2012. gada notikumi pasaulē un reģionā

Pēdējos gados, blakus tradicionālajiem decembra beigu materiāliem — A4D lasītāju aptaujas viedokļu apkopojumam, tiek veidots arī izvērstāks gada notikumu izvērtējums, aplūkojot atsevišķos rakstos gan svarīgāko Latvijas, gan pasaules un reģiona — Baltijas un Ziemeļvalstu mērogā. Pieminot nozīmīgākās ēkas un norises vai izdarot kādus vispārinošus secinājumus, šajos tekstos arvien ir zināms kārdinājums iegrimt pārlieku dziļi kādu būvju aprakstos un sīkākos iztirzājumos, riskējot ar to, rakstu darbs paliek arvien garāks un garāks, kļūstot gandrīz nepabeidzams tam atvēlētajā laikā. Tāpēc rezultāts ir zināms kompromiss starp vēlamo un iespējamo. Tāpat jāatgādina, ka tas ir A4D redaktora subjektīvs redzējums, tātad zināma izlase, kas nepretendē uz vispatverošāko un trāpīgāko arhitektūras gada atspoguļojumu. Zināma nozīme šo rakstu tapšanā ir arī lasītāju aptaujai, — starp daudzajiem un interesantajiem viedokļiem, parasti ir lietas, kas atkārtojas, ko piemin vairāki rakstītāji, tādejādi apstiprinot kāda notikuma nozīmību.

Minot nozīmīgākās lietas pasaulē, A4D aptaujā dominē divas, kas nosauktas vairākkārt. Pirmā, — lai arī ne gluži pēkšņs, tomēr skumjš notikums ir Oskara Nīmeijera nāve viņa 105. dzimšanas dienas priekšvakarā. Būdams viens no modernisma lielajiem meistariem, viņš ir radījis dažas no 20. gadsimta pasaulē vispazīstamākajām ēkām, un bija kā tāda pēdējā saikne ar to heroisko laikmetu, kas beidzies jau pirms gandrīz piecdesmit gadiem.

Savdabīgā veidā Nīmeijers ir arī kā tilts uz otru aptaujas atbildēs visvairāk minēto lietu, kas gan ir daudz nenoteiktāka, abstraktāka un pietiekami sarežģīti formulējama, — tas galu galā nav vienas dienas notikums, drīzāk nojaušamas process, kas turpinās gadiem, bet tāda manāma robežšķirtne droši vien ir bijusi pasaules ekonomiskā krīze. Mēģinot rast visīsāko jēdzienu šo norišu apzīmēšanai, visatbilstošākais šķiet — paradigmas maiņa arhitektūrā, kam vairāk pieskārās jau 2010. gada notikumu apskats.

Nīmeijers, būdams viens no īstajiem un patiesajiem modernistiem, līdz pēdējam brīdim palika uzticīgs arī šī virziena utopiskajiem ideāliem, allaž bilstot, ka arhitektūrai jārisina pasaules problēmas, jābūt sociāli angažētai, kalpojot visas sabiedrības, nevis šauru grupu interesēm. Un tieši pēdējos gados atkal pārliecināmies, ka arhitektūras sociālā loma nebūt nav zudusi, lai gan iztiek bez klasiskā modernisma patosa. Iepretim «trekno gadu» pasaules lielprojektiem, pašmērķīgām formām, pārspīlētai arhitektu un pasūtītāju ego apliecināšanai, tā sauktajai «stārhitektūrai» arvien vairāk varam ieraudzīt projektus un risinājumus, kas lielākā vai mazākā mērogā pievēršanās dzīves telpai, resursu taupīšanai, pilsētas problēmu risināšanai, konkrētu vietu un cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanai. Un runa nav tikai par ēkām — to apliecina arī dažādas diskusijas, konferences un izstādes pasaulē. Pēc aculiecinieku sacītā, arī šī gada Venēcijas biennālē daudzu valstu ekspozīcijas liecinājušas par šo pavērsienu.

Šo virzienu konsekventi atbalstīt tiecas arī pirms trim gadiem izveidotā Eiropas arhitektūras balva, kas līdz šim ir pasniegta nevis kādiem nopelniem bagātiem arhitektūras meistariem, bet drīzāk spilgtiem, gados salīdzinoši jauniem arhitektiem, uzverot gan inovatīvus meklējumus, gan sociālo atbildību, apstiprinot, ka institūcijas apņemšanās ir meklēt un atbalstīt humānu pieeju arhitektūrai: «Arhitektūrai ir jābūt sociālo pārmaiņu un uzlabojumu un patiesas kultūras attīstības motoram, nevis pārkomercializācijas, pārpatērniecības un pašlabuma vairošanas rezultātam, kas ir tik nomācoši redzams mūsdienu pasaulē.»

