Japāņu a+u speciālizdevums pievēršas Latvijai un Rīgai

a+u (Architecture and Urbanism) No. 555
Feature: Latvia – Architecture Unfolding 
2016. gada decembra speciālizlaidums
Redaktore: Mari Hattori
Viesredaktore: Ilze Paklone

Iepriekšējā gada nogalē klajā nāca Japānā izdotā arhitektūras žurnāla a+u(Architecture and Urbanism) 555. numurs — decembra speciālizlaidums Feature: Latvia – Architecture Unfolding. Šāda apjoma izdevums par Latvijas arhitektūru Japānā izdots pirmo reizi. Žurnāls a+u (Architecture & Urbanism) ir Japānā izdots ikmēneša arhitektūras žurnāls japāņu un angļu valodās. Kopš žurnāla iznākšanas 1971. gadā, a+u ir viens no zināmākajiem arhitektūras žurnāliem pasaulē un ir pieejams vairāk kā 100 valstīs.

Izdevuma 175 lappusēs tiek skatīts Rīgas pilsētvides vēsturiskais mantojums mūsdienu kontekstā. Izdevumā publicēti arī vairāki arhitektūras objekti citās Latvijas pilsētās un laukos, kas raksturo dzīvesveidu ārpus galvaspilsētas. Ieskatu Latvijas arhitektūrā papildina intervijas ar vairāku paaudžu Latvijas arhitektiem un esejas par Rīgas arhitektūras vēsturi un esošo situāciju.

Numurā pārstāvēta virkne Latvijas arhitektu biroju: ARHIS arhitekti, Arhitekta J. Pogas birojs, BRIGITA BULA arhitekte, Didzis Jaunzems Architecture, Fine Young Urbanists, GUNNAR BIRKERTS ARCHITECT, INDIA architects (OUTOFBOX Architecture), Jaunromāns un Ābele, Lienes Griezītes Studija, MADE arhitekti, Mailītis A.I.I.M., MARK arhitekti, NRJA, Processoffice and Andrius Skiezgelas Architecture, SAALS, Substance, Sudraba Arhitektūra, SZK un Partneri, Volker Giencke & Company, Zaigas Gailes Birojs. Izdevuma eseju autori ir Vents Vīnbergs un Jānis Lejnieks. Numurā lasāmas arī ekspresintervijas ar arhitektiem Zaigu Gaili, Andri Kronbergu, Reini Liepiņu, Didzi Jaunzemu, Evelīnu Ozolu un Tomu Kokinu

Darbs pie žurnāla speciālizlaiduma tika aizsākts 2015. gadā Latvijas mākslas un dizaina nedēļas laikā Tokijā, pirmo reizi iepazīstinot žurnāla redaktorus ar Latviju. Tam sekoja žurnāla komandas vizītes Rīgā. Speciālizlaiduma viesredaktore ir Dr. Arch. Ilze Paklone, kura ir studējusi arhitektūru doktorantūrā Tokijas universitātē un ir arhitektūras studijas Studio Wasabi Japānā līdzdibinātāja, kā arī ir strādājusi arhitektūras birojos Wiel Arets Architects Nīderlandē un NRJA Latvijā.

Gatavojoties Latvijas simtgades svinībām 2018. gadā, Latvijas vēstniecība Japānā turpinās iepazīstināt japāņus ar Latvijas arhitektūru un Rīgu kā pievilcīgu tūrisma galamērķi. Latvijas arhitektūras popularizēšanas pasākumu cikla turpinājumā, saistībā ar žurnāla speciālizlaidumu Tokijas Tehnoloģiju universitātē laikā no 2017. gada 7.–21. aprīlim, notiks Latvijas arhitektūrai veltīta izstāde un simpozijs.

Latvijas lasītāji žurnāla numuru var iegādāties žurnāla izdevēja Shinkenchiku-sha Co., Ltd. interneta vietnē.

Teksts: Ilze Paklone, žurnāla viesredaktore

 

Nonākt kvalitatīvā informācijas apmaiņas telpā

Lindas Leitānes-Šmīdbergas saruna ar a+u Latvijai veltītā speciālizlaiduma viesredaktori Ilzi Pakloni.

 

Kā radās iespēja kļūt par viesredaktori vienā no ievērojamākajiem arhitektūras izdevumiem — Japānā izdotajā žurnālā a+u?

