Laikmetīgās
mākslas centrs aicina uz LLMC Vakarskolas
otrās sezonas pirmspēdējo — devīto lasīšanas darbnīcu, kas pievērsīsies
publiskās telpas un mākslas attiecību problemātikai, tostarp arī Rema Kolhāsa hrestomātiskajai
esejai Junkspace, — otrdien, 31.
martā, pulksten 18.00 Alberta ielā 13.
Modernisma perioda pilsētplānotāji un arhitekti
publisko telpu uztvēra kā līdzekli sabiedrības racionālai iekārtošanai.
Šodienas tirgus ekonomikas apstākļos, jo īpaši postsociālisma valstīs, vērojama
šīs publiskās telpas sašaurināšanās — parkus un skvērus nomaina lielveikali un
slēgti ciemati, agrāk brīvi pieejama telpa kļūst par privātīpašumu. Viedokļi
par publiskās telpas lomu sabiedrības funkcionēšanā ir atšķirīgi. Kamēr dažiem
tā ir politiski neitrāla transporta zona, citi tajā saskata gan vietu atpūtai
un diskusijām, gan eksistenciālas politiskās cīņas arēnu, turklāt, publiskā
telpa attiecināma arī uz virtuālo vidi.
Nīderlandiešu
arhitekts Rems Kolhāss apskata postmodernās publiskās telpas problemātiku,
ieviešot junkspace jēdzienu, kuru definē
kā to, «kas palicis pāri, kad modernizācija ir paveikusi savu darbu, jeb,
precīzāk, to, kas sacietē, kamēr noris modenizācija, tās nogulsnes.» Viņš
apraksta distopisku vīziju, kurā kopīgu rīcību definē nevis intereses, bet «vienāda
statistika un neizbēgama demogrāfija», bet junkspace
pamazām inficē arī pašu cilvēku, kurš «nespēj beigt meklēt jēgu acīmredzami
bezjēdzīgajā». Kāda ir mākslas vieta šajā telpā? Vai līdzās labiekārtošanai un
dekorēšanai tā spēj definēt un darīt redzamu apkārtējās telpas raksturu? Vai tā
neizbēgami apliecina pastāvošās varas attiecības, vai tomēr vēl saglabā
neprognozējamības potenciālu?
Lasīšanas
darbnīcas teksti:
1) Rem
Koolhaas, Junkspace, 2002.
2) Joanna
Erbel, Raluca Voinea, Jaime Iregui, PublicSpace
// Atlas of Transformation. Eds. Zbynek Baladrán, Vit Havránek, JRP|Ringier,
2011.