Šogad šo apbalvojumu saņēma norvēģu birojs TYIN Tegnestue, kas kopš 2008. gada, kad ir dibināti, radījuši septiņas būves, no kurām sešas — Taizemē un Indonēzijā — ir humānās palīdzības projekti. Starp tām ir ēkas bāreņu namam, kopienas centrs, bibliotēka — nelielas, vienkāršās konstrukcijās veidotas, bet iedvesmojošas un pārsteidzošas celtnes, kas ir tapušas būvniecībā piedaloties viņiem pašiem un iesaistot kopienas locekļus. Kā bilda balvas žūrija — «pārlaicīga, dziļi kontekstā balstīta, bet reizē arī universāla arhitektūra.»

Gada interesantākā ēka

Tiecoties pārlūkot pasaules arhitektūras ainu un ik gadus apkopot svarīgāko un interesantāko, aizraujošāk ir nevis uzskaitīt kādas skaistas, vizuāli pievilcīgas, formās iespaidīgas un inženierrisinājumos žilbinošas ēkas, kas labi izskatās uz žurnālu vākiem, bet drīzāk tādas, kas pārsteidz ar telpiskām inovācijām, ar arhitektūras tipoloģisko robežu paplašināšanu, asprātīgi vai trāpīgi reaģējot uz kādiem mūsdienu apstākļu izaicinājumiem, pilsētas situācijām, kas apstiprina, ka mūsdienu arhitektūra var būt interesanta un intriģējoša. Tātad daudzas ēkas, kādas pēdējos piecos, desmit, piecpadsmit gados radījuši tādi arhitekti un biroji un, kā Rems Kolhāss / OMA,
MVRDV, BIG, Herzog & de Meuron u.c.

Šogad šādam statusam visdrīzāk atbilst pirms dažām nedēļām atklātā DNB bankas ēka Oslo, tā noteikti ir viena spilgtākajām, iespējams, visinteresantākā gada būve. Banka, kuras īpašnieki daļēji ir arī Norvēģijas valsts, apvienojot ap divdesmit iestāžu un filiāļu, kas bija izmētātas pilsētā, nu izvietojusi trīs blakus stāvošās ēkās tā sauktajā Bjervikas Svītrkoda kvartālā — blīvi apbūvētā biroju augstceltņu rajonā netālu no Oslo stacijas. Vidējo no trim projektējuši MVRDV.

Tā tiek saukta par pikseļu ēku, jo apjomu veido 6×6 metru pikseļi jeb drīzāk kubi, jo ir telpiski. Ārējās formās ir kaut kas no metabolistu arhitektūras — viņi savulaik projektēja tādas liela mēroga struktūras, kas, iedvesmojoties no organiskās augšanas, bija iecerētas fleksiblas un papildināmas. MVRDV pieeja, veidojot apjomu bijusi līdzīga — kā rotaļājoties ar LEGO — būvēt modeļus, ko pēc tam graizīt vai apaudzēt ar kubiņiem, tā lai panāktu cilvēcisku mērogu, iegūtu dienasgaismu ēkas dziļumā un arī radītu interesantas āra telpas — gan jumta terases, gan segtās ārtelpas zem lielajām pārkarēm pie ieejām.

Taču vēl aizraujošāka ir ēkas iekšējā struktūra, atklājot kaut ko no Hermana Hercbergera Centraal Beheer, respektīvi, strukturālisma ietekmes — daudz neformālu telpu un kaktu, kas ļauj nodrošināt ēkā strādājošo 2000 cilvēku savstarpēju komunikāciju un mijiedarbību. Tikai šai gadījumā tā ir 17 stāvu ēka. Sadrumstalotais pikseļu apjoms un telpiskā struktūra ēkai ļauj būt augsti efektīva un fleksiblai. Tā rezultātā katrs ēkas stāvs ir vienlaikus gan unikāls, gan vispārējs — pikseļu apjomi — sešu metru moduļi ļauj vispārējo piemērot specifiskām lietām.