Viss iesākās ar Latvijas vēstniecības Japānā iniciatīvu. Vēstniecība rīkoja nelielu izstādi par Latvijas dizainu Tokijā 2015. gadā. Uz izstādes atklāšanu bija atnācis arī izdevniecības Shinkenchiku-sha Co., Ltd., kas izdod a+u (Architecture and Urbanism) žurnālu, īpašnieks. Viņš piedāvāja apdomāt iespēju veidot žurnāla speciālizlaidumu par arhitektūru Latvijā. Pirms gada ar vēstniecības pārstāvjiem devāmies uz a+u redakciju, lai pārrunātu mūsu sadarbības modeli. Bez Latvijas vēstniecības Japānā aktivitātēm šāds izdevums nenotiktu.

Kā norisinājās sadarbība ar žurnāla redakciju?

Vispirms kopā ar vēstniecību un žurnāla redakciju izveidojām pārskata katalogu, kurā tika iekļauti gan arhitektūras projekti, kas tapuši pēdējos divdesmit piecos gados, gan arī kultūrvēsturiski nozīmīgi objekti, gan tādi, ko paši neformāli uzskatām par vērtīgiem. Sākumā nebija noteiktu kritēriju vai koncepcijas, pēc kuras īpaši objekti tiktu atlasīti. Speciālizlaiduma idejas virziens lēnām attīstījās sarunās ar redakciju, veidojot pārskata katalogu. Sarunās Japānas puse atzina, ka mums ir ļoti daudz projekti, kas jūtīgi reaģē pret esošo vidi. Tāpēc esam stipri vēsturisko objektu rekonstrukcijās un renovācijās. Sapratām, ka veidot visaptverošu, enciklopēdisku pārskata izdevumu par arhitektūru Latvijā nav mūsu mērķis. Šis noteikti ir fragmentārs, kaleidoskopisks skatījums, kas akcentē arhitektu attieksmi un jūtību pret kontekstu, kādu niansi estētikas izjūtā. Šādi bija veiksmīgāk izdevumu par arhitektūru Latvijā pozicionēt starp pārējiem a+u speciālizlaidumiem.

Vai šādi īpaši izdevumi par valstīm a+u ir bijuši iepriekš?

Līdz šim ir bijuši izdevumi, piemēram, par Berlīni, Vīni, Londonu, Šanhaju, Losandželosu un Tokiju. Bijis arī izdevums par 25 projektiem Dienvidamerikā. Pilsētu kā zīmolu ir vieglāk fokusēt un pozicionēt nekā valsti. Tāpēc arī izdevumā par Latviju publicēti galvenokārt objekti Rīgā.

Šis nav arī vērtējums un viedoklis par to, kas ir arhitektūra Latvijā.

Svarīgi bija izlemt, vai izdevums būs fokusēts, tomēr fragmentēts skatījums, vai arī sekosim iepriekš izvēlētai koncepcijai un tēmai. Izlēmām, ka vienas tēmas izpētei tomēr vajadzētu ilgāku laiku. Tāpēc var teikt, ka izdevums nav dziļš un analizējošs skatījums par to, kas ir arhitektūra Latvijā.

Redakcijā sākotnēji par Latviju un arhitektūru Latvijā zināja salīdzinoši maz, jo trūkst informācijas angļu valodā. Starptautiskajā presē šis ir viens no retajiem izdevumiem par Latvijas arhitektūru.

Pārfrāzējot  Latvijas arhitektūrai trūkst publicitātes.

Žurnāla redaktore uz to netieši norādīja. Piemēram, žurnālam Latvijas Arhitektūranav mājaslapas. Neesam sasniedzamības zonā. Tā ir šī brīža realitāte. Arī mentalitātes jautājums, uzskatot, ka tiem kam vajadzēs, tie jau mūs atradīs. Lai gan ir daudz objektu, kas ir iekļauti monogrāfijās par arhitektūru, žurnālos un interneta resursos, tomēr 25 neatkarības gados neesam aktīvi sevi pozicionējuši starptautiskajā presē. Domāju, ka par sevi ir jādod ziņa.

Žurnāla redakcija profesionāli nodefinēja to, kas Japānas, Eiropas un pasaules auditorijai ir un var būt interesanti, stāstot par Latvijas arhitektūru šobrīd.

