Gribi zīmēt tirgus vārtus, piesakies loterijā

Ar savdabīgu šovu klajā nāk LAS, kopā ar Rīgas Centrāltirgus direkciju rīkojot «plenēru — radošo darbnīcu Rīgas Centrāltirgus
ieejas arhitektoniskajam risinājumam un laukuma funkcionālajam plānojumam». Ieinteresētajiem
līdz 15.jūnijam jāiesūta pieteikuma anketas un «cilvēks no ielas 16.jūnijā
veiks izlozi, lai noteiktu 5 komandas, kas piedalīsies radošajā darbnīcā».

Plenēra nolikums un pretendenta
anketa

Taisnīguma triumfs

Mazliet īpatnēja šķiet
Arhitektu savienības vieta šajā pasākumā. Ja iepriekšējās darbībās ap Centrāltirgus
attīstīšanu LAS vispār netika aicināta un pielaista (varbūt nemaz pati
nepretendēja?), tad tagad biedrībai tomēr atvēlēta tāda kā apkalpotāja loma. Respektīvi
— noorganizēt «godīgu konkursu». Vai plenēru. Saprotams jau, ka arhitekta
misija ir kalpot cilvēkiem. Noteikti, ka arī tad, ja tie ir «(l)abi cilvēki»,
kas «izglābs Latviju».

Tomēr LAS, kas it kā
pretendē uz arodorganizācijas lomu, kam vajadzētu aizstāvēt un rūpēties par
saviem biedriem un profesijas prestižu, iestāties pret dempinga cenām, šai gadījumā
izvēlējusies īpatnu taktiku. Iespējams, tādēļ, lai nebūtu jāsaņem pārmetumi par
kādām apšaubāmām izvēlēm vai intrigām, ir nolemts plenēra dalībniekus noteikt
lozējot, tuvinot šo pasākumu farsam. Uzjautrinošs,
protams, ir arī formulējums attiecībā uz personu, kam tiks uzticēts izlemt
pretendentu likteni. «Cilvēks no ielas» — tas neizbēgami rosina gara acīm iztēloties
personāžu, kas iespējami pārliecinošāk atbilstu šim apzīmējumam.

Turpinot šo droši
vien labi iecerēto demokrātijas rotaļu loģiski būtu vaicāt — kāpēc gan šo principu
neīstenot konsekventi līdz galam? Kāpēc vispār nepieciešama žūrija? — Ja reiz visi pretendenti tiek uzskatīti par
vienlīdz labiem, arī noteikt labāko darbu izlozējot taču varētu «cilvēks no
ielas». Vai arī — vēl racionālāk — kāpēc jārīko plenērs?, — var taču no visiem
pretendentiem izlozēt vienu, kam tad ar samaksā tos 400 latus, lai uztaisa projektu
kādu nu vajag. Nu jā, plenērs gan esot iecerēts arī kā savstarpēja domu apmaiņa.
 Taču vai par īsti patiesu domu apmaiņu var
saukt tādu, kurā nevar apšaubīt kādu arhitektūras risinājumu nepieciešamību un programmas
uzstādījumus?

Pēdējie tie goda vārti

Tātad — par plenēra
tēmu. Respektīvi — par Centrāltirgus vārtiem, kas nosaukti kā pirmā nepieciešamā
lieta. Nav īsti saprotams, no kuras puses nācis šāds uzstādījums. Kāpēc vispār
kā obligāts tirgus labiekārtojuma nosacījums ir vārti? AMB izstrādātajā Centrāltirgus
 attīstības vīzijā (kas laikam skaitās tāds
kā attīstības dokuments) gan nekādi vārti nav rādīti. Vai kādā jaunākā koncepcijā ir paredzēts
tirgum apjozt sētu?

Der atgādināt, ka
vispār jau Prāgas iela nebeidzas tūlīt aiz kanāla (kādreizējā Kārļa baseina),
bet turpinās cauri tirgus teritorijai līdz pat Turgeņeva ielai, respektīvi — līdz
Zinātņu akadēmijas kvartālam. Ir jau gan arī pazīstamas tirgus apsaimniekotāju
un aiz viņiem stāvošo personu ambīcijas un veiksmīgā pieredze privatizējot Rīdzenes ielu.

Vēsturiski Centrāltirgus
veidojies un arī šodien ir kā visai atvērta un demokrātiska pilsētas daļa, ar
daudzām ieejām un izejām. Pat taisot kādus simboliskus vārtus (nu, tā kā kādu triumfa
arku vai goda vārtus) nāktos noformulēt — ko tad tie īsti simbolizēs vai kam
par godu būs. Tā kā, piemēram, Aleksandra vārti, kas celti par godu uzvarai pār
Napoleonu 1812.gada Tēvijas karā, nosaukti toreizējā Krievijas valdnieka vārdā
un šobrīd novietoti Viesturdārzā, tātad uz otru pusi no Vecrīgas. Plenēra nolikumā,
gan nav atklāts, kādam nolūkam paredzēti vai kam veltīti iecerētie tirgus vārti.

Iespējams jau, ka vārti
kā sava veida kulise arī varētu palīdzēt telpiski labāk organizēt to daļu, kas
nolikumā tiek saukta par tirgus «centrālo laukumu». Taču tādā gadījumā iespēju izlemt
to vai vārti ir vai nav nepieciešami varēja atstāt arī risinājumu autoriem. Līdz
šim nav dzirdēta nekāda plašāka viedokļu apmaiņa par šo tēmu. Šajā gadījumā,
kad vārti minēti kā obligāts priekšnoteikums, nojaušams, ka arhitektiem atvēlēta
vien apšaubāmu ideju apkalpotāju un dekorētāju loma, ko acīmredzami akceptē arī
LAS.

Neskatoties uz krīzes
apstākļiem, šie dīvainie nosacījumi nešķiet tādi, kas varētu rosināt piedalīties
nopietnus arhitektus. Iespējams, ka kļūdos.