Šī ēka jau pati par sevi ir kā pilsēta. No ieejas vestibila līdz ēdnīcai un bankas valdes telpai ēkas augšdaļā cauri visiem stāviem zigzagveidīgi līkumo iekšējā eja — koka kāpnes un tiltiņi, kas vienā virknē savieno ēkas dažādās koplietošanas telpas — sarunu stūrīšus, pieliekamos, atpūtas telpas, lasītavas un kamīnzāles, pieslēdzoties arī āra terasēm un jumta dārziem. Uz ārpusi šī eja parādās, kā pilna stiklojuma pikseļi, dāvājot iemītniekiem plašus skatus uz fjordu un ēkas apkārtni. Nehierarhiska ēkas struktūra, tiecas atspoguļot pašas kompānijas demokrātisko un sociālo raksturu. Iekštelpas un eksterjers sevī vienlaikus pamanās apvienot monumentalitāti un mājīgumu. Kompleksā programma un sarežģītā telpiskā struktūra,— tas viss padara šo ēku unikālu, — ievērojamajam nīderlandiešu birojam kārtējo reizi ir izdevies radīt reālu ēku, par kādu iepriekš daudzi sapņojuši vien konkursu projektos un fantastiskās vīzijās.

Olimpiskā Londona

Londona šogad bija Olimpisko spēļu galvaspilsēta, saskaroties ar tiem izaicinājumiem, ko nes šādu globāla mēroga pasākumu rīkošana. No pilsētbūvniecības un pilsētu attīstības viedokļa galvenās lietas, ar ko jātiek galā, ir divas — vispirms sagatavot pilsētu, tās infrastruktūru šāda milzu pasākuma uzņemšanai, bet pēc tam atrisnāt to, kā šīs pilsētas vietas — Olimpisko ciematus vai parkus, vai EXPO izstāžu rajonus, kas radīti daudz lielākam mērogam, atkal iekļaut pilsētas struktūrā un ikdienas dzīvē, «neaizlaižot atmatā». Ar pirmo uzdevumu pilsēta acīmredzami tika galā veiksmīgi, atjaunojot un papildinot transporta infrastruktūru un izveidojot Olimpisko parku novārtā pamestajā teritorijā Stratfordas apkaimē Londonas austrumdaļā. Uzdevums bija gana ambiciozs, ņemot vērā, ka projektētājiem nācās pievērsties vietai, kas no vienas puses bija vāji saistīta ar pārējo pilsētu, no otras — to krustu šķērsu sagraiza ceļi, neizmantotas dzelzceļa līnijas un piesārņotas ūdenstilpnes.

Olimpiskās spēles prasa pilsētas daļu pārvērst par tādu kā spožu skatlogu, uz ko īsu brīdi raugās visa pasaule, taču kas ar šiem rajoniem notiek pēc tam, to zinām no pieredzes un bildēm, — piemēram, — kāds puspamests izskatās slavenais Putna ligzdas stadions Pekinā vai arī citas kādreizējās pasaules izstāžu vai olimpisko spēļu vietas. Pat Barselona, kas citādi tik veiksmīgi izmanto dažādus lielos pasākumus pilsētas attīstīšanai un uz Olimpiskajām spēlēm izveidoja gan varenu apvedceļu infrastruktūru, gan olimpisko ciematu radīja kā pilsētas centra daļu, tomēr nevar lepoties ar pilnīgi veiksmīgu iznākumu, jo kādreizējais Olimpiskais centrs Monžuika kalnā šodien izskatās kā tāds vientulīgs, pamests monuments, kas mazliet atdzīvojas vien lielāku futbola spēļu laikā.

Londonas stratēģija bija atšķirīga, jau no sākuma Olimpisko spēļu vietu plānojot kā lielāka rajona reģenerācijas plāna daļu, paredzot pēc spēlēm to nesaglabāt, bet transformēt par dzīvotspējīgu pilsētas sastāvdaļu. Līdz ar to tas ir bijis kā zināms kompromiss ilgtspējības vārdā — Olimpiskais parks netika veidots kā vienots monumentālas arhitektūras ansamblis, tāpēc vietām atstāja tukšumus un nepabeigtības sajūtu. Ar īpašu arhitektūru izcēlās tikai pāris galvenās sporta būves, kas nākotnē paliks pilsētas un apkaimes vajadzībām, kā arī dažas interesantas tehniskās un infrastruktūras būves, kuras tāpat kalpos nākotnei. Daudzas sporta būves paredzēts vai nu nojaukt (kā, piemēram, basketbola arēnu, ko iecerēts pārvest un uzstādīt Riodežaneiro spēlēs 2016. gadā) vai pārveidot un samazināt (kā, piemēram, olimpisko stadionu vai Zahas Hadidas projektēto ūdenssporta centru). Daudzas būves bija vienkārši pagaidu konstrukcijas, piemēram kādām palīgēkām vai TV studijām izmantotie sakrautie jūras konteineri. Olimpisko ciematu — sportistu dzīves vietas likumsakarīgi plānots pārvērst par mājokļiem.