Izdevums parādīja, cik būtiski ir novērtēt kontekstuālas attiecības, daudzu vērtību relativitāti. Daži arhitektūras objekti, kas pašiem šķiet pašsaprotami vai kurus nespējam novērtēt, palūkoties no vēl kāda skatupunkta, citā kontekstā kļūst ārkārtīgi interesanti un īpaši. Viss ir atkarīgs no tā, kā un kam stāsti par savu atšķirīgumu. Piemēram, ir daži japāņu arhitekti, kuriem ir pārsteidzošas inovatīvas idejas par telpiskām attiecībām. Iespējams, ka mūs veiksmīgi pozicionēt šajā laukā būtu pagrūti. Tomēr, ja blakus noliek telpisku inovāciju un jūtīgu attieksmi pret esošo vidi, tad blakus ir divas unikālas parādības, kas savā starpā nemērojas ar spēkiem.

Liela daļa izdevumā ir veltīta vēsturiskā mantojuma aspektam un attieksmei pret to – jūtīgumam pret vidi. Plaši skatīta ir Rīgas vide, mazāk objekti ārpus Rīgas.

Kādā brīdī galvenās izdevuma daļas bija iecerētas kā attiecības pret vidi raksturojošas — Urban Punctuations, Landscape Intimacies, In‑Betweeness. Tomēr beigās izvēlējāmies, ka šādu raksturojumu loģiskāk atstāt lasītāju ziņā un izvēlējāmies uzsvērt Rīgas pilsētvidi un parādīt dažus objektus ārpus galvaspilsētas. Izvēlējāmies daudziem objektiem rādīt to vides kontekstu, lai, šķirot izdevuma lappuses, lasītājs it kā ietu cauri pilsētai un tikai atsevišķās vietās apstātos un aplūkotu kādu ēku.

Daļu no arhitektūras objektiem to vides kontekstā fotografēja izdevniecības fotogrāfe. Objektu fotogrāfijas, grafiskos materiālus un projektu aprakstus sagatavoja arhitekti. Japānietes fotogrāfijas izrādījās vizuāli ļoti piesātinātas. Lai saglabātu vizuālu līdzsvaru starp iesūtītajiem materiāliem par objektiem un tapušajām konteksta fotogrāfijām, daudzas no tām izdevumā nenokļuva. Bija jāatrod jūtīgs balanss starp lapaspušu skaitu, objektiem, kurus gribas rādīt un vides skatiem.

Varbūt tas ir viens no momentiem, ko paši nespējam novērtēt — lielākas sakarības telpā. Vairāk koncentrējamies uz atsevišķām vienībām.

Ja fokusējamies uz vides kontekstu, arī atsevišķie objekti var tikt uztverti citādi, tie kļūst par lielāka organisma sastāvdaļu. Izdevuma redaktore atzina, ka Rīgā, salīdzinoši nelielā teritorijā ir ievērojama telpiskā daudzveidība un piesātinājums. To var uztvert gandrīz kā tekstūru vai rakstu, kam var iet cauri. Domāju, ka tomēr daudzkārt mums joprojām ir tuvinājums uz objektu nevis kontekstuālām attiecībām.

Tas nosacīti arī raksturo Latviju — maza teritorija, kurā vienlaikus ir telpisks piesātinājums un izkliedētība.

Paradoksāli, ka no vienas puses ne pilsētās, ne laukos nav ne blīvuma, ne intensitātes, bet ir atsevišķi punkti, kuros šie raksturlielumi pastāv. Tajos saplūst telpiskie mērogi, arhitektūras stili, izteiksmes, materiāli. Andris Kronbergs intervijā atzina, ka Rīga ir maza pilsēta ar metropoles iezīmēm.

Izdevumā ir vairākas intervijas ar arhitektiem [Zaigu Gaili, Andri Kronbergu, Reini Liepiņu, Didzi Jaunzemu, Evelīnu Ozolu un Tomu Kokinu].

Vēlējāmies Japānas lasītājiem parādīt, kā dažādu paaudžu arhitekti raksturo savu praksi un kā tā ir mainījusies gadu gaitā. Japānas puses redaktore īpaši gribēja uzdot jautājumu, kurus arhitektūras objektus mēs uzskatām par nozīmīgiem. Piemēram, Arata Isozaki, runājot par Japānas arhitektūras pamatpiemēriem, sacījis, ka tā ir Katsura villa (Katsura Imperial Villa), Horyji (Hōryū-ji), templis. Piemēram, arī Frenks Loids Raits, Gropius, Tange, Katsura villā ir saskatījuši universālus materiālos un nemateriālos principus, ko var uzskatīt par sava veida pirmformām, piemēriem, kā domāt par arhitektūru. Tie ir prototipi, uz kuriem var atsaukties. Runājot par Tokijas pilsētvidi, var minēt Kenzo Tanges Olimpisko stadionu.

