Vakar Apvienoto Nāciju Organizācijas Klimata konferencē Kopenhāgenā tika publiskots pētījums par Eiropas pilsētu «zaļajiem rādītājiem», ko pēc Siemens pasūtījuma veicis zinātniskās pētniecības institūts Economist Intelligence Unit. Saraksta 30 valstu vidū pēc dažādiem vides kvalitātes rādītājiem Rīga ieņem 15. vietu un 2. vietu tieši Austrumeiropas pilsētu vidū.
Latvijas medijos ziņa tika interpretēta mazliet nepilnīgi un tendenciozi: «Rīga piecpadsmitā zaļākā galvaspilsēta Eiropā», «Rīga — otrā zaļākā pilsēta Austrumeiropā», «Eiropas zaļo pilsētu topā Rīga ieņem 15. vietu Eiropas lielāko pilsētu vidū»… Uzreiz jāpiebilst, ka saraksts neaplūkoja visas Eiropas pilsētas, un pat ne visas lielākās pilsētas. Īsti precīzs nav arī apgalvojums, ka tajā iekļautas tikai galvaspilsētas. EIU veiktajā pētījumā (European Green City Index) pēc dažādiem vides kvalitātes rādītājiem tika vērtētas 30 vadošās pilsētas 30 Eiropas valstīs. Lielākoties tas nozīmē galvaspilsētas, taču Šveices un Turcijas gadījumā sarakstā iekļautas attiecīgi Cīrihe un Stambula. Kā pauda finansētāji — pētījuma galvenais mērķis ir pilnveidot sabiedrības izpratni par pilsētvides kvalitāti, rosināt cilvēkus par to domāt un aktīvi līdzdarboties, lai mūsu apkārtējā vide būtu pēc iespējas kvalitatīvāka.
Rīgas 15.vieta trīsdesmit citu valstu pilsētu konkurencē ir vidējs rādītājs, bet zīmīga ir 2.vieta no sarakstā iekļautajām Austrumeiropas pilsētām. Latvijas galavspilsēta ir ieguvusi labus vērtējumus gaisa kvalitātes jomā un uzrāda viduvējus rādītājus pārējās kategorijās. Pavisam pētījuma gaitā tika aplūkotas astoņas galvenās vides vērtējuma kategorijas, kas iedalītas trīsdesmit apakškategorijās, tādējādi veidojot pētījuma indeksu. Būtiskākie rādītāji, kas tika aplūkoti, ir: CO2 izmešu daudzums, enerģijas lietojums un efektivitāte, ēku energoefektivitāte, pilsētas satiksme, ūdensapgādes sistēma, atkritumu apsaimniekošana un zemes izmantošana, gaisa kvalitāte un «zaļā pārvaldība».
Pētījuma rezultāti rāda, ka Rīgas augstākie vērtējumi ir gaisa kvalitātes (7.vieta), satiksmes (14.vieta) un CO2 izmešu daudzuma (15. vieta) jomās. Pilsētai ir vislabākais rezultāts, izvērtējot slāpekļa dioksīda daudzumu gaisā. Daļēji tas ir saistīts ar faktu, ka pilsētā nav smagās rūpniecības bāzes, turklāt būtisks ir arī pilsētas domes ieguldījums, kura efektīvi strādājusi pie gaisa kvalitātes uzlabošanas jau kopš 2004.gada. Diemžēl Rīga pētījumā uzrāda zemākus rādītājus enerģētikas (22.vieta), ūdensapgādes (21.vieta) un atkritumu apsaimniekošanas un zemes izmantošanas (20.vieta) kategorijās, kas, iespējams, saistīts ar lielo atkritumu daudzumu uz vienu iedzīvotāju un faktu, ka tikai 8% atkritumu tiek pārstrādāti.
Eiropas pilsētu vidū kā līderes ierindojas Kopenhāgena, tad seko Stokholma un Oslo. Austrumeiropas pilsētu vidū labāko vērtējumu ieguva Viļņa (13. vieta kopvērtējumā, bet 1. vieta gaisa kvalitātes rādījumos), savukārt Tallina ir 23.vietā. Prezentējot pētījumu, EIU analītiķis Džeimss Vatsons norādīja, ka vairums Austumeiropas valstu atrodas reitinga lejasgalā galvenokārt sava vēsturiskā mantojuma dēļ, tajā skaitā vāji siltināto dzīvojamo ēku un vidi piesārņojošās smagās industrijas dēļ. Savukārt šī reģiona iedzīvotāju centieni neveicina zaļāku attīstību, dažreiz pat konfliktē ar to. Tomēr pozitīvas tendences ir, piemēram, pakāpeniska atteikšanās no smagās un vidi piesārņojošās rūpniecības.
Vērtējot Kopenhāgenas rezultātu, IEU pētnieks uzsvēra iedzīvotāju līdzdalības lielo nozīmi. Liela loma tajā, ka reitinga augšdaļā ir Rietumeiropas pilsētas, ir faktam, ka Rietumeiropā vides problēmu risināšanai un energotaupības pasākumiem pievērsās krietni agrāk. Piemēram, Kopenhāgena atjaunojamās enerģijas un centralizētās siltumapgādes sistēmas attīstību būtiski sekmēja septiņdesmito gadu naftas krīze.
Saistībā ar šo Siemens sponsorēto pētījumu ir interesanti atcerēties arī pagājušajā gadā publiskoto Jēlas universitātes pētījumu, kurā Latvija ieņēma 8. vietu pasaulē videi draudzīgāko valstu sarakstā. Tomēr jāapzinās, ka gan Rīgas, gan Latvijas vietas šajos sarakstos ir arī pretrunīgs vērtējums, jo lielā mērā saistīts ar saimniecisko situāciju — pēc 90.gadu deindustrializācijas te «gandrīz neko neražo».