Olimpiskā rajona sirds ir savvaļas augiem (kam nav nepieciešama liela kopšana) apstādīts parks ar kanālu kā galveno asi. Tas ir veidots kā Eiropā lielākais pilsētas parks, projektēts tā, lai uzlabotu vietas ekoloģiskos apstākļus ar mitrāju un dabisko sugu palīdzību. Savukārt daļu no teritorijas malām plānots apbūvēt, attīstot gan mājokļus, gan citai izmantošanai paredzētas ēkas, piemēram, jaunu augstskolu. Visu minēto apsvērumu dēļ olimpisko Londonu var saukt par gada pilsētbūvniecības notikumu.

Olimpisko spēļu kontekstā nevar nepieminēt arhitektūras ziņā divas pamanāmākās sporta būves — Zahas Hadidas dizainēto ūdenssporta centru un Hopkins Architects projektēto velodromu. Interesants šķiet abu celtņu arhitektūras koncepciju salīdzinājums — ja vienu raksturo stils, tad otru — sintēze. Kaut arī ūdenssporta ēkas interjers — lielā telpa ir neapšaubāmi iespaidīga un fotogēniska, papētot ēkas plānus un griezumus, kļūst skaidrs, ka milzīgais peldošais jumts ir radīts vispirms izveidojot formu, un tad prasot no inženieriem izrēķināt, kā to uzbūvēt —, respektīvi, tā ir drīzāk scenogrāfijas, kā arhitektūras pieeja. Velodroma gadījumā pazīstamie Vitrūvija triādes elementi ir krietni sabalansētāki, konstrukcija un funkcija netiek pakļauta formai, bet ir drīzāk vienlīdzīgas sastāvdaļas — projekts radies lēnā sintēzē iesaistoties dažādiem multidisciplinārās projekta komandas dalībniekiem, tiecoties radīt ideālus apstākļus velosacensībām un to vērošanai (Kā zināms, viens no konkrētiem pārmetumiem Hadidas ēkai bija tas, ka ieliktie griesti neļauj redzēt daiļlēkšanas 10 metru torni no apmēram astotās daļas visu sēdvietu). Ēku konstrukciju salīdzināšanai daiļrunīgi ir skaitļi — pēc platība lielākajai no būvēm — velodromam jumta konstrukciju svars ir 1000 tonnu, kamēr ūdenssporta centram — 3000 tonnu, kas nozīmē 60 kg/m² pirmajam un 220 kg/m² — otrajam. Kā zināms, velodroms kopā ar piecām citām ēkām šogad pretendēja arī uz britu arhitektūras galveno godalgu — Stērlinga balvu, tomēr kaut arī būve bija pārliecinošs publikas favorīts, žūrija apbalvojumu piešķīra Stanton Williams projektētajai laboratorijas ēkai Kembridžā.

Runājot par Londonu šogad, nāktos pieminēt arī kādu citu ēku — vasarā atklāto Renco Piano projektēto London Bridge Tower, kas, pateicoties piramīdas formai, pazīstama ar iesauku The Shard (Lauska). Ar saviem 95 stāviem un 309 metriem neilgu brīdi tā bija arī augstākā ēka Eiropā, līdz novembrī to apdzina (krietni vien neglītākais) Mercury City Tower tā sauktajā Moscow City kvartālā Krievijas galvaspilsētā. Lauska nu ir vairs tikai Eiropas Savienības augstākā ēka. Tajā paredzēti biroji, viesnīca, restorāni un desmit dzīvokļi, kā arī publikai pieejams skatu laukums. Saprotamu iemeslu dēļ, augstceltne, kas nu dominē Londonas siluetā, tiek vērtēta visai pretrunīgi, taču reizē tā strauji kļūst par populāru Londonas simbolu, līdzās Sv. Pāvila katedrālei un Tauera tiltam.