Interesanti, ka uz šo jautājumu bija grūti atbildēt tieši un nevilcinoties. Pirmais, kas nāk prātā ir lauku sētas arhetips, kas arī izdevumā dažādās izpausmēs parādīts. Varbūt šāda mentalitāte ienāk arī pilsētā. Protams, tas nav nekāds jaunatklājums. Intervijās arī netieši uzsvērās konflikts starp idealizēto latvisko zemnieku identitāti un nosacīti pilsētniecisko.

Šīs divas identitātes izpausmes ir nolasāmas arī izdevumā.

Latviešu duālisms starp metropoli un klēti. Un nevar izvēlēties. Gribas abus!

Tas arī ir viens no netiešajiem pieturas punktiem žurnālā — in-betweenness. Aspekts, kas atklājās intervijās un kuru atzina arī Japānas puse — tā ir sajūta par būšanu kustībā, nofiksējot pārejas brīžus kultūras izpausmēs pasaulē un spējot tos izpaust vietējā arhitektūrā. Piemēram, tas redzams vēsturisko arhitektūras stilu, ietekmju pārklājumā. Cik tas ir veiksmīgi pēdējo 25 gadu arhitektūrā, ir cits jautājums.

Ģeogrāfiska un laika distance var likt pārdomāt, kuras kultūras un arhitektūras kvalitātes vēlamies rādīt citiem. Savā ziņā — uzskatu un priekšstatu formulēšana, kas pēdējos 25 gados nav īsti notikusi.

Japānā man vienmēr jautāja, no kurienes es esmu un kas ir īpašais mūsu kultūrā, arhitektūrā. Ar šo jautājumu arī sākas redaktora sleja izdevumā. Reizēm godīgi nākas atzīt, ka precīzi īpašā parametrus formulēt nav iespējams. Taču tos var parādīt ar piemēriem. Esot ģeogrāfiskā distancē, šķita, ka varbūt nav tik liela nozīme tam, ka mums nav nepārtraukta tūkstošgadu ilga attīstība.

Vai ir plānota arī turpmāka sadarbība ar Japānas pusi?

Saistībā ar šo izdevumu Tokijas Tehnoloģiju universitātē no 2017. gada 7.–21. aprīlim, notiks Latvijas arhitektūrai veltīta izstāde, kas tiks veidota sadarbībā ar Latvijas vēstniecību Japānā. Un vēl — Rīgas Tehniskās universitātes studenti šobrīd ir aicināti piedalīties prestižā arhitektūras studentu konkursā, ko rīko viena no lielākajām alumīnija konstrukciju ražotājiem Japānā – Lixil. Lixil izpētes institūta teritorijā Hokaido katru gadu tiek rīkots starptautisks arhitektūras studentu konkurss, lai testētu kādus arhitektūras un inženiertehniskos risinājumus. Šī gada tēma ir spa dabas vidē (Spa in the nature).

Šobrīd nevaram paredzēt, kas varētu būt nākamās iniciatīvas pēc šī izdevuma.

Jautājums, kāpēc kaut ko publicēt par arhitektūru Latvijā ārpus valsts robežām, protams, ir aktuāls. Vai šāda darbība ir jēgpilna un vai tai jābūt stratēģiski virzītai? Vai tam, ko mēs tagad darām, ir pievienotā vērtība un vēlāk kādam tas būs svarīgi? Vai izkopsim estētikas izjūtu? Tas, kas vienmēr virza uz priekšu, ir ziņkāre, zinātkāre un jaunas pieredzes akumulēšana. Pienāk arī brīdis, kad pieredzi ir vēlme parādīt. Tāpēc arī ir likumsakarīgi, ka ir iznācis žurnāls. Viss lielā mērā ir atkarīgs no tā, kā «saslēdzas» notikumi, cilvēku iespējas, intereses, ambīcijas un pieredzes. Ideālā situācijā, gan ar šo izdevumu, gan tālākiem sadarbības soļiem, ir iespēja nonākt kvalitatīvā informācijas apmaiņas telpā. Tas nozīmē komunikāciju un eventuāli — sadarbību, pasūtījumus. Kāpēc gan nemēģināt.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
0 Komentāri
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x