Latvijas, gan ārzemju kontekstā. Kristīne Budže to ilustrē ar daudzdzīvokļu namu Amsterdamā, kas ir 60. gados celtā īres nama atjaunošanas projekts. Rīgā veiksmes stāsti ir jūgendstila laikmeta ēku pārbūves Ģertrūdes ielā 121, Čiekurkalna 2.līnijā 35, E.Smiļģa ielā 9 un  Slokas ielā 21. Savukārt Āgenskalna tirgus laukumā pēc biroja 8 A.M. projekta uzbūvētais tirdzniecības centrs Mellene iekļaujas apkaimes kultūrvēsturiskajā noskaņā, pretendējot nevis uz objekta, bet laba fona statusu.  Dalītā īpašuma un zemes konsolidācijas risinājumus dzīvojamos rajonos ar Ķengaraga piemēru analizē Lelde Līce, bet mājokļu pieejamība Rīgas vēsturiskā centra reģenerācijas kontekstā, aptaujājot gan īpašniekus, gan investorus, apskata  Zanda Zamuška.  Par lodžiju aizstiklošanu mikrorajonos raksta Anna Oļha. Andreja Legzdiņa 3x3m mazo guļbūvi Piebalgā apraksta Jānis Dripe. Līvānu mājas un saimniecības ēkas transformāciju par mūsdienīgu savrupmāju Mārupē pēc Malus Architects projekta analizē Anita Pīra.Diskusiju par dizaina aktualitātēm izvērš KM Radošo industriju nodaļas referente Dzintra Purviņa, stāstot par pakalpojuma dizaina būtību, kas bija šā gada Kuldīgas dizaina vasaras skolas tēma un darba uzdevums dalībniekiem.

Redaktora sleja

Vēsturnieki kādreiz noskaidros, kas bija tie juristi un finansisti, kas piesedzoties ar mazā cilvēka interešu aizstāvību un ekonomikas sildīšanu, 90-tajos gados Latvijā radīja shēmu, pēc kuras daudzdzīvokļu ēkas tika sadalītas dzīvokļu īpašumos, pretēji Civillikuma rekomendācijām. Arī zemes īpašuma tiesību atjaunošana zem daudzdzīvokļu ēkām radīja dubultā īpašuma tiesības, kuru izsauktās kolīzijas joprojām turpinās tiesvedības, kas ir izdevīgas kādai profesijai, bet tie nav arhitekti. 

Laikā, kad sabiedrības sovoku daļa turpina maldīties mežonīgā kapitālisma radītajā tirgus laukumā, kur dzīvokļa īpašnieks dzīvokļa īpašniekam nav kaimiņš, bet gan vilks cīņā par autostāvvietu pagalmā, arvien simpātiskāks kļūst vienkāršais un saprotamais īres dzīvokļa modelis namā, kur šādā situācijā atnāk šerifs, respektīvi, mājas īpašnieks un nosaka kārtību.
Jauni un dinamiski cilvēki nevēlas apgrūtināt sevi ar īpašumu, kredītiem un ilgtermiņa prognozēm. Tā vietā viņi izvēlas īrēt dzīvokli.  Īres nami kļūst arvien populārāki, un ne tikai t.s. jaunajos projektos, bet arī renovētajās un pārbūvētajās ēkās, un arhitektam mazmetrāžas dzīvoklī ir jānodrošina komforts.

Šādu iespējamību pieļauj arī veco īres namu plānojums, kur 19.gs. sociālais zonējums izpaudās pa vertikāli- īpašnieks ieņēma beletāžas stāvu, kuram dažkārt bija pievienota veranda ar izeju uz pagalmu, vēl dažus stāvus virs tā dzīvoja vidusšķira, bet kalpotāji bija izmitināti pagraba un jumta stāvos. Situācija ir mainījusies, una lofti ir pieprasītākie.

Raugoties uz pieejamu mājokli senioriem plašākā ģeopolitiskā kontekstā, par tādu Eiropas pensionāriem var kļūt visa Latvija, kaut gan nedaudz nabadzīga, bet ar salīdzinoši mērenu klimatu, un bez sirds slimniekiem draudīgi karstās vasaras, pie tam ar tolerantu sabiedrību, kas ir gatavāka par vienu otru kontinenta valsti pieņemt citādi domājošos un orientētos, un ļoti retos gadījumos apdraud vispārējo mieru ar pretējo politisku spēku sadursmēm ielās.

Latvijas jaunbagātniekus viņu iemīļotajā Floridā apdraud viesuļvētras, tāpat kā Spānijā viņus vasarā vajā nežēlīgs karstums, un kāpēc gan Eiropas seniori kā pēdējo pieturas punktu- pirms pievienoties cilvēces vairākumam, nevarētu izvēlēties Latviju? Īpaši tīkama tā varētu būt vācu pensionāriem, kuriem Latvijas kultūrvēsturiskā pagātne, it īpaši Kurzemes mazpilsētās, ir pietiekoši līdzīga viņu tēvzemes ainavai.

Teksts: Jānis Lejnieks, Latvijas Architektūras galvenais redaktors