Ķīnas jaudas

Vēlreiz atgriežoties pie Nīmeijera, — blakus arhitekta sociāli utopiskajiem ideāliem, jāmin arī viņa daiļrades redzamākā puse — viņa radītā formu valoda un tektonika. Eiropā dzimušo (Lekorbizjē un Mīsa) salīdzinoši stīvo modernismu, Nīmeijers «laižot caur sevi» apveltīja ar brazīliešu džeza, ar sambas vieglumu un plūdenumu, formām, kurās jaušams
hedoniska līksmība un apgarotība. Viņa virpuļojošās formas un liektās līnijas, dzelzsbetona estētisko iespēju meklējumi — tas ir ietekmējis vairākas arhitektu paaudzes un pasaules arhitektūru kopumā. Un reizē no otras puses — viņš ne vien piešķīra, modernismam «brazīliskumu», bet ar savu arhitektūru, ar zīmīgajām ēkām jaunajā valsts galvaspilsētā Nīmeijers pats veidoja Brazīlijas jauno identitāti, zināmā mērā atbrīvojot to no koloniālisma un baroka pagātnes.

Nīmeijers neapšaubāmi bija spēcīgs tēla veidotājs. Ja papūlamies, tad varam ieraudzīt arī kādas līdzības starp šodienas Ķīnu un 50. gadu Brazīliju. Protams, vienā gadījumā tā bija valsts un sabiedrība, kas pasūtīja arhitektūru — tātad publiskās ēkas, kamēr Ķīnas gadījumā, ar tās īpatnējo feodālisma, sociālisma un kapitālisma elementu sajaukumu, tās galvenokārt ir privātas kompānijas, kas tiecas atstāt pamanāmas zīmes valsts lielākajās pilsētās. Nav šaubu, ka daudzi arhitekti gribētu būt tik pat spilgti kā Nīmeijers, iztiekot gan bez viņa sociālās apziņas, jo ir taču citi laiki, citas vērtības, bet jaudas un mērogi īpaši neatpaliek. Tāpēc, lai arī var runāt par paradigmas maiņu arhitektūrā, tomēr tas virziens, ko var saukt par «trekno gadu arhitektūru» arvien ir klātesošs. Un rezultāti ir visai dažādi.

Zaha Hadida pavisam noteikti ir arhitekte, kuras daiļrades attīstībā visai svarīga loma varētu būt Nīmeijera savulaik paveiktajam, viņus abus vieno tādi plūdenības un telpas jūtīguma meklējumi. Ja daudzas no Hadidas būvēm arī bildēs raisa stipri pretrunīgas izjūtas, tad Gallaxy Soho — 330 tūkst. m² lielais biroju, iepirkšanās un izklaides komplekss Pekinas centrā ir celtne, kas Ivana Bāna u.c. fotogrāfijās patiešām fascinē, — nepārtrauktās liektās līnijas un noapaļotie apjomi un tiltiņi, mirdzošie nakts skati raisa asociācijas ar space age estētiku vai Axiom kosmoskuģa interjeru no Pixar filmiņas par robotiņu Wall-e. Un šoreiz tie nav tikai apjomi, kas valdzina, bet arī iekšpagalmu telpa.

Šopavasar tika pabeigta OMA projektētā Ķīnas centrālās televīzijas (CCTV) ēka Pekinā, kas, viņu vārdiem runājot, savulaik tika pasniegta kā «debesskrāpja pārradīšana» (reinvention). Komplekss, kas kopā aptver 473 tūkstošu m², ir lielākais OMA projekts un arī pirmā viņu ēka Ķīnā. Tuvu nobeigumam ir cita OMA būve Ķīnā — Šendžeņas biržas ēka, kas ir visai tīru apjomu kompozīcija — augstceltne ar podiju apakšā, taču ievērojama ar to, ka šī podija daļa ir pacelta, veidojot vienu no lielākajām pārkarēm, kāda pasaulē redzēta, un reizē atstājot ēkas pakājē publisko telpu.

No līdzīga mēroga struktūrām tapšanas stadijā ir Dalianas starptautiskais konferenču centrs, kura autori ir Coop Himmelb(l)au. Taču iespējams, viens no arhitektūras ziņā interesantākajiem šobrīd Ķīnā topošajiem pazīstamu rietumu arhitektu projektiem ir Stīvena Hola projektētais komplekss Čendu pilsētā.

Ja daudzus gadus Ķīnai tamlīdzīgu ēku radīšanai arhitektus nācās importēt, tad nu jau apritē ienāk pašu ķīniešu projektētāju paaudze, kas pretendē uz vietu arī šajā arhitektūras nišā. Tam apliecinājums ir, piemēram, Studio Pei-Zhu projektētais Dizaina muzejs Šeņžeņā. Vai arī — tādā kā virtuļa formā veidotais Phoenix starptautiskais mediju centrs Pekinā, kura autori ir birojs BIAD UFo. Lai arī no arhitektūras viedokļa šīs būves nav pārlieku interesantas, tomēr nevar noliegt, ka arvien iespaidīgas gan.

