Priekšpilsētas vide kinofilmās

«Ir liela atšķirība ― skūpsts vai slepkavība notiek vannas istabā, bibliotēkā, liftā vai tornī.» Ar šiem Juhani Pallasmaa vārdiem birojs Sarma & Norde aizsāk lekciju ciklu par arhitektūru un kino. Priekšpilsēta: komformisma un puritānisma metafora ― tāda ir tēma lekcijai, ko vada Viktors Freibergs, ceturtdien, 26. aprīlī plkst. 20.30 kinoteātrī KSuns.

Suburbia kā pēc stingri noteiktiem ģeometriskiem principiem un vizuāli vienveidīgi veidota telpa kalpo par puritānisma, liekulības un konformisma metaforu gan literatūrā, gan kino. Mietpilsoniska dzīves uztvere tiek saistīta ar vardarbību un ļaunumu (piemēram, Denisa Hopera 1969.gada filmā Bezbēdīgie braucēji (Easy Rider). Piepilsēta ir centrālā telpiskā un tematiskā kategorija tādu autoru darbos, kā Roberta Oltmena filmā Īsie stāsti (Short Cuts, 1993), Frenka Perija Peldētājs (The Swimmer, 1968), Pītera Bogdanoviča Pēdējais kino seanss (The Last Picture Show, 1971), Deivida Linča Zilais samts (Blue Velvet, 1986) un citās lentēs.

Vide, kas balstīta uz stingri definētiem arhitehtoniskiem un uzvedības principiem veicina stereotipisku domāšanu, līdz ar to apdraud cilvēka personisko integritāti, sociālā maska kļūst par identitātes surogātu.

Lekciju ciklā KINO UN ARHITEKTŪRA turpmāk:

Gotiskais nams: iekšējās telpas un laika nosacītība
Labirintu pilsēta: instinktu un iekāres lamatās