Lietuvas nedēļa 2013

A4D ilggadīga tradīcija ir februārī īpašu uzmanību pievērst tuvāko
kaimiņvalstu arhitektūrai. Šonedēļ, par godu Lietuvas
Neatkarības dienai 16. februārī, lietuviešu arhitektūrai būs veltītas vairākas publikācijas,
rādot ievērojamas un interesantas publiskās būves. Papildināts — 15.02.

Lietuvas nedēļu aizsāk Viļņas Universitātes bibliotēka un
zinātnes komunikācijas un informācijas centrs
. Ēka, kuras projekts aizsākās
2004. gadā, kad Rolanda Paleka vadītais birojs uzvarēja konkursā, tika pabeigta
tikai pirms dažiem mēnešiem un ir jau saņēmusi vienu no piecām godalgām Lietuvas
Arhitektu savienības ik pārgadus rīkotajā skatē Žvilgsnis į save. Var tikai iztēloties, ka gadījumā ja piecas balvas
nebūtu vienlīdzīgas, bet kāda no tām būtu galvenā, tad bibliotēka visdrīzāk
būtu kļuvusi par galvenās godalgas ieguvēju.

Ēka ir pirmā mūslaiku būve
iecerētajā Saulrieta ielejā (Saulėtekio
slėnis /
Saulėtekis Technology Valley) — zinātnes un tehnoloģiju rajonā, kur vienkopus plānotas Viļņas Universitātes un Viļņas Ģedimina Tehniskās
universitātes ēkas, pētnieciskie institūti un biznesa inkubatori, neviļus
liekot salīdzināt šo ideju ar Rīgas Tehniskās universitātes projektiem Ķīpsalā
vai Latvijas Universitātes iecerēm Torņakalnā. Diemžēl Rīgas piemēros līdzvērtīga arhitektūra pagaidām nav
prognozējama. Jaunā bibliotēkas ēka ir ne tikai viena
no ievērojamākajām mūsdienu arhitektūras vietzīmēm Viļņā, bet noteikti arī viens
no nozīmīgākajiem Lietuvas arhitektūras darbiem pēdējo divu desmitgažu laikā.

Neliela, bet interesanta ēka ir arī tradicionāli katoliskajā
Lietuvā pirmā krematorija, kas pagājšgad
tika atklāta Ķēdaiņos, Lietuvas vidienes pilsētā, aizsteidzoties priekšā Viļņai
un Kauņai. Ēka atrodas it kā visai neiederīgā vietā — rūpnieciskā pilsētas
nomales teritorijā, kur blakus ir izvietojusies cukurfabrika, minerālmēslu rūpnīca,
liela maizes ceptuve un vairākas loģistikas kompānijas. Apkārtējais, varētu
sacīt, laicīgais konteksts, un salīdzinoši nelielais zemes gabals, kas neļauj
izveidot kādu buferzonu, kas pāreju starp pretrunīgo apkārtni un šādas funkcijas
ēku darītu pakāpeniskāku, rosinājis radīt iekšupvērstu ēku. Galu galā tas, kas ļauj
piešķirt pietiekošu cieņu un svinīgumu pasākumiem, kas ir saistīti ar šo ēku, ir
atrisināts iekšpusē, veidojot starptelpu — no ārpasaules noslēgtu nelielu iekšpagalmu
un tālāk — ar telpu kārtojumu un interjeriem.

Kauņai ir īpaša vieta Lietuvas intelektuālajā un mākslas,
arī arhitektūras dzīvē. Tai piemīt tāda kā dekadence, formu izsmalcinātība,
kā atskaņas no starpkaru perioda modernisma un art deco. Kaut ko no tā var just arī šobrīd, iespējams, pazīstamākā
Kauņas arhitekta Gintauta Natkevičus daiļradē. Viņaprāt arhitektūrai ir jābūt
iespaidīgai un žilbinošai, un arī daudzi viņa darbi ir tādi, kas patiešām labi
izskatās bildēs un žurnālos. Stilistiski to varētu saukt par mūsdienīgu modernismu,
kurā ir vieta asprātīgiem, interesantiem un arī scenogrāfiskiem telpiskiem konceptiem, tomēr vizuālais
nepārprotami dominē. Taču jāatzīst, ka šajā krematorijas projektā plikais
betons un askētiskās detaļas, izskatās nevien stilīgi, bet arī atbilstoši,
rosinot nevis aukstu, bet svinīgu noskaņu. Nelielās telpas un fasādē izmētātie
lodziņi raisa pat tādu kā mājīgumu.

Pirms nepilna gada Viļņā tika atklāta jauna ēka, kas vienā kompleksā
apvienoja Viļņas 6. Ugunsdzēsības un
glābšanas brigādes mājvietu un katastrofu reaģēšanas centru
. Ēka ir gana
interesanta ar to, ka blakus tehniskajām un funkcionālajām pamatprasībām, tā
īpaši rūpējas par  ugunsdzēsēju brīvajiem
brīžiem, par viņu labsajūtu. Stingrās formās ieturētā būve piešķir mūsdienīgu
tēlu tajā mītošajiem dienestiem un it kā iemieso to būtību — disciplīnu un
spēju koncentrēties noteiktai rīcībai,  reizē
sasaucoties arī ar apkārtējo modernisma apbūves kontekstu. Atturīgā ēka veido tā,
lai ļautu baudīt dabas klātbūtni, upes tuvumu. Zīmīgā apjoma «televizora» forma
šķiet kā atsauce uz hrestomātisko 90. gadu beigu nīderlandiešu arhitektūras piemēru
Neutelings Riedijk ugunsdzēsēju
depo Bredā. Modernās ēkas autors ir Gintauts Vieversis, Marijampoles biroja Laimos ir Ginto Projektai vadītājs.

Interesanta būve ir arī Zarasu
ezera skatu loks
— kaut kas vidējs starp skatu platformu, taku un tiltu.
Zarasi ir neliela, ezeru un mežu ieskauta pilsētiņa pie pašas Latvijas robežas,
apmēram 20 kilometrus no Daugavpils un vēsturiski pilsētas attīstību, tāpat kā
dažādu Latgales vietu izaugsmi, ļoti ietekmēja Varšavas — Pēterburgas šoseja,
kas tur cauri tika izbūvēta 19. gadsimta pirmajā pusē. 2008. gadā Zarasi bija Lietuvas
kultūras galvaspilsēta un tad pat ieguva arī kūrortpilsētas statusu. Piesaistītā
Eiropas nauda tika ieguldīta ne tikai ielu bruģēšana, bet arī šādas jaunas
būves radīšanā, kas respektē esošo ainavu, neizjaucot tās  viengabalainību, bet dodot papildus
skatupunktus tās baudīšanai un reizē kalpo kā tāda mūsdienīga pilsētas zīme,
iebraucot no Kauņas puses.

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000