Runājot par Ķīnu un ķīniešu arhitektu jauno paaudzi, jāmin vēl tālāejošāks process — tas, ka talantīgāki un veiksmīgākie no šīs zemes sāk iekarot rietumus. Tam apliecinājums ir, piemēram, MAD arhitektu projektētie The Absolute World Towers — dzīvojamās augstceltnes Misisogā (pašvaldība Toronto aglomerācijā Kanādā) — ēkas, kas
fotogrāfijās izskatās patiešām sirreāli

Taču, visdrīzāk, lielākais notikums šajā tēmā šogad bija Prickera balva līdz šim rietumu pasaulē visai maz pazīstamajam Ķīnas arhitektam Vanam Šu (Wang Shu). Protams, ir ļoti patīkami ieraudzīt arvien konsekventāk izpaužamies pavisam citu šīs lielvalsts arhitektūras virzienu, kur mūsdienīgais iet roku rokā ar ļoti iejūtīgu attieksmi pret ķīniešu tautas būvniecības un amatniecības tradīcijām, pret mantojumu un vides kontekstu. Un, aptuveni citējot Prickera žūriju, — tā kā Vana Šu arhitektūra ietekmē nākamo ķīniešu arhitektu paaudzi — to, kas aktīvi piedalīsies Ķīnas izaugsmē, tad savā ziņā netieši viņš arī iespaidos un uzlabos vidi un apstākļus, kādos netālā nākotnē dzīvos miljoniem cilvēku.

Pieminekļi

Mūsdienu pieminekļi pilsētvidē — šī tēma ir skarta arī A4D, tāpēc interesanti bija šogad lasīt par diviem notikumiem, kas liecināja par to, kā centieniem godināt nacionālas idejas un valstsvīru piemiņu izpaužas ASV. Abos gadījumos iesaistīti ievērojami amerikāņu arhitekti.

Frenka Gērija (sadarbībā ar avangarda teātra mākslinieku Robertu Vilsonu) pūliņi radīt Eizenhauera memoriālu Vašingtonā, piedzīvoja nedienas — konservatīvākās sabiedrības daļas un pirmkārt jau šī prezidenta ģimenes locekļu kritiku, — gan par pārlieku resnajām kolonnām, gan par milzu tērauda plāksnēm, gan par to, ka par daudz koncentrējas uz prezidenta bērnību, nevis viņa nopelniem Otrajā pasaules karā un valsts labā. Projekts jau vairakkārt ir mainīts un galu galā arhitekts jau piekritis piemiņas ansamblī iekļaut arī reālistiskas bronzas figūras.

Varētu likties, ka veiksmīgāks ir bijis cits pieminekļa projekts — Rūzvelta memoriāls Ņujorkā, — t.s. Četru brīvību parks (nosaukums godina prezidenta Franklina Delano Rūzvelta slavenajā runā deklarētās četras dižās cilvēka pamatbrīvības — vārda brīvību, reliģisko brīvību, brīvību no nabadzības un brīvību no bailēm). Šis monuments, kas atrodas uz salas Īstriveras upē starp Manhetenu un Kvīnzu telpiskā var likties pārliecinošākas, nekā Gērija priekšlikums Vašingtonā. Taču arī šī pieminekļa liktenis nav bijis bez šķēršļiem un, iespējams, interesantākais fakts ir tas, ka šoruden atklātā monumenta autors ir — (Sāremā dzimušais) Luiss Kāns, droši vien otrs nozīmīgākais amerikāņu arhitekts aiz Frenka Loida Raita. Memoriāls, kura projektu Kāns izstrādāja 70. gadu sākumā, īsi pirms savas nāves, ir īstenots 38 gadus vēlāk.

Atbilstoši Kāna idejai, memoriāls 4 akru (1,6 ha) lielajā teritorijā salas dienvidu galā uzsver vietas trīsstūra formu un sastāv no divām daļām. Arhitekts šīs daļas metaforiski aprakstīja kā istabu un dārzu — «istaba» viņaprāt ir arhitektūras sākums, bet dārzs — dabas sakopojums, cilvēka kontrolēta daba. Ierodoties vietā un pakāpjoties pa kāpnēm, «dārzs» — liepu alejas mākslīgi izveidotajā nogāzē fokusē uzmanību uz bronzas figūru — Rūzvelta galvas atveidojumu, kas ir kā slieksnis pirms ieejas «istabā» — nelielā laukumiņā salas galā, kas ieklāts akmens plāksnēm un ko no trim pusēm norobežo milzīgi balta granīta bluķi.

