Diskusija par RVC plānojumu — publiskā ārtelpa

Turpinot darbu, lai sagatavotu nostāju par Rīgas vēsturiska centra un
tā aizsardzības zonas teritorijas plānojuma grozījumiem, šodien plkst. 17.00
Arhitektu namā uz kārtējo sanāksmi aicināti visi. Šodienas tēma Kustība publiskajā telpā un publiskās
ārtelpas kultūrvēsturiskā kvalitāte.

Referēs ainavu arhitekte Daiga Veinberga, RD Satiksmes departamenta
pārstāvis Jānis Andiņš un arhitekts Toms Kokins. Darbu vadīs arhitekte Gunta
Grikmane.

Savu nostāju par RVC plānu un sabiedrisko apspriešanu vēlreiz vēstulē
visiem LAS biedriem paudis profesors Jānis Krastiņš.

RVCSAP sakarā visu laiku tiek runāts tikai un vienīgi
par atsevišķām, tostarp nenozīmīgām detaļām. Pats svarīgākais jautājums tomēr
ir plāna pamatprincips.

Pašreizējais RVCSAP plāna princips ir maksimāla vides
iekonservēšana esošajā stāvoklī un dažādi ierobežojumi, kurus nosaka:

1) «autentiskās apbūves frontes» — pats par sevi
jēdzieniski absurds formulējums, kas reālajā darbībā ir galvenais dabiskas
attīstības nepieļaušanas mehānisms;

2) nonivelēts, gandrīz visām ēkām vienāds
kultūrvēsturiskās vērtības līmenis («kultūrvēsturiski vērtīgas ēkas»), kas
neatbilst reālajai ēku vērtībai un ir pretrunā Ministru kabineta
2004. gada 8. marta noteikumu Nr.127 Rīgas vēsturiskā
centra saglabāšanas un aizsardzības noteikumi prasībām; 

3) daudzie (430 ha lielajā aizsardzības zonā 39!)
teritorijas fragmenti ar atšķirīgiem apbūves noteikumiem, kas izslēdz vides
harmonisku attīstību un iekonservē dažādu nejaušību sekas apbūvē neatkarīgi no
tā, vai tām ir pozitīva vai negatīva ietekme uz vides funkcionālo un estētisko
kvalitāti;

Plāna pašreizējie pamatprincipi nevis veicina kultūras
mantojuma saglabāšanu, bet tieši pretējo — saglabājamu vērtību degradāciju un
bojā eju, kas jau uzskatāmi pierādījies praksē Rīgas vēsturiskā centra vairākās
vietās, piemēram, Krišjāņa Valdemāra un Emīla Melngaiļa ielas krustojuma
apkārtnes apbūvē. Bez tam plāna priekšmets nav konkrētas vīzijas detalizēta
risinājuma līmenī. Tādas, piemēram, ir neskaitāmi daudzās centra kvartālos
paredzētās pasāžas, kā arī dīvainais, pa ēku pagalmiem paredzētais «gājēju ceļš»
no Visvalža ielas uz Ziedoņdārzu. Šāda veidojuma nepieciešamība nav motivēta,
un tas neveido kvalitatīvu publisko ārtelpu, bet neērtu un patumšu labirintu.

Nevajadzīgi gara un sarežģīta ir plāna tekstuālā daļa.
Plāns kopumā jābalsta uz pavisam citiem principiem, no kuriem galvenie ir:

• plāna atbilstība augstāka līmeņa normatīvajam aktam — Ministru
  kabineta 2004. gada 8. marta noteikumiem Nr.127 Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības
  noteikumi;

• visam vēsturiskajam centram vienoti, vēsturiskajām apbūves
  attīstības likumsakarībām (nevis atsevišķām nejaušībām) atbilstoši apbūves
  noteikumi, kuriem jābūt pietiekami kodolīgiem un skaidriem;

• rīcības mehānisms konkrētu apbūves attīstības jautājumu
  risināšanai, balstoties uz ēku kultūrvēsturiskās vērtības reālo līmeni, kas
  atsevišķās vietās ir atšķirīgs, un vietas pilsētbūvnieciskā konteksta
  ievērtējumu;

• definēti apbūves attīstības, ne tikai saglabāšanas paņēmieni,
  paredzot mehānismus, kā saglabājamās kultūras vērtības integrējamas
  nepieciešamajās jaunbūvēs.

Tie ir galvenie risināmie jautājumi. Publiskā telpa un zaļās struktūras,
Kustība publiskajā telpā un publiskās ārtelpas kultūrvēsturiskā kvalitāte kā arī līdzīgi
jautājumi tieši neskar kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu; pārsvarā tie ir
konkrēti projekta priekšlikumi un tāpēc tikai daļēji ir attīstības plāna satura
priekšmets. Runāšana par tiem ir tikai runāšana tāpat kā viss pārējais, kas
līdz šim runāts par RVCSAP. Beidzot jāsāk nopietni un profesionāli strādāt pie Rīgas vēsturiskā
centra saglabāšanas un attīstības plāna!  

Lūdzu manus formulējumus darīt zināmus
visiem diskusiju dalībniekiem.

Ar cieņu,

Jānis Krastiņš