Vērojot memoriāla fotogrāfijas, rodas iespaids, ka šajā no jauna radītajā ainavā pilsētas vidū ir sajūtama mūžības klātbūtne, kaut kas sakrāls un kaut kas monumentāls kā ēģiptiešu tempļos, kas spoguļojas Nīlas ūdeņos. Nenorobežotais skats cauri «istabas» telpai atgādina hrestomātisko «ierāmēto» Salka institūta skatu — arī šajā ir jaušams kaut kas no telpas bezgalības. Var šķist, ka dažādi nacionālie monumenti ir kā tāda 19. gadsimta ideja, kam ļoti grūti atrast piemērotas izpausmes mūdienās, taču tas, kā Kāns šeit interpretējis Rūzvelta vēstījumu cilvēcei, apliecina, ka talantīga meistara izpildījumā pieminekļi var būt gan laikmetīgi, gan pārlaicīgi.

Reģionā

Sašaurinot skatienu no globālā mēroga uz kaut ko nelielāku, gribās nedaudz vairāk pieskarties arī tuvākajam reģionam — Baltijas kaimiņiem un Ziemeļvalstīm. Kā viena no gada novatoriskākajām un interesantākajām būvēm iepriekš jau tika aplūkota DNB banka Oslo.

Kopenhāgena

Noteikti viens no savdabīgajiem šogad atklātajiem publiskās telpas projektiem vismaz Eiropas mērogā, bija Superkilen Kopenhāgenā, Nerebro rajonā, ko radījuši BIG kopā ar mākslinieku apvienību Superflex un vācu ainavu arhitektūras kompāniju Topotek 1. Patiesībā jau nekādu īpašu telpisku vai ainavisku inovāciju šajā projektā varbūt arī nav, taču autoru izvēle atteikties no atturīgi gaumīgā dāņu dizaina par labu ironijai un multikulturālai kolāžai, ko veido dažādas zīmes, norādes, pilsētvides mēbeles, rotaļu rīki, kas savākti no vairāk nekā 50 valstīm, pārstāvot visas nācijas, kas dzīvo šai apkaimē, ir radījusi patiešām dzīvespriecīgu un (arī burtiskā nozīmē) spilgtu vietu.

No pilsētbūvniecības viedokļa interesantu vietu nākotnes Kopenhāgenā sola rudenī finišējušais Carlsberg kvartāla konkurss, kurā uzvarēja komanda, kas apvienoja sevī piecus nopietni vērtējamus dāņu birojos. Projekta galvenā ideja ir blīva pilsētvide, pilsētniecisks kvartāls, kura programma bez birojiem ietver arī mājokļus, izglītību, kultūru un atpūtu. Ar vairāk kā 80 tūkst m² platību tas ir lielākais privātais attīstības projekts Dānijā.

Helsinki

Helsinki šogad bija pasaules dizaina galvaspilsēta. Līdzīgi, kā Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss vai līdzīgas programmas, arī šis ir projekts, kas palīdz gan promotēt pilsētu, padarīt to atpazīstamāku citiem, gan arī rosina pašai pilsētai atsperties un uzsākt uzrāvienu kādās jomā. Šajā gadījumā — dizaina sfērā, tversot gan to ļoti plašā kontekstā, jo tāda jau arī ir dizaina būtība — cauraust mūsu ikdienas dzīvi, ikvienu jomu, darot to labāku, ērtāku, skaistāku. Helsinki šo statusu šogad izmantoja ļoti cītīgi

Šogad noslēdzās nozīmīgs pilsētbūvniecisks konkurss Dienvidu ostai, bet pasaule, droši vien vairāk sekoja Helsinku pilsētas bibliotēkas konkursam, kuram noslēdzās pirmā kārta un šobrīd otrajā kārtā attīstīt savus priekšlikumus turpina seši finālisti.

Taču šī gada interesantākā būve Somijā, un, iespējams, visskaistākā ēka visā reģionā visdrīzāk ir jaunā Helsinku Universitātes bibliotēka (Anttinen Oiva Arkkitehdit). Atrodoties Helsinku centra blīvajā kvartālu apbūvē, tā ir izcils piemērs, kā radīt pilsētniecisku ļoti ēku, kas nevien eleganti iekļaujas vēsturiskajā kontekstā un bagātina pilsētvidi, bet sniedz jaunus skatupunktus uz pilsētu. Elegantie fasādes un iekštelpas risinājumi, interjera un ielas telpas sasaiste — tas dāvā jaunu izpratni, par to, kādai vajadzētu būt pilsētnieciskai arhitektūrai. Pilsētnieciskums izpaužas arī tajā, ka ēkas pirmajā un pagraba stāvā ir atstāti veikali, kas dara dzīvīgāku gan ielu, gan sniedz arī zināmas ērtības studentiem (ja nu vienīgi veikalu reklāmas un izkārtnes ir tas, kas nonāk zināmā pretrunā ar ēkas estētiku).

Igaunija

Igaunijas arhitektūra šogad kļuvusi par vairākām sabiedriskām ēkām bagātāka un tipoloģiskā griezumā pirmo vietu noteikti ieņem augstskolas — atklātas veselas trīs jaunas un ļoti spilgtas ēkas. Pie tam, divas no tām ir vienu autoru — Sīri Valneres un viņas biroja Kavakava radītas un abas ir pelnījušas, lai tām tiktu pievērsta plašāka uzmanība un atzinība.

Tartu universitātes koledža Narvā savulaik, vēl projekta stadijā jau bija publicēta A4D un nu, pēc septiņiem gadiem tā ir pabeigta. Jauno ēku, kas ir interesanta struktūra pati par sevi, vēl jo intriģējošāku dara tajā saglabātā atmiņa par vietu — tās fasāde ir veidota kā karā zudušā biržas nama nospiedums. Jaunā ēka kopā ar veco Narvas rātsnamu tiecas no jauna iezīmēt un radīt rātslaukuma telpu.

Īpaša ir arī otra Sīri Valneres projektētā ēka — Medicīnas skola Tartū. Jaunā ēka bloķējas un ārējā izskatā piemērojas sarkanu ķieģeļu apdarē veidotai kopmītņu ēkai. Taču aizraujoša ir arī ēkas iekšējā telpiskā struktūra, kuras kodolu veido terasveidīgi izvietota auditorija.

Gaidīta un eleganta šķiet arī biroja Salto projektētā Baltijas f
ilmu un mediju skola, kas nu pazīstama ar vārdu Nova un atrodas Tallinas universitātes kvartālā. Projekta koncepcija ir ne mazāk asprātīga un pievilcīga, kā abām iepriekšminētajām skolu ēkām, — tā ir veidota kā liela skatuve, kurai skatītāju vietas amfiteātra veidā izvietotas pagalmā.

Arhitektūras notikums bija arī jaunais Jūras muzejs, kas ir īstenots pēc Koko projekta un atrodas tā sauktajā Hidroplānu ostā — teritorijā, kas padomju laikos pilsētniekiem vispār nebija pieejama (kā gandrīz visa krastmala Tallinā). Muzejs ir ierīkots kādreizējos hidroplānu angāros , kas ir būvēti gandrīz pirms simts gadiem — Pirmā pasaules kara laikā. Trīs savienotie betona kupoli, katrs 35×35 metru izmērā, kopā veido vienotu telpu. Būvēti pēc sava laika progresīvākajām tehnoloģijām, kupolu dzelzsbetona čaulas ir tikai astoņus centimetrus bieza.

Šī telpa jau pati par sevi ir ļoti iespaidīga un atraktīva, arhitektu uzdevums bija apspēlēt vēsturisko substanci un piešķirt zināmu teatralitāti, ko viņi arī prasmīgi izdarījuši, organizējot krāsas un gaismas, ierīkojot tiltiņus un kārtojot ekspozīciju. Arhitektūras ziņā šis varētu būt viens no iespaidīgākajiem muzejiem Baltijā.

Lietuva

Lietuvas gada ēka pavisam noteikti ir Viļņas universitātes bibliotēka. Ēka, ko veido trīs neregulāri, organiskas formas apjomi, ir pirmā celtne iecerētajā Saulrieta ielejas kompleksā (campus) un darbojas kā nepārprotama plānotās augstskolu pilsētiņas vietzīme. Šī ēka saņēma Lietuvas arhitektu savienības balvu, kas ik pārgadus tiek piešķirta pieciem arhitektūras darbiem. Starp šis balvas kandidātiem šogad bija arī citas interesantas sabiedriskās būves —, piemēram, ezera skatu platforma – taka Zarasos — pie pašas Latvijas robežas, tikai 25 km no Daugavpils; Lietuvā pirmā krematorijas ēka Ķedaiņos, kā arī ugunsdzēsēju depo Viļņā u.c.